Ē-digitālā bibliotēka


 

 Top.LV

 

 

Vēlējumi Alūksnei

Lapa Draugos Twitter RSS RSS

Anna Celmiņa

Pilsēta ezera krastā

Šeit, spītīgos pauguros izsēta,
Aug paaudzes maize un tauta,
Un vienai vis baltākai pilsētai
Ir avotu mūžība ļauta.
(Gunārs Krieviņš)
 Janvāra sarmā, ejot no autoostas puses uz Lielā ezera ielu, pēkšņi apstājos, kad vēl redzēju tādus sniega vaļņus? Piestāja laiks – tieši tādu sniega bagātību skatīju pirms piecdesmit gadiem, Alūksnē pirmo reizi iebraucot. Toreiz gan bija decembris, bet nebija ne autoostas , ne citu, krietni vēlāk centrā uzceltu māju. Tādas tehnikas, ar kādu pašlaik vāca prom sniega kalnus, iespējams, vispār nebija, kur nu vēl tādā nomales pilsētā.
Bet kas tad bija, kas tik asi iegriezās atmiņā? Vērojumi, atmiņas stājās apkārt cits citam cieši līdzās un mudina: neļauj mums izgaist, kamēr vēl atceries.

Vēsture ar caurumiem 

Ko es zināju par Alūksni pirms atbraukšanas? No pamatskolā apgūtās ģeogrāfijas zināju, ka pilsēta atrodas Latvijas vistālākajā ziemeļaustrumu stūrī. Pierobežā. Uz kartes viegli atrodama zilā ezera, dēkas tik graciozi pieglaužas pilsētai ar savu dienvidu krastu. Turpat līdzās atzīmēts Dēliņkalns – Alūksnes augstienes augstākā virsotne. Dzirdēts un lasīts par Bībeles tulkotāju Ernestu Gliku, par Alūksnes Martu, vēlāko Krievijas carieni Katrīnu. Bet tālāk? Tukša vieta, kas līdz galam neaizpildījās gadiem ilgi. Piemēram, to, ka mana darba vieta „Padomju Alūksnes” redakcija atrodas „Malienas ziņu” izdevēja un grāmattirgotāja Reiņa Pastalnieka mājā, uzzināju drīz. Bet par viņa lomu pilsētas kultūras dzīvē – pa pusvārdam, pa pilienam no atsevišķos „Malienas Ziņu” numuros ievietotiem sludinājumiem. Ka tai pašā mājā atradās grāmatveikals, tas bija redzams, bet ne tik drīz uzzināms, ka tas faktiski ir Pastalnieka veikala turpinājums, ka tajā strādā sākotnējā tipogrāfijas darbiniece. Šo to vairāk uzzināju daudz vēlāk, kad iepazinos ar Reiņa Pastalnieka meitu. 1967. Gadā iznāca Latvijas Mazās enciklopēdijas pirmais sējums. Alūksnes pilsētai tajā atvēlētas 90 rindiņas, no tām nepilnas četras liecina, ka pilsēta pastāvējusi arī 1920.-1940.gadā. Rakstu krājumā, kas 1985.gadā iznāca sakarā ar Alūksnes 700 gadu jubileju, vēsturiskajā apskatā bija pat nodaļa „No 1920.gada līdz 1940.gadam.” Kāpēc tieši no 1920.gada? Tāpēc, ka šajā gadā Krievijas Federācija noslēdza mieru ar jauno Latvijas valsti. Tad nav ko brīnīties, ja minētajā nodaļā ir 16 rindas un arī no tām tieši puse veltīta „pagrīdes cīņai par padomju varas atjaunošanu”. Labi, ka izdevās kaut ko sameklēt par dziesmu un teātra mākslu Alūksnē pirmās brīvvalsts laikā, citādi varētu domāt, ka šī pilsēta uz divdesmit gadiem nogrimusi ezera visdziļākajā atvarā. Tas bija arī gandarījums – pārliecināties, ka iespējams ne vien atrast, bet ar atrasto iepazīstināt lasītājus. Vienlaikus šis laiks arī parādīja, ko vērts „padomju reālisms”, kas tiecās nogremdēt un iznīcināt visu un visus citādi domājošos.
Ja vēl pieminam, ka latviskajā Malienas pilsētiņā uzradās ne tikai Pionieru un Komjaunatnes, A.Drizuļa un J.Zīles, bet arī Vorošilova, Dimitrova, J.šutjko, Lugavceva, Sarkanarmijas un Omskas ielas (pēdējas dēļ pat strādnieku ielai nācās zaudēt savu visnotaļ proletārisko nosaukumu), tad komentāri lieki.

 Ko stāsta Alūksnes nami

 Autobuss piestāja triju ielu krustojumā (toreiz vēl nezināju, ka tās sauc Vorošilova, Dmitrova un Pionieru, bet agrāk tām bijuši citi nosaukumi). Labi, ka visi braucēji steidz izkāpt, citādi es paliktu sēžam un gaidītu – vai tad gala piestātne nav autoostā? Izrādās, ka Alūksnē nemaz tādas nav un Rīgas autobusam tieši šis ielu krustojums ir galapunkts. Citu maršrutu autobusiem piestātnes drusku tuvāk vai tālāk, un pirms brauciena jāpainteresējas, kur gaidīt iekāpšanu. Biļešu kase meklējama „Malienas Ziņu” tagadējās ēkas pirmajā stāvā. Tur kur nesen bija „Feniksa”, tagad veikala beidzamais logs, toreiz ierīkotas durvis uz šauru telpu ar kases lodziņu. Pie savas autoostas pilsēta tika 1964.gadā. Vienlaikus uzcēla arī universālveikalu (Pils ielā 29). Pirmā dzīvojamā māja, ko redzēju izaugam tieši acu priekšā, bija L.Ezera 1a (toreiz Pionieru). Nu jau sāka veidoties īsts pilsētas centrs. Taču pa to laiku nāca kārtējais likvidācijas vilnis.
Nevar gūt pienācīgu ieskatu pilsētas vēsturē, ja ik pa brīdim neapstājās, lai ieklausītos, ko stāsta Alūksnes nami. Pietiek pieminēt dažus no tiem.
Namu Lielā Ezera ielā 24 sāku apmeklēt, kad tas bija skolotāju nams. Atmiņā palicis koncerts, kurā pirmoreiz dzirdēju Gunas Skujas un Alfreda Dāvida duetu. Tobrīd tā bija trešā ar kultūru saistītā iestāde līdzās kultūras namam un pilij, ko toreiz pat sauca par kultūras pili. Kad 1967.gadā atjaunoja Alūksnes rajonu, māju steigšus pielāgoja partijas komitejas vajadzībām Bibliotēka un dzimtsarakstu nodaļa šeit iemājoja vēlāk, pēc administratīvās ēkas uzcelšanas.
To, ka Lielā ezera ielā 11 ir labi iekārtots sociālās palīdzības centrs, zina visi. Pirms tam te ilgus gadus darbojās arhīvs, bet pagājušajā gadsimta 30.gados tā bijusi policijas ēka.
 Kur nu vēl jau minētā Reiņa Pastalnieka māja, kura, šķiet, būtu pelnījusi piemiņas plāksni.
Manuprāt, ikvienam, kuru interesē savas pilsētas vēsture, būtu vēlams uzmanīgi ieklausīties šajos Alūksnes namu stāstos. 

Komunālais dzīvoklis – kas tas ir?

 Šķiet, kādreiz jau esmu rakstījusi par dīvaino paradumu komunālajos vai pus komunālajos dzīvokļos līdzās ģimeņu mītnēm ievietojot arī iestādes. Iespējams, ka tā notika arī citur, taču iepriekšējās darba vietās ar šādu praksi nesastapos, un Alūksnē tā uzkrita kā sniegs uz galvas jau pirmajā dienā. Biju radusi redakciju uzskatīt par slēgtu iestādi, bet šeit tā bija nevajadzīgi sadalīta divās daļās. Grāmatvedība, redaktora un vietnieka kabineti otrajā stāvā iespiesti starp diviem dzīvokļiem un notāra kantori. Trešajā stāvā korespondenti mājoja cita dzīvokļa telpās. Var jau saprast, ka padomisti kā izsalkuši uzklupa alūksniešu pamestajām vai atsavinātajām mājām, bet viņi tās pat elementāri apsaimniekot neprata. Partijas komiteja ierīkoja ārsta Tūtera mājā (tagad tur ir „Cālis), bet propagandas un aģistrācijas kabinets mājā ielas pretējā pusē. Tiesa, šeit ar dzīvokļiem tik tiešas saskarsmes nebija. Pēc rajona atjaunošanas redakcija iepriekšējās telpas neatguva. Tās atradās blakus namā atkal kopā ar diviem dzīvokļiem. Vairākus gadus vajadzēja paciest neērtības, kādu laiku dažiem redakcijas darbiniekiem nācās pārcelties uz pagaidu telpām mājas otrā galā - protams, dzīvokļu sektorā.
 Uz Alūksni nosūtītajiem darbiniekiem dažbrīd nepienācās pat stūrītis komunālajā dzīvoklī, kaut gan dzīvojamā platība iepriekš apsolīta. Nebija pat kur nolikt mantas, lai atbrīvotu dzīvokli iepriekšējā darba vietā un nekrātos īres parāds. Tad nāca anekdotiskais gadījums, par kuru toreiz negribējās smieties. Pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs Ādolfs Donskis aicināja apskatīt iespējamo mītnes vietu gājām uz Jāņkalna ielu māju tobrīd neievēroju un arī vēlāk necentos sazīmēt. Nelielā krēslainā dzīvoklī mūs saņēma ne sevišķi laipna saimniece.
-Te nu būs tā vieta, man jau te viens gulēja,- viņa izmeta un parādīja stūrī uz grīdas, daļēji zem galda pastieptu vecu kažoku. Neatceros, kā izkļuvu uz ielas, nedzirdēju priekšsēdētāja taisnošanos. Smadzenēs kalās doma: tik tālu nu esmu tikusi, ka dzīves vietu ierāda kā sunim pagaldē!
 Bija arī citi komandētie kuriem veicās labāk. Iespējams, ka viņu jaunā bija uzstājīgāka. Redaktors Jānis Lapsa tā neprata vai negribēja. Viņš labāk atdeva savu istabu – gatavodamies pārcelties uz Rīgu, Jānis dzīvoja pie draugiem, bet piešķirtā istaba stāvēja aizslēgta un tukša. Vēl tagad, ejot garām Parka ielas 2.namam, pametu acis uz otrā stāva balkoniņu. Vieta bija laba un istaba skaista, kaut arī komunālajā dzīvoklī. Taču drīz aptvēru, kāpēc redaktoram nebija paticis tajā ievākties. Dzīvokļa lielāko daļu aizņēma sanitāri epidemioloģiskās stacijas priekšnieks ar ģimeni. Toreiz nevarēju saprast kā tādā postenī celt cilvēku, kam svešas elementārās sanitārās normas: suns savas vajadzības kārtoja visos gaiteņa kaktos, ģimenes locekļi turpat kopīgā virtuvē, ja nelikās ērti noiet lejas stāvā uz tualeti. Tikai vēlāk atskartu : tikko Hruščovs bija ievadījis „akciju 1959”, kas migrantiem Latvijā pavēra brīvus ceļus. Par laimi pēc dažām nedēļām šis tips aizvācās, iespējams, pārcēlās uz lielāku pilsētu. Nākamie kaimiņi bija drošības komitejas priekšnieka ģimene. Man palaimējās kaimiņš drīz vien aptaujājās, vai es negribētu pāriet pati uz savu dzīvoklīti. Protams, biju kā spārnos, un patiešām dabūju istabiņu ar virtuvi toreizējā Strādnieku ielā. Tagad pēc pārbūves tur iz ziedu veikals „Rota”. Ūdeni gan vajadzēja nest no akas, malka glabājās pussagruvušā šķūnītī arī kanalizācijas nebija. Toties bija brīnišķīgi kaimiņi. Jānīšu ģimene, jaukā Kārkliņtante ( iebīdīta savas kādreizējās mājas bēniņos), arī ar visiem blakus esošiem „lielās mājas” iemītniekiem vienpadsmit gadu sadzīvoju kā ar tuviniekiem. Taču dzirdot pieminam jēdzienu „komunālais dzīvoklis”, vēl pēc gadiem uzmetās zosāda.
Bet varbūt tas nebija pats sliktākais izbaudīt šos „jaukumus” tieši uz savas ādas. Tā nenoliedami bija arī skola, kas vispirms deva iespēju izprast, cik bezjēdzīgi ir šādi „dzīvojamās platības” risināšanas ceļi. Un tālāk – cik dažāda augstuma ir cilvēku jūtības slieksnis un cik viegli dažs tam uzmin ar dubļainu zābaku. Iespējams, ka bez šīs atziņas būtu grūtāk strādāt ar lasītāju vēstulēm un sūdzībām, grūtāk izprast un risināt daudzas domstarpības.

 Kultūra – par un pret

 Ja visu to naudu, kas izšķiesta šīs vecās mājas remontiem, saliktu kopā, par to varēja uzcelt jaunu,- reiz atklātības brīdī teica kultūras nākamā direktore Vija Bērziņa. Laika gaitā pārliecinājos, ka tiešām tā varētu būt. Tie nebija nekādi kapitālie remonti, drīzāk lāpīšanās. Vasaras sezonā, kamēr sarīkojumi notiek Pils salā. Jau pirmajā apmeklējumā (toreiz jauktā programmā uzstājās arī slavenā sieviešu kvarteta Dalībnieces) šķita, ka pastāv zināma nesakritība starp priekšnesuma kvalitāti un telpām – citiem bija redzētas mājīgākas. Arī akustika nebija pati labākā vēlākajos gados dažādās koru un ansambļu skatēs žūrija ne vienmēr bija apmierināta ar dzirdamību.
Vēlāk sākās runas, ka tomēr jāceļ jauns kultūras nams, taču netika tālāk kā līdz projektu konkursam.
Līdzīgi bija ar bibliotēku. Dažu gadu laikā tā vairakkārt mainīja statusu: rajona, pilsētas, atkal rajona. Nav tikai nosaukuma maiņa, reizē ar to mainās uzdevumi, mainās priekšniecība un prasības. Tos četrus gadus pilsētas statusā nostrādāju bibliotēkā par lasītavas pārzini. Atkal neiztika bez anekdotiskiem gadījumiem. Toreizējā pilsētas izpildkomiteja neatrada, ko iebilst par bibliotekāru tiešo darbu (šķiet, šai virzienā pietrūka arī saprašanas), bet vismaz dažus, viņuprāt, nozīmīgus sīkumus gan varēja sameklēt. Piemēram – par „nepamatotu izšķērdību”. Katram saprotams, ka lasītavā krājās novecojušu preses izdevumu kaudzes. Pēc noteikta laika tos noraksta un novāc pie malas. Toreiz šos norakstīšanas aktus vajadzēja apstiprināt izpildkomitejas sēdē. Bibliotēkas vadītājai ne vienreiz vien atsvieda atpakaļ sastādītos sarakstus – kā nu var tik izšķērdīgi rīkoties, par tiem tak valsts nauda maksāta... Beidzot sameklējām „Karoga” numuru, kas līdz pusei aizpildīts, ar veltījumiem Staļinam. To paņēma līdzi kā lietišķo pierādījumu, jo tobrīd „tautu tēvs” jau bija izvākts no mauzoleja. Tad nu arī Alūksnes tā laika populārākais ideologs izpildkomitejas loceklis Kaķītis bija spiests atzīt: jā, tāda literatūra gan jānoraksta! Par to, ka no caurā jumta grāmatām virsū tek ūdens (toreiz bibliotēka atradās tagadējā muzeja telpās), gan sēdē daudz nesprieda. Nav līdzekļu – un viss!
  Protams, tie ir atsevišķi gadījumi. Visumā kultūrai te vienmēr bijis pavērsts zaļais ceļš. Zīmīgi, ka neveiksmes vai pretestība nemudināja nolaist rokas. Ja šodien nepaveicās, rīt katrā ziņā jācenšas paspert platāku soli.
 Ne velti novadnieks Gunārs Krieviņš rakstīja par tautu, kas „spītīgos pauguros izsēta”, aug no paaudzes uz paaudzi. Tā nebija nejaušība, ka aptuveni sešos gados četri mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi izpelnījās Tautas kolektīva gada nosaukumu.
  Atceros, ka īsi pirms kārtējiem Dziesmu un Deju svētkiem plašākā žurnālistu sanāksme Alūksnes redakcijā saņēma uzslavu par vislabāk atspoguļoto gatavošanos šiem svētkiem. Tā tad bija par ko rakstīt!
 Patīkami sastapties ar vēlmi – vienmēr ko jaunu atrast un gaismā celt. Par to pati pārliecinājos, kad sāku darboties sadzīves tradīciju lauciņā, atradu tur savu aicinājumu, kam nebija par grūtu ziedot divdesmit piecus mūža gadus.
 
******
Pārskatot atmiņu uzplaiksnījumus, sākumā gribēju izvēlēties tikai pašus gaišākos. Ir taču tik daudz laba pieredzēts, simtiem lielisku cilvēku satikts, tādu vai citādu iemeslu dēļ tikai par daļu no tiem uzrakstīts. Varbūt derēja paturēt prātā parunu, ka ar karoti darvas var sabojāt mucu medus.
 Bet otrais prāts neļauj tā rīkoties, kur tad likt veselu mucu tīra medus? Vai tas nesāks garšot pliekani un beigās nevajadzēs meklēt visrūktāko rutku? Tad jau pareizāk sekot dzejnieka atziņai: man pieder viss, kas ar mani noticis!
Un tā ir labi. Tieši no šī visa vērpti nesaraujamie pavedieni, kas saista ar Alūksni, ar tās dabu un cilvēkiem. Un ar „Malienas Ziņām”. 

 

 

Anna Celmiņa

Pirms 40 gadiem Alūksnē  

Ar sadzīves tradīcijām pilsētā sākām nodarboties jau 1963.gadā, kad Alūksne vēl bija pievienota Gulbenei. Tobrīd vienīgā sadarbība bija ar pilsētas izpildkomiteju, precīzāk – ar sekretāri Zentu Zelču. Kad 1967.gada sākumā atjaunoja Alūksnes rajonu, sākumā nebija no kā gaidīt palīdzību, jo toreiz vispār ģimenes tradīcijām pievērsa maz uzmanības. Tāpēc radās doma – veidot savu aktīvu. Tā paša gada rudenī Alūksnē nodibināja Tautas universitāti ar vairākām fakultātēm (izglītības, juridisko, medicīnas zināšanu u.c.). ierosināju veidot arī sadzīves tradīciju fakultāti un uzņēmos pati to vadīt. Padomes priekšsēdētājai Ārijai Cimbulei nebija iebildumu, sastādīju mācību programmu, un tai pašā rudenī sākām darbu. Pirmajā kursā uzreiz iestājās 45 klausītāji, protams, daļa no tiem bija no rajona ciemiem, arī no Apes. Diezgan ilgi šī fakultāte bija republikā vienīgā, tāpēc piesaistīja uzmanību, kas deva arī iespēju piedalīties dažādos pasākumos.  1969.gadā kopā ar Rīgas pārstāvjiem braucu pieredzes apmaiņā uz Lietuvu, mazliet vēlāk – uz Vissavienības semināru Baku. Pēc pirmā mācību gada saņēmu Latvijas Kultūras ministrijas klubu darba republiskā metodiskā kabineta pieprasījumu uzrakstīt par fakultātes darba pieredzi – kaut gan nekādas lielās pieredzes nebija – un 1968.gada beigās iznāca brošūra „Par tradīciju fakultātes darbu”. 1970.gadā visa Tautas universitātes bija iesaistītas skatē sakarā ar Ļeņina simtgadi, un Alūksnes sadzīves tradīciju fakultātes dekānei piešķīra Vissavienība Kultūra ministrijas Goda rakstu, bet 1973 gadā – diplomu par ierakstīšanu Tautas universitāšu gada grāmatā.
 Vēlākajos gados sadzīves tradīciju fakultātes divgadīgo mācību kursu klausījās arī atsevišķos uzņēmumos un iestādes, Alūksnē – pasta darbinieku un Starpkolhozu celtniecības organizācija (SCO).
 No sadzīves tradīcijām Alūksnē visplašāk svinēti bērnības svētki un mirušo piemiņas diena, vēlāk arī svecīšu vakari.
 Bērnības svētkus rīkojām katru gadu, pirmo reizi pavasara pusē (maijā, jūnijā), pēc tam augustā. Lai nezaudētu svinīgumu, grupā ņēmām ne vairāk par 20 jubilāriem, un tad dažreiz iznāca pat trīs grupas: sestdienas vakarā viena, bet svētdien – pat divas grupas ar pāris stundu atstarpi. Par goda kūmām aicinājām rajona ļaudis. Svētki – kā nu kurš tos sauca: bērnības svētki, vārdības, pat kristības – alūksniešiem patika. Visi bērni ar saviem vecākiem un kūmām tika ierakstīti Kūmu grāmatā, kur kūmām vajadzēja svinīgi parakstīties. Kūmu grāmata tagad glabājas Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejā. Vecāku darbavietas sūtīja dāvanas un ziedus.
Pilngadības svētki notika Pilssalā, pēc skolu izlaidumiem. Šai sakarā atzīmējams interesants fakts. Savā pilngadības reizē jauniešu svinīgo solījumu lasīja Vizma Zēģele, un tieši kopš tās reizes viņa iesaistījās tradīciju organizēšanā. Vēlāk viņai pievienojās arī jaunākais brālis Kārlis Zēģele. Tieši pirms rajona atjaunošanas mums abām kādas reizes iznāca reģistrēt laulības Alūksnes izpildkomitejā. Un tad Ziemassvētku un Jaungada pastarpā sarīkojām tādu īpaši svinīgu reizē: aizdedzinājām eglīti un pašas saposāmies tautas tērpos. Negadījās neviens „ziņotājs” par šo „ideoloģisko izlēcienu”.
 Mirušo atceres diena jeb kapu svētki Alūksnē vienmēr bijuši labi apmeklēti, kļuvuši populāri arī kā ģimenes svētki, kad kopā sabrauc ārpus Alūksnes dzīvojošie tuvinieki. Tāpēc tika domāts ar vien par svinīgo daļu, bet arī par izklaidi. Ļoti iecienītas šai dienā bija Alūksnes teātra izrādes, kas reizēm notika turpat Tempļa kalnā. Kapu svētki norisē plaši iesaistīti mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi: kori, vokālie ansambļi, deklamatori, protams, pūtēju orķestris.
 Vēlāk sadzīves tradīciju loks paplašinājās, klāt nāca sudraba un zelta kāzas, dzimšanas apliecību svinīga izsniegšana, darba veterānu godināšana, atsevišķu uzņēmumu kolektīvu svētki.
 
 

   Ilga Stradiņa

Atmiņas un pārdomas ...

 Dienās, kad atzīmējam savas pilsētas 90 gadu jubileju, man radās vēlēšanās palasīt Alūksnes un tās apkārtnes vēsturi. Laikam jau nav alūksnieša, kas kaut kādā mērā par to nebūtu neko dzirdējis, ja nu vienīgi nepilngadīgie bērni. Un tomēr reizi pa reizei šīs atmiņas der atsvaidzināt un zināšanas papildināt. Nav mans uzdevums atstāstīt izlasīto, varu vien teikt, ka to lasīju ar lielu aizrautību.
Gadsimtiem cauri mūsu pilsēta no zemām dūmistabām ir izaugusi par šodienas Alūksni. Ļoti bargi karu negaisi te brāzušies pāri. Zviedru- poļu – vācu- leišu- krievu kungu kalpībā garāku vai īsāku laiku mūsu senči te muguras liekuši. Kopš Alūksne pirmo reizi pieminēta hronikās, tā ir celta, postīta, atkal celta un atjaunota. Kopš 1940.gada 5.jūlija milzīgās ugunsnelaimes, kad vienā reizē nodega 67 dzīvojamās mājas, 20 amatnieku darbnīcas, 2 viesnīcas, 10 veikali un bez pajumtes palika 650 alūksniešu, tik liela mēroga sagrāvi pilsēta vairāk nav piedzīvojusi.
   No tā laika ļoti daudz ir darīts Alūksnes izaugsmei. Mēs ar lepnumu runājam par savu pilsētu, mēs varam priecāties par to ziemas sniegpārslu zaigojošā sudrabā un vasaras zaļajā rotā, pavasara ķiršu un ceriņu kupenās un rudens lapu bagātīgajā zeltā. Alūksnē ir ļoti daudz gan skaistu, gan vēsturiski nozīmīgu vietu, ko parādīt gan ciemiņam, gan arī pašiem apmeklēt vaļas brīžos.
 Alūksne- pilsēta ar senatnes elpu, E. Glika un baznīcu pilsēta. Sadraudzības pilsēta , daudzu skaistu svētku pilsēta, pilsēta viesiem un tūristiem. Alūksne- sportistu pilsēta, dziedātāju un dejotāju pilsēta, teiku un nostāstu pilsēta. Alūksnē savā laikā šūpulis kārts un te dzīvojuši un strādājuši daudzi ievērojami cilvēki. Alūksne – darbīgu, izdomas un iniciatīvas bagātu cilvēku pilsēta. Un tā varētu vēl un vēl ...
Mana saikne ar Alūksni sākusies jau kopš dzimšanas, bet tā pamatīgāk- kopš 1954.gada, kad sāku mācīties Alūksnes 1.vidusskolā. Tad arī sāku iepazīt pilsētu, un tā jau vairs nebija tāda, kādu to apraksta vēsturnieki. Un tomēr, tā nebija ne tuvu arī tāda, kā tagad. Tepat centrā, kur tagad slejas staltā administratīvā ēka, bija zemu, pelēku būdu iejozts tirgus laukums ar garām, apgrauztām zirgu slitām. Tur, kur tagad slejas daudzstāvu dzīvojamie nami, bija pilsētnieku sakņu dārziņi. Ielas putekļainas un izdangātas. Lielāko tiesu zema, ne vairāk kā divstāvu apbūve. Un tomēr, salīdzinot ar lauku klusumu, kur pagāja mana bērnība, šī jau bija pilsēta ar ļaudīm ielās, ar veikalu skatlogiem, ar dažādu iestāžu izkārtnēm pie namiem, ar skolu un kultūras namu.
   Tas bija laiks, kad sākās Alūksnes atdzimšana un saimnieciskā rosība. Lai arī Latvija pēc Otrā pasaules kara bija zaudējusi savu valstisko neatkarību, tomēr cilvēki alka strādāt un veidot savu dzīvi labāku. Visiem vēl atmiņā bija netālā pagātnē piedzīvotais kara gados, tādēļ var saprast atraisījušos darbošanās prieku.
   Nekad nespēsim aizmirst 1949.gada 25.marta deportācijas, kolhozu dibināšanas laiku, kad zemnieks ar asarām acīs bija spiests izvest no kūts savu ganāmpulku, nodot kopsaimniecībai savu lauksaimniecības tehniku, bieži vien zaudēt mājas. Tādām un citādām drāmām tajos gados cauri gājuši tūkstošiem Latvijas cilvēku, viņu skaitā, protams, arī Alūksnes novada ļaudis. Bet cilvēks vienmēr ir sapratis, ka galvenais mierinājums un izeja no visām bēdām ir darbs.
 Lai gan Alūksnē nekad nav bijis nekādas lielās valstiska mēroga rūpnieciskās ražošanas, tomēr tajā laikā sāka celties Alūksnes rūpniecības rajons ar Lauktehniku, Starpkolhozu celtniecības organizāciju, Meliorācijas celtniecības organizāciju, Energoceltniecības tresta PMK. Pilsētas citā malā atradās Alūksnes MRS, Autotransporta organizācija, rajona Patērētāju biedrību savienība, Sadzīves pakalpojumu kombināts, Maizes kombināts, VEF Alūksnes cehs, slimnīca, poliklīnika. Te jau tomēr var runāt par zināmu vietējā rakstura rūpniecisko ražošanu. Mēs, Alūksnes cilvēki, bijām liecinieki šiem procesiem no pamatakmens likšanas līdz atklāšanas lentes griešanai.
Vēl varētu atcerēties, kā alūksnieši „apguva” Pils salu, kura, no visām pusēm ūdeņu sargāta, līdz pat 1948.gadam saglabāja savu pirmatnējumu. Kādi tik nostāsti nav cilvēku atmiņā par šo vietu!
Ļoti interesanta ir Alūksnes skolu vēsture.
Ja saka, ka Talsu pilsēta ir celta uz septiņiem pakalniem, tad zināmā mērā to pašu var teikt par Alūksni. Arī mūsu pilsēta ir bagāta ar kalniem un kalniņiem – Tempļa kalns, Dores kalni, Laurencenes kalni, Rijukalns, Jāņkalniņš, Lazdukalniņš, Kanceles kalniņš... Un bagāta arī ar ezeriem – Alūksnes ezers, Kvēpītis, Pullans, Siseņezers, Dūņezers...
Pēc Alūksnes vidusskolas beigšanas mans ceļš tālāk veda uz mācībām Rīgā. Kad ciemojos Alūksnē, tad, protams, redzēju to jauno, ko alūksnieši atkal paveikuši. Un tomēr vizuālā ziņā tas ļoti atšķīrās no šodien skatāmā. Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas 90-to gadu sākumā lielākā daļa pilsētas māju gan no iekšpuses, gan no ārpuses ir piedzīvojušas eiroremontus. Pie daudzām mājām iekopti skaisti dārzi! Nevar ne salīdzināt tolaik noplukušās ēkas ar šodienas sakoptību. Nav salīdzināmi arī veikali tolaik un šodien. Viena aptieka, viena frizētava, viena banka, viena kafejnīca, viens gaļas veikals ar mūžīgi tukšām vitrīnām ... Kā zināms, privātā uzņēmējdarbība līdz valstiskās iekārtas maiņai netika atļauta.
Kopš 1967.gadā atkal pēc likvidācijas tika atjaunots Alūksnes rajons, ļoti liels darbs sākās pie pilsētas zaļās rotas sakopšanas. Tas sākās ar sabiedriskajām talkām, kuru iniciators un organizētājs bija toreizējais rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Kārlis Ūbelis. Alūksnes parks, Pils dārzs, ezermala un daudzi citi objekti no tajā laikā aizaugušiem brikšņiem ieguva civilizētu izskatu un patiesi apbrīnojamu dabas stūrīšu veidolu. Alūksnes zaļā rota, skvēri, akmensdārzi, zālāji, puķu stādījumi un puķu piramīdas, sakoptie dīķi ar strūklakām arī šobrīd ir Alūksnes dabas liela vērtība.
Runājot par pilsētas zaļo rotu, man gribas pieminēt arī mūžzaļo tūju stādījumu pļaviņā pie dīķa. To astoņdesmitajos gados un deviņdesmito gadu sākumā iestādījām mēs, jauno ģimeņu sarīkojumu dalībnieki, kā simbolu mīlestības un divu cilvēku attiecību stiprumam.
Tajā laikā pakāpeniski sāka asfaltēt arī Alūksnes ielas.
Diemžēl, mūsu vidū vēl mīt arī postītāji. Atceros, kā savā laikā pie dzimtsarakstu nodaļas centos iekopt rožu dobes. Nācās no nodoma atteikties, jo dažam garāmgājējam patiešām nesaprotama iemesla dēļ iegribējās rožu stādu izraut ar visām saknēm un turpat zālājā nomest. Un tā ne reizi vien!
 Vai arī šovasar – savas ģimenes kapu laukumiņa malā bijām iestādījuši dažas nelielas eglītes, kuras vienmēr apgriezām, lai izveidojas glīti kopts zaļš valnītis. Kādam taču pietika dūšas izrakt šo stādījumu un aiznest nezināmā virzienā.
Šādus gadījumus nācies piedzīvot ne jau man vienai.
Kad stāvu pie kārtējā vandāliskā nedarba, tas ir brīdis, kad nudien trūkst vārdu un nolaižas rokas. Bet tad ienāk prātā kaut kur reiz lasītais, ko teikusi Māte Terēze – cilvēki bieži vien ir neapdomīgi un neloģiski, tomēr mīli viņus un dari tikai labu. Patiesi, kas gan cits atliek?
Strādājot dzimtsarakstu nodaļā, zināmā mērā es katru dienu saskāros ar Alūksnes un tās apkārtnes vēsturi. Baznīcu grāmatas, kuras glabājas nodaļā un kalpo par pamatu dokumentu izsniegšanai, atspoguļo ļoti senas šīs puses ļaužu hronoloģiskās ziņas par dzimšanu, laulībām, miršanu. Caur luterāņu baznīcas pastorātu izmantojām ziņas no ģimeņu sarakstiem. Sniedzām palīdzību cilvēkiem sava dzimtas koka apzināšanā un noformēšanā. Tas bija ļoti darbietilpīgs, bet reizē arī vērtīgs un interesants vēsturiskas izpētes darbs, kur beigās varēja izdarīt dažādus secinājumus. Baznīcu grāmatas ir ļoti senas, laika gaitā nolietojušās, nodzeltējušām lapām, vietām izdzist sākušiem ierakstiem, bet tās tiek glabātas kā liela vērtība.
 Kad domāju, ko vēl varētu pieminēt šajā apcerējumā, galvā virknējas tik daudz domu un atmiņu. Tie ir mani skolas un darba gadi, tas ir mans sabiedriskais darbs un vaļasprieki, tās ir manas ģimenes gaitas. Un neapšaubāmi, tie ir šeit, Alūksnē, satiktie cilvēki. Nelielu laiku esmu dzīvojusi arī citur Latvijā, bet tagad varu teikt, ka vislabprātāk tomēr sevi saistu tieši ar Alūksni. Ļoti gribētos, lai šī pilsēta spētu saglabāt un nosargāt visu to, kas ar mūsu cilvēku prātu un spēku ir izveidots, uzcelts un izcīnīts.         
Vēl nesen likās, ka dzīve kļūst arvien labāka. Mums nav no kā baidīties, atliek vien strādāt un viss būs. Bet ekonomiskā krīze jau bija pie apvāršņa , un nu tā ir klāt! Nu arī Alūksnē ir bezdarbnieku rindas, ir zupas virtuve pavisam trūcīgajiem un bezpajumtnieku naktspatversme. Smagi par to runāt! Mana mīļā pilsēta, turies! Vieno un stiprini savus ļaudis, dod spēku pārdzīvot šo laiku. Mēdz sacīt, ka krīze ir arī jaunu iespēju laiks. Lai mums būtu šī gudrība saskatīt jaunās iespējas un spēt tās izmantot.
1962.gadā Alūksnes rajonu kā teritoriālu vienību likvidēja un pievienoja Gulbenes, Balvu un Valkas rajoniem. Līdz ar to Alūksne zaudēja arī rajona nozīmes iestādes. Pašreiz pēc pašvaldību reformas atkal redzam, ka pamazām notiek līdzīgs process. Tas nozīmē, ka Alūksnes cilvēkiem atkal nebūs iespēju sava novada centrā nokārtot visas nepieciešamās vajadzības. Atkal mēs brauksim uz Gulbeni, Balviem, Valmieru, Rīgu... Labi, ka atradās iniciatīvas bagāti cilvēki, kas aktivizēja sabiedrību Alūksnes slimnīcas aizstāvībai.
 Tādēļ novēlu savai pilsētai arvien vairāk sabiedriski aktīvu cilvēku, sevišķi jauniešu vidū! Līdzdarbošanās dod iespēju visiem kopā lemt lietas. Tad arī pēc kārtējām vēlēšanām nevajadzēs gausties par izraudzītajiem priekšstāvjiem. Tad nerunāsim formā „mēs un viņi”, bet ar lepnumu teiksim „mēs – alūksnieši!”
Šis laiks padarījis daudzus cilvēkus nervozus, vīlušos un neiecietīgus. No vienas puses viņus var saprast. Bet palasiet internetā portālus „alūksniešiem”, „delfi”. Gribētos tomēr šajos komentāros mazāk cinisma un ironijas. Būsim taču savstarpēji saprotošāki, labestīgāki, kulturālāki!
 Nāk pavasaris. Saulītes atgriešanās aicinās uz jauniem darbiem, uz gaišākām domām. Par cik tā bijusi mana profesija, tad es vēlētos, lai Alūksnes ielās varētu redzēt daudz vairāk kāzu auto ar vējā plīvojošām baltām lentēm un laimīgiem jauniešiem tajos un lai līdz ar pavasari daudz vairāk ielās būtu jauno māmiņu, kas krāsainos ratiņos vizina rožainu bērniņu. Tā būtu īstā zīme, ka dzīve neapstājas un VISS NOTIEK !
 

                                                                 16.01.2010.

Lūcija Sāgameža- Nāgele

Ziemeļvidzemes skaistākais zieds – Alūksne

„Puteņo sniegi un gadi.
Gadsimti mainās un iet...”
Šīs kādreiz rakstītās rindas ieskanas manās domās, kad brienu pa sniegotajām Alūksnes ielām Pils parka virzienā. Balts ziemas brīnums visapkārt, kupenas augstas un dziļas. Koki un krūmi greznojušies pērlēs vizošās sarmas un sniega villainēs. Viss parks šķiet kā apburts sudraba pasakā. Kāda nepārspējama māksliniece ir daba! Pēkšņi vējš, no Cepurītes skriedams, iekrīt tieši kādā piesnigušā kokā, to spēcīgi sapurinādams. Sirds izbailēs lūdzās:
 Nenotrauc, nenotrauc, vējš,
 No zariem sniega brīnumu balto,
Kas šai savādā ziemā
Kokus un krūmājus sedz!
Neuzpūt trauslajam priekam
Ledus elpu postoši salto,
Lai kaut līdz vakaram vēl
Acis šo skaistumu redz.
Sāk atkal steidzīgi snigt. Ir tīri patīkami ļauties baltajam sniegpārslu virpulim, taču domās pēkšņi pazib jautājums, cik tad ilgi var snigt? Cik ilgi vēl sniegi valdīs pār pasauli? Mana skaistā, mana baltā Alūksne, kur gan tu liksi šo sniega bagātību, kad iestāsies atkušņu un lietavu laiks, kad tuvosies pavasaris? Un vai vispār būs arī vasara? Bet sirds jau drošina:
Būs vasara, būs, bet vēl ziema
Ar savām tiesībām valda.
Es sauli aicinu ciemā,
Lai ledu dvēselē skalda.
Lēmām dodos mājup, veroties savas pilsētas vizuālajā sejā, it kā vēlēdamās tās vaibstos saskatīt savu mūža gaitu, savu tālo, skaisto bērnību, jo tieši tad es jau iemīlēju tevi, mana mazā Alūksne. Un pēkšņi cauri sniegputenim aizvijās atmiņu pavedieni.... Esmu pavasara un šalcošo palūdeņu bērns, tādēļ arī manas atmiņās Alūksnei ir vasaras saules mirdzums, plaukstošu ziedu smarža un čalojošu viļņu neaizmirstamā mūzika. Arī agrās bērnības atmiņas saistās vairāk ar vasaru, sevišķi jau skaistajiem Bērnības svētkiem Pils parkā.
Kā noslēpums teiksmains, kā sapnis,
Kā brīnumains pasaku mīts,
Ar plaukstošu gundegu rokā
Nāk Alūksnē vasaras rīts.
Bērnības svētku rīts, gaidīts un daudzināts. Tikko iesilusi diena, es māmiņas un tēta pavadībā jau steidzīgi soļoju pa parka saulainajām taciņām. Skan mūzika un ļaužu jautrā tērzēšana, līksmi smejas un draiskojas svētku drēbēs sapostie bērni. Bariņos sapulcējušies koristi un dejotāji. Viss tik svētdienīgi tīrs, tik satrauktas gaidīšanas piesātināts. Parkā saceltās teltis, gan lielas, gan mazākas, kas aicināt aicina palūkoties to iekšpusē. Ak, pasaules brīnumi, kā tik visa te nav! Kādā teltī bezgala skaistas un interesantas rotaļlietas, citā nepieciešamie rūpnieciskie sīkumi, papīra un arī šūtie vainadziņi, vēl citur uzmanību saista aiz kociņiem turami krāsaini un smaržīgi saldējumi. Bet galvenais jau teltis ar grāmatām. Tur atrodama gan vecākiem bērniem domāta literatūra, gan mazākajiem krāsainas bilžu grāmatas, pasakas un dzejolīši. Un ir tādas „brīnumteltis”, kur par velti var saņemt brīnišķīgas dāvanas, ja tikai esi drošs un, proti, izstāstīt kādu pasaku, norunāt dzejolīti vai nodziedāt dziesmiņu. Nu tieši kā kādā brīnumu zemē!
Staigājot pa teltīm, esmu jau „sapelnījusi” krietnu kaudzīti grāmatu, jo es nebaidos un esmu liela pļāpa – stāstot pasakas, mazliet pielieku klāt arī no sevis... Man ir uzdāvināts arī pērlēm izšūts krāšņs vainadziņš, ar kuru jau esmu izrotājusi savu galvu.
Vecāki satiek attālākus radus un iegrimst nopietnās sarunās. Brīdi aizrautīgi vēroju dejotājus, kas izpilda man svešu tautu deju. Un tad beidzot man laimējās „pazust”... Māmiņa atrod mani vienā teltī, kur es, stāstīdama garu jo garu pasaku, lielā nopietnībā cīnos par Annas Brigaderes triloģiju „Dievs, daba, darbs”.
Kad labi pastrādāts, vajag arī labi paēst. Mēs ejam uz „Zvaigznes” ēdnīcu, kas atrodas stūra mājā aiz Lielā ezera un Tirgotāju ielas krustojuma. Var jau būt, ka tās ielas toreiz sauca citādāk. Ēdnīcā man patīk. Un patīk tieši tās vārdiņš „Zvaigzne” iespējams, ka šai ēdnīcai ir cits nosaukums vai arī tas ir īpašnieka vārds, bet man jau tas toreiz vienalga.
 Pēc pusdienām ejam pastaigāt pa pilsētu. Es gan tā kā paeju uz tirgus laukuma pusi, kur tuvumā ir Kubulnieka gaļas un desu skārnis, bet tētis mani attur. Tirgus Alūksnē notiek ceturtdienās un tad jau gan tur var daudz redzēt un nopirkt. Starp citu, arī mīkstus ūdens kliņģerus un kaklā pakaramas mazu un lielu baranku virtenes. Bet šodien nav vērts tur iet, tādēļ mūsu ceļš ved pie Glika ozoliem.
Gar ietves malām lepnu veikalu rindas ar aicinošiem skatlogiem un skanīgiem veikala īpašnieka vārdiem – Otensons, Bijons, Olderis, Kestners un daudzi citi. Arī Eiženšmita ieroču veikals, kurā pieņem arī nošauto dzīvnieku ādiņas. Veikalu vidū Zariņa foto darbnīca. Pilsētas centrā vienmēr vilinoša ir Pastalnieka grāmatnīca, bet šoreiz tā paliek neapmeklēta, jo grāmatas jau „sapelnītas” Bērnības svētku norisē.
Ejot netālu no baznīcas, pametu acis uz apzeltīto gaili baznīcas torņa galā. Par to dzirdētas daudzas teikas un nostāsti. Čukstu mammai, ka drīz būs lietus, jo gailis „dzer” no ezera. Baznīcas dārzs un pati baznīca man labi pazīstami, jo daudzreiz esmu bijusi dievkalpojumā. Vēl garām mācītājmuižai un tad jau turpat stāv divi vareni, žuburoti ozoli, vēstīdami par Ernesta Glika Jaunās un Vecās derības tulkojumu latviešu valodā. Priecādamās par dižajiem kokiem, es vēl toreiz nezinu, ka pēc daudziem gadiem rakstīšu:
Manā skaistajā pilsētā
Liepas medainas zied,
Viļņi ezerā zilajā
Dziesmas teiksmainas dzied.
Glika ozoli lepni
Cauri gadsimtiem šalc,
Tiem pāri šūpojās
Dieva mākonis balts.
Atgriežoties no ciemošanās pie ozoliem, mēs apstājamies Pils ielā 54, kur mājas pirmajā stāvā ir Loita maizes veikals. Tas ir mājas pašā vidū, jo tam vienā pusē ir trauku, otrajā cepuru veikals, tikai mazā galva ātri aizmirst īpašnieku poliskos un ēbrejiskos uzvārdus. Atverot Loita maiznīcas durvis, sirds reibst no brīnišķīgajām kūku un maizīšu smaržām. Mēs gribam kūkas ņemt līdzi uz mājām, tādēļ neejam otrajā istabā pie balti klātajiem galdiņiem, kur našķoties var ar pienu un dažādiem gardumiem, bet dodamies uzreiz pie letes. Mūs apkalpo smaidoša Loita kundze ar vecāko meitiņu Lindu. Mūsu izvēlētās kūkas tiek veikli saliktas glītā kastītē un pārsietas ar aukliņu. Saņemot laimīga mājupceļa un garšīgu vakariņu vēlējumus, mēs atstājam patīkamo veikalu. Uz atvadīšanos kaut kur no mājas iekšienē esošās beķerijas atplūst burvīgs maizes aromāts. Loitu uzņēmumam pieder arī Rutasa mājā esošais kārdinošo saldumu veikals „Laima”. Tas ir pašā centrā uz stūra. Tad kā gan tu varētu kādam nepatikt, mazā un mīlīgā Alūksne, ja tevī tik daudz jaukuma, dailes un dzīvības! Kā liepājnieki dzied par savu pilsētu, kurā piedzimst vējš, tā mūsu Alūksnē dzimst sapņi, mīlestība un nākotnes cerības.
No jumta krītošais sniegs iztraucē senās atmiņu ainas. Ar šīsdienas acīm es redzu Alūksnes lielās pārvērtības un gadu gaitā sasniegto attīstību.
Es atzīstos tev mīlestībā, mana teiksmainā sapņu pilsēta! Es sveicinu tevi tavā balti mirdzošajā dzimšanas dienā un novēlu tev saulainas debesis, brīvību un mūžīgu jaunību. Dziļā cieņā es noliecu galvu to cilvēku priekšā, kas savu dzīvi un darbu nesavtīgi atdod Alūksnes izaugsmei, celtniecībai un tās iedzīvotāju labklājībai. Domās noskūpstu mazos pilsētas bērnus, jo viņi būs mūžam jaunās Alūksnes pilsoņi. Es sveicinot pieminu mūsu lielisko skolu jaunatni - viņu karstajās asinīs pulsē nākotnes Alūksnes sirds.
Tu, mana Alūksne,
Ziemeļvidzemes skaistākais zieds.
Kaut gadi nāk un iet,
Krāšņa tu kā saules riets!
Un kā zvērests vissvētākais
Gadu simteņos dzīvs,
Karogs sarkanbaltsarkanais
Pāri Alūksnei plīv.

2010.g. janvārī.

Irēna Kalniņa

Atmiņu drumslas par 1930.gadu otrās puses Alūksni un nedaudz par šeit esošiem cilvēkiem

Lielām, skaistām pārslām krīt sniegs un izraisa jaukas atmiņas par seno un mainīgo Alūksni.
 30.gadu otrajā pusē bija bargas un ar sniegu bagātas ziemas. Alūksnē kupenas ielas malā slējās kā cietokšņa mūri, kuriem pāri nebija iespējams redzēt, bet ietves īpašnieki bija labi notīrījuši. Man kā bērnam tas radīja brīnumainu sajūtu, īpaši ja pa ielu varēja dzirdēt ragavu un zirdziņa, pa sniegu brienoša, soļu troksni, bet otrā pusē pacēlās sniegā ieputinātās mazās mājiņas un pa kādai arī lielākai.
Lielāka dzīves daļa un arī atmiņu saistās ar pilsētas centru. Esmu piedzimusi uz Valmieras pulka ielas (Helēnas, Komjaunatnes, Helēnas) un līdz Lielajam ugunsgrēkam dzīvoju 3 dzīvokļos no L.Ezera līdz Vidus ielai, bet no 1953.g. Helēnas ielā 37, tagad netālu no Helēnas ielas. Pilsētiņa bija tīra, sakopta ar bruģakmens vai vienkārši smilšainām ielām. Arī Helēnas iela bija tikai daļēji bruģēta līdz 37, namam, vēlāk uzklāja asfaltu līdz Jāņkalna ielai un tikai krietni vēlāk visā tās garumā. Arī Jāņkalna veidojās braucama tikai tad, kad noraka Jāņkalna malu 30. gadu beigās 40. Sākumā. Iela bija ļoti mālaina, slapjā laikā grūti bija pārvietoties, to uzlaboja tikai 60.g.beigās, kad J. Kalnbērziņš, braucot no Gulbenes uz Alūksni pārbaudīt gatavošanos vēlēšanām iestiga, un vēlēšanu iecirknī Skolotāju namā (tagad Alūksnes pilsētas bibliotēka) sacīja: „Kādā sādžā esmu iebraucis, tā jau nav pilsēta.” Kustība pa pilsētu notika galvenokārt kājām, bet es atceros arī divus brāļus Zordes, ebrejus, ormaņus. Vecākais brālis dzīvoja L.Ezera ielā un bija smagais ormanis, preču pārvadātājs, jaunākais uz Valmieras pulka ielas bija bagātāks, brauca ar lepnām kamanām vai speciālajiem ormaņu ratiem ar paceļamu aizmuguri, viņš pārvadāja pasažierus. Zordu ģimene, lai gan bija bagāta, bija sirsnīga, saticīga ar kaimiņiem. Viņi uz Lieldienām cepa maces, nesa mums šo cienastu, kas mums toreiz ļoti garšoja.
Arī veikaliņu bija daudz, tajos lielākoties tirgojās paši īpašnieki. Man patika iet uz veikalu pēc maizes un piena (apmēram no 5 gadu vecuma). Īpašs prieks bija iepirkties beķerejā Ezera ielā (tagad atrodas „Alūksnes ziņu” redakcija, jo tur ļoti laipni sagaidīja, aprunājās un uzcienāja ar konfektēm. Patika arī kopā ar kaimiņu meiti, lielāku par mani iet uz Zaķīša māju (tagad Dzīpars) veikalu, kur tirgoja skaistas rotaļlietas, lelles, bērnu preces, kā arī uz drogu veikalu Pils ielā 23, kur brīnišķās smaržas apņēma jau paverot veikala durvis. Uz Pils ielas bija veikaliņš pie veikaliņa: audumu, cepuru, gatavu drēbju, jaunā aptieka un arī jaunā Bišulāča skārni un kluča krogs, Pastalnieka grāmatveikals. Uz Ezerielas Ķūzes saldumu veikals, Eiženšmitu veikali, frizētava, Zeltiņa krogs, fotodarbnīca, R. Kalniņa rakstāmlietu veikals, Zvejnieka produktu veikals, vecā Bišulāča skārnis, patērētāju biedrības veikals. Arī uz Valmieras pulka ielas bija vairāki veikali ar dažādām precēm. Mazo mājiņu vidū izcēlās skaistā, baltā ar tumšiem stūriem Ceriņu māja, Marijas ielas stūrī. Apkārt bija vienmēr krāsaini ziedi. Marijas iela tā tagad ir Blaumaņa iela. Mājas greznumu varbūt vairāk izcēla melnā smēde, kura atradās blakus, tajā apkala zirgus un pie ēzes strādāja kalējs. Pretī atradās adventistu lūgšanas nams. Alūksnē dzīvoja samērā daudz ebreju, viņiem Blaumaņa ielā bija Sinagoga.
Liekas, ka toreiz cilvēki bija sirsnīgāki, atsaucīgāki. 30. gadu otrā pusē man operēja apendicītu, divu nedēļu vietā slimnīcā uzturēties vajadzēja trīs. Tomēr par šo laiku palikušas patīkamas atmiņas, īpaši slimnīcas virsmāsu Anšmiti, galvenā ārsta Anšmita sievu, kurš mani operēja, un operāciju māsu Zentu Meistari, kura mani 4gadīgu nes ātri, lai tiktu galā, ņēma līdz uz operāciju zāli, palīdzēt locīt marles un tīt marles saites rullīšos, deva zāļu kārbiņas ar ko spēlēties. Domāju, ka mediķi bija ļoti atbildīgi par savu darbu. Tā dakteri Misiņš un Vanags 2 reizes izglāba dzīvību. Pirmo reiz dzimstot (par to man stāstīja) un otrreiz 6gadu vecumā, kad bargajā ziemas salā palaidnības dēļ pamatīgi apsaldējos, saslimu ar angīnu un vairākas dienas ar augstu temperatūru gulēju bezsamaņā, ilgs bija atveseļošanās periods, katru dienu pie mums iegriezās viens no mediķiem apraudzīt kā noris atveseļošanās. Dakteris Misiņš bija bērnu ārsts, bet Vanagam bija privātprakse tur, kur tagad „Malienas ziņas” un bija arī slimokases dakteris. Laikam toreiz būt slimokases dakterim bija izdevīgi, domāju, ka iemaksas nebija pārāk lielas, jo mana māte bija šuvēja un varēja to atļauties maksāt. Ieguvums bija, jo par manu operāciju un ārstēšanu slimnīcā nebija jāmaksā, arī mātei operēja apendicītu, slimojot varēja griezties pie ārsta, pat zobārsta apmeklējums bija par brīvu. Medicīnas sasniegumi nebija augsti, bet mediķu attieksme pret pacientu ļoti pretimnākoša, pat sirsnīga.
Lielu atbalstu pilsētas sakopšanā un kultūras dzīves atbalstīšanā ieguldīja 7. Siguldas pulks. Pulka teritorija bija ļoti tīra, sakopta: celiņi bruģēti ar sarkanu materiālu, gar malām ziedēja puķes, cauri teritorijai varēja iziet pie pieminekļa, Ezera krastā atradās liels augļu dārzs. Armija sakopa arī parku un Tempļa kalnu. Parkā bija skaisti ceriņi, peldētavas: aiz Aleksandra paviljona lejā sieviešu peldētava un veļas mazgātava, tur apkārt bija sauss, jo ūdens līmenis ezerā bija zemāks, krasti sausāki, bet pussaliņā vīriešu peldētava. Arī Tempļa kalnā bija izveidoti celiņi, uzcēla skatu torni augstāku par egļu galotnēm. No torņa pavērās skaists skats, arī es to tiku vērojusi divas reizes 40.gadā kopā ar klasi turp aizveda klases audzinātāja Zelma Putna un vēl pirms nojaukšanas 40.gadu beigās.
Mūsu klases audzinātāja no 1.-7.klasei Zelma Putna bija cilvēks, kas mīlēja Alūksni un Latviju, un šo mīlestību centās ieaudzināt arī mums, lielā mērā tas arī izdevās.
 Alūksnē bija aktīva kultūras dzīve, es atceros, katru gadu notika lielas brīvdabas izrādes ar dziesmām un dejām. Pirmā, kuru atceros notika sporta laukumā pie pils. No šīs izrādes palicis prātā dziesmas piedziedājums, vēlāk tika dziesma dziedāta mājās.
„Nebrauc tik dikti, nebrauc tik dikti,
Tie nav tavi kumeliņi;
Tie kungu zirgi, tie kungu rati
Kalpa vīra pātadziņa.”
Vēlāk izrādes notika šaujam laukumā pāri Kolberģa ceļam, pretī kazarmām. Vienā pakalna nogāzē bija vietas skatītājiem, pretējā notika uzvedums, kurš bija ļoti krāšņs, tautisks.
Rudeņos Tautas namā notika tā saucamie bagāri – izstādes, tirgošanās, piedalījās daudz laucinieku, arī apskatei izstādīja un demonstrēja dzīvniekus, pēc tam saimnieki saņēma balvas. Man palicis prātā kāds liels, cēls melngalvains auns, kura saimnieks tika apbalvots. Notika arī loterijas, vienā gadā māte laimēja lielu, jo lielu tītaru, kuru ar grūtībām divi spēcīgi vīri no Tautas nama nogādāja mūsu mājā. Ziemās uz Alūksnes ezera pretī salai darbojās maksas slidotava, kur skanēja skaista mūzika, bija ģērbtuves slidu un krēslu noma.
Notika skaista 18.Nvembra svinēšana, uz ielām pulcējās daudz cilvēku. Pils ielā gar trotuāra malu nelielos attālumos novietoja palielas ploškas, liekas, ka no Marijas ielas līdz pilij. Notika arī karaspēka parāde.
Atceros arī kā Kārlis Ulmanis viesojās Alūksnē 1938.g.maijā. Cilvēki stāvēja abās pusēs Pils ielai, pa kuru vaļējā automašīnā, stāvot kājās un mājot apkārtējiem brauca prezidents. Pēc tam nogriezās uz sporta laukuma, kur kolonās stāvēja skolēni (ļoti apskaudu), karavīri, aizsargi. Ulmanis apstaigāja ierindas un sarunājās ar stāvošajiem.
 Alūksnē bija arī kinoteātris pavisam necilā sētas mājā (vismaz reiz tur biju), bet interesantākais, ka pie ielas mājas bija vitrīna, kurā reklamēja filmas, mēs tur skrējām pētīt šīs krāsainās bildes. Arī pirmā „Zvejnieka dēla” attēlus tur apbrīnojām (pašu filmu redzēju Māriņkalnā).
Bez patīkamajām atmiņām ir bēdīgākās. Uz L.Ezera ielas un Tirgotāju ielas stūra atradās avīžu kiosks. Tur strādāja sieviete Zelma Zemīte, pati sevi sauca par Zelmaru, viņa ģērbās kā vīrietis ar žokejcepuri galvā un papirosu zobos. Man no viņas ļoti bija bail, negribēju iet uz kiosku pēc avīzes vai lētā romāna, ko mamma pirka.
Visnepatīkamākās un baisākās atmiņas ir par lielo ugunsgrēku, jo mēs dzīvojām var teikt tā epicentrā. Tās izjūtas un šausmas nav izsakāmas vārdos. Kad ugunsgrēks sākās, mamma kopā ar kaimiņienēm aizgāja paskatīties, kas notiek. Bija ļoti karsta vējaina jūlija diena, mēs bērni minimāli apģērbti, basām kājām spēlējāmies. Pieaugušie drīz atgriezās, bet uguns jau bija mūsu mājās šķūnīša jumtā un pāri Tirgotāju ielā (kur tagad mūzikas skola) divstāvu ēkas jumtā. Es ieskrēju istabā, paķēru savu mazo māsu angoras kaķenīti Miksi, māte lika iet uz ielas un tā es lielu laiku skraidīju pa ielu, ugunsdzēsēji brauca pa ielu un lēja ūdeni uz cilvēkiem, bet drēbes momentā kļuva sausas. Pirmās dega nepārnumuru mājas, tādēļ glābties varēja pretējā pusē. Vēlāk glābšanās bija pie nelielās Vimbu mājas. Māte ar draugu palīdzību tur atnesa arī šujmašīnu, kurai no karstuma koka daļas bija sagriezušās. No pārējās iedzīves palika mazs sainītis ar kaut ko, jo iznestās mantas bija pie mazas mājas, kas ilgi palika uguns neskarta, bet tad uzliesmoja ar visu, kas ap to bija, ne tikai mūsu mantām. Dūmu mutuļi bija tik lieli, ka tos varējuši redzēt Māriņkalnā, tur dzīvoja vecmāmiņa, viņa atskrēja uz Alūksni un sameklēja mūs pie ozoliem pļavā netālu no Valmieras pulka ielas. Vēlāk daļu cietušo izvietoja vecajā skolā, tagad bibliotēkas lasītavā mēs aizvadījām vairākas dienas līdz sameklējām dzīvokli Merķeļa ielā vecā Bišlāča mājā.
Tā beidzās viens dzīves posms, kurš bija jauks un patīkams, sākās pavisam cits un daudz īpatnējāks. Citi cilvēki, cita dzīves uztvere, kas alūksniešus bieži pārsteidza un arī smīdināja. Notika gatavošanās vēlēšanām, cilvēkus aicināja apmeklēt aģitācijas pasākumus Tautas namā. Vienā tādā biju arī es paņemta līdz. Runas, koncerts – karavīru krievu valodā, pēc tam balle. Tā likās visinteresantākā, jo modes dāmas, virsnieku sievas demonstrēja savu gaumi. Vairums bija ģērbušās katūna kleitiņās, citai arī lakats ap galvu, bet lepnākās un iespējams bagātākās bija iegādājušās zīda naktskreklus un lepni tos izrādīja. Mums vietējiem tas likās vairāk kā jocīgi, bet skaļi smieties jau neuzdrošinājāmies.
  Alūksne, mīļā, tuvā, lai tev būtu plauksme un attīstība visās jomās. Lai gādīgi saimnieki un atsaucīgi uzņēmēji tevi izveidotu par īstu Ziemeļvidzemes pērli, kurā jaunatne gribētu dzīvot un atgriezties, tevi attīstīt tālāk. Plauksti un ziedi, priecē iebraucējus un radi tiem vēlēšanos braukt un iepazīt skaisto dabu un darbīgos ļaudis!

 

 

Vija Bērziņa

90 gadi ir garš cilvēka mūžs. Kādu to veido katrs no mums, tāda ir visu kopējā noskaņa.
Arī pilsētai 90 gadi ir bijuši dažādi. Vajadzētu izvērtēt tās paaudzes tikumus, darba paražas un dzīves veidu, kuri dzīvoja un strādāja Latvijas brīvvalsts laikā 1920-1940. gadā Alūksnē.
Gribētos, lai skolotāji un sabiedriskie darbinieki iepazītu un izvērtētu krietno alūksniešu devumu dzīvē un viņu atstātās dzīves vērtības.
Priecē, ka ir daudz skaistu ziediem veidotu vietu Alūksnē.
Priecē, ka Alūksnē ir daudz jauku darboties gribošu jauniešu sportā, dejās u.c. nozarēs.
Neveicās Alūksnei ar sabiedrisko ēku celšanu. Nav tautas nama kā vajadzētu,  ne koncertzāles, labu telpu mūzikas skolai u.t.t. Kā risināt šo jautājumu. Dosim iespēju jauniešiem. Topošie arhitekti! Veidojiet projektus un aiciniet domubiedrus blakām, tad izdosies! Lai veicās!
 

 

 

Vija Blūma-Bērziņa 

Viņi greznoja savu laiku

1944-45.gads, kara pārdzīvoto šausmīgo notikumu atblāzma virmo cilvēku dvēselēs, jo karš vēl turpinās. Alūksnē dzīve sāk veidoties mierīgākā ritējumā. Pirms daudziem gadiem Alūksnes puses meitene Alma dodas uz Petrogradu mācīties mūziku un dziedāšanu. Viņas sapnis piepildās un viņa kļūst par brīvmākslinieci un Francijā dziedājusi koncertos kopā ar pasaulē slaveno mākslinieku Šaļapinu. Baigais karš pārvelk svītru skaistajam dzīves ritējumam. Viņa zaudē arī vīru un atgriežas Alūksnē, kur dzīvo māsas. Ko darīt? Kā dzīvot tālāk? Dvēseles skanējums: veidot bibliotēku. Iegūtās telpas mazajā mājiņā Dimitreva iela sāk pildīties ar grāmatām, kuras Alma lūdz dāvināt alūksniešiem. Valdības izveidotā kultūras pārvalde atrodas Valkā, kura sadala grāmatas izveidotajām bibliotēkām. Alma organizē zirgu pajūgus un brauc pēc grāmatām. Bibliotēkas darbā palīdz māsa. Nav elektrības, viss notiek dažādu lampiņu apgaismojumā. Lasītāju skaits bibliotēkā palielinās. 1944.gadā  Alūksnē ierodas dziedāšanas skolotājs Alberts Mucenieks. Viņu ļoti priecē Alūksnes puses daba, jo iepazīstot to viņš ar divriteni izbraukājis visus pakalnus un lejas gūstot prieku un spēku darboties šajā vietā, un notiek: viņš kontaktējās ar Alūksnē esošiem mūziķiem Almu Bindemani, Georgu Dobelnieku, Elmāru Vēveri u.c. veido domu par Alūksnes bērnu mūzikas skolas dibināšanu un tā top 1945.gada 18. Novembrī un tās skaņas skandē Alūksni 65 gadu garumā. Alma Bindemane vada dziedāt mācīšanas klasi, kurā tiek apgūti dziedāšanas pamati, nostādītas balsis. Veidojas solisti, ansambļi, skolēnu un pieaugušo apmācība. Apvienojot Alūksnē esošos mūziķus un mūzikas skolas audzēkņus Alberts Mucenieks izveido simfonisko orķestri. Un skan E. Dārziņa „Melanholiskais valsis”  Sūberta „Nepabeigtā simfonija”, Mocarta, Dunajevska u.c. komponistu skaņdarbi. Koncerti priecē vienmēr pilnās klausītāju zāles. Apvienojot Alūksnes pūtējus kultūras namā skan pūtēju orķestris Alberta Mucenieka vadībā.
Alma Bindemane ir stingra un prasīga skolotāja saviem audzēkņiem. Kā likums ir balss vingrinājumi. Izveidojas sieviešu vokālais kvartets. Tā pirmais koncerts izskanēja kultūras namā 1948.gada 8.martā. Un tā šīs četras Alūksnes dziedātājas greznoja Alūksni un tās apkārtni tuvu un tālu 30 gadu garumā līdz 1978.gada 8.marta koncertam. Lūk, viņas: Ilga Teterovska Gruzīte, Ilga Živa Dobelniece, Ausma Puķīte Dobelniece, Aina Dubre Dobre Dišlere. Viņu skanīgās rūpīgi koptās un veidotās balsis, augstā skatuves kultūra bija Almas Bindemanes sirds darbs un dvēseles skanējums, tā bija augstākā balva ko cilvēks var dot. Mūzikas skolas direktors Alberts Mucenieks vada Simfonisko orķestri, pūtēju orķestri, ģimnāzijas kori, kurā dzied 170 skolas audzēkņi. 1948.gada vasarā notiek republikas dziesmu svētki, koris apgūst dziesmu repertuāru un rajona koru karā izcīna 1.vietu un iegūst rajona Dziesmu svētku skaisto zilo karogu īpašumā. Šis karogs glabājās ģimnāzijas muzejā. Koris piedalās republikas Dziesmu svētkos. Braucām ar vilcienu, nakšņojam skolā un mielojamies ar līdzi paņemto, bet prieks, ka dziesma skan bija neizmērojams, kas glabājās atmiņās mūža garumā. Šodien Alberta Mucenieka mazdēla Normunda Šnē vadītajā Simfonetā izskan vectēva sapņu piepildījums.
Alūksnē mūzikas skola skan 65 gadu garumā. Tajā mācījušies simtiem Alūksnes bērni kuri dzīvē izgājuši ar skaisto, dvēselē bagāto skanējumu. Mūzikas skolas audzēknis Jānis Baltiņš vada kori ‘Atzele’ un organizē daudz skaistu koncertu un muzikālu uzvedumu gan Alūksnē, gan Siguldā ( kur viņš dzīvo un strādā). Alūksne lepojas , ka ir tāds vijolnieku ansamblis, kurš muzicē tuvu un tālu. Tas ir mūzikas skolas audzēknes skolotājas Ineses Petrikalnes sirdsdarbs. Ģimnāzijas pūtēju orķestris skan tālu aiz Alūksnes robežām. Tā vadītājs Sandors Līviņš arī ir Alūksnes mūzikas skolas audzēknis. Viņš prasmīgi apvieno mūzikas skolas audzēkņus veidojot lielisku skolēnu pūtēju orķestri. Tas ir liels Sandora dvēseles darbs. Mūzikas skola šodien ir tā vieta, kas grezno Alūksni ar patiesi skaisto, gaišo, prieku nesošo.

-Aspazijas atziņa- 

„Liels ir, kas lielus darbus dara,
Vēl lielāks, kas par to spēj ciest,
Tam pieder nākamības
Goda - kronis”
 
 
 

Gunārs Ozoliņš

SVIESTMAIZES

Bija 1954. gada vasara, jūnija otrā puse. Laiks turējās saulains un silts.
Rosījos savas mājas pagalmā, līdz pie manis pienāca mātes draudzene Marta, viņu gan daudzi sauca par Martiņu, viņas maigā rakstura un labsirdības dēļ. Martiņa man teica: „Gunāriņ, vai tu vēlies nākt mums līdzi uz ezermalu?” – piekritu, protams.
Pulksten vienos gaidīju viņus. Un nu jau viņi nāca – pašā priekšā Jānis Vaskums, tolaik slavenais konditors, savā parastajā nosvērtā nesteidzīgā solī, nesdams melnu somu ar slēdzēju. Jāsaka gan, ka tādas somas toreiz lietoja daudzi, gandrīz vai visi, kad gāja iepirkties uz veikalu vai tirgu. Jo lietot maisiņu vai maisu uzskatīja par nepieņemamu, acīm redzot nesenā kara dēļ, jo maisi visiem bija apnikuši. Aiz Jāņa nāca Martiņa ar mazāko dēlu Pēteri pie rokas, bet aiz viņiem apkārt skatīdamies lielākie puikas Ivars un Jānis. Tad arī es, sveicinādams viņus, pievienojos pulciņam.
Un tā pa Lielā Ezera ielu, garām bankas sarga Žagatas mājai, Žagatas sievas skatiena pavadīti gājām uz priekšu. Garām Kalniņa mājai, garām Tūtera mājai, Urtiņu mājai, tad pāri ielai, garām restorānam un gaļas veikalam. Un drīz nonācām pie aptiekas, benzīna uzpildes aparāta. Kā parasti Jānis Vaskums nosvērtā gaitā, nesteigdamies apstājās, pirms šķērsojām Vorošilova ielu. Šad tad ar interesi paskatījos uz melno somu, - kas gan tur slēpjas, un kādēļ soma tiek nesta ar tādu rūpību un cieņu? Izgājām cauri baznīcas pagalmam, garām Čēma mājai, kurai arvien uz sienas rotājas uzraksts – Čēma krāsotava.
Kad bijām pāri upītei, mūs pārņēma citas sajūtas. Mazie puikas vairs acis nenovērsa no ezera. Citāds siltums pārņēma mūs, smaržoja pēc vīgriezēm, bērziem. Lejpus Dobelnieku mājai, pļavā gulēja svaigi pļauts siens, bet pļavas malā blakus ezeram zāli plūca pelēks zirgs. Kad nonācām pie Āboliņa dārzniecības upeņu krūmiem, Jānis apstājās, laikam jau domādams, pa kuru ceļu iet tālāk. Un izvēlējās iet augšā – tālāk pa Miera ielu. Jutos priecīgi satraukts, un kā gan nē, jo tepat Āriņa mājā un apkārtnē bija pagājuši mani pirmie divi skolas gadi. Ar taciņu no mājas līdz ezeram, ar makšķeri uz laipas, ar laivu vērošanu, kuras braukāja šurpu turpu, ar mūzikas skaņām kas nāca no Pilssalas. Un kur vēl ceļš uz skolu. Neviens mani nepavadīja, gāju ziemā pāri ezeram tumsā un aukstumā. Rudeņos un pavasaros bija jauki – bija gaiši un silti.
Kad nonācām pie Āriņu mājas, uz mirkli biju piestājis. Tik ļoti gribējās iet iekšā un redzēt mūsu istabu ar diviem logiem, redzēt virtuvi, pieliekamo telpu un pasmaržot svaigu sviestu uz šķīvīša. Gribējās aiziet pie šķūņa, apskatīt dienvidu puses kori un varbūt ieraudzīt tur manis iedzīto naglu, kur sēju un žāvēju lazdas makšķerkātus. Tolaik no Āriņu mājas pagalma pavērās plaša jauka ainava – varēja redzēt kultūras namu, Pilssalu, tilta pāļus, Šlossaliņu, kā arī visu rietumu puses ezera līci līdz pat uzkalniņam ar bērzu birzi. Austrumu pusē skats sniedzās līdz Tempļa kalna peldvietām, līdz Jundžu mājām. Ezera krastā augošie krūmiņi un pāris priedes tam netraucēja.
Ziemeļu pusē, otrpus ielai māju nebija. Vēl atcerējos nogrieztās kļavas celmu uz kura biju iegrebis gada skaitli un savu vārdu.
Sauciena iztraucēts beidzu kavēties atmiņās, jo pulciņš bija pie Pihļu mājām. Panācis Vaskumu ģimeni, atkal paskatījos uz melno somu. Un jautāju sev, kur gan mēs īsti gājām. Tikpat pārliecināts par sevi, stalti izslējies, Vaskumu Jānis turpināja ceļu, un aiz viņa – es, Martiņa, Ivars, Jānis un Pēteris.
Mierīgi pagājām garām Vilciņu mājai, jo nejaukie tītari mūs netraucēja, laikam jau pusdienlaika saules pasargāti gulēja nojumē pie kūts sāniem. Pie Melnuma bijām ātri. Krūtīs ievilku ezera svaigo gaisu ar teicienu: „Beidzot esam atnākuši!” Bet nekā, mūsu vadonis turpināja gājienu tālāk, nesatricināmi un nelokāmi! Melnuma peldvieta taču bija vistīrākā , visskaistākā, ar dzidru jo dzidru ūdeni, ar dzeltenīgu smilti. Bet nekā. Skaisti bija redzami ezera plašumi, jo koku ezermalā tikpat kā nebija. Pirmajā zemesstrēlē, kas veidoja šauru pussalu, auga daži mazi alksnīši, un pie viena no tiem bija piesieta laiva. Tālāk ceļš veidoja pacēlumu, līdz pavērās gara plaša ieleja ar stāvu krauju visa paugura garumā. Tur arī mūs Jānis uzveda augšā. Sēdējām zālē, sajūsmā skatījāmies un neteicām ne vārda. Ezeru klāja sīki vilnīši, jo pūta viegls vējš. Mums virs galvas debesu zilumā lepni slīdēja lieli balti gubu mākoņi, bet tuvāk apvārsnim tie kļuva arvien mazāki un mazāki, tie vairs nebija tik koši un saplūda pavisam. Sīkās mežu svītras tur bija zaļi violetas, kas virmoja siltajā gaisā. Garā sala šķita tik tuvu, ka katrs koks bija labi saskatāms.
Beidzot mūsu pavadonis noteica: „Labs ir.” Tad pievilka melno noslēpumaino somu tuvāk un zibenīgi atvēra slēdzēju un izņēma nesaprotamu vīstokli. Kad to atritināja, izrādījās, ka tā ir tīne. To viņš bija izgatavojis pats – no tievas linu aukliņas. Ar lepnumu un prieku viņš to turēja rokā. Tīkla augšējo auklu rotāja korķi – pludiņi, bet uz apakšējās bija sakārtoti gareni māla svariņi, kas sitoties viens pret otru skanēja.
Tad Jānis devās no kraujas lejā, novilka garās bikses, brida ezerā un rūpīgi novilka tīklu šaipus niedrēm. Pa to laiku Martiņa paņēma melno somu pie sevis un ņēma laukā konservu kārbas, pīto baltmaizi ar magonēm, un sviestu. Tur bija arī konservu atveramais un nazis. Visi skatījāmies kas būs tālāk. Drīz vien līdzpaņemto balto galdautu rotāja skaistas sviestmaizes. Nu jau arī Jānis kāpa kalnā pie mums. Nevajadzēja īpašu uzaicinājumu, lai ķertos pie ēšanas. Maizes izrādījās neparasti garšīgas. Martiņa to redzēja un smaidot gatavoja vēl un vēl. Pietika visiem. Uz atgrieztās konservu kārbas izlasīju – šprotu pastēte.
Pēc garšīgajām sviestmaizēm ezers likās vēl zilāks, mākoņi vēl baltāki, piekraste un Garā sala vēl skaistākas.
Pēc trīs stundām Jānis vilka laukā tīklu. Zivju bija daudz un dažādas. Drīz devāmies mājup.
Atkal bija pagājusi viena jauka vasaras diena, ar redzēto pārgājiena laikā, ar atmiņām, garšīgām sviestmaizēm. Kāds varbūt pasmaidīs, kas tur īpašs. Bet man, maniem vienaudžiem tas bija ļoti nepieciešams, jo lielākoties pilsētas iedzīvotāji bija trūcīgi un nevarēja atļauties arī to – tos pašus šprotu pastētes konservus.
Ir daudzi gadu desmiti pagājuši kopš tā laika, taču arvien atceros mūsu jauko dienu, sirsnīgo Martiņu, Jāni un viņu dēlus.
 
 
 
 
 

Vēsma Kokle – Līviņa

PĒDAS

 Katra cilvēka dzīves sākums – kluss čuksts mātei pie krūts. Mazas pēdas izstaigā katru istabas stūrīti – iemīl to. Skola kā ceļarādītājs māca prāta un dzīves gudrības – atvērt durvis uz gaišu nākotni, droši nolikt savu pēdu uz zemes.
Mana pagātne, tagadne un nākotne ir, būs un paliek pilsētā Alūksnē. Te esmu ne tikai uzaugusi, bet ieaugusi ar savām saknēm. Jo garāks mūžs, jo garāks dzīves pavediens. Pagātnes stāsti glabājas muzejos un runā par to, kas bija. Mans stāts manās izjūtās saistās vairāk ar visu jauno, kas ieviests šodienā.
Pilsēta Alūksne mani uzrunā ar ezera viļņu balsi. Raugās uz mani ar Saules tilta gaišo smaidu un Tempļakalna sprigano skatu. Ar Glika ozolu vareno spēku, pieminekļu svinīgo stāju. Ar baznīcu, sirdi uzmundrinošiem zvaniem un kapu klusumu: „Esi uzticīgs līdz nāvei!” – savai zemei, dzimtajai vietai!
Jaunā pils sevi glabā bagātas pagātnes vērtības. Tā ir mūs rota, kas jāspodrina un jāatstāj jaunajām paaudzēm, lai ar patriotisma garu nes to tālāk. Būt un palikt, nest un iznest to, ko nedrīkst zaudēt, ir katra pienākums. Vien pašiem jāprot saskatīt savas pilsētas, novada un valsts vērtības.
Tavs vārds, Latvija, skan un plīvo sarkanbaltsarkanajā karogā, kas, mīļi sildot, atgādina: „Tu esi, biji un būsi savas zemes, savas tautas un valodas stiprākais aizstāvis – balsts!” Caur sevi savai pilsētai es dodu savu noskaņu dziesmā „Alūksnei”. Savu pēdu atstāšu iemītu dzimtajā vietā. Tā man svēta un mīļa no vecāku un viņu senču dzīvēm – nostāstiem. To nesu un nesīšu līdzi no sava tēva Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera ģimenes kā dārgu talismanu.
 Sargāt, cienīt, mīlēt un godā turēt savu valsti, savu zemi.
Pasniegsim viens otram siltu plaukstu-
Raudzīsimies viens otrā ar gaišu skatu!
Visas nedienas ārstē un dziedē – Darbs. Tas gaida darbīgas rokas, vien jāgrib un jāprot saredzēt, kam pielikt tās.
Dievs, pasargā mūsu tautu no nesaticības! Dod prātu saprasties un rast pareizāko ceļu, pa kuru iet vienotā solī pa brīvo Latviju! Dievs, svētī to!
 
 
 
 

Austra Dukure

Dzimumdiena

Mūsu mīļajai pilsētai Alūksnei – 90!

Piezvanu uz „Liediķiem”, un pie telefona, pavisam nejauši gadās, Kļaviņš Gunārs. Pajautāju viņam: „Kas tev vismīļākais Alūksnē?” „Tempļa kalns” – skan atbilde. Padomāju... Dīvaini! Bet arī man par Tempļa kalnu daudz atmiņu.

Atceros, kā mēs ar meitenēm, vidusskolas pēdējā klasē, gājām pa nedrošu ledu uz Tempļa kalnu pēc zilajām vizbulītēm.

Vēl Biruta Rundvalde man rakstīja no Rīgas, ka atceroties dažus skaistus Jāņus Alūksnē, kā Tempļa kalnā zem lietussarga uzkūrām ugunskuru un cepām desiņas. To bieži stāstot Jāņos kā leģendu.

Tad vēl ar jaunības dienu draudzeni Rasmu Sagamežu, pēc kapu sakopšanas pavasarī, sēdējām Tempļa kalnā pie Saules tilta un mielojāmies ar Smiltenes garšīgajiem speķa pīrāgiem. Es Rasmai salasīju zilās vizbulītes, viņa tās priecīgi teicās aizvest līdzi un Līgatni.

Arī mans mazdēls Deivids kāzu dienā aizbrauca uz Tempļa kalnu un nofotografējās pie Saules tilta.

Ne velti dzejniece Lūcija Sagameža raksta „... tā kā sapnī redzu Saules tiltu, kuram pāri līka ievu zari, kādreiz bija tik daudz glāstu siltu, Mīlai kvēlot lika pavasaris.”

Arī es esmu Tempļa kalnā fotografēta jaunībā. Ir fotogrāfijas ar draudzeni Rasmu S. no Preiļiem.

Un cik daudz nav noticis skaistu koncertu un teātra izrāžu Tempļa kalnā, Alūksnes kapusvētku dienās, kad Alūksnē sabrauc gandrīz visi bijušie alūksnieši.

Jautāju vēl Kļaviņam G.: „Ko Tu vēlētu Alūksnei 90 gados?” – „Tīrību. Kārtību” – skan atbilde. – Es to pašu. Lai katrs alūksnietis, tikai drusciņ visu ap sevi sakoptu!

A.    Vējāns raksta:

„Ja Jūs nemiera un ceļa dzīti

Gribat atrast īstu laimes malu,

Atbrauciet uz Cepurīti –

Mīlestības salu.” 

Jā! Un kur tad tā laimes mala atrodas? Tur, kur Pededze, Vaidava un Gauja izloka trejdeviņus lokus ap neskaitāmiem pakalniem, kur pavasarī gravās visilgāk kavējās sniegs, un ziemas naktis ir vissaltākās. Tas ir Vidzemes tālākajā ziemeļaustrumu nostūrī – Alūksnes novadā. Alūksnes augstienē. Tās augstākais punkts – Dēliņkalns 271m virs jūras līmeņa.

Alūksnē ir visburvīgākais ezers Latvijā, kur katru gadu notiek interesantas, iespaidīgas ūdens-moto sporta sacensības. Ezerā ir četras salas.

Ne velti pat Ojārs Vācietis raksta, ka viņa Cepurīte ir Alūksnes ezerā. Pat tā ir arī mana Cepurīte. Un arī es rakstu, drusku neveikli, bet ar visu sirdi:

„Tu, Alūksne, ar savu Cepurīti,

Man sirdi pildi,

Mīlestību sildi.

Tu, Alūksne,

Manu sirdi pildi,

Kā silta cepurīte sildi.”

Un atkal, man, jau vairākas reizes, raksta jaunības draudzene no Rīgas Erna Brežinska. Bieži atceras Alūksni un mūsu skaisto jaunību. Man piemēram arī būtu viena vēlēšanās Alūksnē aizkļūt, un apciemot Tevi un mūsu jaunības skaisto pilsētu.

Un māksliniece Zigrīda Ilenāne ik gadu rīko savas gleznu izstādes Alūksnē, un atzīst, ka ir pieņemta kā alūksniete. Viņai ir tāda jauka glezna, kurā divi jaunieši stāv uz Pilssalas tilta un skatās saulrietā uz Tīklu saliņu.

Jā! Un tikai Alūksnē ir Glika ozoli, un arī dzīvojis Alūksnes draudzes mācītājs Ernsts Gliks, un tulkojis Bībeli, un viņa audžumeita marta Skavronska – vēlāk Krievijas ķeizariene Katrīna.

Jā! Un kur tad vēl mūsu jaukais, vienīgais palikušais, vilcieniņš bānītis.

Patīkama ir Jaunā pils, celta pseidogotikas stilā no kaļķakmens, un tur ir muzeji, ar brīnišķīgām bagātībām, ko var apskatīties muzeju naktīs.

Un kur tad burvīgās, krāsainās strūklakas, ar rozā un baltu ūdensrožu krāšņumu un zivtiņām, ko mēs ik vakarus ar mazmazmeitiņu Danu un viņas ģimeni barojām, kad viņi ciemojās Alūksnē. Tāpat arī, kad no Rīgas ciemos atbrauc dēls ar sieviņu. Pirmais viņi izstaigā un apbraukā visu savā mīļā, dzimtā pilsētā. Veriņa salasa pirmos pavasara vēstnešus sniegpulkstenīšus un aizved līdzi uz Rīgu.

Un , kur tad vēl plašais, skaistais Alūksnes parks. Pavasaros ar baltajiem vizbuļiem un kļavu ziedu smaržu, bet rudeņos ar dzelteno puķu krāšņumu, (es tā viņas saucu) koku dažādību, skatu stigām, jaukiem dīķiem ar koku un mākoņu atspulgiem tajos un burvīgiem tiltiņiem pāri tiem. Parku bagātina arī mākslinieku darbi. Ziemeļvējš, Kolumba ola u.c.

Parks ar Aleksandra paviljonu, Eola templi.

Pie granīta obeliska paveras plašs skats uz burvīgo, lielo Alūksnes ezeru un Cepurītes salu.

Atceros vienu brīnišķīgu nakti, kad pusnaktī pie Aleksandra paviljona dzēru tēju un ēdu pīrādziņus. Dega ugunskurs, skanēja mūzika, un mūs visus laipni uzņēma „baronu pāris.” Tas bija muzeju naktīs.

Arī pāri Tempļa kalnā dega ugunis. Bija tik labi zem kuplajiem ozoliem un liepām, būt dabas vidū un vērot zvaigznes. Un viena ozola zarā šūpojās Katrīnas ritenis.

Un es jautāju vēl Kļaviņam G.: „Kā pietrūks Alūksnei?” Viņš atbildēja, ka tā uzreiz grūti pateikt...

Bet man gan pietrūkst kaut kā!... Cik skatos uz baznīcu – man pietrūkst gaiļa, un Alūksnes baznīcai arī! Baznīca ievērojama ar to, ka tur atrodas E. Glika tulkotās Bībeles eksemplārs.

Jā! Vēl pagājušo vasaru, stāvot pie baltā krusta Alūksnes kapsētā, es priecājos par atjaunoto 7. Siguldas kājnieku pulka pieminekli.

Jā! Un man vēl ir daudz mīļu, skaistu atmiņu par Jāņkalniņu, un savu skolu pie tā. Ļoti gaidu skolas lielos svētkus!

Lai tev laba veselība, mīļo Alūksnīt, un man arī! Esi skaista, sakopta!

  

 

Zina Serts-Rukmane

Vēlējums Alūksnei

 
Alūksne, mūsu Alūksne,
Daudz Tev ir darīts pāri,
Gan šaustīja kara zibens, bez žēlas,
Gan liesmoji uguns mēlēs...
 
Bet  Alūksne, mūsu Alūksne,
Toties šodien Tu esi skaista
Stāvi kā balta līgava
Alūksnes ezera krastā
 
Alūksne, mūsu Alūksne,
Daudz skaistuma ir Tev pūrā,
Kad uzplaukst ceriņu kupenas,
Tu iebrien ziedošā jūrā.
 
Tu vasaras rītos noglāsti
 Glika ozoliem galvas,
Un rudens vēsmās pirmajās
Tu iededz kļavlapu sārtus.
 
Kad saulīte pussalā uzkāpj uz tilta,
 Tev Tempļakalns pretim cepuri ceļ,
Solīdams sargāt, lai dzīve ir silta
Vēlot ar gadiem-vēl skaistākai kļūt.
 
Tev dzimšanas dienā, Alūksne,
No visas sirds mēs vēlam,
Daudzus gadsimtus sagaidīt,
Un būt tikpat baltai un cēlai.
 
Vēlam Alūksnei ar katru gadu krāšņākai kļūt,
lai būtu miers vienotība un saticība.
 
Alūksnes politiski represētie
 
 
  
 

Līga Melnūdre

Alūksniešiem!

Kuri atjaunojiet ugunsgrēka un kara izpostīto Alūksni, kā arī tiem, kuri daudzus gadu desmitus priecājušies par baltajiem ievu ziediem Jāņkalniņā, Tempļa kalnā, Alūksnes parkā un citviet Alūksnē, arī tiem, kuriem paraugoties baznīcas tornī pulkstenis atgādina, kad sākās un kad beidzās darba diena vai zinību gūšana skolas solos, arī tiem, kuri ar baudu mīl rotaļāties ar Glika un citu Alūksnes ozolu dāvātām zīlēm rudeņos, un tiem, kuri garajā Alūksnes pastāvēšanas laikā rūpējušies par vēsturisko vietu saglabāšanu un 7. Siguldas kājnieku pulka kritušajiem karavīriem nopostītā pieminekļa atjaunošanu, - visiem godīgajiem alūksniešiem Alūksnes 90. gada dienā un turpmāk vēlu:
Ticēt – visās dzīves situācijās tikai labā un taisnīgā uzvarai,
Cerēt – uz godīgu panākumu sasniegumiem,
 Mīlēt – un cienīt savu Dzimteni, savu novadu un savus līdzcilvēkus!
Alūksnei!
Lai vienmēr virs tevis būtu mierīgas un saules apspīdētas debesis.
Lai tevī dzīvotu apzinīgi, darbu mīloši, viens otru cienoši un laimīgi cilvēki.
 

 Alūksnē, 10.01.

  
 

Māris Ievednieks

Veltījums Alūksnei

Sarmotā, Alūksne: - izšķindējuši Ziemassvētku zvani, nobālējušas Jaungada zvaigznes lielajā svētku eglē, salūta trokšņi noklusuši, bet mēs esam tādi paši, kā bijuši. Vai piesaukt Dievu, vai velnu, bet esam latvieši – latviešu cilts, varbūt zemojamies kādreiz, varbūt ilgojamies vēlreiz vēlamies drīzāk pēc brīvības – pēc patiesības, pēc sapratnes, - bet gulbji peld salušā ezerā, vēl pilsdrupas liepu atvarā, bet cilvēku domas zemziņā, vēl sirdis ir sirds dziļumā.
            Alūksne, mana, piedod, ka esmu skarbs – vai brīvības gadi vēl būs un nesapratnes ledi lūzīs, vai mīļajam roku sniegs un laipnu vārdu vēl pasacīs, ... bet šodien Alūksnē snieg un sliktās domas aizmieg līdz rītam, kad pavasaris most, līdz jaunam rītam, kad saule aust; sarmotā Alūksnē rīti aust!
 

                                           2010. gada janvāris


 
 

Es Alūksnē jūtos labi, dažreiz pat esmu laimīga. Vislielākais prieks man ir par Alūksnes cilvēkiem – vecajiem ļaudīm, jauniešiem un visiem darbīgajiem ļaudīm, kuri dara labu līdzcilvēkiem un Alūksnei.
Lai Alūksne kļūtu par pievilcīgu, modernu pilsētu (skaista jau tā ir) cilvēkiem daudz jāstrādā, plānojot, uzklausot un sadarbojoties.
 
Ar cieņu, Dzintra Zvejniece
Alūksnes un Apes novada fonda,
Alūksnes Nevalstisko organizāciju
atbalsta centra valdes priekšsēdētāja

2010.gada 18.janv


 

Edīte

 

Mana mīļā Alūksnīte!

 
Mājā, kurā dzīvoju, celta uz vēsturiskās ozolkoka pils pamatiem. Naktīs dzirdu dzimtļaužu celtnieku smagos soļus, dzirdu celtnei domāto ozolkoka šalkoņu gāžoties tiem zemē, lai pārtaptu celtniecības materiālos, dzirdu ugunsgrēka trokšņus, kad viss krāšņums pārtapa gruvešu kaudzē.
Bet tik daudz jauka un mīļa palika! Nevaru vienaldzīgi noskatīties uz izgaismoto tiltu, uz krāšņajām strūklakām, uz cēlajām gulbju ģimenēm ezerā. Kad nodomāju: kā man ir prieks, ka dzīvoju šajā krāšņajā dabas stūrītī!
Alūksne, sveicu Tevi Tavos 90. Gados, vēlu būt vēl skaistākai, sakoptākai, galvenais, vēlu gudrus un ar gaišu prātu apveltītus vadītājus, lai viņiem rūpētu spodrināt Tavu tēlu gan tūrismā, gan jaunu darba vietu ieviešanā, lai neviens neciestu skarbu trūkumu. Veiksmi Tev.

   2010.g.janvāris


 

 

 Aija Kļaviņa

Jauki dzīvot mūsu pašu Alūksnītē. Pati daba mūs priecē ar skaistajiem pakalniem, ezeru un salu. Tur skan dziesmas, mūzika, jo alūksnieši ir mākslas mīļotāji. Arī novads ir bagāts ar ezeriem, Veclaicenē rindā vien.
Sakoptas piemiņas vietas. Atjaunots 7.Siguldas kājinieku pulka piemineklis. Svētkus svinam mūsu mazbānītim. Šogad ir dāvana – bērnu rotaļu bānītis. Lai plaukst un zeļ mūsu Alūksnīte turpmāk! 

Novēlējums bānītim.

 
Ripo, bānīt, ripo
Mēs tevi mīlam
Svētkus tev rīkojam
 
Tā katru gadu
Čuk, čuk bānīt
Svilpiens un esi Alūksnē
Ripo, bānīt, ripo tālāk.

2009.gada septembrī.

 

 

 
 

 

Kad kādam cilvēkam pazudīs cerības, novēlam, lai Alūksne būtu tā vieta, kur cerības vienmēr atgriežas!

Rasma, Kristīne, Juta

 
Alūksne ir savos brieduma gados, bet tā nemitīgi paplašina savas iespējas. Alūksnei ir jādod iespēja vērst plašumā savu vēsturisko kultūras mantojumu. Es novēlu Alūksnei, lai tā nepazūd citu pilsētu straumē, lai Alūksnei ir pašai savs tecējums, kas to padara par patiesu Ziemeļvidzemes pērli!

Liene un Santa

 
Lietas, kas izraisa prieku, nav derīgas, bet gan vajadzīgas, allaž pat nepieciešamas. Prieks ir dzīves jēga. Domāju, ka Alūksne ar savu vēsturisko mantojumu, zilo ezeru, kurā rotājās salas kā pērles, saules tiltu, pili, tās parku un pašu dabu ir lielisks prieka avots. Kas var iepriecēt vairāk par saules rietu Alūksnes ezerā un cēlu gulbju pāri rotājamies krāšņajā saules atspulgā ezerā? Pati Alūksne ir avots priekam. Vieta, kur smelties spēku un enerģiju rūgtajai ikdienai.

Dita, Liene, Sabīne

Alūksnei!!!
Lai tu vienmēr būtu tik skaista un sakopta, kā šobrīd. Un vēlu Tev tūkstošs miljonus gadus vēl pastāvēt.

Mūžam tavs. :x

 
Alūksnei!
Paliec tāda kā esi! Neskrien līdzi citām pilsētām un laikam! Paliec sakopta, tīra un krāsaina! Tu vienmēr būsi MANA pilsēta! Novēlu vēl 9 reiz 90 gadus!

Juris

 
  •  Lai Alūksne vienmēr ir tik jauka un mierīga kā tagad.
  •  Lai tai nekad nepietrūkst siltuma un mīļuma, ko tai dāvā cilvēki.
  •  Lai katra minūte ko mēs pavadām šajā pilsētā ir apbrīnas vērta.

Linda, Madara, Dita

 
Lai piepildās visi sapņi, būt izturīgai, un pretimnākošai mūsu viesiem.

Dace

 
Alūksnei!
Izturi vēl tik pat daudz gadu kā līdz šim! Kļūsti par vēl lielāku pilsētu! Lai Tev veselība un izturība!

Jurģis

 
Jau tagad ir labi, novēlu līdz simtgadei ziedēt vēl krāšņāk, plaukt un zelt!

Kate un Paula

 
 
  • Uzplaukt
  • Attīstīties
  • Būt mīlētai
  • Sildīt
  • Būt sildītai
To es novēlu Tev, Alūksne

Annamarija

 
 
 
 
 
 

Alūksnei!

„Vienīgā iespēja izvairīties no kritikas:
neko nedarīt, neko neteikt, nekam nebūt.”
 

Mēs novēlam:

  • Padarīt daudz labu dabu;
  • Pateikt daudz labu vārdu;
  • Būt pašiem labākajiem!

 

Viktorija Solovjova un Guna Ozoliņa

 
Alūksne ir savos brieduma gados, bet tā nemitīgi paplašina savas iespējas. Alūksnei ir jādod iespēja vērst plašumā savu vēsturisko kultūras mantojumu. Es novēlu Alūksnei, lai tā nepazūd citu pilsētu straumē, lai Alūksnei ir pašai savs tecējums, kas to padara par patiesu Ziemeļvidzemes pērli!

Liene un Santa

 
 
Gribētos novēlēt Alūksnei un tās iedzīvotājiem būt saudzīgiem pret savu pilsētu, veltīt tai vairāk sava laika un cienīt citu pūles, kā rezultātā Alūksne paliktu pievilcīgāka un skaistāka. Lai cilvēki dzīvojoši vai atbraukuši uz Alūksni izjustu lepnumu, kad atrodas tajā.
            Mosties un audz. Alūksne, jo zinu, ka vari vairāk!

Antons 

Atpakaļ Alūksnē 

Ļoti, ļoti lēni krita dzestras sniegpārsliņas. Tās glāsta manu seju, kā jūra glāsta smiltis. Paperot soli, es dzirdu, kā dusošā zeme zem manis runā. Tā runā par vēju, kas ik dienu skrien uz visneiedomajākajām vietām, par egļu augstajām galotnēm, kas ar katru dienu arvien vairāk tiecas pēc neaizsniedzamā debess juma... Te pēkšņi skaņa. Tik traumējoša, tik nevienmērīga, tik... mākslīga! Mašīna – zvērs, kuru nevari pieradināt. Tam nekad nepietiks, tas nekad nejutīs, nemīlēs. Ak... Skaņa mani atgrieza atpakaļ pilsētas burzmā. Man garām paiet bariņš bērnu. Tie skaļi smejas. Vai atceries, kad mēs tā smējāmies? Tik patiesi, tik bezrūpīgi, tik nevainīgi! Atkal mašīna...
Es paskatos gaisā. Saule maigi aizver manus plakstus, un es klausos. Ir jūtami gaismas stari uz manas sejas. Tie ir kā saules bērni, kuri bezrūpīgi spēlējas ar mani. Maigā sniega skaņa zem manām kājām ieaijā mani dziļā mierā. Kritiens kupenā liekas bezgalīgs kā zvaigznes mūžs. Man ir vienalga, ka es jūtu aukstumu. Galvenais ir tas, ka es zinu, kur esmu, zinu, ko jūtu.
Te pēkšņi es atceros bērnību. Vecmamma mani turēja aiz rokas. Ārā sniga .
„Tās krīt ar ātrumu pieci centimetri sekundē”, viņa teica.
Sajūtot viņas roku pieskaroties manai, šķita, ka redzu pasauli ar viņas acīm. Tā bija klāta ar miglu, tomēr es redzēju krāsas. Tā vien šķiet, ka šīs krāsas bijām mēs – viņas bērni un mazbērni. Atpakaļ Alūksnē. Nu jau roka ir kļuvusi auksta.
Esmu uz ezera/ ledus saulē spīd kā spogulis. Pēkšņi mani aizskar kāda roka. Tas bija bērns, kurš slidoja. Un atkal es redzu pasauli citām acīm. Ak, cik spilgtas krāsas! Šī mazā cilvēkbērna laime plūst caur mani. Lai kā arī es to nevēlētos, tas tomēr beidzās. Pieskrien viņa draugi un aizved manu laimi prom.
Nabās acīs ielūkojas bezpajumtnieks. Viņš pazemīgi lūdz žēlastības dāvanas. Es sniedzu tam palīdzīgu roku. Tajā pat mirklī pasaule kļūst tik skumja, tik bezvērtīga, tik blāva.... Savu darbu esmu paveikusi.
Ceļā uz mājām vairāk cilvēku nebija. Es aizveru acis un stāvu ielas vidū kā agrāk. Tieši tā es apmaldījos mirklī un kļuvu par daļu no pilsētas.

Renāte Ribaka

E.Glika Alūksnes Valsts ģimnāzija
9.a klases skolniece
 
 
 

Uz sākumu

 

aktualitātes | jaunās grāmatas | bibliotēka piedāvā | saites | lietošanas noteikumi | kontakti | novada bibliotēkas | e-resursi

© 2006-2012, Alūksnes pilsētas bibliotēka.