Kopā ar autoru ielūkosimies viņa jaunākajos darbos – romāna “Meklējot Ezeriņu” un dzejoļu krājuma “Laimīgas beigas” lappusēs, runāsim (dziedāsim?!) par dzīvi, literatūru un ne tikai par to…
Andris Akmentiņš (īstajā vārdā – Andris Grīnbergs)- dzejnieks, prozaiķis, tulkotājs, atdzejotājs, scenāriju autors, dzimis Valmierā, bet bērnību līdz skolas gadiem un skolas gados vasaras brīvdienas pavadījis Alūksnes novada Alsviķu pagasta “Akmentiņu” mājās, kas arī devušas rakstnieka pseidonīmu. Dzejoļu krājumu “Māja” (1992), “Spēka pielikšana” (1993), “Maigi, gari rīti” (2001), “Laimīgas beigas” (2022) un dzejoļu izlases “Zemeņu blūzs” (2011), stāstu krājuma “Siltāks kā asara” (2000), romānu “Skolotāji” (2018) un “Meklējot Ezeriņu” (2021) autors.
Romāns “Meklējot Ezeriņu” iznācis apgāda “Dienas Grāmata” grāmatu sērijā “Es esmu…” un tajā autors mūs iepazīstina ar savu spalvasbrāli, novelistu Jāni Ezeriņu.
““Laimīgas beigas” ir mans jaunākās desmitgades krājums ar meklējumiem mežainās pastaigās un radošajās lekcijās kopā ar studentiem, kad dzejas algoritms tiek gan veidots, gan piemānīts. Var lasīt arī kā piemiņas un pateicības grāmatu jaukiem, dzīvē satiktiem cilvēkiem, pieņemot savu un civilizācijas vecumu un nolemtību, kamēr tas vēl izdodas saulaini”, – par izdevniecībā “Dienas Grāmata” iznākušo dzejas grāmatu saka Andris Akmentiņš.
Andris Akmentiņš beidzis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļu, strādājis reklāmas nozarē, atdzejojis krievu dzeju, tulkojis arī bērnu grāmatiņas un rakstījis tekstus bērnu teātra izrādēm un multiplikācijas filmām. 1992. gadā saņēmis Klāva Elsberga prēmiju, 2019. gadā – AKKA/LAA Autora balvu un Dzintara Soduma balvu par romānu “Skolotāji”. Pirmā publikācija – dzejoļu kopa žurnālā “Liesma” 1988 (Nr.11). Andra Akmentiņa dzeja tulkota angļu, somu, zviedru, dāņu valodā, arī pats tulkojis citu autoru darbus, rakstījis dziesmu tekstus izrādēm un uzvedumiem, ir scenāriju autors.
Andris Akmentiņš: “Temperaments man liedz koncentrēties tikai uz literāru darbību. Esmu arī kaislīgs makšķernieks un ģitārists, daudz ceļoju pa Latviju. Alūksnes puse ir mana sapņu zeme un spēka avots… Par Alūksnes pusi domāju labāk, nekā droši vien ir patiesībā. Kā par bērnības pusi. Tā ir mana sapņu zeme. Nekas ļauns te neķeras klāt. Es to neievēroju un tas nolīst „gar spārniem”. Nogriežoties no Pleskavas šosejas, es sāku justies kā mājās un kā jau mājās, te varu atpūsties un te nāk spēki klāt.”
Tikšanās notiek, īstenojot projektu “Es esmu… RAKSTNIEKS”, ko finansiāli atbalsta VKKF.
