Ko jūs atceraties par mācībām Tautas universitātē Alūksnē?

Gaidīsim jūsu atmiņas, fotogrāfijas vai citas vēstures liecības līdz nākošajai publikācijai 5. februārī.

Dalīšanos ar atmiņu stāstiem uzskatīsim kā piekrišanu tās izmantot novadpētniecībā.

Savu stāstu aicinām rakstiski nododot bibliotēkā, sūtot e-pastā: biblioteka@aluksne.lv vai telefoniski:

64322197, 25403935

 

Maija Semjonova,

Alūksnes pilsētas bibliotēkas bibliogrāfe

———————————————————————————————————————————————————————————-

Pagājušas jau divas nedēļas, kopš Alūksnes pilsētas bibliotēka sadarbībā ar laikrakstu „Alūksnes un Malienas Ziņas” izveidoja jaunu rubriku „Stāsti par mums”, kurā piedāvāja dalīties atmiņās par piedzīvoto pieredzi grāmatu iegādē dzīves laikā.

Ļoti patīkami, ka esat aicinājumam atsaukušies. Savās pārdomās pakavējās grāmatu cienītāji Sandra Avotiņa, Rūta Cukure, Astrīda Ievedniece, Laila Zaķe, Flora Čubarova, Vija Puzule, Pārsla Osimova, Vizma Supe, Velga Podniece. Publicējam arī nelielus fragmentus ierosmei arī citiem. Ja jums rodas vēlme dalīties ar savu pieredzi, to var turpināt darīt, joprojām jūs uzklausīsim.

 

 

Ar grāmatu pirkšanu man saistās arī piedzīvojums 1987.gadā, kad dzīvoju jau Alūksnē. Vienīgā grāmatnīca atradās uz Pils un L.Ezera ielas stūra. Toreiz pastāvēja tāda jauka lieta, kā makulatūras nodošana pret taloniem. Nododot noteiktu daudzumu makulatūras, varēja iegādāties kādu labu grāmatu. Toreiz tā bija H.Andersena „Pasakas.” Ar laimīgo taloniņu rokā un cerību trīsām sirdī ieņēmu vietu rindas galā. Rinda bija dubultbieza, sākums bija kaut kur pie toreizējā piena veikala durvīm. Un gaidīšanas svētki sākās. Rinda uz priekšu virzījās ļoti lēnām, rindā stāvošie palaikam pamainījās, kaut kur aizejot, tad atnākot. Tas izsauca neapmierinātību pastāvīgajos stāvētājos…Laiks gāja, gaidītāji satraukti čalojām un laimīgās durvis jau bija pavisam tuvu, kad uzpeldēja ziņa, ka grāmatu pietikšot tikai tiem, kas jau atrodas veikalā. Tāda informācija laikam izraisīja kādu ķīmisku reakciju, bet rinda pēkšņi saplaka un es jau atrados veikalā. Burzmā galvenais bija neizlaist no rokām dārgo taloniņu. Tad atkal jauns satricinājums- izrādās, daudzi bijuši ļoti čakli makulatūras vācēji un var iegādāties vairākus eksemplārus. Stāvot ciešajā burzmā, skatoties uz laimīgajiem grāmatas ieguvējiem, kuri sārtiem vaigiem un mirdzošām acīm spraucās uz durvīm, likās – laime ir tik tuvu, vai tiešām….Grāmatu tiešām dabūju- spožiem vākiem, biezu. Šodien to lasa mani mazdēli.

( A.Ievedniece)

 

1962.gadā sāku strādāt Meijera ciema bibliotēkā. Man kā komjaunietei bija sabiedriskais pienākums – grāmatu izplatīšana. Par šo darbu neko nemaksāja. Braucu pēc grāmatām uz Alūksnes grāmatnīcu ar sabiedrisko transportu – autobusu. Vedu grāmatas uz ciemu, apmeklēju k-za „Pededze” kantori, ciema padomi un citas iestādes, piedāvājot grāmatas.

(Laila Zaķe)

 

Atceros tādu Loginovu no Pededzes. Viņš divreiz mēnesī nāca, daiļliteratūru viņš nepirka, bet enciklopēdijas, vairāk specifiskas, zinātniskas grāmatas. Katru reizi atstāja par pirkumu 100 rubļus. Domāju, ka Pededzes galā bija tādi gaiši cilvēki.

Latviešu literatūru pirka visu – Lācis, Aspazija, Poruks, Blaumanis.. Cilvēki tiešām lasīja, varēja just, ka viņiem tā grāmata ir mīļa.

( Rūta Cukure)

Alūksnes grāmatnīca

1946.gads, grāmatnīca

Rūtas Cukures mamma – Zelma Pelse, grāmatu veikala vādītāja