| Uzvārds | Vārds | Biogrāfija | Nodarbošanās | Meklēšana katalogā pēc autora | Sīkbilde | Bilde 1 | Bildes 1 apraksts | Bilde 2 | Bildes 2 apraksts | Bilde 3 | Bildes 3 apraksts |
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Kubulniece | Adelīna | dzimusi 1869.gada 29.augustā Bejas pagastā. Beidza Valkas pilsētas 4-kl. meiteņu skolu. Alūksnē 1921.gadā atver pirmskolu un 15.oktobrī par skolotāju pieņem A.Kubulnieci. 1922.gadā apmeklēja 3 mēnešu skolotāju sagatavošanas kursus Rīgā un ieguva pirmskolas un reliģijas un ētikas skolotāja tiesības. | Skolotāji | ||||||||
| Brošs | Adolfs | dzimusi 1869.gada 29.augustā Bejas pagastā. Beidza Valkas pilsētas 4-kl. meiteņu skolu. Alūksnē 1921.gadā atver pirmskolu un 15.oktobrī par skolotāju pieņem A.Kubulnieci. 1922.gadā apmeklēja 3 mēnešu skolotāju sagatavošanas kursus Rīgā un ieguva pirmskolas un reliģijas un ētikas skolotāja tiesības. | Sabiedriskie darbinieki | ||||||||
| Donskis | Ādolfs | dzimusi 1869.gada 29.augustā Bejas pagastā. Beidza Valkas pilsētas 4-kl. meiteņu skolu. Alūksnē 1921.gadā atver pirmskolu un 15.oktobrī par skolotāju pieņem A.Kubulnieci. 1922.gadā apmeklēja 3 mēnešu skolotāju sagatavošanas kursus Rīgā un ieguva pirmskolas un reliģijas un ētikas skolotāja tiesības. | Padomju funkcionāri | ||||||||
| Liepaskalns | Ādolfs | dzimis 1910. gada 15. jūlijā Trapenes pagasta Lipšos". 1919. - 1927.- Skolas gaitas Karvas Kaktiņu skolā un Jaunlaicenes Kantora skolā. 1920. gadu beigās uzceltas mājas "Avotenes". 1934.- pirmā piedalīšanās soļošanas sacensībās Alūksnē un pirmā uzvara Karvas stadionā. 1935. - pirmā medaļa Latvijas meistarsacīkstēs. 1937. - pirmais starts Latvijas izlasē. 1938. - pirmā Latvijas čempiona medaļa, pasaules rekords un uzvara starptautiskās sacīkstēs. 1946.- pirmais PSRS rekords un pirmā uzvara PSRS meistarsacīkstēs. 1951.- vienās sacīkstēs uzstāda 6 Latvijas, 6 PSRS un 2 pasaules rekordus. 1965- pēdējais pasaules rekords veterāniem. 1970. - Latvijas meistarsacīkstēs nosoļo 50 km. 1972. gada 26. septembrī izcilais soļotājs miris. 8 reizes izcīnījis Latvijas, 3 reizes – PSRS čempiona nosaukumu. Sasniedzis 21 Latvijas un 25 PSRS rekordus. 7 reizes pārsniedzis oficiālos pasaules rekordus. | Sportisti | ||||||||
| Tūters | Ādolfs | dzimis 1896.gada 7.februārī Mazsalacas pagasta “Lieltūteros”, miris 1958.gada 29.martā Kanādā. Beidzis Nikolaja ģimnāziju. Latvijas Universitātē Medicīnas fakultāti beidzis 1927.gadā. Līdz 1932.gadam strādājis universitātes klīnikā Rīgā. 1929.gadā apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni. 1930.gada 29.augusta atvaļināts. 1930.-1940.gadam darbojies Aizsargu organizācijā. 1932.gadā bijis 7.Siguldas kājnieku pulka ārsts (leitnants). Alūksnē uzsācis arī privātpraksi, reizē būdams arī Bejas pagasta ārsts. No 1940.-1943.gadam tuberkulozes aizsargpunkta vadītājs. Skolas ārsts – mācījis higiēnu no 1934.gada augusta.1944.gadā nonācis Lībekas pilsētā Rietumvācijā. Tur strādājis par ārstu vācu slimnīcā, vēlāk latviešu slimnīcā līdz 1950.gadam. Emigrējis uz Kanādu Toronto. 1955.gadā uzsācis privātpraksi. | Medicīnas darbinieki | ||||||||
| Vīgants | Ādolfs (Wiegandt Adolf) | mediķis, dzimis 1832.gada 9.decembrī Vidzemē. No 1854.-1858.gadam studējisTērbatā. Kopš 1860.gada medicīnas doktors. No 1863. – 1869.gadam – Gaujienas un Palsmanes draudzes ārsts, pēc tam kara ārsts Varšavā, turpat arī ģimnāzijas ārsts. Informācijas avots :Malienas Ziņas.-1997.-20.decembris | Medicīnas darbinieki, Zinātnieki | ||||||||
| Krauklis | Adolfs Alberta d. | zinātnieks, dzimis 1937.gada 25.martā Pededzes pag.Mācījies Kalna Pededzes pamatskolā un Pededzes 8-gadīgajā skolā, kuru beidza 1952.gadā ar ļoti labām sekmēm. Tad mācījies Valmieras pedagoģiskajā skolā. 1956.gadā iestājās LVU ģeogrāfijas fakultātē. Viens no pirmajiem Ļeņina stipendiātiem LVU. Studentu gados daudz ceļojis pa Padomju Savienību, 1957.gadā bija Neskartajās zemēs. Rakstījis kursa darbu par Veclaicenes dabu. Pēc LVU beigšanas mācījies aspirantūrā, tad strādājis Irkutskā ZA ģeogrāfijas institūtā. šeit ieguvis zinātņu kandidāta grādu, no 1963.gada vadījis Lejas Pieangāras dienvidtaigas stacionāru. 1979.gadā Irkutskā izdota grāmata „Eksperimentālās ainavu zinātnes problēmas”. Viņš piesaistījis daudzu ārzemju zinātnieku uzmanību. 1979.gadā Maskavā aizstāvējis zinātņu doktora disertāciju. Sieva Lauma – ģeogrāfe, viņai vairākas zinātniskas publikācijas. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kopš 1991. gada atgriezies dzimtenē. Bijis habilitētais ģeogrāfijas zinātņu doktors, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis (kopš 1993. gada) un Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes pasniedzējs, profesors. Viens no Latvijas Dabas fonda dibinātājiem. No 1993. līdz 2003. gadam Ā. Krauklis bija Latvijas Ģeogrāfijas biedrības prezidents, viņš bija viens no nedaudzajiem Latvijas ģeogrāfiem, kuru pētījumi tikuši novērtēti starptautiskā līmenī, viņš tiek uzskatīts par izcilāko 20. gadsimta otrās puses latviešu ģeogrāfu. | Zinātnieki | ||||||||
| Lipsberga (Lejasblusa) | Agra | ģeogrāfijas skolotāja,1969.gadā absolvējusi Veclaicenes skolu. Strādājusi par ģeogrāfijas skolotāju un mācību pārzini Juglas Meža skolā. BijusiRīgas rajona ģeogrāfijas skolotāju metodiskās apvienības vadītāja. Par uzvarām konkursos ir bijusi, Vjetnamā, Beļģijā, ASV, Vācijā, Dānijā u.c. Lasījusi referātus starptautiskās konferencēs. Ir izstrādājusi praktisko darbu burtnīcu ģeogrāfijā ''Iepazīsti Ziemeļameriku'', Āfrika. Austrālija un Okeānija. Antarktīda", mācību grāmatas "Kontinentu ģeogrāfija"' 7. un 8.klasei. Ģeogrāfijas maģistre. Gide. " | Skolotāji | ||||||||
| Balode | Aija | cirka māksliniece, dzimusi 1947. gada 28. augustā Alūksnē. Māte Johanna Balode, tēvs Edgars Auniņš dzīvojis Annas pagasta Auniņos". Mācījusies Annas 8.-gadīgajā skolā, tad Alūksnes 1.vidusskolā. Strādājusi cirkā Maskavā, Ļeņingradā. No 1969.gada veltījusi vienam cirka žanram - baložu dresūrai. Viņas atrakcijas ar baložiem bija daudzveidīgas un izteiksmīgas. Kopā ar cirka mākslinieku grupu viesojusies Somijā, kur viņas priekšnesums guvis atzinīgu novērtējumu. 2015.gadā pirmā saņēmusi balvu "Mūža ieguldījums cirka mākslā". Mirusi 2021.gada 24.aprīlī. | Mākslinieki |  | |||||||
| Cekula (dz. Kļaviņa) | Aina | Skolotāja, dzimusi 1920.gada 23.martā Brencu skolotāja Brenča Kļaviņa ģimenē. Meita iet tēva pēdās. Darba mūžs pavadīts Malienas skolā par skolotāju un direktori. Mirusi 2013.gada 8.martā. Informācijas avots:Malienas Ziņas.- 1.04.2000- 8.lpp. | Skolotāji |  | |||||||
| Zelčs | Ainārs | BiogrāfijaBrīvmākslinieks, tēlnieks un literāts Ainārs Zelčš dzimis Gulbenē 1958. gada jūnijā. Drīz vien ģimene pārceļas uz Bausku, bet pēc nepilna tur pavadītā gada apmetas uz dzīvi Alūksnē un šo pilsētu Ainārs Zelčs uzskata par savējo. Pamatizglītību iegūst mācoties Alūksnē, pēc tam turpina mācīties Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā (absolvē 1979. gadā) un Valsts Mākslas akadēmijā Tēlniecības nodaļā, kuru sekmīgi beidz 1986. gadā. Pirmo radošo darbu – piemiņas kapakmeni (cilni kaimiņam) – Ainārs Zelčs izkalis 1983. gadā tēva mājās. Akmeņu kalšana kļūst par viņa maizes darbu. Tēlnieka darbam mākslinieks izmanto Alūksnes apkārtnē sameklētos akmeņus – pats tos atgādā mājās, kur Kanaviņu ielā zem klajas debess atrodas viņa darbnīca. Gan Alūksnes pilsētā, gan rajonā, gan daudzviet citur mūsu valstī skatāmi viņa veidotie pieminekļi, piemiņas zīmes. Kā atzīst pats tēlnieks – tēlniecība ir smags un veselībai kaitīgs darbs. Ainārs Zelčs vienmēr ir sekojis aktuāliem notikumiem mūsu valsts dzīvē, bijis to aktīvs dalībnieks. Viņš kļuva par Latvijas Tautas frontes ierindnieku kopš tās dibināšanas, 1993. gadā tika izvirzīts par LTF Alūksnes nodaļas vadītāju. No 1989. līdz 1991. gadam bija Alūksnes rajona padomes deputāts, 1994. – 1997. – Alūksnes domes deputāts. Liels darbs veikts vadot Latvijas Kultūras fonda Alūksnes kopu. Jau kopš skolas gadiem Aināram Zelčam tuva literatūra, tad arī pirmie mēģinājumi literārajā jaunradē. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados piedalījies Rakstnieku savienības organizētajos jauno autoru semināros, kur viņa stāsti atzinīgi novērtēti. 2001. gadā Ainārs Zelčs žurnāla „Karogs” un Raimonda Gerkena kopīgi rīkotajā romānu konkursā ieguva otro godalgu par romānu „1945 RIGA”. Autors romānā piedāvā savu versiju par to, kas notiktu, ja 1945. gadā karu būtu uzvarējusi fašistiskā Vācija. Darbā izmantota 20., 30. gadu pareizrakstība, kas palīdz precīzāk atainot tā laika vēsturiskos notikumus. Līdzīgā manierē rakstīts arī romāns „1940”. Ainārs Zelčs veidojis scenāriju TV filmai „Paralēlā vēsture. 1940. gads”. Filmas pirmizrāde LNT 2005. gada 18. novembrī. Autors raksta arī lugas. Komēdija „Kokakvass”, ko 2004. gadā iestudējis Alūksnes Tautas teātris, iekļauta tā gada amatierteātru 10 labāko izrāžu skaitā. Ainārs Zelčs 2003. gada rudenī izveidojis Latvijā pirmo elektronisko grāmatu izdevniecību – e-grāmatu, izdevniecību Eraksti, kas tagad atrodama portālā „Delfi” kā „Delfi” grāmatnīca. Mākslinieks ir precējies, audzina divus dēlus, sieva Valda tulkotāja no franču valodas. Dzīve rit starp divām pilsētām – Alūksni, kur pārsvarā tiek pavadītas vasaras un darbnīcā kalti akmeņi un Siguldu, kur dzīvo ģimene un ziemas periodā radīti jauni literāri darbi un realizētas citas jaunas idejas. Par seviEsmu dzimis Gulbenē, 1958. gada jūnijā. Darba meklējumos ģimene pārcēlās vispirms uz Bausku, kur sabijām nepilnu gadu, un tad uz Alūksni. Un ja nu tagad man jāatbild uz moderni uzstādītu jautājumu par to, kāda ir mana identitāte, tad atbilde ir skaidra reiz par visām reizēm: esmu alūksnietis. Kad biju astoņus gadus nomācījies skolā Alūksnē, tad gribēju iestāties Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā, dekoratīvās tēlniecības nodaļā. Lai gan biju itin labi sagatavojies, zīmēšanu un gleznošanu privātstundās pamācoties pie Alūksnē dzīvojušās Purvīša skolnieces, mākslinieces Gavares, tak izkritu, saprotams, kompozīcijā. RLMV nebija vis tā skola, kur varēja tik viegli iekšā tikt… Mēģināju vēlreiz, pēc diviem gadiem, un tad izdevās. Zaudēju gan divus vidusskolā pavadītus gadus. Pēc RLMV raudzīju tikt par Tēlniecības nodaļas študenti Mākslas akadēmijā. šādu jauku ieceri īstenot bija grūtāk, nekā iepriekšējo. Bet tad izgāzos tieši zīmēšanā. Gadu pastrādāju kombinātā „Māksla” par ģipša lējēju leģendārā meistara Maltinieka, arī no Alūksnes puses nākuša, vadībā. Tālāk viss gāja „kā pa diegu”: studijas, precības, divu bērnu kristības, un pēc sešiem gadiem laimīgi no Rīgas laukā. Kāds tas „diegs” ir vijies tāļāk? Jāsaka, ka labs. Starp citu, tieši tā biju nosaucis savu privāto uzņēmumu, kurš bankrotēja 1994. gadā. Un ko pēc tam? Pēc tam kalu akmeņus un rakstīju romānus, un daru to joprojām. Darbi1. Virves dejotājs: romāns, 2007. 2. 1940: romāns, 2006. 3. 1945RIGA: romāns, 2001. 4. Paralēlā vēsture: scenārijs TV filmai, 2005. 5. Kokakvass: luga, 2004. Fragments no romāna „1940”Tūkstoš deviņi simti četrdesmitā gada piecpadsmitajā jūnijā. Priekšpusdiena. Rudolfs bija paveicis visus pulka dārznieka uzliktos darbiņus. Ar Liepājas Rožu laukuma krāšņumu apstādījumi šeit, Alūksnē, nespēja sacensties, taču garnizona apkārtni varēja vērot ar labpatiku. Arī viņa pūles tur bija ieguldītas. Alūksnes puiši mēdza stāstīt brīnumu lietas par Jaunās pils parku baronu laikos; kādi svešzemju ziedi esot plaukuši un neredzēti putni paviljonos dziedājuši. Nu ja, katrs liela savas puses skaistumu, bet par Rožu laukumu pils parks skaistāks tomēr nebija. Pasveicinājis ceļā satikto virsnieka vietnieku Veldri, Rudolfs ieraudzīja Kazimiru nākam. Cik Rudolfs Melbergs bija sīks, tik Kazimirs Ušmāns garš un apjomīgs. Man jir viestule!- priecīgi paziņoja Kazimirs savā Viļakas puses izloksnē. Pirmajos karadienesta mēnešos Rudolfs nesaprata ir ne pusi no tā, ko Kaziks viņam stāstīja. Skolā mācījies, pa latviešu kopējai lietošanai pieņemtās valodas veidu Kazimirs gāja kā pa izcirtumu, klupdams vai pie katra celma. Ar virsniekiem un instruktoriem viņš centās runāt skolā iemācītajā izrunā, tāpat atbildēja arī kareivjiem, taču vislabāk jutās sava novada izloksnē un ar draugu Rudolfu kā jau ar draugu runāja – pa sovam. Vēstules Kazimirs saņēma retāk nekā Rudolfs, un tad nu tādos brīžos viņa prieks bija tikpat liels kā viņš pats. Rudolfam sieva rakstīja ik nedēļu, un arī viņš atbildēja tikpat bieži. Jau gads un četri mēneši bija aizvadīti karadienestā, 7. Siguldas kājnieku pulkā, un tieši gads un četri mēneši bija viņu pirmdzimtajam, mazajam Pēterītim. Katru gadu daudzus kareivjus atvaļināja no aktīvā dienesta pēc piecpadsmit mēnešu izdienas, neliekot nokalpot visus paredzētos astoņpadsmit mēnešus. Rudolfa brālis bija dienējis Auto-tanku pulkā un pārnācis mājās agrāk, taču Rudolfam tādi prieki nespīdēja. Vecākais brālis dienēja trīsdesmit septītajā gadā, kad Eiropā nekaroja; tagad, kad elles katli vārījās malu malās, par dienesta ilguma samazināšanu nebija ko sapņot. -Vieļok… Kazimirs viltīgi piemiedza ar aci un izvilkto vēstuli atkal noglabāja kabatā. -Strimala,- izmeta Rudolfs. Tā viņš mēdza teikt vienumēr, kad no drauga dabūja dzirdēt kādu līdz šim nedzirdētu un nesaprotamu vārdu. Bija taču sava valoda arī jūrmalniekiem. Palaistu te vienu ventiņu pie teikšanas, tad tik būtu joki. Un Rudolfs iespurdzās, iztēlojoties ventiņu sarunājamies ar latgalieti. Kazimirs nobolīja baltas acis. Vai atkal par viņu smejas? Nē, Rudolfs nesmējās par viņu. Rudolfam bija laba sirds, viņš nemēdza ļauni zoboties. -Renge!- teica Kazimirs ar uzsvaru. Tā abu starpā tas bij iegājies – kad Rudolfs strimalu, tad Kazimirs, kuram draugs bija pārtulkojis šī kurzemnieku vārda nozīmi, cik vien labi mācēdams piesauca reņģi. Piepeši izziņoja trauksmi. Pulks nostājās ierindā, pulkvedis Spandegs nolasīja mobilizācijas pavēli un bruņoto spēku virspavēlnieka ģenerāļa Berķa pavēli. | Literāti, Mākslinieki |  |  | Apceļojot dzimto zemi - pie pieminekļa Z. Meierovicam viņa bojāejas vietā. |  | Pie autora kaltajām rokas dzirnavām Lielvārdē, Uldevena pilī. | |||
| Berķis | Aivars | mežsaimnieks un žurnālists, politiķis dzimis1936.gada 24.septembrī Annas pagastā. Augstāko izglītību ieguvis 1959.gadā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības un mežtehnikas fakultātē. Izglītību papildinājis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Meliorācijas un hidrotehnikas fakultātē, Tautas universitātes Literatūras un mākslas fakultātē. 1973.gadā pabeidzis Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļu.1986.gadā pabeidzis divu gadu kursus Marksisma un ļeņinisma vakara universitātes Diplomātijas fakultātē.1994. gadā apguvis parlamenta darba pieredzi Kanādā. No 1959. līdz 1960.gadam strādājis Smiltenes mežrūpniecības Sikšņu mežniecībā, bijis mežziņa palīgs, darba gaitas saistītas ar mežniecības nozari. No 1969. līdz 1991.gadam darbojies Latvijas Radio. Bijis Latvijas Radio vecākais redaktors, komentētājs, Lauksaimniecības redakcijas vadītājs. No 1991. līdz 1993.gadam - Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts, Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas loceklis. Vēlāk darbojās Latvijas Zemnieku savienībā. Latvijas Republikas 5. Saeimas deputāts. Berķis saņēmis vairākus apbalvojumus: 1996.gadā - Barikāžu aizstāvja goda zīmi. 1988.gadā P. Stučkas prēmiju žurnālistikā, 1987.gadā - Lielā Kristapa medaļu par dokumentālās filmas "Ar zemīti sadzīvot" scenāriju. Miris 2020.gada 1.februārī. | Žurnālisti, Politiķi | 1 |  | ||||||
| Zemītis | Aivis | BiogrāfijaLiterāts Aivis Zemītis dzimis 1980. gada 17. jūnijā Alūksnē. Mācījies Ernsta Glika Alūksnes valsts ģimnāzijā, vakara (maiņu) un neklātienes skolā, studējis RPIVA Alūksnes nodaļā. Pašmācības ceļā apguvis datorspeciālista iemaņas. Strādājis laikrakstā „Dzirkstele”, Alūksnes pamatskolā. 2007. gadā pievērsies žurnālistikai, sācis izdot laikrakstu „Oluksna”. Par seviEsmu dzimis dažas dienas pirms Jāņiem – 1980. gada 17. jūnijā. Skolas gadi aizvadīti Ernsta Glika Alūksnes ģimnāzijā un Alūksnes vakara (maiņu) un neklātienes skolā, kur arī iegūta pamatskolas un vidējā izglītība. Studējot RPIVA Alūksnes nodaļā (RPIVA Alūksnes studiju centrs) un paralēli studijām strādājot SIA „Dzirkstele”, iepazinos ar Daigu Sliņķi, kura ar savu literāro darbību pamudināja arī mani vairāk pievērsties dzejai, ko niekodamies rakstīju jau vidusskolas gados. Un tā 2001. gada martā presē tika publicēts dzejolis „Alūksnei”. Pēc šīs publikācijas sākās aktīva literārā darbība – jaunu darbu tapšana, piedalīšanās literāros pasākumos lasot savu dzeju. Darbojoties Alūksnes literātu klubā „Ezerlāse”, esmu iepazinies ar vēsturnieku Jāni Poli, kurš devis savu artavu mana dzīves skatījuma veidošanā, proti, esmu vairāk pievērsies latviskajai dzīvesziņai un vēstures izpētei. Esmu pateicīgs arī kluba „Ezerlāse” vadītājai un literārajai konsultantei Kornēlijai Apškrūmai par manas literārās gaumes izkopšanu, vērtīgajiem padomiem. Jāteic, ka vismaz mani tuvība ar dabu un literārie pasākumi spārno un dod spēku jaunam darba cēlienam. Tāpat aizrauj fotografēšana, visas jaunās tehnoloģijas, vēsture, ceļošana. Dzīvē gribas saskatīt labo, skaisto, patieso. DarbiPublikācijas preses izdevumos, darbi apkopoti grāmatā nav. AlūksneiNo simtgadu ozolu pavēņa, No ezera samtaini zila, No baznīcas gaiļa stalta -Nāk vēsture tava. Pār laukiem laižoties miglai, Kas ceļas no dūksnainas vietas Un upju un ezeru virsmas -Tu atceries vārdu savu. No teikām nāk milži un daiļavas, Nāk baroni labi un ļauni. Tavi vaibsti par zviedriem un krieviem teic -Par vāciem un Malienas ļaudīm. Tavs vārds uz mūžīgiem laikiem Ir Latvijas vēsturē rakstīts. Tu biji, Tu esi, Tu būsi Pērle gadsimtu pirkstā – Alūksne. | Literāti |  |  | Vidzemes mazpulku forumā 2007. gadā Velna pēdā |  | Beļģijā Antverpenes dzelzceļa stacijā 2007. gada martā Beļģijā Antverpenes dzelzceļa stacijā 2007. gada martā |  | 2007. gada decembrī Aglonā | |
| Brakšs | Akots | zinātnieks, dzimis 1919. gada 1. aprīlī Alsviķu pagastā – miris 1981. gada 13. jūlijā Rīgā. Ekonomisko zinātņu doktors (1976.). Beidzis LVU (1953.). Strādājis LPSR ZA Ekonomikas institūtā (1957. – 1968.). ZPSR Zemkopības un lauksaimniecības ekonomikas institūta direktora vietnieks (no 1973.). Zinātniski darbi lauksaimniecības ekonomikā. | Ekonomisti, Zinātnieki |  | |||||||
| Grīvnieks | Alberts | dzimis 1917.gada 10.martā Aiviekstes pagastā, daudzbērnu lauksaimnieku ģimenē. Pēc pamatskolas beigšanas iestājies Daugavpils dzelzceļa tehniskā vidusskolā, kuru beidza 1939.gadā. Iesaukts Latvijas armijā, beidzis virsnieka vietnieku kursus. 1941.gada maijā demobilizējās. Strādāja Krustpils dzelzceļa depo. 1945.gadā , tieši viņa dzimšanas dienā arestē un izsūta uz Magadanas apgabalu. Divpadsmit gadus viņš pavada ieslodzījumā, strādājot šahtās.Dzimtenē atgriežas 1957.gada 13.janvārī un 8.februārī svin kāzas ar Līgu, kura viņu gaidījusi 16 gadus. No 1958.gada līdz pēdējām dienām strādāja Alūksnes komunālo uzņēmumu kombinātā par ūdensvada meistaru. Veidojis un uzmeistarojis 4 strūklakas Alūksnē un piekto – Rīgā. Miris 1995.gada 28.janvārī, apglabāts Alūksnes kapos. | Strūklaku meistari |  | |||||||
| Melderis | Alberts | LNA virsnieks un latviešu sabiedriskās dzīves aktīvists Alberts Melderis dzimis 1906. gada 3. februārī Alsviķu (Karvas) pagasta Jaunzemjos. Dienēja 7. Siguldas kājnieku pulkā, kur pēc instruktoru rotas beigšanas palika virsdienestā. Valdībām mainoties, atvaļinājās un dzīvoja Rīgā. Izcilu balss dotību dēļ uzņemts Rīgas Radio korī. Vēlāk dziedāja arī kora dalībnieku veidotajā vīru sekstetā. 1932. g. nodibināja ģimeni, ko 2. pasaules kara notikumi izšķīra, līdz saveda kopā kara beigās Eslingenā. 1951. g. Melderi pārcēlās uz Kanādu, kur Alberts strādāja par krāsotāju dekoratoru. Viņš rosīgi piedalījās latviešu sabiedriskajā dzīvē – DV nodaļā, Monreālas latviešu teātrī un vīru korī „Junda”. Pēc grūtas slimības miris 1992. gada 15. oktobrī. Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Militārie darbinieki, Sabiedriskie darbinieki | ||||||||
| Reķis | Alberts | Sabiedriskais darbinieks, Alsviķu pagasta vecākais dzimis 1909.gada 10.decembrī Alsviķu pagasta “Incekalnos” Valkas apriņķī sešu bērnu lauksaimnieka ģimenē (četri dēli un divas meitas). Dienējis 8.Daugavpils kājnieku pulkā kaprāļa pakāpē. Pēc kara dienesta, blakus lauku darbiem aktīvi piedalās sabiedriskā dzīvē, sevišķi aizsargos, kā vada komandieris un sporta instruktors. Spēlējis teātri, vadījis režijas un piedalījies pagasta sabiedriskajā dzīvē. Izglābies no 1941.gada padomju represijām. Vācu laikā pilda pagasta vecākā amatu. 1944.gadā precējies ar Zentu Rutks. Tajā pat gadā devies bēgļu gaitās. Bēgļu gaitas vadījis vairākās nometnēs Vācijā. Strādāja policijā un ugunsdzēsējos. 1950.gadā aizceļoja uz ASV., vienu gadu nostrādājis laiksaimniecībā. Pēc tam ar ģimeni pārcēlās uz Lankasteru un strādāja lielā AMSTROG uzņēmumā, līdz pensionējās. Aktīvi darbojās latviešu biedrībā. Miris 1997.gada 6.februārī, apglabāts Millersville Mennonite Cemetery blakus 1980.gadā mirušajai dzīvesbiedrei Zentai. Informācijas avots:Malienas Ziņas.- 11.03.1997 | Sabiedriskie darbinieki | ||||||||
| Bērziņš | Alberts Jēkaba d. | Dzimis 1894. g. 25. maijā Alūksnes pag. Siseņos lauksaimnieka ģimenē. Krievu armijā iesaukts 1915. g. sākumā, pēc mācību komandas beigšanas iedalīts 110. artilērijas brigādes 6. baterijā Rīgas frontē, kur palicis līdz 1. pasaules kara beigām. Sasniedzis vecākā apakšvirsnieka pak. Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 8. jūn. Alūksnē, 7. Siguldas kājnieku pulka sastāvā nosūtīts uz Liepāju Kurzemes aizstāvēšanai pret bermontiešiem. Piedalījies kaujās, pēc tam pārcelts uz Latgales fronti, paaugstināts par virsseržantu. 1919. g. 30. okt. Talsu apkaimē A.Bērziņš, atstāts ar kareivi apsargāt munīcijas vezumus, ar pašaizliedzīgu rīcību divreiz atsita 30 ienaidnieku jātnieku uzbrukumus un izglāba visus rotas munīcijas krājumus. 1921.gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. Atvaļināts 1923. g. 15. maijā. Zemkopis Alūksnes pag. Bērziņos. Miris 1973. g. 3. augustā. Apbedīts Alūksnes kapos. Informācijas avots:www.lkok.com | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri |  | |||||||
| Atgāze | Aldona | Dzimusi 1908. gada 18. aprīlī Ilzenē. Dzejniece un skolotāja. Dzīve nebūt nav ne viegla, ne devīga, bet ģimenē ar apbrīnojumu saskaņu vienmēr pratuši tikt pāri grūtiem brīžiem. Māte – ģimenes labais gariņš, tēvs arvien atradis laiku bērniem, mācījis viņus lasīt lielajā dabas grāmatā. Uz visu mūžu Aldonai sirdī iespiedusies atziņa: ģimene – tā ir svēta! Tiek izvēlēts pseidonīms – Astra Ardena – ar to vēlāk žurnālā „Zeltene” publicētas dzejas vēl tad, kad viņa bijusi ģimnāziste. Jaunā dzejniece labprāt tiek uzņemta arī žurnālā „Sievietes Pasaule”. Sapņi un cerības, kas saistījušās ar Rīgu, nepiepildās. Visdažādākajos variantos Aldona apdziedājusi savu Malienu. Visvairāk Ilzeni, arī Beju, kur ilgus gadus strādājusi par skolotāju, Veclaiceni, Alūksni un tās ezeru. Taču pēckara gados ceļš uz publikāciju šķēršļiem bagāts. Zīmīgi, ka tas visvairāk attiecies uz dzejnieces vērtīgāko daļu – intīmo liriku, dzeju, kur vārsmā jūt autores tuvumu. Jo šādu liriku tobrīd uzskatījuši par otršķirīgu, pat kaitīgu, ja tai nav dots kaut vai neliels „sabiedriski politisks” zemteksts. Aldona neko pasaulē nav nīdusi tik ļoti kā divkosību. Viņas dzejā neatņemama sastāvdaļa ir pārdomas par cilvēkiem, par dzīvi, un savu vietu tajā. Par spīti kavēkļiem rakstniece nepārstāj rakstīt. Mūža pēdējā posmā (1968. – 1982.) reta literatūras un mākslas lappuse iznākusi bez viņas dzejoļiem. Plašāka autores dzejoļu kopa publicēta Alūksnes rajona literātu kopkrājumā „Ezerlāse”. 1983. gada 24. februārīRīgā satiksmes negadījumā dzejniece un skolotāja iet bojā. | Skolotāji, Dzejnieki |  | |||||||
| Leišavniece | Aldonija | Dzimusi 1952.gada 20.janvārī. Ilggadēja skolotāja. Beigusi Liepājas pedagoģisko institūtu. No 1974.gada līdz 2015.gadam strādāja Alūksnes pilsētas sākumskolā. Informācijas avots:Alūksnes Ziņas.- 2.10.2015. | Skolotāji | ||||||||
| Ozoliņa | Aleksandra | mediķe, ārste dzimusi 1933.gada 11.jūnijā Bauskas pusē. Pēc Rīgas Medicīnas Institūta beigšanas 1956.gadā darbu sākusi Liepnas lauku slimnīcā, kā galvenā ārste un stomatoloģe. No 1959.gada strādājusi Alūksnes rajona slimnīcā. Pēdējā darba vieta Apes slimnīca. Bijusi aktīva sabiedriskajā dzīvē. Mirusi 1995.gada 22.novembrī. | Medicīnas darbinieki | ||||||||
| Aizpurītis | Aleksandrs | 1918.gadā beidza Tērbatas universitātes fizikas un matemātikas fakultāti un no 1919.gada darbojās kā skolotājs Alūksnes vidusskolā. Alūksnes vidusskolas (no 1929.gada ģimnāzija) direktors no 1920. gada līdz 1930. gadam. Alūksnē viņš bijapilsētas domnieks, pilsētas valdes un vairāku biedrību loceklis, cieši sadarbojās ar Malienas Ziņām".1930 pārcēla uz Madonupar Madonas ģimnāzijas direktoru, kur strādāja no 1930. gada līdz 1940. gadam, kā arī vācu okupācijas laikā - 1941. – 1944. gados. Paralēli direktora amatam māca arī matemātiku un kosmogrāfiju. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. | Skolotāji, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri |  | |||||||
| Bieziņš | Aleksandrs | mediķis, dzimis 1897. gadā 31. augustā Biksēres pagasta. Mācījies Alūksnes proģimnāzijā. 1923. gadā beidzis Latvijas Universitāti. Studējis Tērbatas Universitātē. No 1923. gadā strādājis Rīgas pilsētas bērnu slimnīcā, no 1931. gada – LU Medicīnas fakultātē. 1939. g. – Sporta medicīnas institūta vadītājs. LVU un RMI profesors (1946.). Operatīvās ķirurģijas un topogrāfiskās anatomijas katedras vadītājs (1947. – 1972.). No 1948. g. strādājis ari Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas ZPI (1959. – 1965. direktora vietnieks). Pētījumi par bērnu ķermeņa deformāciju ķirurģiskas ārstēšanas metodēm, aukslēju šķeltnes un barības vada plastiku, krūšu un vēdera dobuma ķirurģisko slimību diagnostiku. Izveidojis bērnu ķirurģijas un ortopēdijas zinātnisko skolu; viens no ārstnieciskās fizkultūras pamatlicējiem Latvijā. | Medicīnas darbinieki | ||||||||
| Egle | Aleksandrs | dzimis 1907. gada 16. maijā Mālupes pagastā. VEF direktors no 1962. līdz 1967. gadam. Darba gaitas uzsācis, strādājot par atslēdznieku Daugavpils, Gulbenes un Rīgas dzelzceļa darbnīcās. 1929. gadā beidzis Rīgas Valsts tehnikumu un kopš tā laika strādājis VEF (jaunākā tehniķa, konstruktora, vecākā tehnologa, vecākā inženiera amatos). No 1944. gada oktobra mēneša – VEF galvenais tehnologs, tad galvenais inženieris, bet no 1962. gada – rūpnīcas direktors. Pēc A. Egles ierosmes un viņa vadībā rūpnīcā ieviesta jauna tehnika, konveijeri un automātiskās līnijas telefona aparātu, telefona centrāļu un radioaparātu ražošanai, izstrādāta un ieviesta progresīva tehnoloģija. Sabiedriskā darbība – PSKP CK un PSRS MP Partijas un valsts kontroles komisija (1963. – 1965.), LKP CK loceklis (ievēlēts XIX kongresā), LPSR AP 6. sasaukuma deputāts. Apbalvots ar Ļeņina un Sarkanās Zvaigznes ordeni. A. Egles direktora darbības laikā VEF nosauca V. Ļeņina vārdā un rūpnīcai piešķīra Ļeņina ordeni. Miris 1996. gadā 23. jūlijā. | Inženieri |  | |||||||
| Grāvītis | Aleksandrs | Preses darbinieks un kultūras darbinieks , dzimis 1883.gada 15.septembrī Liepnas pagastā. Beidzis Vitebskas garīgo semināru, studējis Tērbatas un Sorbonnas universitātēs. Piedalījies 1905.gada kustībā, emigrējis uz Parīzi (1910.g.). rakstījis “Domās” un “Līdumā”, vēlāk gandrīz visos Latvijas laikrakstos, ziņodams par Parīzes mākslas dzīvi. Ilgus gadus Parīzes latviešu pulciņa priekšnieks. Rakstījis arī par politiski sabiedriskiem jautājumiem.Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1933.g.). | Kultūras darbinieki, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Grietēns | Aleksandrs | Mācītājs un „Daugavas Vanagu” apvienības aktīvists Aleksandrs Grietēns dzimis 1910. gada 14. janvārī Alsviķu pag. Grietanos. Beidza LU Teoloģijas fakultāti. Ordinēts 1939. g. 4. febr. Rīgā, pēc tam kalpoja Lašu – Ilūkstes latviešu ev. lut. draudzē un strādāja par ticības mācības un ētikas skolotāju Ilūkstes valsts ģimnāzijā. Bēgļu gaitās Vācijā bija Eihštates un Regensburgas latviešu nometņu mācītājs un ticības mācības skolotājs ģimnāzijā. šinī laikā sevišķi rūpējās par latviešu karavīriem internēto nometnēs. Ieceļojis ASV, 1950. g. nodibināja Dienvidkalifornijas latviešu ev. lut. draudzi Losandželosā, bet 1951. g. – draudzes kopu arī Sandjego. Draudzei un kopai nebija pietiekami līdzekļu mācītāja algošanai, un A.Grietēns, lai apgādātu ģimeni, strādāja diezgan smagu darbu pienotavā. Kopš 1960. g. jūlija Sandjego bija patstāvīga draudze, ko apkalpoja A.Grietēns, atbrīvojies no mācītāja pienākumiem Dienvidkalifornijas draudzē. 1970. gadu sākumā viņš kopā ar dzīvesbiedri Vilmu pārcēlās uz nopirkto ģimenes māju Ošensaidē. Līdztekus draudzes un „maizes” darbiem viņi abi bija ļoti rosīgi Dienvidkalifornijas DV apvienības darbinieki. Miris 63 gadu vecumā Ošensaidē 1973. gada 18. oktobrī. Apglabāts Mūžīgo kalnu (EternalHills) kapos. Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Mācītāji | ||||||||
| Ieviņš | Aleksandrs | dzimis 1905. gada 1. martā Annas pagasta Otē. Gleznotājs un tirgotājs Rīgā. Mācījies Latvijas Mākslas Akadēmijā. Izstādēs no 1929. gada, Latvijas Tēlotāju mākslinieku biedrības biedrs, neatkarīgo sekcijā. | Mākslinieki | ||||||||
| Kļavs-Kļaviņš | Aleksandrs | dzimis 1888.gada 15.oktobrī Ziemeru pagastā. Latvijas revolucionārās kustības dalībnieks, partijas un padomju valsts darbinieks. Komunistiskās partijas biedrs no 1904.gada. Revolucionāro darbību sācis LSD Malienas organizācijā. Oktobra revolūcijas laikā piedalījies Ziemera pagasta un Alūksnes pilsētas padomju orgānu izveidošanā. Bija izdevuma “Maliena” redaktors. 1919.gadā Petrogradas iekšējās aizsardzības priekšnieka vietnieks. No 1921.gada – partijas un padomju darbībā Novgorodā, Brjanskā un Smoļenskā, no 1935.gada atbildīgā saimnieka darbā. Ievēlēts par PSRS CIK 6.sasaukuma locekļa kandidātu. Bijis partijas 9.,14., 17.kongresu delegāts. Miris 1937.gada 22.novembrī. | Padomju funkcionāri, Politiskie darbinieki | ||||||||
| Misiņš | Aleksandrs | Mediķis, ārsts dzimis 1889.gada 7.februārī Annas pagasta ( tagad Jaunannas pag.) „Lēģerniekos” zemnieku ģimenē. Bērnu ārsts, skolu ārsts. 1918.gadā beidzis Tērbatas Universitāti, sācis strādāt Alūksnē. 1919.-1930.gadā Alūksnes slimnīcas pārzinis, arī cietuma ārsts 1920.-1940.gadā. 1941.g. noorganizējis un atvēris Alūksnē pirmo ambulanci. Alūksnes Sarkanā Krusta nodaļas priekšnieks, darbojies Alūksnes pilsētas pašvaldībā, bijis domnieks. No 1944. – 1946.gadam vadījis Alūksnes slimnīcu. Miris 1958.gada 9.februārī. Apglabāts Annas pagasta Ezeriņu kapos. | Medicīnas darbinieki | ||||||||
| Pelēcis | Aleksandrs | – dzimis 1920. gada 10. aprīlī Mālupes pagasta „Ķikšos” – 1995. gada 12. oktobrī Talsos, apbedīts Sukturu kapos. Rakstnieks. Dzimis zemnieka ģimenē. Beidzis Mālupes pamatskolu (1934.), Alūksnes valsts ģimnāziju (1939.). Studējis Latvijas Universitātē Baltu filoloģiju. Strādājis Valkas 1. vidusskolā par skolotāju (1944. – 1945.). 1946. gadā represēts, izsūtīts uz Sibīriju -pavadījis izsūtījumā 23 gadus un 9 mēnešus. !955. gadā amnestēts, bet Latvijā atgriezties atļauts tikai 1969. gadā un 2 gadus nebija atļauts publicēties. Pēc atgriešanās Latvijā dzīvo Talsos, strādā par melnstrādnieku. Rakstnieku savienības biedrs 1982. gadā. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni 1995. gadā. Pirmais literārais darbs – dzejolis „Dziesma par grāmatu” publicēts 1938. gadā. 1943. gadā izdots dzejoļu krājums „Aizsapņošanās” un citi dzejoļu krājumi. Daudz rakstījis arī prozu, īpaši emocionāli ir darbi par dzimto pusi – Alūksni un Mālupē pavadītajiem bērnības gadiem. šie darbi bagāti ar apvidvārdiem, parādītas novada sadzīves tradīcijas, cilvēku savdabīgā domāšana. Var minēt „Alūksnes grāmatu”, „Puisiska dvēsele”. Daudzos darbos parādīta dzīve izsūtījuma gados Sibīrijā. | Literāti, Dzejnieki | ||||||||
| Runcis | Aleksandrs | Dzimis Pededzes pagasta “Orlīšos” (cariskās Krievijas valdīšanas gados ietilpa Pleskavas un Vitebskas guberņās Lauru kolonijā), sīkzemnieka ģimenē. Beidzis Pleskavas skolotāju semināru. 1914.-1915. gadam skolotājs Smiltenē. Krievu armijā iesaukts 1915. gada jūnijā un iedalīts 2. kājnieku rezerves pulkā Somijā, 1916. gadā komandēts uz Vladimira karaskolu Petrogradā. Pēc kursa beigšanas dienējis kādā kājnieku rezerves pulkā, pēc tam nosūtīts uz Rumāniju 90. Oņegas kājnieku pulka sastāvā. Piedalījies kaujās līdz pašām 1. Pasaules kara beigām.1919. g. 1. jūlijā iesaukts Igaunijas armijā un cīnījies pret lieliniekiem pie Latgales robežas, par ko piešķirta Igaunijas Atbrīvošanas Kara piemiņas medaļa. 13. oktobrī pārnācis uz Latvijas armiju un 6. Rīgas kājnieku pulka rindās piedalījies visās kaujās pret bermontiešiem, vēlāk Latgales frontē pret lieliniekiem.Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni un Triju Zvaigžņu ordeni. Paaugstināts par kapteini un 1934. g. 11. novembrī par pulkvedi-leitnantu. Dienestu Runcis turpinājis savā pulkā arī pēc brīvības cīņām. 1931. gadā beidzis bataljona komandieru kursus. Piešķirta jaunsaimniecība Pededzes pag. Miris 1936. gada 8. martā Rīgā. Apbedīts Rīgā, Brāļu kapos. Avots : www.lkok.com | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Sināts | Aleksandrs | Militārais darbinieks, dzimis 1892.gada 29.aprīlī Gaujienas pagastā. Mācījies vidusskolā, beidzis praporščiku skolu Gatčinā un militārus kursus Rīgā. Piedalījies Brīvības cīņās no 1919.gada 31.marta Ziemeļlatvijā un Kurzemē Valmieras kājnieku pulkā. Brīvības cīnītāju “Ziemeļnieki” pr-ka biedrs. Apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni (par cīņām Apes rajonā 1919.g. 5.apr.) un Triju Zvaigžņu ordeni. Pulkvedis – leitnants, Valkas kara apriņķa priekšnieks. Otrā pasaules kara laikā devies trimdā. Mūža nogalē dzīvojis ASV Kalifornijā. Miris 1951.gadā. Informācijas avots:Malienas Ziņas 17.05.1997www.nekropole.info | Militārie darbinieki | ||||||||
| Skuja | Aleksandrs | – dzimis 1879. gada 28. jūlijā Alūksnes pagasta „Skujās” – par mūža nogali nav ziņu. Literāts, skolotājs. Dzimis lauksaimnieka ģimenē. Mācījies Alūksnes pagastskolā un draudzes skolā, beidzis Pleskavas skolotāju semināru un skolotāju kursus. Strādājis Grīnvaldes divklasīgajāministrijas skolā par pārzini no 1913. gada. Sarakstījis grāmatas „Vispārīgā literatūra”, „Rakstniecības teorija” un citas. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. | Skolotāji, Literāti | ||||||||
| Šutka | Aleksandrs | dzimis 1909. gada 9. oktobrī Valkas apriņķa Kalnciema pagasta ( tagad Alūksnes novada Kalncempju pagasts) Kalnamuižas Žagatās – miris 1996. gada 5. jūnijā Alūksnē, apbedīts Zeltiņu kapos. Grafiķis. Dzimis kurpnieka, zemnieka ģimenē. Beidzis sešgadīgo Cempju skolu (1925.). Mācījies Rīgas Tautas augstskolas mākslas studijā pie R. Sutas. Darbojies kā grāmatu, žurnālu („Jaunais Cīrulītis”) ilustrators. Bijis ekspeditors, bibliotekārs. Personālizstāde Alūksnē 1933. gadā, piedalījies citās izstādēs. 1943. gadā iesaukts vācu armijas latviešu leģionā, pēc ievainojuma pie Pleskavas nosūtīts uz slimnīcu Kauņā, vēlāk uz Karlsbādi (Vācijā). Atradies soda un darba nometnēs PSRS. Atgriezies Kalncempju pagastā, strādājis Trapenes bibliotēkā, darinājis teātra dekorācijas. Nodarbojies ar zemkopību, gleznojis, zīmējis unrakstījis. | Mākslinieki | ||||||||
| Ūdris | Aleksandrs | Jurists, dzimis 1902.gada 18.janvārī Ziemeru pagastā. Tēvs Arturs – pagasta rakstvedis. Mācījies Kalnamuižas pagastskolā, beidzis 2.Rīgas pilsētas vidusskolu un Latvijas Universitātes tiesību nodaļu. Rīgas bāriņtiesas loceklis. Informācijas avots:Malienas Ziņas 30.01.1997 | Juristi | ||||||||
| Zaube | Aleksandrs | Sabiedriskais darbinieks Aleksandrs Zaube dzimis 1911. gada 3. februārī Alsviķu pag. Lapšos (Zaubēs) lauksaimnieku Paula Augusta un Emmas Zaubju ģimenē. Pēc skolām gaitām pildīja kara klausību, norīkots izcilā vienībā – štāba bataljonā. Pēc tam iestājās Aizsargu organizācijā. Sekoja darbs policijā. Sarkanajiem bēgot 1941. gadā, viņš kopā ar citiem partizāniem palīdzēja pasargāt savu dzimto novadu. Bēgļu gaitās nokļuva Vācijā – Dancigā, vēlāk Ingolštatē. Kalpoja sardžu rotā pie Minhenes. Kopš 1951. g. dzīvoja Čikāgā, kur 1967. g. salaulājās ar Lidiju Rītiņu, uzticīgu dzīves gaitu līdzgājēju. Cīņā par Latviju viņš bija ļoti aktīvs „Daugavas Vanagu” darbā, par ko saņēma DV augstāko apbalvojumu – zelta nozīmi. Ilgus gadus bija arī Andreja Eglīša dibinātā un vadītā Latviešu Nacionālā fonda pārstāvis ASV. Darbojās tā valdē un bija direktors Čikāgas Latviešu biedrībā, kas bija ļoti aktīva apspiesto tautu labā un ASV sabiedrības apgaismošanā par padomju nelietībām. Latviešu Preses biedrības biedrs, Latviešu Palīdzības fonda pārstāvis Čikāgā un Čikāgas Pensionāru biedrības dalībnieks. Bija pērminderis un pērminderu priekšnieks Sv. Jāņa un – draudzēm apvienojoties – Sv. Pētera ev. lut. draudzē. Miris 2003. gada 26. novembrī 92 gadu vecumāČikāgā Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Sabiedriskie darbinieki | ||||||||
| Zvirgzdiņš | Aleksandrs | dzimis 1892. gada 31. maijā Aizkrauklē. Mācījies Koksnes pagasta skolā, Jaunjelgavas pilsētas skolā (beidzis 1909. gada). 1911. gada beidzis Kurganas meža skolu un sācis strādāt par mežziņa palīgu Oloņecas domēnu valdē. No 1918. gada 30. decembra – mežzinis Rucavas virsmežniecībā. 1921. gada iecelts par virsmežzini Stāmerienas virsmežniecībā, no 1932. gadā Alūksnes virsmežzinis. I pasaules kara un Latvijas brīvības cīņu dalībnieks. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru. Ar zemkopības ministra rīkojumu II šķiras virsmežzinis A. Zvirgzdiņš paaugstināts par I šķiras virsmežzini. | Mežziņi, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Vendts | Aleksandrs Ādolfs Hugo | dzimis 1872. gadā 26. septembrī Alūksnē. 1883. – 1891. gadam mācījies Rīgas guberņas ģimnāzijā. | Medicīnas darbinieki | ||||||||
| Zariņš | Aleksandrs Arvīds | – dzimis 1918. gada 18. novembrī Alsviķu pagasta „Gailīšos” – miris 1994. gada 8. jūnijā Sidnejā, Austrālijā, pelnu urna apbedīta Alūksnes kapos 1996. gada 4. augustā. Literāts. Beidzis Rīgas valsts tehnikumu (1939.) Strādājis par laborantu Rīgas valsts komercskolā, medikamentu fabrikā. 2. pasaules kara beigās izceļojis uz Vāciju, strādājis par skolotāju Zēdorfas un Rotenburgas nometņu skolās. Kopš 1949. gada dzīvo Austrālijā. Strādājis dažādus darbus ķīmijas nozarē. No 1054. gada strādājis laikrakstā „Austrālijas Latvietis”. Par darbību žurnālistikā piešķirta Kultūras fonda balva. Nozīmīgi ir autora darbi par latviešu sabiedrības dzīvi Austrālijā, par latviešu literatūras darbiniekiemRietumu pasaulē. Bijis Latvijas preses biedrības priekšsēdētājs Austrālijā, Latviešu rakstnieku apvienības biedrs. Par latviešu teātra un tā vēstures popularizēšanu saņēmis Krišjāņa Barona prēmiju teātra nozarē 1994. gadā. | Literāti, Žurnālisti | ||||||||
| Ķesteris | Aleksandrs Elmārs | dzimis 1895.gada 24.jūlijā Valkas apriņķa Annas pagastā, kā otrais bērns četru bērnu ģimenē. Viņa tēvs kalpojis muižniekam, strādājot ķieģeļu ceplī. Skolas gadi pavadīti, mācoties Annas pagasta skolā. Krievu armijā iesaukts 1915.gadā, dienējis Semjonovas leibgvardes pulkā. 1917.gada februārī pārcelts uz 4.Valmieras latviešu strēlnieku pulku, kurā palicis līdz 1918.g. 10.februārim. Latvijas armijā iesaukts 1919.gada 6.jūnijā, piedalījies cīņās pret bermontiešiem Kurzemē un turpmākajās 7. Siguldas kājnieku pulka kaujās. Atvaļināts no dienesta 1921.gada 1.martā virsseržanta pakāpē. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Apbalvots 1921.gadā (ordeņa Nr.1030). Par nopelniem Latvijas atbrīvošanas cīņās viņam piešķirta jaunsaimniecība Jaunannas muižā. Vēlāk atgriezies dienestā 7.Siguldas kājnieku pulkā, sasniedzis virsnieka vietnieka pakāpi un apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi. Atgriezies savā pagastā, dzīvojis Sniedziņu mājās. Otrais pasaules karš izpostīja mājas un ģimenes dzīvi. Miris 1955.gada 20.decembrī. Apbedīts Annas pagasta Ezeriņu kapos. | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri |  | |||||||
| Kalējs | Aleksandrs Georga d. | dzimis 1876.gada 26.februārī Alūksnē namsaimnieka ģimenē.1895.gadā beidzis Pleskavas skolotāju semināru, strādājis par skolotāju Ikšķilē un Bolderājā. 1902.gadā iestājies Tiflisas karaskolā. Pabeidzis 2 gadu laikā. Piedalījies kaujās Polijā un Austrumprūsijā, par nopelniem apbalvots ar Annas IV šķiras un Staņislava III šķiras ordeņiem. Kritis gūstā. 1918.gada decembrī atgriezies, kādu laiku bijis skolotājs Alūksnē. Iestājies Latvijas armijā 1919.gada 31.maijā, dienējis Ziemeļlatvijas brigādē, piedalījies visās kaujās pret Bermontu. 1920.gada janvārī pārcelts uz armijas Galvenā štāba Operatīvo daļu, iecelts par 13.Tukuma kājnieku pulka komandieri. 1922.gadā iecelts par 4.Valmieras kājnieku pulka komandieri. Papildinājis zināšanas Francijā. 1923.gadā iecelts par karaskolas priekšnieku, paaugstināts par pulkvedi. 1924.-1926.gadā mācījies Francijas Kara akadēmijā, 1926.gadā iecelts par Armijas komandiera štāba Apmācības daļas priekšnieku, 1927.gadā- Armijas štāba priekšnieku. 1927.gadā paaugstināts par ģenerāli. Saņēmis daudzus augstus apbalvojumus. Miris 1934.gada 14.februārī, apbedīts Alūksnes kapos. Informācijas avots:Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. -Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1995 | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, Militārie darbinieki | ||||||||
| Berkulis | Aleksandrs Reiņa d | dzimis 1878. gada 16. martā Lāzberģa pagasta Ezīšavā, mācījies Alūksnes pagasta skolā (Paideru skolā). 1899. gadā beidzis Pleskavas skolotāju semināru – bijis kroņa stipendiāts. Skolotāja darbā no 1899. gada. Alūksnes pagasta skolas pārzinis un skolotājs (1899. – 1949.) Viņa paraksts uz Alūksnes pagasta skolas 1918. gada 27. aprīlī izdotas liecības. 1936. gadā bijis Sinoles pagasta 6. kl. pamatskolas priekšnieks. Apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni. Miris 1949. gadā Alūksnē. | Skolotāji |  | |||||||
| Egle | Aleksandrs Sīmaņa d. | dzimis 1890. g. 7. martā Mālupes pagasta Ērmaņa muižā. Zemkopis. 1915. g. septembrī brīvprātīgi iestājies 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljonā, vēlāk pārcelts uz 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulku. Piedalījies daudzās kaujās, sasniedzis jefreitora pak. Cīņās pie Ķekavas un Tīreļpurvā ievainots.Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 6. jūnijā Alūksnē, piedalījies kaujās pret bermontiešiem pie Liepājas, pēc tam pārcelts uz Latgales fronti. Paaugstināts par seržantu. LāčplēšaKara ordeņa kavalieris . Atvaļināts 1920. g. 10. oktobrī. Jaunsaimnieks Mālupes pagasta Lejmalās. Pēc 2. pasaules kara dzīvojis Stāmerienas pag. Kalnienē. Strādājis vietējā kolhozā. Miris 1981. g. 1. janvārī, apbedīts Stāmerienas kapos. | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Dzens–Ļitovskis | Aleksejs Artūrs | zinātnieks, dzimis 1892. gadā 13. martā Bejas pagastā „Gāršeniekos”. 1905.gadā beidzis Bejas pamatskolu. Artūrs Aleksandrs Aizpurietis (Aizpurītis) viņa tēvs- ienācējs no Lietuvas, tāpēc tam pievārds Ļitovskis, ko vēlāk zinātnieks izvēlējies par savu otro uzvārdu. Ģimenē ir 13 bērni. Mazo zēnu pieņēmuši audžuvecāki Dzeņi, no viņiem mantots uzvārds. Pie audžuvecākiem nav labi gājis un viņu pieņēmusi kāda radiniece, kura tad arī rūpējās par viņa tālāku audzināšanu un skološanu. Mācījies Alūksnes ministrijas skolā (elementārskolā). šeit uz viņu lielu iespaidu atstāja palīgskolotājsKārlis Egle. Izglītību turpināja Valkas reālskolā, beidza 1912.gadā. Sadraudzējies ar R.Eihmani. 1912.gadā sācis studēt Pēterburgā. Ar 1918.gadu pievērsies tikai zinātnei. Miris 1981. gada 30. aprīlī Ļeņingradā – halurgs, hidroģeologs, ģeoloģijas un mineraloģijas zinātņu doktors (1944.), profesors (no 1930.). Mācījies arī Vologdas Pedagoģiskajā institūtā, Ļeņingradā Pedagoģiskajā akadēmijā un universitāte (līdz 1925. gadam).Kopš 1925. gadā strādājis dažādās PSRS augstskolās par pasniedzēju, bet no 1950. gada – Vissavienības Halurģijas institūtā. Piedalījies vairāk nekā 50 ekspedīcijās, strādājis Ķīnā, atklājis sāls un minerālūdeņu atradnes, jaunu aļģu sugu, kura nosaukta viņa vārdā, publicējis vairāk nekā 500 zinātnisku rakstu un darbu. Jaunībā sevi pieteicis kā dzejnieks ar Aizpurieša Arta u. c. pseidonīmiem. | Zinātnieki | ||||||||
| Ķīsis | Aleksis | dzimis 1886.gada 19.decembrī Lazdonas pagastā. 1911.gadā beidzis Pēterburgas vēstures un filoloģijas institūtu, pēc tam bija 9 gadus ģimnāzijas skolotājs Kastromā, bet no 1920.gada skolotājs Cēsu pilsētas un valsts ģimnāzijā, mācot klasiskās valodas, vēsturi un filozofiju. Alūksnes ģimnāzijas direktors no 1930.gada 1.novembra. 1938. -1944.gadam „Jāna Cimzes ” (Valsts Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzija) valsts ģimnāzijā direktors. 1938.gadā apbalvots ar Atzinības Krusta IV šķiru. | Skolotāji |  | |||||||
| Kalns | Alfons | zinātnieks, dzimis 1931. gada 10. maijā Alūksnē. Beidzis Toronto universitāti 1958. gada (elektrotehnikā). Vada savu uzņēmumu „Kalns Associates LTD”, kas projektē un izbūvē ēku elektroiekārtas Toronto un citur. Dzīvo Vestona (Ont.) Kanādā. | Zinātnieki | ||||||||
| Bērziņš | Alfreds | Dzimis 1892. g. 2. sept. Mālupes pagasta Pūnās. Zemkopis. Krievu armijā 1. pasaules kara laikā, dienējis 434. Čerepovecas kājnieku pulkā. Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 7. jūn., piedalījies kaujās pret landesvēru un cīņās pret lieliniekiem Latgalē. Apbalvots par 1919. g. 2. jūlija cīņu pie Lejkas mājām, sakaru nodibināšanu cīņu laikā ar igauņiem un par cīņu 1920. g. 22. aprīlī pie Baharevas ciema Latgalē. Atvaļināts 1921. g. 19. martā leitnanta pakāpē. Zemkopis Mālupes pag. Indrānos. Miris 1961. g. 2. maijā, apbedīts Alūksnes kapos. Informācijas avots:www.lkok.com | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri |  | |||||||
| Matīss | Alfreds | finansists,dzimis 1907.gada 16.septembrī Jaungulbenes pagastā. Beidzis Alūksnes vidusskolu un Latvijas Universitātes tautsaimniecības nodaļu. Pasta krājkases padomes loceklis un latviešu nacionālās krājaizdevumu sabiedrības priekšsēdētājs. Latvijas bankas sekretārs. | Finansisti | ||||||||
| Upītis | Alfreds | Inženieris, dzimis 1897.gada 9.aprīlī Jaunlaicenes pagastā. Beidzis Opekalna draudzes skolu un Latvijas Universitātes inženieru fakultāti. Rīgas pilsētas būvju valdes ceļu direkcijas inspektors. | Inženieri | ||||||||
| Dāvids | Alfrēds | BiogrāfijaAlfrēds Dāvids dzimis 1923. gada 9. septembrī Bejas (tagad Jaunalūksnes) pagasta Draķēnos". Mācījies Bejas pamatskolā, Alūksnes ģimnāzijā. Kad 1943. gadā vajadzēja absolvēt ģimnāziju, martā sākas totālā mobilizācija un atestāts par skolas beigšanu tā arī netiek saņemts, jo seko gadi vācu darba dienestā, leģionāra gaitas un vēl iesaukums padomju armijas karavīru rindās. Kara posts un tajā pārdzīvotais emocionāli un patiesi atspoguļots autobiogrāfiskajā romānā „Skaidas”. Pēc kara šausmām atgriezies mājās, Alfrēds Dāvids pabeidzis Alūksnes vakara vidusskolu, ieguvis atestātu par vidējo izglītību, bet Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē tos, kuri reģistrēti vācu darba dienestā, neuzņem. Alfrēds Dāvids iestājas Maskavas tirdzniecības institūta filiālē Rīgā, to sekmīgi pabeidz un seko darba gaitas tirdzniecībā Alūksnē. Alfrēds pats apzinās, ka nav piemērots darbam tirdzniecībā, tas viņu neinteresē un viņš meklē iespēju pārkvalificēties. Tā kā viņu interesē mūzika, 1961. gadā iestājas Jelgavas mūzikas vidusskolas neklātienes nodaļā, ko absolvē 1966. gadā. Seko darbs Liepnas internātskolā par dziedāšanas skolotāju. Par skaistāko savas dzīves posmu Alfrēds Dāvids uzskata gadus , kas nostrādāti Alūksnes mūzikas skolā, mācot bērniem solfedžo un mūzikas literatūru. Gandarījumu un prieku sagādā darbs ar savu lolojumu vīru kori „Ezerkrasts” , kad uz mēģinājumiem vīri nāca laika posmā no 1971. līdz 1983. gadam. Vadīts arī Alsviķu pagasta koris. Darba veterānu kora vadību Alfrēds Dāvids uzņēmies, būdams jau pensijā, un vadījis to līdz 1996. gadam . Būdams pensijā sirmais vīrs pievērsies literatūrai. Tā viņu interesējusi visu mūžu. Raksta galvenokārt prozu. Emocionāli piesātināts ir autobiogrāfiskais apjomīgais romāns „Skaidas”, kura 560 lappusēs atainots laika posms no 1938. līdz 1950. gadam. Romāns „Aplausu deja” veidots no patiesu vēsturisku notikumu un cilvēku likteņgaitu atainojuma un uzskatāms par spilgtu un nozīmīgu laikmeta dokumentu. Dzejnieka Ojāra Vācieša 70 gadu dzimšanas dienai veltītajā literārajā jaunrades konkursā ar devīzi „Ne pēdu pagājības nenoklusēt” autors piedalās ar romāna „Aplausu deja” 1. daļu un prozas darbu konkursā iegūst pirmo vietu. Rakstījis arī dzeju un vietējos laikrakstos aktuālas ir viņa publikācijas par nozīmīgiem procesiem valsts, sava rajona un pilsētas dzīvē. Ar savu pozitīvo un principiālo attieksmi pret darbu viņš ieguva autoritāti sabiedrībā un tika ievēlēts par Alūksnes rajona padomes deputātu. Alfrēds Dāvids aktīvi darbojās rajona literātu klubā „Ezerlāse”. Alfrēds Dāvids arvien lepojies ar savu ģimeni – četriem bērniem un krietnu pulciņu mazbērnu. Skumji, bet laiks ir nepielūdzams. Īsi pirms savas 83. dzimšanas dienas aizsaules ceļos aiziet šis staltais, garīgi laikmeta vējos nesalauztais, daudzpusīgi apdāvinātais Alūksnes pusei piederīgais skolotājs, diriģents, rakstnieks, publicists. Mūžs apraujas 2006. gada 7. septembrī. Apglabāts Alūksnes Lielajos kapos. Par seviPa likteņa nosprausto taku "Kad es jau biju piedzimis šai bēdu pasaulē, tad brēcu kā pats nelabais, lai meitas paauklē" - tā dziedājis mans krusttēvs, kad es, ar varu atrauts no mammas rokām un krustību ceremonijas veikšanai nodots vecāku izraudzītajai krustmātei, pārāk skaļi protestējis. Bērnībā patiešām meitas mani daudz auklēja, bet diezin vai tas notika krusttēva dziedāšanas dēļ. Drīzāk gan tāpēc, ka tuvākajā apkaimē biju vienīgais puika. Pēc manas piedzimšanas svētdienas rīta saullēkta stundā, 1923. gada 9. septembrī, vairākus gadus pasaulē nākušas tikai meitenes. Es kļuvu par dzīvu lelli un izpētes objektu kaimiņu pusauga meiteņu rokās. Vislabāk mani auklēt prata Kļavkalnu māju saimnieka vecākā meita Velta. Sākot ar divdesmit sestā gada vasaru un pāris turpmākajās, itin bieži pa lauku ceļu no dzimtajām Bejas pagasta "Drāķenu" mājām, tikko no siltas gultas izlīdis un mammu, kas jau strādāja pļavā, mājās nesastapis, garā naktskreklā, saltajā rīta rasā kājeles augstu cilādams, tipināju uz gandrīz kilometru attālajām Veltas mājām. Nereti viņa, pamanījusi mani nākam, lielos puišus kaitinādama, iesaucās: "Mans brūtgāns nāk!" un paņēma "brūtgānu" klēpī. Negals man ar "brūtēm" bija rudeņos - kulšanas talkās. Lielie puiši tās rāva salmos. Sargāju viņas, cik spēju, vienreiz ņemdams palīgā pat dakšas. Tad gan arī Velta mani aprāja. šis rājiens pamodināja manī atziņu, ka tieku krāpts. Brūtgāna vārds man kļuva par melu, nievu un izsmiekla izteicēju. Sāku no lielajām meitām vairīties un, kad tās pa vecam paradumam mēģināja mani sa-mīļot, laidu darbā dūres. Vasaras rītos pamodies, nekad vairs neskrēju uz kaimiņiem, bet pie saviem ganiem, un divas vasaras kļuvu par algoto ganu palīgu. Abi ar ganu suni Bonīti bijām galvenie ganītāji. Vienreiz gan (kā Vecajā Vidzemes kalendārā ar papa roku atzīmēts - tas noticis 1929. gada 24. augustā) manas ganu gaitas varēja beigties traģiski. Redzēdams, ka govis grasās ieiet labībā, skrēju tās atgriezt, bet otrā gada bullēns pēkšņi man uzbruka. Par laimi nokritu starp diviem ciņiem, tā ka - uzbrucējs nevarēja man ar ragu iedurt. Tad jau klāt bija arī Bonītis un, kozdams bullēnam pakaļkājās, to aiztrieca. Pēc divdesmit diviem gadiem uzzināju, ka šajā pašā datumā un pat stundā Liepnā piedzimusi meitene, kas kļuva mana sieva. Pa vidu palika daudzi svarīgi notikumi, kas sīkāk aprakstīti manā autobiogrāfiskajā romānā "Skaidas", tāpēc par tiem pastāstīšu it kā garāmejot. Skolas gaitas iesāku astoņus kilometrus attālajā Bejas skolā. Mācības grūtības nesagādāja, bet šķiršanās no mājām uz veselu nedēļu bija sāpīga, it sevišķi pirmajos gados, kamēr vēl spilgtā atmiņā bija mammas glāsti vakaros guldinot, sildīšanās gultā pie papa tumšajos rudens un ziemas rītos, kad paps mani mācīja rēķināt. Jau pirms skolas biju apguvis lielo reizrēķinu, proti, reizināt divzīmju skaitļus līdz divdesmit-reiz divdesmit. Skolā gan no tā nekāda labuma nebija, jo mācību plānos bija paredzēts apgūt reizrēķinu līdz desmitreiz desmit. Skaistos ģimnāzijas gadus aptumšoja karš, Latvijas valsts neatkarības zaudēšana, raizes par kailās dzīvības saglabāšanu. Par to visu esmu sīki pastāstījis "Skaidās", tāpat par piedzīvoto un pārdzīvoto lēģeros, ko cilvēkiem, kas tajos nav bijuši, grūti aptvert un saprast. Kad 1950. gadā atgriezos mājās, vajadzēja dzīvi veidot no nulles. 1943. gadā iegūtā Gatavības apliecība, kā toreiz sauca ģimnāzijas beigšanas dokumentu, bija kļuvusi nederīga, tāpēc iestājos Alūksnes Strādnieku jaunatnes vakara vidusskolā un trijos mēnešos nokārtoju eksāmenus visos priekšmetos, iegūdams sudraba medaļu. Taču tā nepalīdzēja iestāties universitātes juridiskajā fakultātē, jo "vācu kalpiem" augstākā izglītība neesot vajadzīga. Tā nosprieda "krievu kalpi", kas bija bargāki par pašiem saimniekiem, tāpēc, lai iegūtu augstāko izglītību, dokumentus iesniedzu ne kalpiem, bet saimniekiem. Kļuvu par Vissavienības Neklātienes Padomju tirdzniecības institūta studentu. Tajā pašā gadā liktenis mani apbalvoja ar augstāko balvu. Laikam pēc pašas Laimas lēmuma, mani iemīlēja še jau pieminētā Liepnas meitene un kļuva par manas dzīves uzticamu līdzgaitnieci priekos un bēdās, par stipru balstu šaubu, neziņas, gļēvuma, mazdūšības brīžos, par kalnup saucēju un augšup cēlēju, kad jau slīdēju bezdibenī, par ceļvedi pāri visām dūkstīm un dangām, kur grūtāk un bīstamāk, pati pa priekšu iedama, mani, mūsu četrus bērnus un sešus mazbērnus auklējot un dzīves ceļu apgaismojot, kā svecīte izdegdama. Tirdzniecībā nostrādāju četrpadsmit gadus. Jau pēc pirmajiem pieciem sapratu, ka šim darbam neesmu piemērots, tādēļ pamazām sāku domāt, ko darīt tālāk. Palīdzēja gadījums un labi cilvēki, par ko jau stāstīju savas grāmatas pēcvārdā. Trīsdesmit piecu gadu vecumā, reizē ar vecāko meitu pievērsos mūzikai un pēc Jelgavas mūzikas vidusskolas beigšanas, Riharda Ādamsona aicināts, sāku strādāt Alūksnes bērnu mūzikas skolā. Pēdējie septiņpadsmit gadi līdz pensijai bija skaistākais dzīves posms. Panākumi darbā, saticība ģimenē, sabiedriskie pienākumi, organizējot un vadot korus, padarīja dzīvi par nepārtrauktiem svētkiem. Trauksmains un skaists bija arī Atmodas periods. šķita, ka atgriežas bērnība un agrā jaunība ar sarkanbaltsarkano karogu, "Dievs, svētī Latviju!", Līgo svētku svinēšanu. Sākuma jūsmu aptumšoja, diemžēl ar mūsu atbalstu, pie varas nākušo Latvijas pseidopatriotu negausība, mantrausība, tautas interešu pakļaušana per-sonīgajām, bet vislielāko likteņa triecienu saņēmu 1997. gada pavasarī, kad piecu minūšu laikā, brokastīm kafiju vārīdama, uz viņsauli taku iemina mana sieviņa. Acīm neredzama, bet ar sirdi un dvēseli sajūtama, viņa mūsu ģimenē vienmēr ir klāt un joprojām dāvā mums savu svētību un mīlestību. Kad vakarblāzma dienu sauc uz dusu, Pie apvāršņa sāk "zilie sapņu kalni" māt, Tad atmiņās vēl gribas klusu, klusu Man savu dzīves dziesmu otrreiz izdziedāt. Lai prieki, sāpes, mīla, ilgas, grēks Kā skaņas skaudrā melodijā sienas, Lai tajā izskanētu vājums mans un spēks, Un dzīves krāsainās un blāvās dienas. Bet pāri visam, ko viskarstāk vēlos, Pirms laiks būs pienācis man Dieva priekšā stāt: Kaut spētu vārdos patiesos un kvēlos Par Tevi, mana mīļā, cēlā, liecināt! Darbi1. Aplausu deja : romāns, 2006. 2. Skaidas : autobiogrāfisks romāns, 1999. Autoram daudz publikāciju preses izdevumos „Malienas Ziņas”, „Alūksnes Ziņas”. Tajā skaitā ir arī dzejoļi. „Ezerlāses” kluba dalībnieku atsaucību guva dzejolis Cik smaga mana sirdsCik smaga mana sirds! Kas padara to grūtu, Kaut pavasara elpu dabā jūtu? Kā puisēns draiskulīgs, ar dienvidvēju nācis, Tas deju jau ar ziedoņmeitu sācis. Es arī kādreiz pavasarim līdzi gāju Un ziedoņmeitu sarkdams bildināju. Man atbildēja, ziedos slīgstot, ceriņzari: Par agru vēl, nāc citu pavasari! Cits pavasaris atnāca ar citu vēju, Un, ziedoņmeitu gaidot, tik vien spēju, Kā lūgties liktenim, kad liesmos kara kāvi, Lai pasargā no tikšanās ar nāvi. Tā daudzi pavasari atnāca un gāja, Kad ziedoņmeita man ar ziediem māja, Un jūtot, ka ar mīlestību viņā skatos, Tā iemeta pa ziedam manos matos. No ziediem balta tagad kļuvusi man galva – šī neatvairāmā un smagā balva, No rietu klusuma līdz zvīļām rītu ausmām, Spiež sirdi saldsērīgām atmiņjausmām. | Skolotāji, Literāti, Mūziķi |  |  | Alūksnes mūzikas skolas skolotāji 1968. gaga 2. septembrī (3. rindā 3. no labās A. Dāvids) |  | Ģimenes lokā asoņdesmit gadu jubilejā 2003. gada 9. septembrī. |  | Kopā ar kora Brūklenājs dziedātājām Gaujienā 1994. g.(otrā no kreisās -dzīvesbiedre Aleksandra Dāvida) | |
| Gāters | Alfrēds | mediķis, valodnieks un literāts dzimis 1921.24.04. Kalncempju pagastaSvīpuļos lauksaimnieka ģimenē. A.Gāters beidzis Madonas ģimnāziju un 1942.gadā sācis ģermāņu filoloģijas studijas Latvijas Universitātē. Taču 1943.gadā A. Gāters tiek iesaukts Latvijas leģionā. No 1945. gada studē valodu Hamburgas universitāte, kur ieguva doktora grādu (1949.). 1963. gada pabeidzis medicīnas fakultāti šai pašā augstskolā, sāk strādāt par ārstu un strādājis par iekšķīgo slimību speciālistu. A. Gātera veikums valodniecības attīstībā:rakstījis par salīdzināmās un baltu valodniecības jautājumiem, latviešu valodu un literatūru vācu , itāļu un beļģu speciālajos žurnālos; pārzinājis baltu valodniecības nodaļu Beļģijā iznākošajā starptautiskajā bibliogrāfiju žurnālā ,,Onoma’’;vairākiem Brokhausa enciklopēdijas jaunizdevumiem rakstījis par latviešu valodu un literatūru, tāpat leksikoniem ,,Die Weltliteratur’’ (,,Pasaules literatūra’’, Vīnē), ,,Kindlers Literaturlexikon’’ (,,Kindlera literarūras leksikons’’, Cīrihē) u. c.; publicējis grāmatu ,,Die lettische Sprache und ihre Dialekte’’ (,,Latviešu valoda un tās dialekti’’, 1977) ; manuskriptā palika A. Gātera darbs par latviešu tautasdziesmu sintaksi (vācu valodā), latviešu noveļu izlase vācu valodā un latviešu literatūras vēstures apcerējumi. | Literāti, Medicīnas darbinieki |  | |||||||
| Jaunzems | Alfrēds | dzimis 1912. gada 28. maijā Alūksnē. Mācījies Rīgas pilsētas tehnikumā un amatniecības skolas mākslas klasē. Piedalījies kultūras fondā izstādē Toronto. Akvarelists. Dzīvo Toronto Kanādā. | Mākslinieki | ||||||||
| Raškevics | Alfrēds | zinātnieks, dzimis 1910.gada 16.septembrīKalncempju pagastā.Vēstures zinātņu kandidāts. LKP CK Partijas vēstures institūta direktors (1959.-1969.). No 1969.gada līdz 1977.gadam LPSR Zinātņu Akadēmijas Galvenās enciklopēdiju redakcijas galvenais redaktors. Miris 1977.gada 14.jūnijā. | Zinātnieki | ||||||||
| Rupais | Alfrēds | dzimis 1896.gada 22.oktobrī Lizumā. Elementārskolas izglītība. Strādājis par frizieri Smiltenē. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919.gada 3.jūnijā, dienējis 6. Rīgas kājnieku pulkā, cīnījies pret bermontiešiem. 2921.gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni Jaunsaimnieks Lizuma “Ievānos”. 1945.gadā apcietināts un izsūtīts, atgriezies 1955.gadā. Miris Alūksnē 1966.gada 13.jūlijā, apbedīts Alūksnes Lielajos kapos. | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Rutks | Alfrēds | Galdnieks un būvmeistars Alfrēds Voldemārs Rutks dzimis 1916. gada 18. janvārī Alsviķu pagasta Alksnīšos. Viļa Rutka brālis. Pēc Alsviķu pamatskolas beigšanas 1932. g. mācījies būvju un mēbeļu galdniecības galdniecības skolā Naukšēnos un kādu laiku tur strādājis kā skolotājs. 1935. g. sāka strādāt par rokdarbu skolotāju zēniem Apes pamatskolā, reizē arī palīdzēja saimniekot Alksnīšos. Pēc vecākā brāļa Ādolfa nāves un Sarkanarmijas iebrukuma Latvijā Alfrēds pārņēma pilnīgu saimniecības vadību, nopirka galdnieka darbnīcas mašīnas un iespēju robežās gatavoja mēbeles. Vācu laikā piedalījās vietējā pašaizsardzības grupā. 1944. g. aug., tuvojoties Sarkanarmijai, atstāja savas mājas un devās bēgļu gaitās Vācijā, Gotenhāfenā. Pēc tam tālāk uz dienvidiem uz Augsburgu, kur atradās Dombrauska firma, kas strādāja vācu armijas vajadzībām mežu darbos pie Altmīles, kur arī Alfrēds tika norīkots un strādāja līdz kara beigām. 1945. g. jūnijā nokļuva Ingolštates latviešu bēgļu nometnē, strādāja galdnieku darbnīcā. 1947. g. iestājas Latviešu inženieru rotā 8850, kur satika savu brāli Vili, par kuru viņam nebija nekādu ziņu kopš 1942. g. 1949. g. ar grupu no rotas ieradās ASV Misisipi pavalstī darbam kokvilnas plantācijā. 1951. g. pārcēlās uz Saint Paulu Minesotā, kur bija būvdarbu vadītājs. 1981. g. pensionējās; dzīvoja kopā ar brāļa Viļa ģimeni savā labi iekoptajā mājā. Bija St. Paulas ev. lut. draudzes loceklis un, būdams labs amatnieks, daudz pūļu un darba stundu veltīja baznīcas pārbūvei un remontam kopā ar brāli Vili. Miris Minesotā, Saint Paulu 1997. gada 26. oktobrī nepilnu 82 gadu vecumā. Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Amatnieki, Galdnieki | ||||||||
| Ziediņš | Alfrēds | – dzimis 1885. gada 28. janvārī Annas pagasta „Kadilās” – 1944. gada 29. aprīlīPSRS.Rakstnieks. Dzimis muižas rentnieka ģimenē. Mācījies Annas pagastskolā, beidzis Alūksnes draudzes skolu (1903.). Valmieras skolotāju seminārā kā eksterns ieguvis tautskolotāja tiesības (1904.). Strādājis par skolotāju Annas, Beļavas, Bejas pagastskolās (1904.- 1914.) 1914. gadā iesaukts Krievijas armijā, karojis frontē, pēc Februāra revolūcijas iekļāvies latviešu strēlnieku vienībās. 1919. gadā bijis Annas pagasta izpildkomitejas loceklis un kara komisārs Alūksnē. | Literāti | ||||||||
| Auziņš | Alfrēds Andreja d. | Dzimis Veclaicenes pagastā 1896.gada 25.septembrī. 4.Valmieras kājnieku pulka dižkareivis. 1921.gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919..gada 8. martā, piedalījies daudzās kaujās līdz pat Brīvības cīņu beigām. 1920.gada 5.maijā Latgalē pie Pjerliču sādžas Zilupes rajonā zem spēcīgas ienaidnieka uguns A.Auziņšpirmais forsēja upi, tā sekmēdams mūsējo uzbrukumu un sādžas ieņemšanu. šajā kaujā tika iegūtas daudzas trofejas. Atvaļināts 1921.gada 8.martā. Jaunsaimnieks Veclaicenes pagastaLāčplēšos". Visu mūžu nodarbojies ar zemkopību. Miris 1961.gada 21.novembrī, apglabāts Apekalna kapos. Informācijas avots: www.lkok.com | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri |  | |||||||
| Ģīmis | Alfrēds Bernhards Teofīls | dzimis 1872. gada 27. septembrī Braslavas pagastā. Beidzis Valmieras apriņķa skolu, Pērnavas ģimnāziju un Tērbatas Universitāti. Bijis skolotājs un vikāmācītājs Limbažos, Dikļu – Augstrozes, vēlāk Alūksnes draudzes mācītājs, 1911. – 1915. gadam Lielvārdes un Lieljumpravas draudzes mācītājs, tad bēgļu mācītājs un bēgļu apgādības biedrības „Dzimtene” ēdināšanas punkta inspektors, no 1918. gada – Rīgas Svētā Jāņa draudzes virsmācītājs. Mācījies Alūksnē 1907. – 1911. gadam. | Mācītāji | ||||||||
| Lapiņa | Alīte | ārste dzimusi 1954.gada 11.februārī. Alūksnē sāk strādāt 1978.gadā. Darba vieta Alūksnes poliklīnikā. Mirusi 2008.gada 8.jūnijā. | Medicīnas darbinieki | ||||||||
| Buholcs | Alvils | zinātnieks, dzimis 1880. gada 4. novembrī Mālupē – miris 1972. gada 17. septembrī Drēzdenē (Vācijā) – ģeodēzists, inženierzinātņu doktors (1933.). Beidzis RPJ (1904.), šā institūta docētājs. 1920. – 1944. LU profesors un Ģeodēzijas institūta direktors. 1944. gada emigrēja uz Vāciju. 1946. – 1960. gada profesors Drēzdenes Tehniskajā augstskolā, katedras vadītājs (1952. – 1960.). Stereofotogrammetrijā izstrādājis deformāciju noteikšanās metodi, aerofotogrammetrijā izgudrojis aerofotogrāfiju transformēšanas aparātu un pilnveidojis radiāltriangulācijas metodi. | Ģeodēzisti, Zinātnieki | ||||||||
| Skuja (Klitija) | Alvīne | (īstajā vārdā Alvīne Skuja) dzimusi 1892. gada 3. septembrī Alūksnes pagasta „Skujās” – 1931. gada 15. maijā Himkos. Dzejniece. Rentnieka meita. Mācījusies Mālupes pagastskolā. 1910. gada pārbrauc uz Rīgu, strādā dažādus darbus. 1917. gadā iestājusies komunistiskajā partijā, iesaistījusies revolucionārajā kustībā. 1019. gadā emigrējusi uz Krieviju. 1920. gadā atgriezusies Latvijā, apcietināta un ievietota Valmieras koncentrācijas nometnē. 1922. gadā izraidīta uz PSRS, strādājusi Pleskavā. Slimojusi ar tuberkulozi, ārstējusies tuberkulozes sanatorijā Himkos. Dzejot sākusi agri – publicējas ar 1910. gadu.Lugas „Sulamite” (pirmizrāde 1921. gads), „Steņka Razins” (1919.). | Dzejnieki | ||||||||
| Jansons | Andrejs | Alūksnes pareizticīgo draudzes virspriesteris dzimis 1871.gada 2.martā Taurupes pagastā (līdz 1925. gadam Aderkašu pagasts ), 1894.gadā beidzis Rīgas garīgo semināru, sākumā strādājis igauņu draudzē Kihnu salā. 1902.gadā Andrejs Jansons jau bija priesteris Alūksnes pareizticīgo Sv.Trīsvienības baznīcā un ātri iekļāvās arī miestiņa sabiedriskajā dzīvē. Viņš bija viens no aktīvākajiem Alūksnes izglītības biedrības, Alūksnes igauņu biedrības un Alūksnes proģimnāzijas dibināšanas iniciatoriem 1908.-1910.gadā, bija pirmais Alūksnes izglītības biedrības priekšnieks (1910.-1915.), mācīja ticības mācību proģimnāzijā, Alūksnes sieviešu ģimnāzijā un pareizticīgo draudzes skolā. 1906/1918. Vēravas iecirkņa draudžu zemes ierīcības komisijas priekšsēdētājs. 1914/1918. Vēravas iecirkņa garīgo lietu izmeklēšanas tiesnesis, 1914. XI 16. Sarkana Krusta Alūksnes Zeltiņu draudžu lazareteskuratorijas priekšsēdētājs, 1915. XI 26. Alūksnes bēgļu komitejas priekšsēdētājs, 1916.-1917.gadā bija latviešu strēlnieku pulka pareizticīgo karavīru mācītājs. 1919. Alūksnes, Mālupes un Veclaicenes draudžu priesteris. 1939. t. p. Alūksnes Sv. Trijādības un Mālupes Kunga Apskaidrošanasdraudžu priesteris. Ar ģimeni dzīvoja „Dravniekos”, aiz pirmās pareizticīgo baznīcas vietas. Ģimenē bija 5 bērni.1935.gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. | Mācītāji, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri |  | |||||||
| Kampe | Andrejs | dzimis 1865. gada 5. maijā Ziemeru pagastā, miris 1939. gada 27. februārī. Mācījies Alūksnes draudzes skolā. Mācījies kaparkalēja un smalkmehāniķa amatus pie amatu meistara Luca Sofikalnā. Karadienestu pildījis gvardē Pēterburgā. Palicis virsdienestā, strādājis kā mehāniķis, vēlāk ilgus gadus bijis Carkoje Selo medību piļu pārzinis. 1920. gada atgriezies Latvijā, rosīgi darbojies daudzās organizācijās, bijis Alūksnes pilsētas savstarpējās ugunsapdrošināšanas biedrības, Namsaimnieku biedrības un Saviesīgās biedrības dibinātāju un valdes locekļu skaitā. Divdesmito gadu sakumā viņš arī Alūksnes pilsētas valdes loceklis, darbojies draudzes padomē. Neilgi pirms nāves likvidēja nekustamo īpašumu Alūksnē un pārcēlās uz Daugavpili pie dēla – ārsta. | Sabiedriskie darbinieki | ||||||||
| Sināts | Andrejs | dzimis 1930.gada 24.martā Valkas apriņķa Mālupes pagastā. Mācījies Alūksnes vidusskolā. 1946.gadā, vēl vidusskolnieku, arestēja par darbošanos pretpadomju jaunatnes organizācijā “Tālavas sili”. Izsūtīts, 1949.gada 25.martā deportētiarī vecāki. Pēc atgriešanās bija zemnieks,uzņēmējs, kooperatīvo biedrību dalībnieks. Miris 2001.gada 9.jūnijā. | Pretpadomju kustības dalībnieki | ||||||||
| Akmentiņš | Andris | BiogrāfijaDzejnieks, rakstnieks, publicists Andris Akmentiņš (īst. V. Andris Grīnbergs) dzimis 1969. gada 16. septembrī Valmierā. Bērnība līdz skolas gadiem un skolas gados vasaras brīvdienas pavadītas Alūksnes rajona “Akmentiņu” mājās, kas arī devušas rakstnieka pseidonīmu. Beidzis Valmieras 5. vidusskolu (1987). gadā, Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļu (1994). Strādājis laikrakstos “Rīgas Balss” par tehnisko sekretāru (1991), “Neatkarīgā Cīņa” par žurnālistu (1992), par marketinga direktoru izdevniecībā “Zvaigzne” (1993 – 1994), par vecāko referentu Valsts reformu ministrijā (1994 – 1995). No 1996. gada teksta redaktors reklāmas aģentūrā “Bates ADM”, kopš 2001. gada tās radošais directors, 2002. gada – ideju ģenerators. Kopš 2006. gada februāra radošais directors veikalā – noliktavā DEPO Mājai, dārzam, remontam. Lektordarbs: 1998/99 g. - kurss Tiesnešu apmācības centrā – “Ievads PR un žurnālistikā”. 2001.g. 5. aprīlī – semināra “Mana reklāmas valoda” vad., apmācību un PR firmā “Trivium”. 2002. jūlijs – Latviešu literatūras kurss Vidzemes augstskolas vasaras universitātē. Kopš 2006.02. – lektors atvijas Kultūras akadēmijas Dramaturģijas 3. kursā “Reklāmas dramaturģija”. Rakstnieku Savienības biedrs kopš 1994. gada. Pirmā publikācija – dzejoļu kopa žurnālā “Liesma” (Nr. 11) 1988. gadā . Raksta dzeju, prozu, komponē dziesmas, raksta dziesmu tekstus. Autors spēlē ģitāru un ir daudzu savu dziesmu izpildītājs. Andris Akmentiņš piedalījies vairākos projektos - Baibas Kranātes soloprojekts “Ar vasaras krāsu uz spārniem” – dziesmu tekstu un 3 dziesmu mūzikas autors, “Platforma Records”, 2001. Dziesmu teksti Leļļu teātra izrādei “Zanzibāras lidojums”, 2000. g.; dziesmu teksti A. Miltiņa bērnu uzvedumam “Ieskandini Rīgu” Rīgas 800 svinībās 2001.g. augustā. Teksta autors leļļu seriālam “Žacis un Raimonts” Latvijas TV2 “Vakara Pasaciņā”, 2001-2002.TV seriāla “Tvīniji” atdzej. 2003/2004. Dziesmu tekstu Valmieras drāmas teātra izrādei “Nezinītis” (2007). Literāras prēmijas: Klāva Elsberga dzejas balva 1992. gadā, veicināšanas prēmija 2. žurnāla “Karogs” un R.Gerkena romānu konkursā (apm.1994), Izdevniecības “Preses Nams” 2000. gada prēmija par stāstu grāmatu (skat. 6. punktu). 2002. g. decembrī - ikgadējo Prozas lasījumu galvenā balva. . Citi apbalvojumi: Reklāmas “Zelta Āmurs” par labāko radio reklāmu 1998. gadā. Cicerona balva par labāko sociālo reklāmu Latvijā 2001.g. (CSDD akcija “Izglāb draugu”), Sudraba āmurs 2004 tiešā pasta sūtījumu kategorijā. 2006 Summit International Awards – sudraba medaļa par netradicionālo PR akciju “Dziesmu diena” IX Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Andra Akmentiņa dzeja tulkota angļu, somu, zviedru, dāņu valodās. Autors tulko darbus no angļu valodas. Par seviTemperaments man liedz koncentrēties tikai uz literāru darbību. Esmu arī kaislīgs makšķernieks un ģitārists, daudz ceļoju pa Latviju. Alūksnes puse ir mana sapņu zeme un spēka avots, protams, gada lielākais un iedvesmojošākais pasākums ir Alūksnes Kapu svētki. Diemžēl pašlaik biežāk esmu sastopams vagojam Alūksnes ezeru. Tas ir blakus Lielajiem kapiem, uz kurieni pārcēlies vairums manu draudzeņu no bērnības pastnieka gaitām. Šogad arī vecmamma – Erna Akmentiņa. Tad es iedomājos, tikko teiktais nevar būt tiesa, vecmammas un sirsnīgo, veco novada cilvēku joprojām ir tik daudz visā apkārtnē – viņu klātbūtne un gaišās domas ir tepat, apkārt mums, un paldies Dievam. Dzeja dzīvo lasītājos, bet piedzimst uz papīra – un uz papīra nonāk pie lasītājiem. Var jau bojāt acis pie datora, tomēr īstā smarža ir paņemt rokās grāmatu, pieskarties tās gludajai virsmai, ielocīt lappusi, pakošļāt grāmatas stūri, aizdot grāmatu draugam, pazaudēt to aiz skapja vai pat apliet ar zaptsūdeni, bet galvenais - izlasīt, jo tagad grāmata pieder jums. Jūs ziniet, kāpēc cilvēki raksta? Tāpēc, ka viņi nemīl daudz runāt, bet rakstot iespējams labāk izpausties. Par Alūksnes pusi domāju labāk, nekā droši vien ir patiesībā. Kā par bērnības pusi. Tā ir mana sapņu zeme. Nekas ļauns te neķeras klāt. Es to neievēroju un tas nolīst „gar spārniem”. Nogriežoties no Pleskavas šosejas, es sāku justies kā mājās un kā jau mājās, te varu atpūsties un te nāk spēki klāt. Darbi1. Trīs brāļi: vēsturisks stāsts bērniem, 2001. 2. Maigi gari rīti: dzejoļi, 2001. 3. Siltāks kā asara: trīs skumji stāsti, 2000. 4. Spēka meklēšana: dzeja, 1992. 5. Māja: dzejoļi, 1992. Daudz publikāciju dažādos preses izdevumos. Ir iestrādes jauniem darbiem. Autors strādā arī kā tulkotājs. un es gribu būt vadītājs tam autobusam no rīgas smaidīt kā apkārt pauguri ceļas un plīst un Pleskavas šoseja iztaisnojas kā stīga un redzamas visas vietas kur Latvijā lietus līst un es gribu būt vadītājs tam autobusam no rīgas kad tas no Pleskavas ceļa zūd tumsā un cilpas met vērot kā koku sejās ēnas met smaidīgas švīkas vērot caur priekšējo stiklu kā tuvojas Alūksne. | Dzejnieki |  |  | Andra Akmentiņa lielā aizraušanās ir makšķerēšana |  | Dzejnieks atpūtas brīdī | |||
| Apinītis | Andris | dzimis 1957. g. 24. augustā Alūksnes rajona Trapenes pagastā. Beidzis Trapenes astoņgadīgo skolu (1972. g.), tālāk mācības turpinājis Gaujienas vidusskolā, kuru absolvējis 1975. gadā; tad iestājies LLA, kuru beidzis 1980. gadā, iegūstot lauksaimniecības ekonomista organizatora diplomu. Strādājis kolhozā Trapene" par ekonomistu (1980-1981), pēc tam bijis kolhoza "Ilzene" priekšsēdētājs (1981-1990). Bijis PSKP biedrs. Ievēlēts un darbojies LR AP (1990-1993), kur bijis AP Likumdošanas jautājumu, kā arī Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas loceklis, vadījis Lauksaimniecības uzņēmumu privatizācijas komisiju. Pēc deputāta pilnvaru izbeigšanās strādājis zemnieku saimniecībā. No 1994. gada janvāra strādā ja "Latvijas Unibankā" par Gulbenes filiāles pārvaldnieku. Ievēlēts par Gulbenes rajona Sporta padomes locekli. Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000. g.) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Informācijas avots:www.latvijaslaudis.lv | Politiskie darbinieki, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri |  | |||||||
| Kavacis | Andris | Skolotājs, dzimis 1940.gada 9.augustā Bejas ciema Mārčos. 1960.gadā beidzis Alūksnes 1.vidusskolu, studējis LVU latviešu valodu un literatūru. Skolotājs Gaujienā, Biržu internātskolā, Alsviķos, Drabešu internātskolā, 1973.-1991.gadam Cēsu darba kolonijā nepilngadīgajiem noziedzniekiem, vienlaikus arī Cēsu 1.vidusskolā un 1.pamatskolā. Žurnālā „Karogs” un laikrakstā „Literatūra un Māksla” publicējis recenzijas par grāmatām, teātra izrādēm. No 1988.gada darbojās LTF, vadījis Cēsu LTF laikrakstu „Atmoda” izdošanu. Miris 1991.gada 14.septembrī. | Skolotāji | ||||||||
| Ernests | Andžs | Alūksnes draudzes skolas, vēlāk Alūksnes pilsētas Ernsta Glika pamatskolas skolotājs un pārzinis dzimis 1863.gada 16.novembrī Vecpiebalgas pagastā un beidzis Baltijas skolotāju semināru 1885.gadā. No 1885.gada līdz 1887.gadam bijis Alsviķu pagasta skolā par palīgu pie Jēkaba Grestes. No 1887.gada augusta līdz gada beigām bijis par palīgskolotāju Vestienas draudzes skolā.Tad 1888.gadā darbu sācis Alūksnes vecajā draudzes skolas ēkā. 1895.gadā uzcēla jaunu skolas ēku (tagad Alūksnes pilsētas bibliotēka), kur viņš turpina darbu. Pie jaunās skolas ēkas skolas pārzinis- skolotājs Andžs Ernests iekopa augļu dārzu ar ābelēm, plūmēm, ērkšķogām.1922.gadā tika pieņemts lēmums par to, ka skolu nodod pilsētas. Par skolotāju nostrādājis gandrīz 50 gadus. 1927.gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Miris 1941.gadā, apglabāts Alūksnes kapos. | Skolotāji, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri |  | |||||||
| Šneidere | Anita | Zinātniece, agronome, dzimusi 1907.gada 10.maijā Kalncempju “Nāzupos”. Mācījusies Kalncempju pamatskolā, beigusi Lejasciema vidusskolu un Latvijas Universitāti. No 1933.gada – LU lauksaimniecības fakultātes augkopības katedras jaunākā asistente, 1936.-1939. – asistente. Noskaidrojusi augu svara attiecības pļavu pirmās zāles un atāla sienā, atkarībā no augu ārējiem augšanas apstākļiem, pētījusi arī ārējo augšanas apstākļu ietekmi uz dažu zāļu ataugšanu. Publicējusi “Pļavu raža un tās botāniskais sastāvs pirmā zālē un atālā”. Mirusi 1939.gada 29.aprīlī. Apglabāta Zeltiņu kapos. Informācijas avots:Malienas Ziņas 17.05.1997 | Agronomi, Zinātnieki | ||||||||
| Akmene | Anna | dzimusi 1928. gadā 7. maijā Smiltenē Jāņa un Zelmas Irbītes ģimenē – pedagoģe, LPSR Nopelniem bagāta skolotāja (1973.). Beigusi LVU (1952.). Strādājusi par Liepnas internātskolas direktori (1962. – 1980.) un latviešu valodas skolotāju, PSRS AP deputāte (1974. – 1978.) Mirusi 1988. gadā 9. decembrī apglabāta Smiltenes kapsētā. | Skolotāji |  |  |  | |||||
| Celmiņa | Anna | dzimusi 1928. gadā 7. maijā Smiltenē – pedagoģe, LPSR Nopelniem bagāta skolotāja (1973.). Beigusi LVU (1952.). Strādājusi par Liepnas internātskolas direktori (1962. – 1980.), PSRS AP deputāte (1974. – 1978.) Mirusi 1988. gadā 17. decembrī apglabāta Smiltenes kapsētā. | Žurnālisti, Sabiedriskie darbinieki |  |  | 2006. gadā Alūksnes pilsētas parkā, aplūkojot tikko izdoto grāmatu Ezerlāse |  | Radošās domas vislabāk raisās savā ierastajā vidē - mājās |  | Vidzemes literātu saietā F. Bārdas muzejā Rumbiņos Limbažu rajonā kopā Ezerlāses literātiem 2006. gadā – no kreisās – Aivis Zemītis, Anna Celmiņa, Ieva Pētersone un SIA | |
| Šveinis | Antons | dzimis 1873. gada 15. martā Saldus pagastā. Rokpeļņa dēls. Mācījies Saldus pareizticīgo draudzes skolā. 1892. gadā iestājies Baltijas skolotāju seminārā Kuldīgā, nebeidzis, izstājies 1895. gadā no 3. kursa. Ieguvis skolotāja tiesības un bijis skolotājs Jaunlaicenes pagastā (1898. – 1899.). 1899. gadā A. šveinis pārgājis uz Alsviķu pagastu, bijis pagasta sabiedrības progresīvs darbinieks. 1905. gada rudenī pagasta sapulcē ievēlēts par delegātu braukšanai uz Liepāju pēc propagandista, kurš palīdzētu pārkārtot darbu pagastā. Uzdevumu izpildījis. Pēc viņa atbraukšanas pagastnamā noturēts plašs mītiņš, ievēlēta rīcība komiteja (A. šveinis – komitejas rakstvedis). Arestēts 1906. gada 23. janvārī. Pratināts Diždāmes muižā. Nošauts 1906. gada 23. janvārī Vaiņodē, pie ķieģeļnīcas barakas. Apglabāts Aizviķu kapos. | Skolotāji, Sabiedriskie darbinieki | ||||||||
| Veispāls | Antons | Finansists, dzimis 1852.gada 27.janvārī (15.janv.?) Vecpiebalgas “Ķizenos”. Tēvs Pēteris – zemkopis, māte – Made. Beidzis Vecpiebalgas draudzes skolu, ieguvis skolotāja tiesības. Bijis skolotājs Iršos un Vietalvā, krājaizdevumu sabiedrību direktors Vietalvā, Alūksnē un Cēsīs. Kora diriģents un režisors. 1939.gadā aiziet pensijā. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Informācijas avots:Malienas Ziņas 30.01.1997 | Skolotāji, Finansisti, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Fromholds-Treis (Treijs) | Armins | Medicīnas darbinieks, dzimis 1862.gada 15.novembrī Apekalna mācītājmuižā. Tēvs Bruno Fromholds-Treis bija Apekalna draudzes mācītājs. Armīns sākumā saņēmis mājizglītību, 1876.-1882.gadam apmeklējis ģimnāziju, 1883.-1890. – studējis Tērbatas Universitātē. 1893.gada maijā saņēmis medicīnas doktora grādu. 1890.-1894. – brīvi praktizējošais ārsts Veru apriņķī. 1895.gadā dibinājis Valkas apriņķa sanatoriju “Lindheim”, kuru pats vadījis līdz 1904.gadam. Sieva - Pēterburgas ārsta Johana Antona Nīmaņa meita Sofija fon Nīmane. Miris 1930.gadā. | Medicīnas darbinieki, Zinātnieki | ||||||||
| Dimiņš | Arnolds | dzimis 1911. gada 25. februārī Valkas apriņķa Ilzenes pagastā (tagad Alūksnes novads) – miris 1965. gada 8. novembrī Rīgā. Grafiķis, gleznotājs. Dzimis zemnieku ģimenē. Mācījies Rīgas Tautas augstskolas zīmēšanas un gleznošanas studijā. Beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas meistardarbnīcu – diplomdarbs triptihs „Tautas dziesma”. Strādājis par zīmētāju Rīgas jūras ostā, par žurnāla „Bērnība” vēlāk žurnāla „Draugs” māksliniecisko redaktoru. Izstādēs piedalījies no 1935. gada. Mākslinieku savienības biedrs no 1959. gada. Nozīmīgākā daiļrades daļa – žurnālu un grāmatu ilustrācijas. Darbojies arī akvareļglezniecībā. | Mākslinieki |  | |||||||
| Ķemerers | Arnolds | dzimis 1828.gada 6.septembrī.No 1850. Līdz 1854.gadam studējis Tērbatā.No 1857.gada ārsts.Ap 1857.-1864.gadam bijis lauku ārsts Kārķos un Rūjienā (1864.-1869.). No 1869. līdz 1871.gadam – draudzes ārsts Gaujienā un Palsmanē. Miris 1871.gada 20 novembrī. | Medicīnas darbinieki | ||||||||
| Serdants | Arnolds | dzimis 1904. gada 13. jūlijā Annas pagastā – miris 1980. gada 26. novembrī Rīgā. Revolucionārās kustības dalībnieks, kinodarbinieks, LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1974.). Beidzis LU (1927.). Lielā Tēvijas kara dalībnieks. Kinematogrāfijā darbojies no 1954. gada. Rīgas kinostudijas direktora vietnieks (1955. – 1957., 1960. – 1965.), Latvijas Kinematogrāfistu savienības radošu sekciju priekšsēdētājs. Strādājis arī izglītības iestādēs (Par Raiņa vidusskolas direktoru un Rīgas skolu vecāko inspektoru). | Kultūras darbinieki | ||||||||
| Baķis | Arturs | Ilggadējais Alsviķu pag. patērētāju biedrības vadītājs un veikalvedis Arturs Baķis dzimis 1897. gada 21. oktobrī Alsviķu pagastā. Tikko beidzis Alūksnes draudzes skolu, nepilnu 17 gadu vecumā iesaukts armijā un iedalīts 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā, piedalījās kaujās Ložmetējkalnā un pie Olaines. Brīvības cīņu laikā karoja Kurzemes un Latgales frontēs. Pēc kara saimniekoja savās lauku mājās Ceriņos (netālu no Alsviķu centra), kopš 1927. g. līdztekus vadot pagasta patērētāju biedrību līdz pat 1944. g. 19. aug. Visu laiku darbojās vietējā aizsargu organizācijas nodaļā, bijis arī pagasta padomes un bibliotēkas biedrības valdes loceklis. 1944. g. okt. atstāja Latviju. Vācijā dzīvoja Fišbahas bēgļu nometnē. No turienes izceļoja uz ASV, kur Milvokos sākumā kādu gadu strādājis pie dzelzceļa vagonu tīrīšanas, pēc tam 11 gadus metālapstrādes fabrikā. Pēc aiziešanas pensijā, kopā ar dzīves biedri Kristīni vadījis laiku daudz ceļojot un makšķerējot. Nodzīvojis vismaz līdz 80 gadu vecumam. Par mūža nogali ziņu nav. Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Sabiedriskie darbinieki | ||||||||
| Berkolds | Arturs | Inženieris, dzimis1902.gada 20.janvārī Kalncempju pagasta “Nāzupos”. Tēvs Paulis – lauksaimnieks, māte Minna. Beidzis Alūksnes vidusskolu un Latvijas Universitāti, zināšanas papildinājis Minhenes tehniskajā Augstskolā. Bijis Zemkopības inženieris. Latvijas dzelzceļu tehniskās direkcijas atsavināšanas nodaļas vadītājs. Inženieris-kultūrtehniķis. Informācijas avots:Malienas Ziņas 30.01.1997 | Inženieri | ||||||||
| Mālders | Arturs | Kara veterāns, sportists un „Daugavas Vanagu” aktīvists Arturs Mālders dzimis 1924. gada 3. oktobrī Karvas pagasta Jauncelmiņos [oriģinālā kļūda: Jaunciemiņos] kā lauksaimnieka dēls. Mācījās Alūksnes ģimnāzijā, ko nepabeidza sakarā ar iesaukšanu darba dienestā. Pēc tam pārskaitīts Latviešu leģiona 15. divīzijā. Kaujās smagi ievainots un ilgu laiku veseļojās Alūksnes kara slimnīcā, pēc tam tēva mājās. Pēc daļējas izveseļošanās norīkots atpakaļ armijā. Kara beigas sagaidīja slimnīcā Vācijā, Ārensburgā. Pēc izveseļošanās angļu okupācijas zonā cītīgi pievērsās sportam. Vēlāk Beļģijā strādāja ogļu raktuvēs. Kanādā ieceļoja 1951. g. martā. Ļoti rosīgi darbojās „Daugavas Vanagos”, kādu laiku arī Monreālas nodaļas valdē. Nodaļā bija viens no labākiem šāvējiem. Pēkšņi miris 1989. g. 14. apr. Liels draugu un paziņu pulks 19. apr. viņu izvadīja pēdējā gaitā. Par nelaiķi sēroja sieva Ērika, meita Modra, dēls Māris, mazbērni, māsas Kanādā un ASV. Viņa pelnu urnu apglabāja „Rotā”. Informācijas avots:Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Sportisti | ||||||||
| Vilks | Arturs | – dzimis 1903. gada 21. novembrī Gaujienas pagasta „Rāmniekos”- miris 1976. gada 22. decembrī Rīgā, apbedīts pirmajos Meža kapos. Dramaturgs. Dzimis Gaujas pārcēlāja ģimenē. Mācījies Upmalnieku pagastskolā (1910. – 1915.), pēc tam strādājis par koku pludinātāju. Beidzis vakarskolu Rīgā, Dailes teātra pirmo studiju (1926.), bijis šī teātra aktieris līdz 1941. gadam. Mācījies Latvijas konservatorijā dziedāšanas klasē (1930. -1936.). 2. pasaules kara laikā bijis plostnieks, aktieris Dailes teātrī (1944. – 1945.), tad Jelgavas teātra literārās daļas vadītājs (1945. 1953.) Rakstnieku savienības biedrs no 1964. gada. Teātros iestudētas vairākas autora lugas. Dzīves pēdējā posma lugas apkopotas krājumā „Lugas”. Rakstījis libretus latviešu komponistu operetēm. Tulkojis operešu un operu libretus, lugas. | Literāti |  | |||||||
| Petrītis | Artūrs | LNA kapteinis LKOK Artūrs Jura d. Petrītis dzimis 1900. gada 20. oktobrī Alsviķu pag. LKOK Vernera Petrīša brālis. Beidzis augstāko tautskolu Alūksnē. Vācu okupācijas laikā kantorists uz dzelzceļa. Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 12. jūn. Jūlijā ar angļu kuģi pārvests uz Liepāju, tur 7. Siguldas kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem. No 1920. g. febr. piedalījies Latgales atbrīvošanā. 1920. g. jūl. paaugst. par kaprāli.1921. g. apbalvots ar LKO. Mācījās karaskolā (1920–1922), pēc tam tika iedalīts 11. Dobeles kājnieku pulkā Daugavpilī, kurā sastāvēja līdz 1936. gadam, kad kapteiņa dienesta pakāpē tika pārcelts uz Rīgu, kur iestājās Augstākājā karaskolā. Pēc tās beigšanas 1939. g. palika tur par mācību grupas vadītāju. 1940. g. okt. pārcelts uz Rīgas kājniekukaraskolu. 1941. g. jūn. apcietināts, izbēdzis no transporta uz Sibīriju. No 1942. g. 11. febr. Rīgas kārtības dienesta operatīvās daļas priekšnieks, iestājies latv. leģionā, piedalījies tā vienību formēšanā Rīgā. Kara beigās sagaidīja Ziemeļvācijā. 1945.-1946. g. darbojies latv. bēgļu aprūpē Lībekā. 1948.–1966. g. strādāja latviešu sardžu vienībās pie angļu un amerikāņu karaspēka. Vēlāk dzīvoja Ķelnē un bija muzeja līdzstrādnieks. Kopš 1969. g. LKOK biedrības pārstāvis Vācijā un Zviedrijā. Miris 1971. gada 24. februārī Ķelnē. Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Militārie darbinieki | ||||||||
| Stilbe | Arturs – Arnolds Jāņa d. | dzimis Alūksnē 1905.gada 27.septembrī. Akmeņkalis. | Akmeņkaļi, Amatnieki | ||||||||
| Briedis | Arturs Augusta d. | dzimis 1910.gada 24.jūlijā. beidzis Gaujienas draudzes skolu, 1. Rīgas Valsts ģimnāziju un Latvijas Universitāti. Bijis vikārmacītājs Ludzas un Zilupes draudzēs un Rīgas Jāņa baznīcā. 1935.gadā apstiprināts par Burtnieku ev.-lut. draudzes mācītāju. No 1936.gada līdz 1940.gadam sastāvēja Aizsargu organizācijā. Miris 1986.gada 28.oktobrī Toronto, Kanādā. | Mācītāji | ||||||||
| Augstums | Arturs Roberts | Grāmatizdevējs Arturs Roberts Augstums dzimis 1920. gada 9. februārī Jaunlaicenes pagasta Augstumos. Bērnībā zaudējis tēvu un māti, kopā ar brāli Valdi uzaudzināts mātesbrāļa Kārļa Berķa ģimenē Karvā. Beidzis Karvas pamatskolu un Gulbenes valsts arodskolu (1938). Strādāja par automehāniķi un šoferi Lejasciemā. 1941. gadā apprecējās ar skolotāju Lidiju Ošu. 1944. gadā iesaukts karadienestā, pēc tam ieslodzīts gūstekņu nometnē Vācijā. Izmantojot vācu armijas pamestās ofseta spiedes, jau 1946. gadā izveidoja un vadīja savu tipogrāfiju, mitinādamies bēgļu nometnēs Altgardē, Dēdelsdorfā un Hamburgā. Vēlāk apmetās dzīvot ASV Nebraskas štata Linkolnā, kur1952. gadā nodibināja tipogrāfiju, bet gadu vēlāk – izdevniecību „Vaidava”. Līdz 1977. gadam izdeva apmēram 100 jaundarbus un 60 atkārtotus izdevumus. Informācijas avots:Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Grāmatizdevēji, Uzņēmēji | ||||||||
| Borincs | Arvīds | Dzejnieks, dzimis 1909.gada 10.jūlijā Ilzenes pagasta Riekstiņos. Mācības uzsācis Čonku skolā, tad pārceļas uz Smilteni, turpinot izglītību Mežoles pamatskolā, Smiltenes draudzes skolā. Strādājis par ierēdni Ilzenē, Zeltiņos, Gaujienā. 1925.gadā pārceļas uz Rīgu, mācās tautas augstskolas priekškursos un Raiņa ģimnāzijā. Strādājis laikrakstā „Sociāldemokrāts”, piedalījies grupas „Trauksme” literārajās aktivitātēs. Pirmā publikācija – dzejolis „Pretstati” laikraksta „Sociāldemokrāts” pielikumā „Literatūra un Dzīve” 1927.gada 31.jūlijā. Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados regulāri publicējis darbus laikrakstos „Domas”,„Sociāldemokrāts” u.c. sociālās ievirzes darbos. Vācu okupācijas laikā izsūtīts darbā uz Holandi, atgriezies strādājis par laukapgādes grāmatvedi Lielvārdē, par grāmatvedi Ogres rajona Melioratīvās celtniecības pārvaldē. Aktīvo literāro darbību pārtraucis 30.gadu vidū, pēckara gados rakstīto dzeju un prozu krājumā nav apkopojis. Miris 1980.gada 5.novembrī. | Literāti, Dzejnieki |  | |||||||
| Donass | Arvīds | dzimis 1914. gada 8. augustā Zeltiņu pagastā – miris 1998. gada 4. septembrī Rīgā, apbedīts Meža kapos – horeogrāfs LPSR Nopelniem bagātais kultūrās darbinieks (1970.). Beidzis Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu (1956.), šā tehnikuma pedagogs (1954. – 1974.). No 1945. gada deju kolektīvu vadītājs. 1960. – 1980. E. Melngaiļa Tautas mākslas nama direktors. Vairāku deju autors. Labākās no tām iekļautas Dziesmu un deju svētku repertuārā – „Draudzība” (1955.), „Garais dancis”, „Visi ciema suņi rēja” (1960.), „Ražas svētkos” (1965.), „Zvaigznīte” (1970. – 1980.).Sastādījis deju krājumu „Latviešu jaunrades dejas” (izdots 1965. gada). | Kultūras darbinieki | ||||||||
| Kūčs | Arvīds | Uzņēmējs Arvīds Kūčs dzimis 1901. gada 25. septembrī Alsviķu pagastā, kalēja trīs bērnu ģimenē. Pēc obligātā karadienesta ar centīgā darbā nopelnīto un iekrāto naudu Līčupēs iegādājies dzirnavas, gateri dēļu zāģēšanai, kravas automašīnu un apkalpojis apkārtnes lauksaimniekus. Ilgus gadus bijis aizsargu nodaļā un citās vietējās organizācijās. 1944. g. aug. A. Kūčs ar ģimeni devās bēgļu gaitās, nonāca Vācijā, Fišbahā, kur strādāja UNRRA un IRO. 1950. g. ieceļoja ASV, kur strādāja lauku darbos Virdžīnijā. Par labu kalpošanu saimnieks viņam uzdāvināja nelielu zemes gabalu, palīdzēja uzbūvēt māju. A.Kūčs kopā ar dzīvesbiedri visus šos gadus palika uzticīgs laukiem, arī pēc pensionēšanās daļēji palīdzēja saimniekam darbos. Piederēja pie Vašingtonas latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes. Dēls Modris izskolots un ar ģimeni dzīvoja kaimiņos vecākiem. Miris 1992. g. 29. dec. Linhērstā (Lynhurst), Virdžīnijā, 91 gada vecumā. Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Sabiedriskie darbinieki, Uzņēmēji | ||||||||
| Knape | Arvīds Kārļa d. | dzimis 1888.gada 15.oktobrī Lāsberģu (Mārkalnes) pagasta Kalnapededzes skolā skolotāja ģimenē. 1910.gadā beidzis Pleskavas reālskolu, strādājis tehniskā kantorī Pleskavā, turpat aizvadījis obligāto karadienestu. Karojis Pirmajā pasaules karā, ievainots un kritis gūstā. Latvijā atgriezies 1918.gadā un iesaukts Sarkanajā armijā, aizbēdzis un pārgājis pie igauņiem, no 1919.gada Latvijas armijā. Piedalījies Brīvības cīņās, par ko apbalvots ar LKO. 1920.gadā atvaļināts, beidzis skolotāju kursus Rēzeknē. Strādājis Kalncempju pag. Cempju skolā, pēc tam Karvas pagasta skolā un skolās Sinoles pagastā. Aktīvs sabiedriskais darbinieks. Piešķirta jaunsaimniecība Lejasciema „Knapēs”. Pēc 2.Pasaules kara pensionārs, strādājis vietējā kolhozā. Miris 1972.gada 18.augustā, apglabāts Lejasciema Vecajos kapos. | Skolotāji, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Eislere (dz. Ruciņa) | Asja | finansiste, pašvaldību darbiniece, dzimusi Alsviķos 1932.gada 11.janvārī. Mācījusies Strautiņu 7-gadīgajā skolā, 1952.gadā beidza Alūksnes vidusskolu, 1954.gadā beidza Rīgas uzskaites un kredīta tehnikumu. 1954.-58.gadam ir Madonas rajona finansu nodaļas inspektore, 1958.-59.gadam Ērgļu rajona finansu nodaļas vadītāja. No 1959.gada strādā Cēsīs. 1965.-69.gadā ir Cēsu pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja. Saņēmusi apbalvojumus par pašaizliedzīgu darbu, 1984.gadā medaļa „Darba veterāns. ” | Finansisti | ||||||||
| Kauliņš | Atis | dzimis 1867. gada 6. decembrī Gaujienā – miris 1944. gada Jelgavā. Diriģents, komponists un mūzikas pedagogs. Mācījies Pēterpils konservatorijā. No 1893. gada brīvmākslinieks ērģeļspēlē. Mācību spēks mūzikas skolā Viļņā, 1895. – 1898. gadā kora orķestra diriģents Kauņā. No 1898. gadā Jelgavā baznīcas ērģelnieks, mūzikas skolotājs Jelgavas klasiskajā ģimnāzijā, Dārtas pamatskolā, Zemkopības skolā, Skaņu mākslas skolā. Dziedāšanas biedrības kora „Lira” diriģents. Pirmā latviešu mūzikas žurnāla „Mūzikas Druva” izdevējs un redaktors. Komponējis dziesmu lugu, operu, operete, solo un kora dziesmas. | Mūziķi | ||||||||
| Apsītis (Apsesdēls) | Augusts | Dzimis 1880. g. 14. augustāLenču pagasta „Rāceņos”. mūrnieka ģimenē. Mācījies 1898. – 1990. g. K. Millera (Zariņu Kārļa) reālskolā Cēsīs. Līdz 1905. g. strādā dažādus darbus – muižas pārvaldnieka, mūrnieka, kuģu krāvēja. Strādājis arī Ziemeru muižā par pārvaldnieka palīgu. Aktīvi piedalījies revolūcijā, notiesāts uz 10 gadiem spaidu darbos. Sodu izcieš Rīgā un Smoļenskā, nometinājumā Irkutskā.Pēc cietumsoda izciešanas izsūtīts uz Sibīriju. Pēc atgriešanās Dzimtenē ir Cēsu apriņķa milicijas priekšnieks. Pēc tam strādā laikrakstu redakcijās, bet no 1922. gada līdz mūža galam – par bibliotekāru. Rakstījis galvenokārt dzejas – izdoti 8 krājumi laikā no 1905. – 1925. g. Dzejas izlase „Gribēju mīlēt” (1970.) Apsesdēls parādās kā asu, atskabargainu pretrunu dzejnieks, īpatnējs cilvēks, domātājs.Miris 1932. gada 31. martā Rīgā, apbedīts Raiņa kapos. | Dzejnieki | ||||||||
| Baltpurviņš | Augusts | dzimis 1871. gadā 21. jūnijā Lauteres pagasta „Kulitenos” saimnieka ģimenē – 1930. gadā 27. martā Gaujienā, apglabāts Meža kapos Rīgā.Latviešu rakstnieks. Mācījies Lauteres pagastskolā, pēc tam Bērzaunes Mestrēnos pie J. Straumes. 1886. gadā beidza Vestienas draudzes skolu. 1892. – 1895. gadamkaradienestā. Ap gs. miju pārceļas uz Rīgu, kur iemācās daiļkrāsotāja amatu. 1907. gadā kādu laiku strādā A. Ķeniņa skolās par latviešu valodas skolotāju.1915. – 1916. gados – bēgļu apgādāšanas nodaļas sekretārs Madonā un Lazdonā. Skolotāju kursos iegūst vidusskolas skolotāja tiesības. Strādā par latviešu valodas skolotāju vidusskolā Madonā, Alūksnē, Gaujienā (1917. – 1930.). Publikācijas no 1900. gadā. Raksta galvenokārt stāstus, tēlojumus, dzejoļus. Arī tulkojis. 1920. – 1926. gadam Alūksnes vidusskolas, bet 1926. – 1930. gados Gaujienā latviešu valodas skolotājs. | Skolotāji, Literāti | ||||||||
| Bieziņš | Augusts | dzimis 1878. gada 30. septembrī Patkulas pagasta „Jaundilmaņos” lauksaimnieka ģimenē. Mācījies Bikseres pagasta skolā, Kārzdahas pareizticīgo draudzes skolā un Lazdonas 2. kl. ministrijas skolā. No 1896. līdz 1900. gadam mācījies un beidzis Baltijas skolotāju semināru Kuldīgā. No 1900. līdz 1902. gadam – skolotājs Liepkalnes Ozolu pareizticīgo pagasta skolā un no 1902. līdz 1910. gadam Turaidas ministrijas skolā. 1909. gadā ieguvis mājskolotāja tiesības matemātikā un vēsturē, pārgājis uz Alūksni, kur no 1910. līdz 1915. gadam strādājis par vadītāju un matemātikas skolotāju Alūksnes izglītības biedrības proģimnāzijā. 1915. gada rudenī iestājies Tērbatas skolotāju institūtā, beidzis 1918. gadā. Pēc tam strādājis Alūksnes reālskolā un sieviešu ģimnāzijā. No 1919. līdz 1922. gadam valsts dienestā par tehniskās nodaļas vadītāju Apgādības ministrijā. No 1922. gada – vispārējās izglītības priekšmetu skolotājs Valsts lauksaimniecības vidusskolā Malnavā (līdz 1936. gada rudenim, kad iecelts par Ludzas Valsts ģimnāzijas inspektoru). Rosīgi piedalījies sabiedriskajā darbā dažādās biedrībās. Apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni. | Skolotāji |  | |||||||
| Brūklenājs | Augusts | (īstajā vārdā Augusts Ulmis – Poguts) dzimis 1891. gada 4. augustā Aumeisteru pagastā – 1918. gadā Irkutskas apkaimē. Latviešu rakstnieks.Dzimis kalpu ģimenē. Bērnība aizritējusi Gaujienā. Beidzis Gaujienas pagastskolu un draudzes skolu. Kādu laiku dzīvojis Trapenē. Rīgā strādājis par krāsotāja mācekli, pēc tam dažādus gadījuma darbus. Agri iesaistījies revolucionārajā kustībā. LSD partijas biedrs. 1. pasaules kara laikā pārcēlies uz Irkutsku, kur kritis cīņā pret baltgvardiem. Literāro darbību sācis 1908. gadā, kad publicēts pirmais dzejolis „šuvēja”. 1913. gadā izdots dzejoļu krājums „Tāli zvani” un stāstu krājums „Atmodā”.Darbos dominē dabas motīvi un kara bēgļu gaitu iespaidi. | Literāti, Dzejnieki |  | |||||||
| Dancis | Augusts | Militārais un sabiedriskais darbinieks Augusts Dancis dzimis 1900. gada 5. novembrī Alsviķu pagastā, kur aizritēja viņa bērnība. Mācījies Alūksnē. 18 gadu vecumā iesaukts karadienestā un 7. Siguldas kājnieku pulka sastāvā piedalījies visās pulka Brīvības cīņu kaujās. Karam beidzoties, palicis virsdienestā, sasniedzot virsnieka vietnieka pakāpi. 1927. g. nodibinājis laulības dzīvi. Vācu okupācijas laikā iesaukts Latviešu leģionā, kur paaugstināts leitnanta pakāpē. Par nopelniem Latvijas labā apbalvots ar Latvijas Atbrīvošanas kara piemiņas zīmi un Triju Zvaigžņu ordeni. 1951. g. ieceļojis ASV un visu laiku dzīvojis Bayside, Ņujorkā, kur strādājis būvniecībā. Latviešu virsnieku apvienības ASV un DV apvienības Nujorkā biedrs. Miris 1989. gada 22. februārī Konektikutā. 25. febr. ar militāru godu apglabāts Ferncliff kapos NY.31 Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Militārie darbinieki, Sabiedriskie darbinieki, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Kļavs–Kļaviņš | Augusts | dzimis 1893.gada 16.februārī Ziemeru pagastā, padomju militārais un valstsdarbinieks. Komunistiskās partijas biedrs no 1913.gada. 1934.gadā beidzis Ļeņingradas metalurģijas institūtu. Aktīvi piedalījies februāra revolūcijā, cīņās pret baltgvardiem. 1919.-1920.gadā bija Petrogradas pilsētas komandants. 1920.-1921.gadā – Kara inženieru un artilērijas akadēmijas komisārs. 1922.gadā KPFSR tirdzniecības pārstāvis Latvijā. Maijā arestēts, notiesāts uz nāvi, decembrī apmaiņas kārtībā izsūtīts uz Padomju Krieviju. 1923.-1937.gadam strādājis Ļeņingradā izglītības sistēmā un saimnieciskajā darbā. No 1934.gada pēc institūta beigšanas strādājis Volhovas alumīnija kombinātā un Ohtas ķīmiskajā kombinātā. Miris 1938.gada 19.novembrī. | Militārie darbinieki, Padomju funkcionāri | ||||||||
| Kraucis | Augusts | Lauksaimnieks, pašvaldību un sabiedriskais darbinieks , LKOK Augusts Kraucis dzimis 1896. gada 12. martā Alsviķu (Karvas?) pagastā lauksaimnieka ģimenē. Beidzis (Karvas?) pagastskolu, strādājis zemkopībā. 1. pasaules kara laikā dienējis leibgvardes Izmailovas gvardes pulkā, pēc tam latviešu strēlnieku Rezerves bataljonā, 7. Bauskas latv. strēln. pulkā. Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 10. jūn., piedalījies Cēsu kaujās, cīņās pret bermontiešiem, kā arī turpmākajās Brīvības cīņu kaujās, paaugst. par kaprāli. 1922. g. apbalvots ar LKO.Atvaļināts 1921. g. 20. febr. Dzīvoja Karvas pag. Avotos, nodarbojās ar zemkopību. Opekalna ev. lut. draudzes padomes loceklis, Karvas pag. vecākais, aizsargu nodaļas priekšnieks, darb. krājaizdevu sabiedrībā. Apb. ar aizsargu Viestura ordeni. 1944. g. jūlijā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, no kurienes 1950. g. pārcēlās uz ASV. Dzīvoja Ņūdžersijas štatā, līdz pat mūža galam strādāja dēla būvuzņēmumā Longbrančā (Long Branch). Veica amata pienākumus Leikvudas – Ņūbransvikas draudzē, Ņūdžersijas latviešu biedrībā un „Daugavas Vanagu” organizācijā. Pēc neilgas slimošanas miris Longbrančā 1978. gada 24. novembrī. Pēdējā gaitā izvadīts no luterāņu baznīcas Asberiparkā. Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, Pašvaldības darbinieki | ||||||||
| Sakvārnis (Sakvars) | Augusts | dzimis 1887.gada 17.decembrī Lāzberģa pagastā. Mācījies Mālupes pagasta skolā un Alūksnes draudzes skolā. Studējis Valmieras skolotāju seminārāno 1907.-1911.gadam. Strādājis Alūksnes draudzes skolā no 1911.gada. kad pavasarī beidza semināru. 1914.gada 20.jūlijā viņu iesauckara dienestā. Piedalījies I pasaules karā. Darba gaitas turpina, kad 1918.gadā atgriežas. Strādā līdz 1919.gadam. Izglītību turpinājis Latvijas Universitātes pedagoģijas nodaļā, studējis tautsaimniecību. Bijis Rīgas pilsētas defektīvo bērnu patversmes darbinieks. 1936.gadā – skolotājs Liepājā. | Skolotāji | ||||||||
| Zils | Augusts | dzimis 1895. gada 16. martā – miris 1953. gadā. Darbnīca Jāņkalna ielā 22 Putna mājā. A. Zila dēlam māja Ošu ielā pretī pansionātam. Augusts agri palicis bez vecākiem, dzīvojis Pauliņā „Bērziņos”, kur amatu mācījies – nezin, bet no sākuma braucis, apkārt šūdams. Apprecējies 1923. gadā, tad apmeties dzīvot L. Ezera ielā Puzuļa mājā, vēlāk Putna mājā. Visvairāk šuvis no vadmalas, vienkāršus uzvalkus un ne sevišķi dārgi. Vēlāk, kad savā mājā bijusi plašāka darbnīca, bijuši arī mācekļi – Rēders, Pilskalnietis, pat A. Liepaskalns. šuvuši drēbes pārdošanai Fēla veikalam, tad ceturtdienās (tirgus dienās) gājis Fēlam palīgā savu produkciju andelēt. | Amatnieki, Drēbnieki | ||||||||
| Brēdenfelde | Austra | Skolotāja, teātra spēlētāja, audēja, gleznotāja dzimusi 1917.gada 3.oktobrī Maskavā. Tēvs karavīrs, kritis pirmā pasaules kara laikā. Ģimene atgriežas Latvijā – Rīgā. Pēc pamatskolas beigšanas mācās audējas amatu. Pēc kara turpina mācības Universitātē filoloģijas fakultātē. Strādājusi Trapenes, Ziemeru, Mārkalnes septiņgadīgajās skolās par fizkultūras skolotāju. 1966.gadā strādā Alūksnes Pakalpojumu kombinātā mākslas aušanas darbnīcā. Atrodas viņas kara laikā uz Kanādu aizbraukušais vīrs, un viņa dodas uz ārzemēm. Mirusi 2004.gada 18.oktobrī, apglabāta Alūksnes Lielajos kapos. Informācijas avots:Malienas Ziņas.- 12.08.2006.3 | Skolotāji | ||||||||
| Grīnbergs | Benjāmiņš | dzimis 1904.gada 27.decembrī Valkas apriņķa Mālupes pagasta “Sebežniekos” lauksaimnieka vienpadsmitais bērns. Pēc Alūksnes vidusskolas beigšanas 1925.gadā iestājās Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē, bet grūto materiālo apstākļu dēļ nav pabeidzis. Strādājis dažādus darbus Rīgā. Padomju represiju upuris – ar sievu un diviem mazgadīgiem bērniem 1941.gada 14.jūnijā arestēja un izsūtīja Krasnojarskas apgabalu. 1957.gada 21.jūnijā kopā ar ģimeni atgriezās Rīgā. Miris 1985.gadā. Informācijas avots: VIA doloresa 6.grām., 2008 | Lauksaimnieki | ||||||||
| Erdmane | Biruta | Mākslas zinātniece un pedagoģe Biruta Erdmane (dz. Priedīte) dzimusi 1931. gada 23. jūlijā Alsviķu pagastā galdnieka ģimenē. 1944. g. kopā ar ģimeni emigrējusi uz Vāciju. Beigusi K. Skalbes ģimnāziju Fišbahā (1949). 1950. g. pārcēlusies uz ASV. Viskonsinas universitātē Milvokos Ieguvusi bakalaura grādu (1968), maģistra grādu (1973); Viskonsinas universitātē Medisonā – doktora grādu mākslas vēsturē (1977). Bibliogrāfe Viskonsinas universitātes Milvokos Mākslas vēstures nodaļā (1965–68), pedagoģe Viskonsinas universitātē Medisonā Mākslas vēstures bibliogrāfe (1974–77), pārdevēja Bresmana un Veldmana galerijās (1968- 70), profesore Austrumkarolīnas universitātē (1977-93). Lasījusi mākslas vēstures kursus un lekcijas ASV universitātēs, arī Latvijas MA (1991), muzejos, galerijās. Nacionālā sieviešumākslas muzeja biedrības, Nacionālās koalīcijas neatkarīgo zinātnieku biedrības, Ziemeļkarolīnas neatkarīgo zinātnieku biedrības biedre. Kopš 1974. g. publicēja rakstus ASV periodiskajos izdevumos un rakstu krājumos par ASV un Rietumeiropas mākslas tēmām. Pievērsās sieviešu mākslinieču jaunrades analīzei (projekts par Ķīpsalas keramiķēm „Latviešu mākslinieces kā mūsdienu latviešu keramikas pareģes”, referāts nolasīts Kalifornijā, 1977). Sarakstījusi monogrāfiju „Vicent Di Matio: Selection From 103 Drawings” (Ņūdžersija, 1974). Referējusi zinātniskās konferencēs, semināros, simpozijos. Informācijas avots:Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Mākslas zinātnieki | ||||||||
| Terēze (dz.Apsīte) | Brence | Rakstniece, dzejniece, dzimusi 1897.gada 8.novembrī Annas pagasta “Rūnānos” lauku kalēja ģimenē. Beigusi Annas pagasta skolu, tad Alūksnes draudzes skolu un proģimnāziju. Pirmā pasaules kara laikā nokļuvusi Petrogradā, tur beigusi ģimnāzijas pedagoģisko klasi un ieguvusi skolotājas tiesības. Atgriezusies Latvijā, viņa sāk skolotājas gaitas Mālupes pagastskolā. 1919.gadā viņa apprecas ar tās pat skolas skolotāju Pauli Brenci. 1920.gadā pārceļas uz Palsmani, kur vīrs strādā par turienes draudzes skolas pārzini, bet Terēze Brence turpat par skolotāju. Kopš 1923.gada abi dzīvo Rīgā. Terēze Brence, audzinādama trīs meitas, skolotājas darbu Rīgā vairs neuzsāk. Kopā ar vīru un divām meitām 1944.gadā atstājusi Latviju. Kopš 1951.gada dzīvo Minhenē. 1983.gadā Toronto (Kanādā) izdota viņas dzejoļu grāmata “Ik brīdi svētī sirds”. Viņas meita valodniece Mirdza Vizbulīte Brence dzīvoja Rīgā. Terēze Brence mirusi 1974.gada 1.decembrī, apglabāta Minhenē. Informācijas avots:Malienas Ziņas.- 8.11.1997 | Literāti, Dzejnieki | ||||||||
| Kļaviņš | Brencis | dzimis 1872. gada 10. aprīlī Vietalvā. Mālupes „Vecās skolas” pārzinis 1900. – 1912. gados. Uz „Veco skolu” pārnācis no „Jaunās skolas”, kur viņš pēc Dāvida Lāča aiziešanas 1895. gadā dažus mēnešus strādājis viens pats, bet no 1896. – 1998. gadā – palīgskolotājs pie „Jaunās skolas” pirmā skolotāja – pārziņa ĒrmaņaPīpiņa. „Vecajā skolā” B. Kļaviņa laikā ap 100 skolēnu, privātajā kārtā darbojas 4. un 5. klase. 16 kursu beigušie skolēni izturējuši gala pārbaudījumus Alūksnes draudzes skolā šis skolas kursa apjomā. 1912. gada B. Kļaviņš spiests skolu atstāt uz Alūksnes barona Fītinnghofa sūdzības pamata – par piedalīšanos 1905. gada revolūcijā. B. Kļaviņš pārgāja uz Siguldu, kur Jūdažu skolā nostrādājis 5 gadus. Mālupē atgriezies 1917. gada septembrī. Līdz 1926. gadam vadījis Mālupes pamatskolu („Jauno skolu”). Ar 1922./23. mācību gadu Mālupes pagasta skolu pārvērtis par pilnu 6 – kl. pamatskolu. 1926. gada par skolas pārzini ievēlēja Alfrēdu Ruņģi. B. Kļaviņš palicis par skolotāju. Pēc nepārtraukti skolā nostrādātājiem 40 gadiem (35 gadi Mālupes pagasta) B. Kļaviņš aizgājis pensijā, apmezdamies uz dzīvi savā saimniecībā (Mālupes pagasta). Māju vārds varēja būt „Mētraine”, jo no turienes izvadīts uz Mālupes kapiem 1941. gada 31. decembrī. | Skolotāji | ||||||||
| Raue | Bruno | mediķis, dzimis Valkā 1860.gada 10.sept. Studējis Tērbatas universitātē. Strādājis par ārstu Alūksnē līdz 1828.gadam – 40 mūža gadus. 1894.gadā studiju nolūkos bijis Berlīnē, Vīnē. Miris 1928.gadā. Informācijas avots : Malienas Ziņas.- 1995.- 11.okt. | Medicīnas darbinieki | ||||||||
| Avotiņa | Daina | BiogrāfijaDzejniece, rakstniece un tulkotāja Daina Avotiņa (dzimusi Lejiņa) dzimusi 1926. gada 4. novembrī Valmierā atvaļināta virsnieka ģimenē, vēlāk tēvs kļuvis par mežsargu. Mācījusies Bejas, Ingažu, Augšgaujas pamatskolās, Gaujienas vidusskolā, Rīgas 3. vidusskolā, kuru beigusi 1947. gadā. Neklātienē studējusi LVU Filoloģijas fakultātē no 1947. līdz 1951. gadam. Strādājusi Latvijas Valsts izdevniecībā par redaktori un Oriģināldaiļliteratūras redakcijas vadītāju no 1951. līdz 1967.gadam. 1967. un 1968. gadā laikrakstā „Literatūra un Māksla” galvenā redaktores vietniece. Organizējusi un vadījusi Rakstnieku Savienības Literatūras propagandas biroju no 1968. līdz 1971. gadam. Rakstnieku Savienības valdes sekretāres pienākumus pildījusi no 1976. līdz 1980. gadam. Rakstnieku Savienības biedre no 1965. gada. 1986. gadā Dainai Avotiņai piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces goda nosaukums, 1987. gadā – Lietuvas PSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces goda nosaukums. Pirmā dzejoļa publikācija almanahā „Jauno vārds” 1955. gadā. Pirmais dzejoļu krājums – „Magoņu vasara” 1965. gadā. Autore raksta dzeju, prozu, aprakstus, ceļojumu piezīmes.. Darbiem raksturīga liriska ievirze, dominē mīlestības pārdzīvojumi, sievietes iekšējās pasaules atklāsme. Prozas darbos plaši izmantoti metaforizēti un personificēti dabas priekšstati, kas palīdz atklāt raksturu psiholoģiju un personāža savstarpējās attieksmes. Daina Avotiņa veicinājusi latviešu un lietuviešu savstarpējo kultūras sakaru paplašināšanos, rakstījusi par Lietuvu, tulkojusi lietuviešu rakstnieku V. Bubņa, J. Marcinkeviča, S. Nēres, J. Apuša, V. Mikolaiša-Putina un citu autoru darbus, kopā ar V. Ļūdēnu sastādījusi latviešu dzejnieku darbu izlasi lietuviski „Zvani” (Viļņā 1968. gadā). Tulkojusi arī no krievu valodas. Sastādījusi J. Sudrabkalna, M. Ļermontova, Armēnijas un Moldovas dzejnieku darbu izlases. Kopā ar meitu un radiem atjaunojusi senču mājas – „Mačkalnus”, kur rakstniece dzīvo un strādā. šajās mājās, kas atrodas Salacas krastā, ierīkota arī lauku pansija. Par seviKo man sacīt? Rakstīt pašai par sevi - tas ir visai grūts un netīkams uzdevums. Negribas taču parādīties nelāgā gaismā, bet nevaru arī dižoties. Tā nu nākas cīnīties ar savu es", kas bieži vien īsto izskatu un būtību cenšas noslēpt aiz pārlieki biezi uztrieptas izlikšanās smiņķa kārtas. Laikam jau tā tas nenotiek ar mani vien. Ikvienam cilvēkam ir tādi dvēseles nostūri un džungļi, kuros viņš pats baidās ielūkoties, kur nu tos laipni atklāt svešām acīm! Tad tie vispirms jāizmēž, bet kā no sevis izslaucīt, kas noticis vakar? Nu ko tad lai es pastāstu par sevi? Nudien nekā īpaši interesanta nav. Augu bez mātes un agri iemācījos būt patstāvīga. Gāju ganos. Varu sacīt, ka ne dienu neesmu nodzīvojusi bez darba, un ne jau vienmēr tas bijis patīkams. Man pašai sava dzīvīte šķiet visai radniecīga to cilvēku dzīvei, kuri, pārkāpjot bērnības un jaunības slieksni, uzreiz bez žēlastības iekļuva skarbā pasaulē, kurā vispirms nācās pieredzēt kara radīto postu un bēdas, pēc tam - pēckara trūkumu. Tajās dienās nenobriedušam un nepieredzējušam prātam bija grūti rast īsto patiesību un savu īsto ceļu. Arī es alku pēc izsapņota skaistuma, bet ik solī sadūros ar apkārtējo ļaužu ciešanām un ikdienas pelēcību. Vēl tagad neesmu aizmirsusi, kā palīdzēju audžumātei no cūku taukiem un ziepjakmens vārīt ziepes, kas nepatīkami oda un ar kurām mazgājām ne vien veļu, bet arī seju, kā taupījām pie tējas liekamo saharīnu un kāda vērte bija ik sāls šķip-sniņai. Vislielāko prieku tajos gados pieredzēju, kad tēvs man uzdāvināja nezin kā un kur sadabūtas jaunas augstpapēžu kurpes. Brūnas un spīdīgas. Bet milzīgo sajūsmu gandēja raupjās kokvilnas zeķes, kas itin nekādi nesaderēja ar jauno kājavu. Zīda zeķes redzēju vienīgi sapņos. Tolaik vēl nemācēju samierināties ar to, kas ir, un nekārot pēc tā, kas nav aizsniedzams. Tādu gudrību esmu apguvusi tikai tagad vecumā, jo esmu pārliecināta, ka cilvēkam viņa mūžs ar visu tajā esošo labo un ļauno nolemts viņa pirmajā šīszemes mirklī, un to mainīt ar saviem niecīgajiem spēkiem ir visai maz izredžu, kaut gan mēdz sacīt, ka ikvienam pašam jākaļ sava laime. Mēs dzīvojām mazā mežsargmājiņā "Sileniekos" meža vidū. Tur man nebija ne draudzeņu, ne draugu. Savas bēdas un priekus stāstīju kokiem un putniem. Biju pārliecināta, ka tie mani saprot. Tā diena, kad tēvs, no pilsētas pārbraucot, atveda jaunu grāmatu, kļuva par ilgiem svētkiem, jo tā tika pārlasīta vairākas reizes. Pēc tam, govju pulciņam nopakaļ iedama, mēģināju iztēloties, ko iepazītie grāmatas tēli dara savās turpmākajās gaitās. Ne sarežģītie sadzīves apstākļi, ne ļaužu samezglotie likteņi man netraucēja izbaudīt jaunībai lemtos priekus, izdejoties skolas ballēs, iepazīt pirmo mīlestību. To, kuru jaunos gados laikam sastop ikviens, un kura parasti aiziet reizē ar jaunību. Īsto un Vienīgo mēs sastopam vēlāk, bieži vien pārāk vēlu, kad tai mūsu dzīvē vairs nav vietas, to ir aizņēmis pienākums un ikdienas rūpes. Ne katrs arī rod šo īsto mīlestību. Dažs no tādas baidās, jo tā var izjaukt viņa ierasto dzīves ritmu. Toties tos, kuri to īsto mīlestību iepazīst, tā dara stiprākus un labākus un iededz viņos vēlmi darboties ne vien savā, bet arī citu labā. Es nebūtu uzrakstījusi nevienu dzejoli, man nebūtu iznākusi neviena grāmata, ja liktenis nebūtu lēmis izjust šādas jūtas, kaut arī novēloti. Bez tām mans mūžs būtu līdzīgs pieticīgai pelēka zvirbuļa dzīvītei: esi atradusi drupačiņu maltītei - priecājies! Tev ir pajumte - priecājies! Ko vēl tev vajag?! Nujā, jaunība aizlidoja kā visiem aizlido, to neviens nav noturējis. Pienāca laiks darbam un ģimenei. Skolas gados biju sapņojusi kļūt par literatūras skolotāju, jo biju iedraudzējusies ar grāmatām. Turklāt Gaujienas ģimnāzijā bija daudz tādu skolotāju, kuriem es vēlējos līdzināties un kurus ar dziļu pateicību un bijīgu cieņu atceros vēl šodien, bet - visvarenais liktenis bija izlēmis citādi. Apstākļi un nejaušība mani aizveda uz Latvijas Valsts izdevniecību, vēlāko „Liesmu”. Tur aizritēja mana pirmā maizes pelnīšanas diena. Darbs grāmatu izdošanā kļuva par manu galveno skolu dzīves un cilvēku iepazīšanā un pašai sevis veidošanā. Varu teikt, ka tieši tur iemācījos patstāvīgi spriest un domāt. Taču ne īstajā skolā mācoties un kāri lasot ikvienu jaunu grāmatu, ne darba pirmajos gados man ne prātā nenāca, ka arī es pati varētu radīt kādu grāmatu. Man šķita, ka rakstnieki ir apveltīti ar kādu pārdabisku, gandrīz vai dievišķu spēku. Zināju, ka tāda man noteikti nav un nemaz par tādu nesapņoju. Tulkošanā gan izmēģināju roku, jo ar šo darbu varētu piepelnīt lieku rubli pie algas. Sākumā tulkoju visu, ko redakcijas vadība man piedāvāja. Drīz sāku izvēlēties tādus darbus, kuru latviskošana darīja prieku. Biju izdevniecībā nostrādājusi jau vairākus gadus, turpat vai desmit, kad kolēģu - Ilgoņa Bērsona, Martas Bārbales un citu - rosināta, tomēr sāku prātot par rakstīšanu, bet apjautu vienu: ja gribu būt laba redaktore citu darbiem, tad vāji rakstīt nevaru atļauties, bet labi diezin vai spēšu. Atkal ritēja laiks. Stunda pēc stundas. Gads pēc gada. Pēkšņi vienā rudenīgā dienā pēc kāda man liktenīga cilvēka sastapšanas es vairs negudroju par savu varēšanu vai nevarēšanu, bet sāku ar skubu rakstīt dzejoli pēc dzejoļa. Sākumā, to darot, netiku vaļā no prāta diktāta, tāpēc mana pirmā grāmatiņa tomēr iznāca pelēcīga, tik pelēcīga, ka labprāt vēlētos, lai tās nebūtu. Bruno Saulītis man sacīja: "Daina, dzeju rakstot, prātu metiet pie malas! Dzeja ir sirdsdarbs..." To sapratu arī pati. Un tad dzejoļi sāka nākt pie manis gandrīz vai joņiem. Tie uzradās nezin no kurienes un visneiedomājamākajās vietās. Braucu vilcienā - dzejolis apsēžas blakus. Eju pa ielu - dzejolis nāk pretim. Ja uzreiz nepierakstu, tas apvainojas un aiziet uz neatgriešanos. Pazūd. Dzejniece Broņislava Martuževa reiz televīzijas raidījumā teica, ka pie viņas dzejoļi atlidojot no balta mākoņa maliņas... Manējie laikam ieradās no mūsu mežiem un laukiem vai mīļa cilvēka domām. Es tos neizdomāju. Nevienu. Dzejolis, manuprāt, ir paša Dieva dāvana un uzdevums tā rakstītājam, lai tādējādi paustu savas un savu līdzcilvēku sāpes un priekus. Dzejā ietērptas sāpes top vieglākas, prieks - gaišāks un lielāks. Proza ir prāta darbs, prāta bērns. Prozu ar jūtām vien laikam neviens nevar uzrakstīt. Vismaz es neesmu varējusi un nevaru, kaut gan ierosme jebkuram stāstam vai romānam rodas pēkšņi un negaidīti tāpat kā dzejolis. Parasti šo ierosmi rada kāds neparasts notikums vai neikdienišķs cilvēks. Prototips Notikums vai prototips Cilvēks. Ne jau cildenie ļaudis un ārkārtējie notikumi vien noder rakstīšanai. Ikviena cilvēka mūžs ir neuzrakstīta grāmata. Esmu iekrājusi pat nelielu kasti ar uzmestām skicēm, īsiem daudzu sastaptu likteņu apstāstiem. Pamazām velku šo mantību ārā no glabātavas un šķiroju divās kaudzītēs, no kurām vienu dabū uguns, otru apdomāju, apsveru, un tā varbūt vēl noderēs. Ja ne man, tad kādam citam. Ja dzejoli aizvien esmu uzrakstījusi viegli un ātri, tādu, kāds tas pie manis ieradies, tad ar prozu ir pavisam citādi. To rakstīt ir grūti. Tā prasa piepūli. Ieiešanu citā, man svešā dzīvē, kas jāizjūt kā savējā. Atteikšanos no daudz kā, jo, kad esmu sākusi, tad darbs vaļā vairs nelaiž, līdz aiziets līdz galam, kas dažkārt nemaz nav darba gals, jo viss padarītais izrādās nederīgs, nepatiess. Tādā reizē ilgu laiku moka vilšanās savā spējā un neapmierinātība līdz brīdim, kad ieraugu īsto veidu un ceļu, pa kuru darbs jāved tālāk. Un tomēr pēc ikvienas grāmatas iznākšanas rājos pati ar sevi, ka to varēju uzrakstīt labāk. Jā, prozu rakstīt man nenākas viegli, un es ilgi vairos ķerties pie kāda jauna romāna vai stāsta, jo neapzināti, reizumis pat apzināti, žēloju sevi un taupu savus tīri fiziskos un garīgos spēciņus. Strādājot nākas cīnīties arī pret kādu savu visai peļamu īpašību - pasteigties, drīzāk pabeigt, tikt vaļā no sēdēšanas un domāšanas. Tālab man nav garu prozas darbu. Dažreiz tas nenāk par sliktu, bet citreiz būtu vajadzējis vēl krietni pastrādāt, nevis ar skubu bēgt no rakstāmgalda. Tiesa gan arī tas, ka es sava mūža lielāko daļu esmu strādājusi tā dēvēto maizes darbu, kad laiku rakstīšanai varēju atlicināt tikai vakaros, naktīs un atvaļinājuma nedēļās. Tās es parasti pavadīju kopā ar Olgu Lisovsku kaut kur tālu Lietuvā kādā mazā viesnīciņā, strādājot no rīta līdz vakaram. Tie bija ražīgi un bagāti mēneši mums abām. Ik mirklis piederēja vienīgi mums un mūsu iecerēm. Esmu pateicīga saviem bērniem, ka viņi man dāvāja šo laiku, nepieprasot to sev, kaut gan tāda sevis sadalīšana starp ģimeni un rakstīšanu nebūt nebija viegla. Tālumā ilgojos pēc mājām, mājās gribēju tikt no tām projām. Rāmi un nesteidzoties, un nevienam pāri nenodarot, visu apdomāt un izlikt uz papīra varu tikai tagad vecumā. Tencinu Dievam, ka viņš vēl neatņem manām acīm spēju skaidri visu redzēt un prātam - tāpat skaidri spriest. Vēl ceru uzrakstīt vismaz pāris grāmatu. Vai paspēšu? To gan nezinu. Kas mani mudina uz rakstīšanu? Vai tad nava jau gana? Bet kā gan var dzīvot dīkā? Te, laukos, mīt ļaudis, kuriem viņu mīļotā zeme dod gauži skopu maizes riecienu, tomēr viņi sīksti pretojas domai, ka varētu pamest savu dzimto vietu, meklēt laimi, vieglāku darbu un labāku iztiku pilsētā. Viņi strādā un vienlaikus ar iesētu graudu, ar iestādītu ābeli audzē un saudzē savu cerību un ticību labākai rītdienai. Man būtu kauns sēdēt un laiskoties. Es gribētu viņiem ar savu darbu palīdzēt. Par viņiem var rakstīt daudz un daudzi. Un arī par tādiem, kuri kokus nestāda, bet cērt. Nežēlīgi. Mūsu mežā auga diža egļumāte. Tieši uz „Mačkalnu” un kaimiņu robežas. Kāds vīrs lūdza atļauju izvest kokus no savas cirsmas caur mūsu mežu. Kā neļausi? Pa gaisu taču viņš tos nevarētu iznest. Viņš brauca garām vecajai eglei. Gadījās danga. Vīrs, gari nedomājot, atļauju nevienam neprasot, ņēma un nocirto mūsu robežu sargātāju, sēklu sējēju egļumāti un viņas čiekurotos zarus sameta dubļos zem traktora riteņiem. Kad es šim vīram jautāju, kāpēc tā rīkojies, viņš sacīja: - Nezinu. Domāju, kas tur nu liels - viens koks! Cik eju garām tam vientuļajam celmam, tik jūtu sāpi un dusmas. Vajadzētu par šo egļumāti un tās mūžu, un aso, aso nežēlīgo zāģi pastāstīt. Un vēl mani, vecu romantiķi, urda gandrīz nepārvarama vēlme līdz dzelmenim izprast šodienas neromantiski noskaņoto jaunatni. Es tagad, tieši mūža nogalē, dzīvoju jaunu cilvēku un pusaudžu vidē. No malas vēroju. Pūlos saprast. Varētu pat sacīt, ka dzīvoju ar viņu šodienas rūpēm un nākotnes plāniem, jo man pašai tādu vairs nav. Apzinos, ka ne vien „Mačkalnu”, bet visas Latvijas turpmāko likteni veidos tieši jaunā paaudze. Gudra. Darbīga. Skadra un lietišķa prāta vadīti cilvēki. Lūdzu par viņiem Dievu, lai prātam blakus būtu arī dvēsele! Lai šajā reālisma pasaulē pavisam nepagaistu romantisms, jo bez tā dzīve var tapt salta un bezkrāsaina. Nujā, ja arī spētu radīt kādu romānu par jauniešiem, vai gan viņi to lasīs? Vai viņi, datoru un televizoru laikmeta cilvēki, vispār nepārstās lasīt grāmatas? Diezin vai kādam no viņiem gribētos būt līdzīgam manam kapteinim Jēkam? Kā gan varu par to šaubīties! Esmu taču dzirdējusi un lasījusi, ka jaunos latviešu jūrniekus cildinot visā pasaulē. Tātad Jēks var mierīgi kuģot Viņsaules okeānos - šeit viņam ir pēcteči. Bet es esmu laimīga, ka varu staigāt pa savu senču iemītajām takām. Esmu izpildījusi pienākumu pret viņiem, aizgājušajiem, un tiem, kuri te paliks pēc manis - neesmu ļāvusi šīm mājām sabrukt, takām aizaugt. Ne jau viena šo darbu esmu veikusi. Viens cilvēks neko lielu nevar iespēt. Kopā ar meitu un mazbērniem. Kopā ar radiem. Kopā ar daudziem labiem ļaudīm. Esmu laimīga, ka savā vienatnē neesmu vientuļa. Ap mani sprēgā un dzirksteļo jaunība. Kad esmu pārāk nogurusi, paveros viņos un saprotu - Dzīve ir mūžīga, tā turpinās. Esmu laimīga, ka vēl varu saviem mīļajiem nedaudz palīdzēt. Esmu laimīga, ka mani nav aizmirsuši draugi. Atskan tālruņa zvans. Pastniece atnes vēstuli. Aiz Salacas purviņā sasaucas dzērves. Tā viņas sasaucas pārnākušas un pirms tālā ceļa atpakaļ. Divi jaunie stārķi nosēdušies uz jumta kores. Laikam pēta apkārtni, meklē vietu, kur pavasarī vīt ligzdu. Man gar kājām vakara nokrēslī savās darba gaitās aizčabina ezis. Diezin kas dzīvo pareizāk – putni un zvēri, kuri nemaina sensenos likumus un tikumus, vai modernizētais, cilvēks? Darbi1. Zudībās atrastais : romāns, 2004. 2. Kapteiņa Jēka mīlestība : romāns Aleksandra Bērziņa piemiņai, 2000. 3. Nesalauztā : romāns, 1999. 4. Ticu zemei un cilvēkiem : atmiņas, 1999. 5. Zem cīruļspārna... : lirika, 1992. 6. Nāk diena pēc dienas : triloģijas nobeigums, 1990. 7. Taka: romāns,1989 8. Ērģeles naktī : dzeja, 1986. 9. Tuvie : literāru portertu un atmiņu skices, 1985. 10. Pāri akacim : romāns, 1983. 11. Dadžu vijoles : dzeja 1965-1979, 1981. 12. Caunas pēdu raksts : dzeja , 1979. 13. Celmi pie upes : romāns, 1978. 14. Saksiņu vējos. Akmens enkurs : romāns – diloģija (kopā ar A. šliseru), 1976. 15. Mazās ostas : dzeja, 1974. 16. Zuze: lirisks stāsts, 1973. 17. Baltijas toveri sālīti : apraksti (kopā ar Jāni Peteru), 1973. 18. Delnā kā bezdelīdzēns : dzeja, 1971. 19. Nenogaliniet stirnu... : stāsts, 1970. 20. Akmens ziedēšana: dzeja, 1969. 21. Vakaru valodas : ceļa piezīmes un pārdomas, 1968. 22. Vērmeļu vīns : dzeja, 1967. 23. Magoņu vasara : dzejoļu krājums, 1965. 24. Сирота. Тропа: романы, 1988. 25. Малые гавани: стихи, 1983 26. Pamote (Zuze): apysaka, 1978. 27. Каменный якорь роман 1978 28. Цветение камня стихи 1973 | Literāti, Dzejnieki |  |  | Kopa ar meitu Sarmu un mazmeitu Baibu |  | Rakstniece pārdomu brīdī | |||
| Čikulis | Dainis | dzimis 1949. gada 29. janvārī Jēkabpilī. Rūpnīcas VEF 14. ceha Alūksnes filiāles ūdens motosporta sekcijas vadītājs (1980- 1994) . Rūpnīcas VEF 14. ceha Alūksnes filiāles balvas izcīņas ūdens motosportā organizators (1981- 1982) . Rūpnīcas VEF 14. ceha Alūksnes filiāles balvas un žurnāla „Zvaigzne” redakcijas kausa izcīņas ūdens motosportā organizators (1983- 1989). Žurnāla „Zvaigzne” kausa izcīņas sacensības kļuva par īstiem ūdens motosporta svētkiem, pulcējot plašu dalībnieku skaitu no Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Krievijas Federācijas, Polijas. PSRS kausa izcīņas sacensību ūdens motosportā organizators Alūksnē (1983). PSRS jaunatnes čempionāta ūdens motosportā organizators Alūksnē (1989). Ūdens motosporta sacensību tiesnesis, iegūstot Republikas tiesneša kategoriju (1981- 1994).Biedrības „Ūdens motosporta klubs „Nord Ost” dibinātājs un biedrības valdes loceklis no dibināšanas brīža (2005- 2009). Miris 2009.gada 19.februārī Alūksnē. | Motosportisti, Sportisti | ||||||||
| Ozoliņš | Dāvis | – dzimis 1856. gada 28. augustā Bilskas pagasta Bānūžos – 1916. gada 24. augustā Apē, apbedīts Jaunrozes kapos. Skolotājs, folklorists. Dzimis spirta dedzinātavas strādnieku ģimenē. Mācījies Mālavas skolā (1868. – 1871.), 1974. gadā beidzis Smiltenes draudzes skolu, 1876. gadā absolvējis Valkas skolotāju semināru. Līdz 1912. gadam strādā par skolotāju Jaunrozē un Secē. Mūža beigāsno 1915. gada dzīvo Apē, kur aktīvi piedalās sabiedriskajā dzīvē. 70. gadu beigās sācis vāktfolkloras materiālus un etnogrāfiskas ziņas, ko piesūtīja K. Baronam, Brīvzemniekam, Lerhim – Puškaitim. Pavisam savācis materiālus 35 sējumiem. Atstājis daudzus sējumus folkloras materiālu rokrakstā no kuriem daudzi gājuši bojā pirmā pasaules kara laikā, atlikušie glabājas ZA Valodas un literatūras institūta folkloras sektorafondos. | Skolotāji, Sabiedriskie darbinieki | ||||||||
| Ezergaile | Dzidra | dzimusi 1926. gada 11. aprīlī Rīgā. Mirusi 2013. gada 6.jūlijā. Apglabāta Alūksnes Lielajos kapos. Grafiķe. Dzimusi kalpotāju ģimenē. 1956. gadā beigusi Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu. Izstādēs piedalījusies no1956. gada. Mākslinieku savienības biedre no 1962. gada. Nozīmīgas ir personālizstādes Rīgā. Strādājusi par žurnāla „Padomju Latvijas Sieviete” māksliniecisko redaktori. Pensijas gadi kopā ar vīru literātu Vidaru Baltu galvenokārt aizvadīti Alūksnes pusē Alsviķu pagastā. Māksliniece aktīvi piedalījusies Alūksnes novada sabiedriskajā dzīvē. Laba sadarbība izveidojusies ar Alūksnes muzeju. Tā krājuma mākslas kolekcijā glabājas ap 500 mākslinieces grafikas, grāmatzīmes, grafikas darbu cinka, vara plates, mākslinieces portrets, ko gleznojusi Milda Bīrīte. | Mākslinieki | ||||||||
| Sapule | Dzintra | BiogrāfijaDzintra Sapule dzimusi 1958. gada 9. jūnijā Alūksnē, kur pabeigusi vidusskolu, mācījusies Rīgā Kultūras darbinieku tehnikumā režijas nodaļā, LU Filoloģijas fakultātē. Strādājusi Jaunajā Rīgas teātrī, Nacionālajā operā, kultūras namos – Annas pagastā Lēdurgā un citur. 2007. gadā sāk strādāt Alūksnes pansionātā. Darbojas Alūksnes rajona literātu klubā „Ezerlāse”. Raksta un publicējas preses izdevumos. Par seviEsmu dzimusi 1958. gada 9. jūnijā Alūksnē. Agrā bērnībā esmu zaudējusi tēvu, bet ģimenes izjūtu un siltumu es guvu no vecmāmiņas, dziļā lauku nostūrī Jaunannas pagastā. Literārie mēģinājumi sākās jau skolas gados, bet reizē ar tiem, kā jau dvīnim, radās arī otra mīlestība – teātris. Pēc neveiksmīgas iestāšanās VVKI uz 3 gadiem aizkavējos Maskavā. Strādāju, mācījos teātra studijā. Pēc atgriešanās Rīgā, iestājos Kultūrizglītības darbinieku tehnikumā, ko pabeidzu kā režisors un kultūras darba speciālists. Tas palika mans pamatdarbs. Sapnis par filoloģiju nepiepildījās, jo pēc 2. kursa LVU ģimenes apstākļu dēļ atkal bija jāsāk darba gaitas. Māmiņa un citi tuvie cilvēki bija aizgājuši viņsaulē, paliku viena ar divām meitām. Esmu strādājusi lauku kultūras namos – Jaunpiebalgā, Lēdurgā, Alūksnes rajona Annas pagastā. 90. gados trīs gadus nostrādāju Novgorodas kultūras nodaļā, izbraukuma koncertos ieviju pa kādai latviešu dziesmai, to uztvēra labi. Rīga man palika atmiņā ar darbu Jaunajā Rīgas teātrī un Nacionālajā operā. Tagad mana darba un dzīves pieredze noder, iesaistoties dažādās Alūksnes pansionāta darbības aktivitātēs. Mans pirmais putnēns Elita no ligzdas ir izlidojusi, man par viņu ir prieks un lepnums. Pašlaik viņa strādā vienā no TV 3 programmām par administratori. Ar jaunāko meitu Diānu mums vēl daudz kas no šīs pasaules jāiemācās – mīlestība, labestība un izturība. Dzeja man ir palīdzējusi tikt skaidrībā ar sevi un līdzsvarot savas attiecības ar apkārtējo pasauli. Paldies Dievam par šo dāvanu. Mākslā gribas pēc iespējas patiesāk izteikt savas izjūtas. Visapkārt ir tik daudz skaistuma un tik maz prieka. Domas par ikdienas vajadzībām pastumj malā visas pārējās, bet nedrīkst ar to samierināties. Jākurina radošā uguntiņa sevī un citos. Tāds nu ir mans darbs un dzīvesveids. Ir veiksmes, ir neveiksmes. Lēdurgā 2000. gadā gandarījums – liels pasākums viņu novadniecei Valdai Moorai ar literatūrzinātnieku un izdevniecību piedalīšanos, iestudēju teatralizētu dzejas uzvedumu, kur līdzās vietējiem pašdarbniekiem titullomu spēlēja Olga Dreģe. . Rakstu pati sev, draugiem, saviem kultūras pasākumiem. Neiznāk laika sēdēt un pamatīgi slīpēt savus garadarbus" tāpēc neesmu daudzrakstītāja, jo negatavus darbus citiem rādīt negribas. Manā pagātnē ir bijis daudz sāpju, tāpēc cenšos nedomāt, neatcerēties, nepieminēt to, kas palicis aiz muguras. Priekšā vēl tik daudz darāmā. DarbiLiterārie darbi nav apkopoti un izdoti grāmatā. Publikācijas preses izdevumos – „Malienas Ziņas”, „Neatkarīgā Rīta Avīze”, „Sieviete”. Plašākas esejas un filozofisku pārdomu publikācijas „Saskarsme” 2007. gada numuros. Pārmaiņu laikāKā gan sevi saglabāt Laikā, kad viss mainās? Pamati zem kājām zūd – Vai te līdzēs Dainas? Jautri sausas lapas slīd, Nav tām šaubu moku. Gāju putni atgriežas Līdz ar saules loku. Senču zeme mani tur, Iebur sārtā rītā, Un man arī vajag tur, Kur bij ligzda vīta. | Literāti |  |  | Atpūtas brīdī sniegotajā Alūksnē |  | Dzintra ar meitu Diānu uz Saules tilta Alūksnē | |||
| Bite | Edgars | Pašvaldību darbinieks Edgars Bite dzimis 1895. gada 19. decembrī Jēkabpils apriņķa Zalves (tolaik – Lielzalves) pagastā. Beidzis Jaunjelgavas V. Ozoliņa Tirdzniecības skolu. Pirmajā pasaules karā mobilizēts krievu armijā, smagi ievainots Karpatu kaujās. Pēc atveseļošanās 1921. g. 15. aug. uzsāka darbu Zalves pagasta valdē kā darbveža palīgs. 1924. g. 15. sept. pārcēlās uz Valkas apriņķa Pededzi, kur 12 g. nostrādāja pagasta sekretāra amatā. 1936. g. pavasarī J. Bite konkursa kārtībā ieguva darba vietu Alsviķos, kur pildīja pagasta sekretāra amatu līdz 1944. g. 19. aug. Bēgļu gaitās nonāca Vācijā, švenningenā pie Nekāras, un strādāja dažādus darbus. Pēc pensionēšanās kopā ar dzīvesbiedri Mildu pārcēlās uz veco ļaužu mītni Dettingenā. 1982. g. zaudējis dzīvesbiedri, mūža nogali pavadīja vientulībā. Miris 1991. g. 16. maijā pēc nodzīvotiem 95 gadiem un 5 mēnešiem. Viņa pelnu urna novietota Reitlingenes pilsētas kapsētā. Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Pašvaldības darbinieki | ||||||||
| Blumbergs | Edgars | dzimis 1899.gada 22.decembrī Veclaicenes pagastā skolotāja ģimenē. 1918.gadā absolvē Starajas Rusas vidusskolu. 1920.gadā atgriežasLatvijā. No 1922.gada līdz 1931.gadam strādā par mūzikas instrumentu labotāju. 1931.gadā atver savu smalkmehānikas darbnīcu, 1937.gadā to paplašina par mācību līdzekļu apgādu 'Ed.Blumbergs un biedri'' (līdzbiedri - V.Blumbegs un A.Dolfijs). Kopā ar brāli Voldemāru 30.gados konstruē skaņu ieraksta aparatūru, ar kuru ierakstīta fonogramma filmai "Daugava'' (1934), kā arī būvē vairākas citas uzlabotas ierīces filmu uzņemšanai un demonstrēšanai. No 1939.gada līdz 1940.gadam kopā ar brāli strādā pie E.Krauca "Latvijas skaņu hronikas" ieskaņošanas. 1940.-1941.g.strādā Rīgas Mākslas filmu studijā, arī pie kinožurnāla "Padomju Latvija" ieskaņošanas. 1946.gadā Rīgas kinohronikas studijas galvenais inženieris, no 1946.- 1948.g. - precīzās aparatūras inženieris, no 1948.-1955.g. Rīgas Mākslas un hronikāli dokumentālo filmu studijas smalkmehāniķis. 1951.g. rada ierīci fonogrammas izvēršanai. Miris 1958.gada 3.jūlijā, apglabāts II Meža kapos ." | Inženieri | ||||||||
| Dambis | Edgars | dzimis 1901. gadā 16. martā Alūksnes pagastā – miris 1975. gadā 9. novembrī Anglijā. Agronoms un mūziķis. Latvijas Universitātes agronomijas fakultāte. 1930. gadā beidzis Lauksaimniecības akadēmiju Stutgartē. Vadījis kori Latvijā un Vācijā un vīru ansambli Gaiziņu Anglijā. | Agronomi, Mūziķi | ||||||||
| Liepaskalns | Edgars | Dziedātājs Edgars Alfrēds Liepaskalns dzimis 1907. gada 22. decembrī Alsviķu (Karvas) pagasta Uķos kā trešais bērns lauksaimnieku Gotfrīda un Otīlijas Liepaskalnu ģimenē. Dziedātāja Jāņa Liepaskalna brālis un soļotāja Ādolfa Liepaskalna radinieks. Otrā pasaules kara laikā iesaukts Latviešu leģionā. Pēc uzturēšanās gūstekņu un bēgļu nometnēs Vācijā, apmetās dzīvot Dānijā, Kopenhāgenā. Strādāja apdrošināšanas sbiedrībā. Latviešu Nacionālā fonda padomes loceklis. Pēc ilgstošas slimības miris 1986. gada 8. jūnijā Kopenhāgenā. Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Dziedātāji | ||||||||
| Vanags | Edgars | mediķis, dzimis 1892.gada 28.decembrī Kalncempju pagastā. Pēc vidusskolas beigšanas iestājies Pēterburgas kara medicīnas akadēmijā un vēlāk Tērbatas universitātē, kur 1918.gadā beidzis medicīnas fakultāti. Iesaukts armijā 1916.gada aprīlī un iedalīts Zemstes savienības slimnīcā, bet 1917.gada februārī pēc paša vēlēšanās ieradās 3.Kurzemes latviešu strēlnieku pulkā. Kā jaunākais ārsts atradies Rīgas frontē līdz 1918.gada oktobrim. 1919.gada 25.janvārī brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā kā Atsevišķā bataljona ārsts, ņēmis dalību visās kalpakiešu gaitās. Sniedzis pirmo palīdzību pulkvedim Kalpakam. Apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni. Vēlāk – Atsevišķās brigādes ārsts. Bermonta uzbrukumu un Latgales atbrīvošanas laikā – Kurzemes divīzijas ārsts. 1921.gada 1.janvārī aiziet no armijas un nodarbojas ar privātpraksi. No jauna kara dienestā iestājies 1926.gadā Latvijas flotē un 1927.gadā ar karakuģi ‘Virsaitis’ pavadījis 3 mēnešus Francijā. 1929.gadā pārvietots vecākā ārsta amatā Latgales artilērijas pulkā un 1931.gada augustā – vecākā ārsta amatā 7. Siguldas kājnieku pulkā. Izpildījis Bejas pagasta ārsta amatu padomju okupācijas laikā. Apcietināts1940.gada 21.oktobrī, notiesāts uz 8 gadiem. 1948.gadā no ieslodzījuma atbrīvots, pēc tam vēl 6 gadus pavadījis izsūtījumā. Latvijā atgriezies 1955.gadā. Dzīvojis Rīgā, ārsts Lielbērzes sanatorijā. Miris 1956.gada 11.augustā Rīgā. | Medicīnas darbinieki | ||||||||
| Akmentiņš | Eduards | dzimis 1885.gada 19.septembrīZvārtavā. Mācījies Gaujienas draudzes skolā, Valmieras pilsētas skolā, Pleskavas mērnieku skolā, Pēterpils topogrāfijas karaskolā. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un ar kaujas ordeņiem bijušajā Krievijā. Pulkvedis, kara topogrāfs. Miris 1961.gadā. Informācijas avots:Malienas Ziņas.- 1995.- 11.oktobris | Topogrāfi | ||||||||
| Brencis | Eduards | zinātnieks, dzimis 1887.gada 1.novembrī Mālupes pagasta „Rutkos” zemnieka ģimenē. Pētera un Lotes Brenču sestais bērns. Mācījies Mālupes pagastskolā Brencos un Alūksnes draudzes skolā. Vēlāk nokļuvis Rīgā, darbojies žurnālistikā, bijis liels grāmatnieks. Pēc iepazīšanās ar Kārli Mīlenbahu pievērsies valodniecībai, bijis Rīgas latviešu biedrības zinību komisijas valodniecības nodaļas sēžu pastāvīgs apmeklētājs un atreferētājs laikrakstos. Kopš 1911.gada publicējies laikrakstos. Rīgas latviešu biedrības zinību komisijas XV rakstu krājumā publicēts izloksnes vārdu vākums „Apvidus vārdi ap Alūksni”. Pētījis izloksnes, ceļojis pa dzimto pusi un Latgali. 1914.gadā Zinību komisijas rakstu krājumā publicējis plašu rakstu „Nuovēruojumi nuo alūksniešu izluoksnes”. E.Brencis netika studējis, jo trūka pilnas vidējās izglītības (ģimnāzijas). E.Brenci pieveica tuberkuloze, miris 1948.gadā, apglabāts Alūksnes kapsētā. | Valodnieki, Zinātnieki | ||||||||
| Detlavs | Eduards | dzimis 1919. gada 13. maijā Valkas apriņķa Jaunlaicenes pagasta „Jaundzedonās” – miris 1992. gada 11. novembrī Rīgā, apbedīts Meža kapos. Keramiķis. Dzimis tirgotāja un mājskolotājas ģimenē. Beidzis Kuldīgas daiļamatniecības vidusskolas Keramikas nodaļu – 1949. gadā. Studējis Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas keramikas nodaļā – 1949. – 1953. gadam. Izstādēs piedalījies no 1954. gada. Mākslinieku Savienības biedrs no 1972. gada. Strādājis kombinātā „Māksla” keramikas darbnīcā, bijis tās vadītājs. Darbojies Mākslas fonda Mākslas keramikas fabrikā. Noorganizējis un vadījis Mākslas fonda keramikas studiju „Logs”. Mākslinieka teicamās tehnoloģiskās zināšanas un bagātā fantāzija realizējušās veidojot gan ziedu traukus, dārza keramikas traukus un objektus, gan citos darbos. Darbi eksponēti Latvijā, bijušajā PSRS, kā arī ārzemēs. Vairākas personālizstādes Rīgā. | Mākslinieki | ||||||||
| Grāvītis | Eduards | dzimis 1913. gada 20. augustā. Zeltiņu draudzes padome Valkas apriņķa prāvesta Kronberga vadībā 1942. gada 23. augustā par Zeltiņu draudzes jauno mācītāju no četriem kandidātiem izvēlējusies mācītājuEduardu Grāvīti, kurš apkārtnē pazīstams kā labs sprediķotājs. Padome nolēma lūgt baznīcas virsvaldi apstiprināt un ievest amatā E. Grāvīti ar 1942.gada 1. oktobri. Ordinēts kā mācītājs 1939. gada 29. janvārī. Miris 1973.gadā. | Mācītāji | ||||||||
| Kurpnieks | Eduards | Amatnieks, kalējs dzimis 1898.gada 18.janvārī Bejā muižas kalpa meža cirtēja ģimenē. Kopš astoņu gadu vecuma uzsācis darba gaitas. 1912.gadā pabeidza trīs klašu pamatskolu Bejā, pēc tam trīs gadus apgūst kalēja amatu. Septiņpadsmit gadu vecumā viņš papildina Petrogradas proletariāta rindas. Piedalās Pirmajā pasaules karā un pilsoņu karā Krievijā. Atgriezies dzimtenē, viņš turpina strādāt par kalēju Bejas apkaimē. Padomju gados strādā savā amatā kolhozā. Muzicē lauku kapelas sastāvā. Kopš 1968.gada pensionārs. Miris 1987.gada 9.jūnijā. Informācijas avots:Oktobra Karogs.-11.06.1987 | Amatnieki, Kalēji | ||||||||
| Pods | Eduards | dzimis 1899.gada 9.maijā Bejas pagastā, ieguvis draudzes skolas izglītību. Bijis miesnieks. 1919.gadā iesaukts Latvijas armijā Alūksnē. Piedalījies cīņās pret landesvēru pie Liepas un Lodes, tad pret bermontiešiem, kā arī Latgales atbrīvošanā. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Atvaļināts 1921.gada 27.novembrī. Bijis jaunsaimnieks Bejas pagasta Mājupēs. 1949.gada 25.martā arestēts, notiesāts. Ieslodzījumā atradies 8 gadus. Atgriezies dzīvoja Bejas pagastā, mūža nogalē pie meitas Talsu rajonā. Miris 1983.gada 15.aprīlī, apglabāts Alūksnes kapos. Informācijas avots:dwww.nekropole.info.lv | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Sināts | Eduards | – dzimis 1888. gada 28. martā Zvārtavas pagastā – 1968.gada 21.septembrī Bērkli Kalifornijā, ASV. Literāts, žurnālists. Dzimis tehniķa ģimenē. Beidzis ģimnāziju Rīgā, 1916. gadā iestājies latviešu strēlnieku rezerves pulkā, 1919. gadā Latvijas armijā. Mācījies Latvijas karaskolā, virsnieku kursos, piedalījies Latvijas brīvības cīņās. No 1920. gada dienējis Siguldas kājnieku pulkā, 1929. gada – Dobeles kājnieku pulkā, 1933. – 1938. gadam Zemgales divīzijas pārvaldē. 1938. gadā atvaļināts, 1944. gadā emigrējis uz Vāciju, vēlāk izceļojis uz Ameriku. Rakstījis dzejoļus no 1903. gada, pirmā grāmata „Sapņu atskaņas” – 1919. gadā. Izdoti 8 dzejoļu krājumi. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. | Literāti, Žurnālisti | ||||||||
| Žeidurs | Eduards | dzimis 1918. gadā 28. janvārī – miris 1987. gada 29. septembrī. Ārsts ķirurgs, medicīnas zinātņu doktors (1973.). Beidzis LVU (1946.). Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas ZPJ nodaļas vadītājs (1959. – 1966.). RMJ docētājs (kopš 1966. gada), profesors (1976.). Ieteicis elastīgi saspriegtas konstrukcijas traumatoloģijā un ortopēdijā. Publicējis ap 100 zinātnisku darbu. | Medicīnas darbinieki | ||||||||
| Auziņš | Eduards Andreja d. | dzimis Veclaicenes pagastā 1898.gada 13.jūnijā zemkopja ģimenē.4.Valmieras kājnieku pulka seržants. 1922.gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. Pamatskolas izglītība. Līdz 1.pasaules karam dzīvojis Rīgā, strādnieks fabrikā Fēnikss''. Krievu armijā iesaukts 1917.gadā, dienējis 6.Tukuma Latviešu Strēlnieku pulkā. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919.gada 8.martā, piedalījies kaujās pret lieliniekiem un bermontiešiem. 1919.gada 13.novembrī pie Birzgales muižas E.Auziņš ar savu nodaļu apgājabermontiešus un pirmais ielauzās muižā, kur ieguva 7 ložmetējus un citas trofejas. Atvaļināts 1921.gada 8.martā. Jaunsaimnieks Veclaicenes pagasta "Robežniekos". 1963.gadā pārcēlies uz Rīgu. Miris 1965.gada 10.maijā. Apbedīts Rīgā, 2.Meža kapos. " | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Voss | Eduards Reča d. | dzimis 1882.gada 25.decembrī Vecgulbenes „Lastavniekos”. Mācījies Krusta skolā, Gulbenes draudzes skolā. Beidzis Pleskavas skolotāju semināru. Pēc beigšanas strādājis Valkas apriņķī, skolotājs Gulbenes, Lugažu, Opekalna, Beļavas, Lejasciema un Apes skolās. Vācu okupācijas laikā no skolotāja darba atbrīvots, dzīvojis savās mājās Jaunlaicenes pagasta „Jaunauguļos”. Pēc Apes atbrīvošanas 1944.gadā 28.augustā, kādus 2 gadus ir Apes 7-gadīgās skolas direktors, skolotājs, skolotājs arī jaunizveidotajā Apes vidusskolā. Skolotāja darbā nostrādājis 50 gadus. E.Voss darbojies kā ērģelnieks Lejasciemā, 1920.gados kora diriģents Jaunlaicenē. Rakstījis rajona laikrakstā, pierakstījis ziņas par novada vēsturi. Miris 1972.gada 13.oktobrī, apglabāts Apes pilsētas kapos. | Skolotāji, Ērģelnieki | ||||||||
| Kokle | Eduards Sīmaņa d. | dzimis 1892.gada 23.oktobrī Kolberģa pag. (Bejas) zemkopja ģimenē. Izglītojies draudzes skolā. Krievu armijā iesaukts 1914.gadā. Dienējis Tamanskas kājnieku pulkā, 1917.gadā piedalījies kaujās pie Ložmetējkalna. Pārcelts uz 2.Rīgas latviešu strēlnieku pulku. Neilgu laiku dienējis arī Sarkanajā armijā. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919.gada 10.maijā Alūksnē. Cīnījies pret bermontiešiem, pēc tam Latgalē pret lieliniekiem. Atvaļināts 1920.gada 21.decembrī. Piešķirta jaunsaimniecība Bejas pagasta Viļukuma muižā Akaviņas mājās. Pagasta aizsargu nodaļas dalībnieks. Apbalvots ar Francijas Kara medaļu. 1949.gadā izsūtīts uz Mordoviju. Atgriezies Latvijā, dzīvojis savā pagastā. Miris 1973.gada 29.decembrī, apbedīts Alūksnes kapos. Informācijas avots : Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. -Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1995 | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Andersons | Edvīns | dzimis 1929. gada 16. maijā Ilzenes pagasta (tagad Alūksnes novads) „Vilnīšos” – miris 1996. gada 17. oktobrī Rīgā. Gleznotājs, grafiķis. 1956. gadā ar izcilību beidzis Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas grafikas nodaļu. Kopš 1955. gada piedalījies izstādēs Latvijā, Maskavā citās vietās Padomju Savienībā, kā arī ārzemēs. Mākslinieku savienības biedrs no 1958. gada. Strādājis galvenokārt litogrāfijas tehnikā, stājgrafikā, grāmatu grafikā, akvarelī un arī publicistikā. Raksta arī miniatūras, esejas, dzejoļus. Izdots krājums „Rasa uz paletes”. | Mākslinieki |  | |||||||
| Dreiblats | Edvīns | Mūziķis, dzimis 1928.gada 23.martā Valkas apriņķa Dūres pagastā trūcīga laukstrādnieka ģimenē. Tēvs Voldemārs, Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks, agri aiziet. Ar māti nonāk Ilzenē, kur iesākas skolas gaitas. 1943.gadā pabeidza Ilzenes 6-klasīgo pamatskolu. Izglītošanos turpina Gaujienas ģimnāzijā, Stāmerienas lauksaimniecības tehnikumā un Cēsu Skolotāju institūtā un mūzikas vidusskolā. 1950.-1955.gadā – Rīgas Konservatorijā kordiriģentu specialitātē. Mūziķis (Daugavpils Pedagoģiskā institūta mūzikas pedagoģijas katedras jauktā kora diriģents), izglītības darbinieks (Daugavpils Pedagoģiskā institūta mūzikas pasniedzējs). Viņa vadītais DPI koris 1973.gadā guva uzvaru Dziesmu svētkos. Mūziķis miris 2012. gada 3. novembrī Ikšķilē. | Skolotāji, Mūziķi | ||||||||
| Puzulis | Edvīns | Zeltiņu pagasta padomes priekšsēdētājs, dzimis 1938.gada 16.maijā Valkas apriņķa Alsviķu pagastā. 1957.gadā beidzis Stāmerienas lauksaimniecības tehnikumu, sāka strādāt kolhozā „Veclaicene” par agronomu. 1959.-1967.gadā – Balvu gaļas kombināta Alūksnes gaļas pārstrādāšanas uzņēmuma direktora vietnieks. 1967.-1968.gadā – Alūksnes rajona apdrošināšanas inspekcijas vecākais inspektors, 1968.-1971.gadam – Alūksnes sēklu inspekcijas inspektors, 1971.-1978. – Alūksnes rajona sagādes un kvalitātes valsts inspekcijas galvenais inspektors. Kopš 1978.gada Zeltiņu pagasta padomes priekšsēdētājs. S/o „AIZ Melnupe” valdes loceklis; Alūksnes rajona padomes sociālo, izglītības un kultūras jautājumu komitejas loceklis. | Lauksaimnieki, Pašvaldības darbinieki | ||||||||
| Vēveris | Eižens | – dzimis 1899. gada 9. jūlijā Rīgā – miris 1976. gada 8. februārī Rīgā, apbedīts Raiņa kapos. Dzejnieks. Dzimis strādnieku ģimenē. Mācījies Rīgas pilsētas ģimnāzijā (1907. – 1915.) 1. pasaules kara laikā brīvprātīgi iestājies latviešu strēlniekos, dienējis 5. Zemgales pulkā (1916. – 1919.). Beidzis Rīgas skolotāju institūtu (1923.). Strādājis par skolotāju Lapmežciemā, Trapenē, Bilskā. 1941. gadā strādājis par Valkas apriņķa izglītības nodaļas inspektoru. Vācu okupācijas laikā apcietināts, seko koncentrācijas nometnes Salaspilī, štuthofā, Mauthauzenā. 1945. gadā atgriezies Latvijā, līdz 1959. gadam strādājis par skolas direktoru Rīgā. Rakstnieku savienības biedrs 1969. gadā. Latvijas PSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1974.) Dzejoļus sācis rakstīt jaunībā. Pirmā publikācija – dzejoļu cikls „Mūžam dzīvie” žurnālā „Karogs ” 1067. gadā. Izdotas 4 dzejoļu grāmatas. Latvijas PSR Valsts prēmija (1970.) Dominē pretkara tēma. | Skolotāji, Dzejnieki | ||||||||
| Ozola | Eleonora | Skolotāja dzimusi 1914.gada 28.aprīlī, mācījusies Malnavas lauksaimniecības vidusskolā, 1934.gadā beigusi Rēzeknes skolotāju institūtu. Pirmā darba vieta Viļakā. Vadīja arī mazpulku organizāciju. Pēc kara strādāja Alūksnes rajona tautas izglītības nodaļā par bērnu iestāžu inspektori. 1956.- 1970. gadam strādāja Alūksnes 1.vidusskolā. Mirusi 2008.gada 30.septembrī. Informācijas avots:Malienas Ziņas.- 27.04.2004 | Skolotāji | ||||||||
| Zālīte | Elīna | – (precējusies Zommere) Dzimusi 1898. gada 19 septembrī Gaujienas pagasta „Vosos” – mirusi1955. gada 7. aprīlī Rīgā, apbedīta Raiņa kapos. Rakstniece, tulkotāja. Dzimusi amatnieka ģimenē, 1904. gadā kopā ar vecākiem pārcēlusies uz Api. Mācījusies Jaunlaicenes pagasta Opes (Apes) pamatskolā, Valkas sieviešu ģimnāzijā (1913. – 1917.), kā eksterne beigusi Puškina ģimnāziju Tērbatā (1918.). Strādājusi par skolotāju Alūksnē (1918. – 1920.), no 1921. gada dzīvo Rīgā, bijusi Dailes teātra dramaturģe. 1932. gadā apprecējusies ar aktieri un režisoru Herbertu Zommeru. Neilgi bijusi Muzikālās komēdijas (Operetes) teātra dramaturģe. Rakstnieku savienības biedre (1949.), Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbiniece (1954.). Pirmais oriģināldzejolis „Baznīcā” 1921. gadā. Dzejoļu krājums „Sila ziedi” (1931.), kas līdz 1940. gadam piedzīvoja piecus izdevumus. Daudzu lugu autore – populārākās „Rudens rozes”, „Bistamais vecums”, „Maldu Mildas sapņojums” un citas. Veiksmīgi dramatizējusi vairākus romānus. 1944. gadā izdots romāns „Agrā rūsa”, vairāki stāstu krājumi, pazīstama kā tulkotāja galvenokārt no igauņu valodas. Izdoti autores kopoti raksti 4. sējumos, dzejas izlase „Virši zili”. Apē atvērts rakstnieces piemiņas muzejs. | Literāti, Dzejnieki | ||||||||
| Augulis | Elmārs | finansists,dzimis 1893.gada 30.jūnijā Jaunlaicenes „Jaunauguļos”. Beidzis Jaunlaicenes pagasta skolu, Opekalna draudzes skolu, pilsētas skolu. Bijis Latvijas Bankas Valmieras nodaļas grāmatvedis un pilnvarotais, Latvijas bankas Daugavpils nodaļas pārvaldnieka palīgs. Miris 1963.gadā, apglabāts Rīgas Meža kapos. | Finansisti | ||||||||
| Elisons (Elison) | Elmārs | mediķis, dzimis 1873. gada 17. aprīlī Trapenē. Arendatora dēls, no 1884. līdz 1892. gadam apmeklējis pilsētas ģimnāziju Rīgā, no 1892. līdz 1895. gadam studējis Tērbata, no 1895. līdz 1898. gadam – Kijevā, kur viņš saņēmis ārsta grādu. Tad viņš pusgadu bijis valontier – asistents Rīgas pilsētas slimnīcā, 1899. gada aprīlī – oktobrī praktizējies Romeškalnā, kopš 1899. gada 1. oktobra – Raugē, Veru apriņķī, kopš 1901. gada – ar tiesībām būt valsts dienestā. | Medicīnas darbinieki | ||||||||
| Buša | Elvīra | Ārste Elvīra Alise Buša (dz. Nimande, arī Nīmane) dzimusi 1904. gada 8. oktobrī Alsviķu pagasta Jaunpuntužos (Sadulniekos) lauksaimnieku Jāņa un Alises Nīmaņu trīs bērnu ģimenē. Mācījās Alsviķu Ķemera skolā un Alūksnes proģimnāzijā (vēlākajā vidusskolā; kara un slimības dēļ ar pārtraukumiem, 1914–25). Stud. LU Medicīnas fakultātē (1925–33). Strādāja par ārsti Valsts Grīvas zīdaiņu namā (pie Daugavpils, kopš 1933), pēc tam Valsts Liepājas zīdaiņu namā (1938–44). 1935. g. Alūksnē salaulājās ar mežzini Bušu. 1944. g. 8. okt. ar kuģi evakuējās uz Vāciju. Strādāja dažādus gadījuma darbus Drēzdenē, kur satikās ar vīru. 1945. g. martā ģimene pārcēlās uz Tīringu, pēc tam uz Bavāriju. 1945. g. rudenī uzņemta Vircburgas DP nometnē. 1949. g. martā izceļojusi uz ASV, kur pavadījusi mūža lielāko daļu. Strādāja „Albany Memorial” slimnīcā interna statusā (1952-54), ārste psihiatre kādā Valsts skolā (1956-58), „Hudson river state hospital” (1958-61) u.c. Veselības traucējumu dēļ pensionējās 1972. g. aprīlī 68 gadu vecumā. 1994. gada 17. aprīlī zaudēja vīru. 91 gada vecumā pievērsās literatūrai, daudz publicējās presē, izdeva grāmatu „Patiesais vārds” u.c., no kurām ievērojamākās: „Mana dzi?ve, manas domas, manas atmiņas.” (Rīga: Nordic, 1996) un „Veca?ki, ru?pes un nezina?mais.” (Ri?ga: Nordik, 1999.)Mirusi 2002. gada 30. martā Ballston Spa, NY. Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Medicīnas darbinieki | ||||||||
| Alsberga | Elza | dzimusi 1912. gada 24. oktobrī Annas pagasta „Amaņos” – mirusi 1996. gada 25. maijā Garkalnes pagastā, apbedīta Baltezera kapos. Gleznotāja, keramiķe. Mācījusies Alūksnes un Cesvaines ģimnāzijās. 1934. – 1948. gados ar pārtraukumiem studējusi Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā glezniecību un keramiku. Strādājusi kombinātā „Māksla”. Sešas reizes sarīkojusi darbu personālizstādes. | Mākslinieki | ||||||||
| Jaunzeme | Elza | dzimusi 1912. gada 20. augustā. Skolas gaitas uzsākusi Annas pagasta skolās, pēc tam ģimene devusies uz Rīgu, tur arī turpinājusi mācības. Pēc skolotāju institūta beigšanas sākusi strādāt Neretā. Pēc II pasaules kara strādājusi Litenes vidusskolā, kurā satika savu dzīvesbiedru Oskaru Jaunzemu. 1952. gadā viņi pārcēlās uz Annu par skolotājiem. 1953. gada Elzu iecēla par šīs skolas mācību pārzini. šajā amatāviņa nostrādāja līdz 1970. gadam. Pārējā laikā – skolotāja. Elza darbojusies arī kā koru diriģente Annas skolā, Jaunannā. Rīkojusi izbraukuma koncertus, dziedājusi mirušo piemiņas pasākumos. Viņa aktīvi darbojusies ciema dramatiskajā kolektīvā, mūža nogalē bijusi aktīva kora „Brūklenājs” dalībniece. Nenovērtējams ir viņas ieguldījums skolas novadpētniecības muzeja tapšanā un izveidē. Annas pagasta skolu vēstures izpētes rezultāti bija redzami skolas 145 gadu jubilejā (1995. gada). Mirusi 1995. gada 5. decembrī. | Skolotāji, Sabiedriskie darbinieki | ||||||||
| Plukša (dz. Grāvīte) | Elza | dzimusi 1907.gada 27.jūnijā Alūksnes Malteniekos. Literatūrkritiķe. Beigusi Alūksnes vidusskolu, mācījusies Anglijā. Rakstījusi dzejas, literatūras apceres un recenzijas: Burtniekā, Daugavā, Ceļos, IMM. Precējusies 1934.gadā ar Kārli Plukšu. Mirusi 1994.gadā, apglabāta Alūksnes Lielajos kapos. | Dzejnieki, Literatūrkritiķi | ||||||||
| Vēciņa | Elza | – dzimusi 1914. gada 4. februārī Kalncempju pagasta „Pērkoņos” – mirusi 1988. gada 7. septembrī Rīgā, apbedīta Raiņa kapos. Dzejniece. Dzimusi zemnieku ģimenē. Mācījusies Kalncempju pamatskolā, beigusi Alūksnes vidusskolu (1932.). 1940. gadā pārcēlusies uz Rīgu, kur mācās tiesu darbinieku kursos, pēc to beigšanas strādā tiesu bibliotēkā. 1944. – 1969. gadam bibliotekāre dažādās Rīgas pilsētas bibliotēkās. Rakstnieku savienības biedre (1971.). Pirmais publicētais dzejolis „Lauku meitene” – 1928. gadā. Publicēti 6 dzejoļu krājumi, nozīmīgākās tēmas ainavu tēlojums un noskaņu dzeja. | Dzejnieki | ||||||||
| Klotiņš | Emīls | zinātnieks, dzimis 1932. gada 24. janvārī Veclaicenes pagasta „Dukanos” – fizikas un matemātikas zinātņu kandidāts (1966.), docents (1969.), LPSR ZA Fizikāli enerģētiskā institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks (1973.), laboratorijas vadītājs. Veic sarežģītu pusvadītāju savienojumu elektrofizikālo un optisko īpašību pētījumus. Publicējis ap 120 zinātnisku darbu. Monogrāfijas „Pusvadītāju lokālā līmeņa parametru noteikšana” (1978.) līdzautors. | Zinātnieki | ||||||||
| Šmits | Emīls | dzimis 1882. gada 1. maijā Lubānas pagastā. Mācījies Valmieras skolotāju seminārā 1899. – 1902. gadam. 1902. – 1909. gadam. Skolotājs Alsviķos, Ilzenē, Vecgulbenē, Praulienā un Lubānā, pēc tam pārgājis uz Rīgu un darbojies Latviešu izglītības biedrības skolās (1910. – 1915.). Pasaules kara laikā strādājis Lubānas Lakstienas skolā (1915. – 1916.). 1916. gada mobilizēts cara armijā, strādājis par rakstvedi 5. armijas artilērijas noliktavās līdz 1918. gadam. Pēc kara Viļānu augstākās tautskolas priekšnieks (1918. – 1919.) un Rīgas pilsētas 34. pamatskolas priekšnieks (1919. – 1934.). Pensionēts. | Skolotāji | ||||||||
| Kehris | Ēriks | dzimis 1930. gada 18. oktobrī Mālupes pagastā „Tarvās” – sporta žurnālists, PSRS čempions tāllēkšanā, vairāk kārtējs LPSR čempions un rekordists tāllēkšanā, trīssoļlēkšanā un desmitcīņā. | Žurnālisti, Sportisti | ||||||||
| Nāgelis | Ēriks | Inženieris, dzimis 1922.gada 17.janvārī Mālupē. Beidzis tehniskos kursus Toronto, firmas “John T.Hepburn Ltd” tirdzniecības pārstāvis tehnikas nozarē.Miris 1996.gadāToronto Kanādā. Informācijas avots:Malienas Ziņas 30.01.1997 | Inženieri | ||||||||
| Pīpiņš (Vizulis) | Ērmanis | dzimis 1872.gada 14.maijā Ēdolē. Mācījies Ēdolē un Kuldīgā. 1889.-1893.gadā mācījies un beidzis Baltijas skolotāju semināru Kuldīgā. Mālupes pagasta jaunās skolas pārzinis 1895.-1898.gadā. Skolotājs Gulbenes draudzes skolā pie Apsīšu Jēkaba 1893.-1894.gadā. Alsungas 2-klasīgās ministrijas skolas pārzinis no 1898.-1905.gadam. No 1905.gada strādā Rīgā „Dienas Lapas” redakcijā. No 1907.gada skolotājs Rīgas skolotāju sabiedriskajā tirdzniecības skolā un dažādos vakara kursos. Darbojies arī žurnālistikā. Bijis Rīgas Latviešu biedrības zinību komisijas referents par jaunāko latviešu literatūru, daudz tulkojis. 1922./1923.m.g. strādājis Rīgas pilsētas IV ģimnāzijā par latviešu valodas skolotāju. 1926.gadā saslimis, miris 1927.gada 2.februārī, apbedīts Rīgas meža kapos. | Skolotāji | ||||||||
| Niedra | Ernestīna | – (dzimusi Kārkliņa) dzimusi 1901. gada 16. aprīlī Trapenes pagasta Bormaņu muižā – 1978. gada 24. oktobrī Rīgā, apbedīta Raiņa kapos. Žurnāliste, tulkotāja. Dzimusi muižas dārznieka un vecmātes ģimenē. Mācījusies Allažu draudzes skolā (1909.- 1911.), Alūksnes proģimnāzijā (1913.- 1915.), Alūksnes un Valmieras ģimnāzijās (1916.- 1920.). Studējusi arhitektūru Latvijas Universitātē (1921.) Strādajusi dažādus darbus. 1924. gadā sākusi žurnālistes gaitas (ar uzvārdu Liepiņa), strādājusi dažādos preses izdevumos, par revolucionāro darbību apcietināta. 2. pasaules kara sākumā evakuējusies uz Kirovu, kur strādājusi par tulkotāju. No 1943. gada Cittautu literatūras apgāda redaktore Maskavā. Atgriezusies Rīgā, strādājusi laikrakstā „Cīņa”par redaktora vietnieci. Rakstnieku savienības biedre 1952. gadā Žurnālistu savienības biedre 1959. gadā. Galvenokārt pazīstama kā tulkotāja – tulko no krievu valodas. | Žurnālisti, Tulkotāji | ||||||||
| Niedra | Ernestīne | dzimusi 1901.gada 16.aprīlī toreizējā Valkas apriņķa Gaujienas pagasta Bormaņu muižā (Trapenē), kur viņas tēvs Jānis Kārkliņš strādājis par dārznieku. Mācījās Allažu draudzes skolā, jo dzīvoja pie vecākās māsas Annas, kura 1914.gadā apprecējās ar Linardu Laicenu. Viņi pārcēlās uz Valmieru, līdzi devās arī Ernestīne un turpināja mācības Valmieras ģimnāzijā. Pēc tam neilgu laiku studēja Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē un iesaistījās komunistiskajā darbībā, par ko sēdēja cietumā. Kopš 1938.gada ir Sarkanās Palīdzības CK locekle un aģitpreses vadītāja, kā arī žurnāla “sarkanā palīdzība” redkolēģijas locekle, no 1941.gada laikraksta “Cīņa” atbildīgā redaktora vietniece līdz pat aiziešanai pensijā 1958.gadā. Precējusies ar rakstnieku Jāni Niedru. 1960.gadā palīdzējusi iekārto Linarda Laicena muzeju Trapenē. Mirusi 1978.gada 24.oktobrī. Informācijas avots:Oktobra karogs.- 15.04.1986. | Padomju funkcionāri | ||||||||
| Anšmits | Ernests | ārsts dzimis 1891.gada 22.februārī Mālupes pagastā. 1926.gadā beidzis Latvijas Universitāti, ķirurģiju. 1926.-1932.gadam strādājis par ķirurģiskās nodaļas direktoru Cēsu slimnīcā. 1932.-1936.gadam Valkas apriņķa slimnīcas ķirurgs.Uz Alūksni pārnācis strādāt no Cēsīm 1932.gadā un dibinājis pirmo pastāvīgo slimnīcu Ojāra Vācieša ielā 2a. No Alūksnes pārgāja strādāt uz Ludzu, vēlāk uz Viļaku, emigrējis uz Rietumvāciju, kur 1954.gadā bēgļu nometnē miris ar plaušu iekaisumu. | Medicīnas darbinieki | ||||||||
| Fromholds-Treis (Treijs) | Ernests | Mācītājs un pedagogs, dzimis 1861.gada 3.februārī Apekalna mācītājmuižā. Tēvs Bruno Fromholds-Treis bija Apekalna draudzes mācītājs. Studējis Tērbatas Universitātē. 1904. līdz 1907. gadam bija mazgadīgo noziedznieku kolonijas Ropažos vadītājs. Neredzīgo izglītības biedrības darba patversmes Strazdmuižā. Miris 1919.gda 22.maijā. | Skolotāji, Mācītāji | ||||||||
| Kanaviņš | Ernests | dzimis 1862. gada 24. aprīlī Jaungulbenes „Daugstēs”. Mācījies Jaungulbenes pagasta Silta skolā. 1879. – 1883. gadam mācījies un beidzis Baltijas skolotāju semināru (Rīgā). 1883. – 1886. gados strādājis par skolotāju Bejas pagastskolā un Jaungulbenes divklasīgajā ministrijas skolā no tās dibināšanas 1886.gadālīdz 1918. gadam. Jaungulbenes dziedāšanas biedrībā bijis kora vadītājs, piedalījies dziesmu svētkos. Miris 1919. gada 20. augustā Alūksnē. | Skolotāji, Sabiedriskie darbinieki | ||||||||
| Millers | Ernests | dzimis 1889.gada 18.maijā Apekalnā. Pirmo izglītību ieguvis pie vecātēva, tad apmeklējis Valmieras pilsētas skolu.1911.gadā beidzis Valmieras skolotāju semināru un strādājis kā skolotājs kopš 1911.gada oktobra. Papildus mācījies ērģeļu spēlēšanu. Kā pārzinis no 1916.gada 1.augusta Apekalna 2.pakāpes pamatskolā, vadīja tautas augstskolas kursus un papildskoluApekalnā. Aktīvi piedalījies sabiedriskajā dzīvē. Vadījis kori, ērģelnieks Apekalna baznīcā. Apmeklējis kursus vācu valodā, matemātikā u.c.darbojies Jaunlaicenes izglītības biedrībā „Strauts” un Veclaicenes izglītības biedrībā „Vaiņags”.Nodibinājis Veclaicenes Krāj-aizdevu sabiedrību un Valkas apriņķa skolotāju biedrību. Ar Izglītības ministrijas skolu departamenta lēmumu apstiprināts par skolotāju Alūksnes pilsētas pamatskolā.Ar 1932.gada augustā apstiprina par Alūksnes pilsētas pamatskolas priekšnieku. | Skolotāji | ||||||||
| Rutks | Ernests | Militārais darbinieks Ernests Rutks dzimis 1889. gadā Alsviķu pagastā. Beidzis Alūksnes draudzes skolu. 1910. g. uzsāka kara dienestu Krievijas armijas 15. Sibīrijas strēlnieku pulkā. Pirmajam pasaules karam sākoties, dienēja Krasnojarskas pulkā. 1915. g. pārnāca uz Latviešu strēlnieku rezerves pulku, no kura 1916. g. pārgāja uz 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulku, kurā dienēja līdz Pirmā pasaules kara beigām, pulka sastāvā piedaloties visās kauju gaitās.1919. g. jūnijā uzsāka dienestu Nacionālās armijas Ziemeļlatvijas rezerves bataljonā, no kura izdalot 7. Siguldas kājnieku pulku, piedalījās Kurzemes un Latgales atbrīvošanā. Kara gaitām beidzoties, atstāja armijas rindas, bet jau 1922. g. tika uzņemts atkal virsdienestā tanī pašā pulkā. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa un citām goda zīmēm. Demobilizēts 1939. g. beigās, pēc tam kopā ar ģimeni dzīvoja Alūksnē. Turpmāku ziņu nav. Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Militārie darbinieki, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Vilks | Ernests Indriķa d. | dzimis 1875. gadā 9. janvārī Zvārtavas pagastā. Rankas Lutera pamatskolas pārzinis. Beidzis Pleskavas skolotāju semināru. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. | Skolotāji, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Bērziņš | Ernests Raiņa d | dzimis ap 1880. gadu 17. aprīlī Alūksnē „Kaltīņos”. Bijis skolotājs Kalncempju pagastā, cietis no soda ekspedīcijas pēc 1905. gada revolūcijas. 1899. gadā beidzis Pleskavas skolotāju semināru. Pēdējā darba vieta Ziemeru pagasta I pakāpes pamatskola. | Skolotāji | ||||||||
| Gliks | Ernsts | dzimis 1654. gada 18.maijā Vācijā, miris 1705. gadā. Vācu tautības mācītājs un literāts, studējis teoloģiju. 1673. gadā ieradies Rīgā, cītīgi mācījies latviešu valodu, lai varētu piedalīties Bībeles tulkošanas darbā. 1680. gadā ir mācītājs Daugavgrīvas cietoksnī, bet no 1683. līdz 1702. gadam mācītājs Alūksnē. Alūksnes draudzē nodibina 3 skolas latviešiem – Alūksnē, Apeskalnā un Zeltiņos. 1683. gadā sastādījis latviešu ābeci, pārtulkojis katķismu un kopā ar palīgiem arī Bībeli (1689), kas ir lielākais 17. gadsimta literārais piemineklis latviešu valodā. Ziemeļu kara laikā 1702. gadā Gliku kopā ar ģimeni aizved uz Maskavu, kur strādā par ģimnāzijas direktoru.Miris un apbedīts Maskavā. | Mācītāji | ||||||||
| Ezerietis | Ēvalds | mediķis, dzimis 1913. gada 26. decembrī Kalncempju pagastā – ārsts, ķirurgs, medicīnas zinātņu doktors (1963.), profesors (1964.). Beidzis LU (1940.). LVU (1945. – 1950.) un RMI docētājs (kopš 1950.). Fakultātes ķirurģijas katedras vadītājs (1958. – 1974.). Izdarījis pirmo sirds operāciju Latvijā 1958. gada 30. martā. Izstrādājis oriģinālu vairogdziedzera operācijas metodi. Publicējis vairāk nekā 120 zinātnisko darbu par vairogdziedzera, sirds un asinsvadu onkoloģijas u. c. problēmām. Grāmatas – „Ķirurģiskās slimības” (1974. gada līdzautors), „Strutainā ķirurģija” (1979. gada līdzautors), „Vairogdziedzera ķirurģija” (1981.). | Medicīnas darbinieki |  | |||||||
| Vēciņš | Ēvalds | ekonomists, dzimis 1931.gadā Valkas apriņķa Ilzenes pagasta „Līvēs”. Mācījies Ilzenes pagasta nepilnajā vidusskolā, kuru absolvējis 1945.gadā. izglītību turpina Gaujienas vidusskolā, tad seko studijas Latvijas Valsts Universitātes Ekonomikas fakultātē (1950.-1955.). Strādā Jelgavas lauksaimniecības bankas nodaļā par kredītinspektoru kolhozu un individuālo aizņēmēju kreditēšanā. 1956.gadā pārceļ uz Rīgu toreizējā PSRS lauksaimniecības bankas Latvijas Republikas kantori, dažādos amatos nostrādā līdz aiziešanai pensijā 1991.gadā. Pēc jaunās Latvijas Bankas prezidenta E.Repšes uzaicinājuma atgriežas darbā konsultanta postenī. Vairāku rakstu un skaidrojošās vārdnīcas „naudas lietas” (1993) autors. Kolekcionārs. Līdzautors grāmatai „Nauda Latvijā” (1995). | Ekonomisti | ||||||||
| Veidemanis | Ēvalds | Metālmākslinieks Ēvalds Veidemanis dzimis 1920.gada 22.oktobrī Kalncempju Intās. Bērnībā viņš dzīvoja mātesbrālim Valentīnam Ludvigam piederošajos Alsviķu Lāčkalnos un mācījās Strautiņos. Viņš beidza Rīgas Daiļamatniecības vidusskolu (1940), studēja Mākslas akadēmijā (1941–1942). Strādāja sudrabkaļa Jāņa Bētiņa firmā (1936–1941), dienēja Latviešu leģionā (1943–1945). Pēc filtrācijas nometnes Tālajos Austrumos strādāja kombinātā „Māksla” (1956–1980. gadu beigas), bija mācību meistars LVMA. Izstādēs piedalījās kopš 1947. gada; darbi eksponēti izstādēs PSRS, Japānā, ASV, Kanādā, Čehoslovākijā, Irākā. Mākslinieku savienības biedrs (1957). Veidojis rekvizītus vairākām PSRS kinofilmām un Rīgas kinostudijas filmai „Mērnieku laiki” (1991). Izgatavojis amata ķēdes LU un RTU rektoriem (abas 1992). Miris 1996.gada 19.janvārī Rīgā. Informācijas avots:Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Mākslinieki | ||||||||
| Ronis | Feliks | Skolotājs, dzimis 1932.gada 20.aprīlī Mārkalnes pagastā. Mācījies Mārkalnes pamatskolā, tad Cēsu skolotāju institūtā. Strādāja Kurzemē un Latgalē. Turpināja mācības Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. Kā pedagogs nostrādājis 47 gadus. Pirmie darba gadi Liepnā saistās ar Liepnas vidusskolu, tad darbs Liepnas internātskolā - ķīmijas un dabaszinību skolotājs. Miris 2000.gada 27.novembrī, apglabāts Sprinduļkalna kapos Liepnā. Informācijas avots:Malienas Ziņas 30.11.2000 | Skolotāji | ||||||||
| Treis (Treu) | Felikss | dzimis 1903.gada 29.jūnijā Veclaicenes pagastā. Beidzis vidusskolu Rīgā un Latvijas universitātes teoloģijas fakultāti, mācījies Francijā. Mācītāja amatā ordinēts 1931.gadā. Vikārmācītājs Rīgā un docents Latvijas Universitātes teoloģijas fakultātē. No 1950.gada profesors Grīnvilas koledžā Pelsinvānijā (ASV). Miris 1958.gada 21.augustā ASV. | Mācītāji | ||||||||
| Skuju | Frīdis | - (īstajā vārdā Gotfrīds Mīlbergs) - dzimis 1887. gada 12. janvārī Alūksnes pagasta „Sprogās” – miris 1942. gada 17. maijā Soļikamskā, Krievijā. Rakstnieks, sabiedrisks darbinieks. Dzimis zemnieka ģimenē. 1896. – 1902. gadā mācījies Alūksnes pagastskolā un draudzes skolā, 1907. gadā beidzis Valkas pilsētas skolas pedagoģijas kursus un 1909. gadā ieguvis mājskolotāja tiesības. 1907. – 1910. gadam strādājis par skolotāju dažādās vietās Vidzemē – arīZiemeru pagasta skolā. Vēlāk pievērsies žurnālistikai. No 1911. – 1915. gadam laikraksta „Jaunā Dienas Lapa” korektors, vēlāk redakcijas loceklis, 1919. – 1925. gadam ierēdnis Latvijas armijā, 1925. – 1934. gadam Saeimas deputāts jaunsaimnieku frakcijā. 1933. – 1934. gadam iekšlietu ministrs. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. 1941. gada deportēts, 1942. gada nošauts. Literatūrā pazīstams no 1906. gada. Rakstījis romānus, feļetonus, dzejoļus, stāstus, lugas. Darbos galvenā tikumiskā tēma. | Literāti, Politiskie darbinieki | ||||||||
| Meri | Fridrihs | gleznotājs dzimis Garjuros. Viņa vecvecāki dzīvojuši Igaunijā netālu no Latvijas robežas, bet vecāki jau Latvijas teritorijā. Sava mūža lielāko daļu pavadījis Bejas, vēlāk Jaunalūksnes pagasta „Romānos”.Zināšanas un iemaņas glezniecībā apguvis gan Latvijā, gan Igaunijā, mācoties Tallinas Rūpniecības mākslas vidusskolā (1937.-1938.), Latvijas Mākslas akadēmijā, Tartu Igaunijas Mākslas institūtā. Strādājis Valkas vidusskolā (kopā ar Aleksandru Pelēci). Daži darba gadi pavadīti Igaunijā, daži Siguldā. Vietējos cilvēkus saistīja viņa ainavas, ziedu gleznojumi.. Saistīja tāpēc, ka viņa darbi bija uztverami, saprotami, arī mākslinieciski nesagatavotiem cilvēkiem. | Mākslinieki | ||||||||
| Zeibots | Gaidis | dzimis 1945. gada 26. jūnijā Valkas rajona Cirgaļu pagastā; precējies, ir meita. Izglītība: 1964. gadā beidzis Gaujienas vidusskolu; 1969. gadā – Jūras kara radiotehnikas skolu Ļeņingradā; 1976. gadā – Augstāko jūras kara virsnieku klasi Ļeņingradā; 1980. gadā – Jūras kara akadēmiju Ļeņingradā; 1988. gadā – Armijas un flotes atbalsta un transporta akadēmiskos kursus; 1995. gadā – Džordža C. Maršala Starptautisko un drošības studiju koledžu; 1998. gadā – ASV Armijas kara koledžu. Ziņas par dienestu: no 1969. gada līdz 1973. gadam – Bāzes radiotehniskā dienesta priekšnieks Tallinā, Liepājā; no 1973. gada līdz 1975. gadam – kuģa komandiera vecākais palīgs Liepājā; no 1976. gada līdz 1978. gadam – kuģa komandieris Liepājā; no 1980. gada līdz 1986. gadam – Raķešu kuģu divīzijas štāba priekšnieka vietnieks Baltijskā; no 1986. līdz 1988. gadam – Jūras kara bāzes priekšnieka vietnieks Liepājā; no 1988. līdz 1992. gadam – Kuģu diviziona komandieris Polijā; kopš 1992. gada – Latvijas Republikas Jūras spēku komandieris; 1999. gada 26. augustā piešķirta admirāļa pakāpe. | Militārie darbinieki | ||||||||
| Sokolovs | Georgs | zinātnieks, dzimis Alūksnē 1925.gada 21.septembrī. Ķīmiķis, ķīmijas zinātņu kandidāts(1966.). Strādājis Rīgas ķīmiski farmaceitiskajā rūpnīcā (1951.-1954.), LPSR ZA Mežsaimniecības problēmuinstitūtā., kopš 1957.gada – LPSR ZA Organiskās sintēzes institūtā. Publicējis daudz darbus un saņēmis autorapliecības par organiskās ķīmijas savienojumiem. | Zinātnieki | ||||||||
| Vanags | Georgs | dzimis 1859.gada 15.decembrī Zeltiņu pagastā. Apmeklējis Zeltiņu draudzes skolu, iestājies Tērauda seminārā, kursu pabeidzis 1880.gadā. Strādājis par palīgskolotāju Zeltiņu draudzes skolā (1880.-1882.), Sinoles pagastā (1882.-1884.), Kalncempju pagastā (1884.-1900.). 1900.gadā Pēterburgā , 1918.gadā atgriezās un tika ievēlēts par Alūksnes vācu vidusskolas skolotāju. 1919.-1927.gadā strādā kā Alūksnes pilsētas I.pakāpes pamatskolas pārzinis, bet ar 1927.gada 1.augustu kā skolotājs Alūksnes pilsētas pamatskolā līdz 1931.gada 1.augustam. Miris 1941.gada 3.oktobrī, apglabāts Alūksnes kapos. Informācijas avots: Alūksnes pilsētas pamatskolas 250 gadu darba gaitas. Alūksne, 1933 | Skolotāji | ||||||||
| Zēmels | Georgs | dzimis Zeltiņu draudzē, Zēmeļa mājās. Skolu apmeklējis Lintenē (Karvas pag.). Uz Alūksni atnācis par skolotāju un ērģelnieku 1836.gadā. Nostrādājis 1 gadu. Dzīvojis „visvecajā” draudzes skolā. Vēlāk bija Jaunlaicenes pagasta Repekalna muižā par rentnieku un pildījis arī draudzes tiesas notāra pienākumus. Apglabāts Apekalna kapos. | Skolotāji, Ērģelnieki | ||||||||
| Evelons | Gotlībs | dzimis 1896.gadā 21.decembrī Annas pagastā, zemkopis. Latvijas armijā iesaukts 1919.gada 12.maijā, cīnījies pret bermontiešiem un Latgales frontē. Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. Pēc Brīvības cīņām - zemkopis Vecgulbenes “Lāčauzās”. Miris 1966.gada 13. decembrī Gulbenē. | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Bībers | Gunārs | dzimis1931. gada 9. decembrī Alsviķu pagasta „Aizkalnos”. Literatūrzinātnieks, kritiķis, filoloģijas zinātņu kandidāts, (1967.), filoloģijas doktors (1992.) Dzimis zemnieku ģimenē. Beidzis Strautiņu septiņgadīgo skolu (1947.), Alūksnes vidusskolu (1951.), LVU Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu (1956.) Strādājis par skolotāju Jūrmalā, zinātnisko līdzstrādnieku Zinātņu Akadēmijas Valodas un literatūras institūtā, LU Filoloģijas fakultātē, Pedagoģijas fakultātē, ir Kultūras akadēmijas docētājs. Rakstnieku Savienības biedrs (1978.) 1995. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Publicējis rakstus par drāmas teorijas jautājumiem, recenzijas par latviešu autorulugām, pārskatus par latviešu dramaturģiju, sakārtojis vairāku autoru lugu izlases. | Literatūrzinātnieki |  | |||||||
| Binde | Gunārs | dzimis 1933. gada 27. jūlijā Bejas pagastā. Fotomākslinieks, PSRS Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1981.). No 1950. Līdz 1957. gadam mācījies Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā. Fotoizstādēs un konkursos piedalās no 1962. gada. Rīgas fotoklubā iestājies 1964. gadā. Līdz 1980. gadam piedalījies vairāk nekā 200 izstādēs PSRS un ārvalstīs, saņēmis vairāk nekā 100 medaļu un citu apbalvojumu. Izstādes arī Alūksnes muzejā. Piedalījies vairāku kinofilmu uzņemšanā. 1975. gadā piešķirts Starptautiskā fotomākslinieka AFIAP tituls. Tautas fotostudijas „Rīga” goda biedrs. | Fotogrāfi, Mākslinieki | ||||||||
| Kalējs | Gunārs | Mūziķis dzimis Zeltiņu pagasta “Pāvulos”1934.gada 5.decembrī. Darba mūžs Gunāram aizvadīts Zeltiņu pamatskolā kā mūzikas, rasēšanas un darbmācības skolotājam. Gunārs ilgus gadus vadījis Zeltiņu pūtēju orķestri, 5 gadus bijis arī Alūksnes kultūras nama pūtēju orķestra vadītājs. Vadījis Alūksnes Ceļu daļas ansambli, sievu un vīru ansambļus Zeltiņos, Strautiņos, Ilzenē, Beļavā. šobrīd viņš vada retro grupu „ Lauku suvenīrs”, kurā pulcējas dalībnieki arī no Gulbenes novada Lejasciema un Alūksnes. | Skolotāji, Mūziķi | ||||||||
| Krieviņš | Gunārs | Biogrāfija Dzejnieks un kultūras darbinieks Gunārs Krieviņš - mūsu novadnieks dzimis 1930. gada 24. maija rītā Valkas apriņķa Zeltiņu pagastā, mājā, kurā tolaik atradās pienotava. Vecāki - Anna un Kārlis - toreiz tur strādāja, dzīvoklis atradies ēkas otrajā stāvā. Gadu vēlāk vecāki pārceļas strādāt uz Veclaicenes pienotavu. Vistālākās, tātad arī pašas pirmās bērnības atmiņas saistās ar Veclaiceni. Trīs gadu vecumā Gunārs šeit sācis savas tūrista gaitas. Kādā saulainā vasaras rītā, kamēr vecāki atradās darbā pienotavā, zēns devies ceļojumā pa šoseju uz Pleskavas pusi. Saulīte un brīvestības izjūta pildīja ar cerību, ka skatīs visu to, kas līdz šim bijis svešs un nezināms. Laimīgi ticis garām Paiķu ezeriem un pareizticīgo baznīciņai, kad pretī braukusi piena vedēja, kura, apjautājusies, vai tālu ceļu iecerējis, protams, iesēdinājusi ratos un nogādājusi pie vecākiem. 1936. gadā vecāki sāka strādāt Apes pienotavā. šis gads atmiņā palicis ar trīs notikumiem. Pirmkārt, pavasarī ģimenē ieradusies māsa Laimīte. Otrkārt, tanī vasarā tieši pa Jāņiem zēns gulējis slimnīcā, kur dakteris Rauziņš izdarījis apendicīta operāciju. Treškārt, rudenī, uzklausot sava krusttēva Oskara Brūna padomus, iestādījis zīles, no kurām izaugušie ozoli vēl tagad zaļo netālu no bijušās pienotavas, „Zālāju” māju pagalmā. Tālākie gadi mētāja ģimeni pa Vidzemes pienotavām un krejotavām, 1944. gadā Gunārs Krieviņš pabeidz Kraukļu pagasta pamatskolu Madonas rajonā. Mācības vidusskolā uzsāk Smiltenē, bet pēdējās trīs klases Alūksnes vidusskolā. Ar Alūksnes skolas gadiem saistās visgaišākās atmiņas. Par spīti pēckara gadu grūtībām, skola bija savdabīga svētnīca, kura it kā prata piepildīt skolēnu domas un dienas ar tādiem brīžiem, kurus otrreiz dzīvē tik spilgtus atkārtot nevar nekas. Skolotāju uzkrātās zināšanas bija kā kompass, kas ievadīja arī skolēnus plašākos apvāršņos. Bija daudzpusīgs ārpusklases darbs - dažādi mākslinieciskās pašdarbības pulciņi, sarīkojumu vakari. Skola iemācīja mīlēt un saudzēt grāmatu. Gunāram vislabāk patikušas literatūras, matemātikas, valodu un vēstures stundas. Vidusskolu pabeidzis ar sudraba medaļu. Pēdējās klasēs rakstījis dzejoļus. 1950. gadā Gunāru iesauca armijā, kurā viņš nodienēja gandrīz 11 gadus, iepazīstot Pievolgu, Piemaskavu, Karpatus, Rumāniju, Ungāriju un Odesas apkārtni. Dienests armijā saistīts galvenokārt ar māksliniecisko pašdarbību, klubu un bibliotēkas darbu. Pēc demobilizācijas kopš 1961. gada strādā Rīgā klubu un kultūrizglītības darbā. Neklātienē pabeidz studijas Ļeņingradas Kultūras institūtā. 1975. gadā sāk strādāt Valsts Grāmatu palātā, vēlāk tā saucamajā Preses komitejā, no kuras Atmodas laikā izveidojās uzņēmums LITTA, kur nostrādā līdz 1994. gada augustam, kad aiziet pensijā. Kopš 1995. gada pastāvīgi dzīvo Smiltenē no tēva mantotajā mājā. Pats dzejnieks saka: „Rakstu par to, kas dzīvo manī un apkārt man, rakstu tā, - kā es to uztveru, pārdzīvoju sevi un kā to protu izteikt. Rakstu tādēļ, ka tādejādi es it kā kontaktējos ar apkārtējo pasauli, kas man, savukārt, palīdz ātrāk saskatīt savas kļūmes un ieraudzīt jaunu sapni. Par sevi Atskatoties uz nodzīvotajiem gadiem, jāatzīstas, ka varu būt tiem pateicīgs gan par iespēju nodarboties tajās jomās, kas allaž ir saistījušas manu interesi, gan sadarboties ar labiem un patīkamiem kolēģiem. Kopš agras bērnības līdz pat šim lai-kam īpašu interesi un aicinājumu ir izsaukušas grāmatas, ar ko lielākā vai mazākā saskarē ir bijis saistīts arī mans darba mūžs. Par iespēju būt tādam kāds esmu - zinātkārs, pārsvarā optimistisks sangviniķis, jāpateicas vecākiem, diezgan plašajai radu saimei, draugiem un paziņām, bet it īpaši savai dzīvesbiedrei Kaivai. Kopš bērnības par savu izcelsmes avotu esmu uzskatījis Alūksnes novadu, kam pēdējā desmitgadē pievienojusies arī mīlestība pret Smilteni. Tagad mūža nogalē varu secināt, ka dzīve man ir dāvājusi daudz patīkamu un neaizmirstamu dienu, tikšanos, darbu un atmiņu. Darbi 1. Dvīņu zvaigznāja pajūgā : dzejoļu krājums, 2000. 2. Pa Latgales un Augšzemes ceļiem un takām : ceļvedis, 1988. 3. Pa Vidzemes ceļiem un takām : 10 tūrisma maršruti divu dienu pārgājieniem pa Vidzemi, 1982. 4. No Melnupes līdz meža balsij : dzejoļu krājums, 1978. 5. Muzeji aicina : ceļvedis, 1978. 6. Kur pavadīt brīvo laiku Rīgā: uzziņu izdevums, 1976. Gunārs Krieviņš sastādījis bibliogrāfiskos izdevumus, daudzus krājumus, to skaitā, arī Alūksnes septiņsimtgades jubilejas krājumu „Alūksnei - 700”. Dzimtajai Alūksnes pusei veltītas neskaitāmas dzejas rindas. Dzejolis no cikla, kas veltīts Alūksnes 700 gadiem: 1985. Sien mezglus, Alūksne, sien dzīvībā, sien nāvē, Sien mezglus tā, lai neatraisās tie nekad! Tev, zaļā pilsēta, šai ezerkrastā stāvēt, Lai darbu raksta vēsturē aiz gada gads. Viss bijušais ir ieausts varavīksnes lokā, Kur katra krāsa - vārds pār novadu skan dzīvs, Viss iecerētais - tavās darbīgajās rokās No aizgājušo gadusimtu tumsas brīvs. Sien mezglus, Alūksne, sien tagadnē, sien tālāk, Sien stingrāk tur, kur steigā aizmirsts ozols nīkst, Un pēctecības mezglus spītīgajā mālā Sies jaunas paaudzes ar tevi asinīs. Būs Tempļa kalns, būs Pilssala un Cepurīte, Un jauni kopsaucēji nākamībā būs, Un darba cilvēks vienmēr raudzīsies uz Rītiem, Uz saullēktiem, no kuriem dziesmā vārdi plūst. Sien mezglus, Alūksne, sien Dzimtenē, sien tautā, Lai gadi asinsritē tavus ritmus nes, Un, kad par tevi gāju putniem tālēs jautās, Sien jaunu mezglu - atceļam pie Alūksnes! | Literāti, Dzejnieki |  | |||||||
| Selga | Gunārs | (īstajā vārdā Gunārs Zaķis) – dzimis 1929. gada 4. martā Jaunlaicenes pagasta Dravniekos – 1986. gada 25. jūnijā Rīgā, apbedīts Raiņa kapos. Dzejnieks, prozaiķis, publicists. Dzimis strādnieku ģimenē, mācījies Zvārtavas pagasta Luturu pamatskolā (1937. – 1944.), Gaujienas vidusskolā (1944. – 1949.), Raiņa strādnieku jaunatnes 8. vidusskolā Rīgā (1949. – 1950.), Rīgas 23. strādnieku vakara vidusskolu (1953. – 1954.).Strādājis fabrikā „Sarkanais kvadrāts”, bijis ārštata korespondents Radiokomitejā, strādājis citus dažādus darbus. Pirmais literārais darbs – dzejolis „Sargāsim, draugs!” publicēts 1955. gadā žurnālā „Padomju Latvijas Sieviete”. Rakstījis galvenokārt dzeju, izdoti vairāki dzejas krājumi – „Saule uz pleca”, „Airi”, ’šūpoles ābelēs”, „Ceļā aizsapņojos”. Rakstījis aprakstus, tēlojumus. Rakstnieku savienības biedrs 1964. gadā. | Literāti, Dzejnieki | ||||||||
| Kavacs | Guntis | zinātnieks, dzimis 1933. gada 4. martā Bejas pagastā – ģenētiķis, bioloģijas zinātņu kandidāts (1966.), LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1985.). Beidzis Maskavas universitāti (1958.). Strādājis LPSR ZA Bioloģijas institūtā (1958. – 1979.). Galvenais enciklopēdiju redakcijā Bioloģisko zinātņu, ķīmisko un medicīnas zinātņu redakcijas vadītājs (kopš 1979. gada). Pētījumi par neitronu citoģenētisko iedarbību, augu radio stimulāciju un miežu slimību izturības ģenētiku. | Zinātnieki | ||||||||
| Kness–Knezinskis | Gustavs | dzimis 1903. gada 3. aprīlī Petropavlovskā. Beidzis Alūksnes vidusskolu. Bijis Latgales iecirkņa vikarmācītājs. Alūksnes ev. – lut. draudzes, garnizona un aizsargu mācītājs. „Alūksnes Draudzes Vēstneša” redaktors – izdevējs. Ordinēts (iesvētīts amata) 1927. gada 29. maijā. 1929. gada 9. februārī Alūksnes draudzes padomes sēdē ievēlēts par pastāvīgu Alūksnes draudzes mācītāju, 24. februārī – pirmie dievvārdi ar dievgaldniekiem. Alūksnes draudzes mācītājs no 1929. gada 15. februāra. Viņa laikā nodibināta bērnu svētdienas skola, jaunatnes koris un pūtēju orķestris. 1933. gadā nodibināta draudzes dāmu komiteja, kurai nodaļas pilsētā un pagastos. Pēc II pasaules kara dzīvojis Kalifornijā, ASV. Bijušais Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis Gustavam Kness - Knezinskim kā vecākajam latviešu garīdzniekam trimdā piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni, no kā mācītājs atteicās. Miris 2003.gada 16.martā. Informācijas avots: Malienas Ziņas.- 1.04.2003. | Mācītāji | ||||||||
| Mednis | Haralds | Mūziķis, diriģents dzimis 1906.gada 16.augustā Jaunlaicenes pagastā Vidzemes guberņā (Valkas apriņķī). Mācījies Opekalna draudzes skolā, kur tēvs Pēteris Mednis strādāja par skolotāju. 1907.gadā ģimene pārcēlās uz Lazdonu (Madonas novads), kur tēvs strādāja par skolas pārzini un bija ērģelnieks un Lazdonas draudzes kora diriģents. Haralds Mednis skolas gaitas sāk pie tēva, tad Madonas vidusskolā, 1924.gadā pēc Rīgas 1.ģimnāzijas beigšanas studē LU matemātiku un astronomiju. Pēc gada mirst tēvs, studijas pārtrauc un sāk strādāt par skolotāju Lazdonas skolā. Paralēli studē. Plaši izvēršas diriģenta darbība. 1956.gadā tiek piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukums. Ir mākslinieciskais vadītājs un diriģents vīru korim “Tēvzeme”, ir virsdiriģents deviņos Dziesmu svētkos, trīs reizes Goda virsdiriģents, Latvijas Mūzikas akadēmijas Goda profesors, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, 1998.gadā saņēmis Gada cilvēka medaļu, 1998.gadā Lielās Mūzikas balvas ieguvējs. Miris 2000.gada 4.jūlijā, apglabāts II Meža kapos Rīgā. Informācijas avots:Diena.- 8.07.2000 | Diriģenti, Mūziķi | ||||||||
| Topsis | Haralds | aktieris dzimis 1914.gadā Ilzenes pagastā, dzīvojis Ilzenes muižas centrā, mācījies Ilzenes skolā. Beidzis Gulbenes komercskolu un arodskolu 1934.gadā. mācījies viengadīgajos aktieru kursos. 1947.gadā sastopas ar novadnieku Hariju Liepiņu, kuru viņš iedvesmoja mācīties par aktieri. Spēlējis lomās: Vella kalpi (1970), Klāvs Mārtiņa dēls (1970), šauj manā vietā (1970), Līvsalas zēni (1969), Ceļa zīmes (1968), u.c. epizodēs. Miris 1990.gadā. | Aktieri, Kultūras darbinieki | ||||||||
| Auseklis | Harijs | pedagogs, dzimis 1929.gada 29.aprīlī Ilzenes pagasta„Rožlejās”, Valkas apriņķī, sava tēva jaunsaimniecībā. Neklātienē mācījās Latvijas Valsts Universitātē Vēstures fakultātē, nomācījās 1 gadu, jo iesaucadienestā. Atgriežoties no armijas, 1951.gadā iestājās Cēsu Skolotāju institūtā – arī neklātienē. 1954.gadā dabūja vēstures skolotāja diplomu. Vēlāk pabeidza Daugavpils Pedagoģisko institūtu.Strādāja Trapenes pamatskolā, bija arī pionieru vadītājs. Vadīja Linarda Laicena muzeju Trapenē. Filatēlists. Miris 2007.gada 27.jūlijā. | Skolotāji | ||||||||
| Grāvis | Harijs | Skolotājs, novadpētnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris,dzimis Valkas apriņķa Ilzenes pagasta Ozollejās 1924. gada 2. septembrī. Izglītību ieguvis Ilzenes pamatskolā un Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā, toreiz Alūksnes pilsētas vidusskolā. Tālāk, mācoties neklātienē beidzis Rīgas Skolotāju institūta vēstures fakultāti (1953.g.) un Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē ieguvis augstāko izglītību vēstures specialitātē (1962.g.). Visu mūžu – 43 gadus strādājis par skolotāju, mācot vēsturi, fiziku un ģeogrāfiju. No 1947. gada Jaunlaicenes un no 1950. gada Trapenes pamatskolās, bet no 1952.līdz 1990. gadam Gaujienas vidusskolā.1952. gadā vidusskolā nodibināju vēstures pulciņu. 1968. gada oktobrī Gaujienas vidusskolā atklāja novadpētniecības muzeju, izmantojot toreiz atļautos materiālus par pagasta un skolas vēsturi. Ar daudzajos darba gados iegūto pieredzi novadpētniecībā, izmantojot arhīvus, bibliotēku materiālus, vietējo iedzīvotāju atmiņas un apzinot vēsturiskās vietas dabā, uzrakstīta grāmatu “Gaujiena- Adzele”, kas veltīta Gaujienas novada vēsturei. Miris 2013.gada 12.jūnijā. | Skolotāji, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Eltsbergs | Heinrihs | mediķis, dzimis 1863. gada 10. martā Kurzemē.No 1887. gada līdz 1895. gadam studējis Tērbatā. Ārsts Kolberģī no 1895. gada līdz 1903. gadam, pēc tam Rūjienā, Valmieras apriņķī. | Medicīnas darbinieki | ||||||||
| Saulītis | Herberts | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, dzimis 1900.gada 25.augustā Zvārtavas pagastā. Izglītojies Rīgas reālskolā. Pēc brīvības cīņām palicis dienestā,sasniedzis virsnieka vietnieka pakāpi. Piešķirta jaunsaimniecība Gaujienas pag. Vidagās. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa 2. pak. godazīmi. 2. pasaules kara laikā dienējis latviešu leģiona 15. divīzijā. Pēc kara palicis trimdā. Pārcēlies uz dzīvi ASV, fabrikas strādnieks. DzīvojisVilimantikāKonektikutas štatā ASV. Miris 2000.gada 5.novembris. Pārabedīts Rīgas Brāļu kapos 2001.gadā 23.martā. Informācijas avots:Malienas Ziņas 28.11.2000 | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Zariņa–Šlēziņa | Hermīne | dzimusi 1887. gada 23. aprīlī Bauskas apriņķa Codes pagasta. Jāņa Zariņa sieva, no 1916. gada oktobra līdz 1918. gadam maijam – skolotāja Alūksnes augstākajā tautskolā. | Skolotāji | ||||||||
| Puķītis | Hugo Lizetes d. | dzimis Mālupes pagastā 1905.gada 3.septembrī. Jaunībā mācījies par kalēju. Rīgā iestājies Zemkopības ministrijas rīkotajos traktoristu kursos. Vēlāk pārcēlies uz Alūksni, cēlis māju, strādājis par galdnieku – pārsvarā izgatavojis slēpes. 1940.gadā aizgājis uz lauksaimniecības mehanizācijas kursiem. Puķītim bijušas ļoti labas un dārgas kokapstrādes mašīnas. Kara laikā, ienākot Padomju Armijai, visas mašīnas noracis. | Amatnieki, Galdnieki | ||||||||
| Pētersone | Ieva | BiogrāfijaLiterāte, sociālā darbiniece, māksliniece Ieva Pētersone dzimusi 1950. gada 17. decembrī Cēsīs. Dzimusi pilsētā, bet tur pavadījusi tikai savu šūpuļa vecumu, bērnības rotaļās skriets skaistā Amatas pagasta pakalnos. Ieriķu skola sniedz pirmo zināšanu ābeci, pēc tās beigšanas vilina mākslas skola, bet lauku bērnam bez speciālas sagatavošanās grūti izturēt lielo konkursu. Ievas ģimenē vairāk vai mazāk visi saistīti ar laukiem – mamma lopkopēja, brālis darbojās ar tehniku un tā arī Ieva turpina mācības Smiltenes sovhoztehnikumā, apgūst zootehniķes specialitāti, uzsāk darba gaitas Vecpiebalgā, vēlāk Valkas rajonā. Neklātienē studē LLA un 1984. gadā saņem zooinženiera diplomu. šajā gadā dzīves ceļi viņu atved uz Alūksnes rajonu un Ieva sāk strādāt kolhozā „Ilzene”. 1986. gadā Ieva Pētersone krasi maina profesiju – kļūst par Alūksnes rajona laikraksta „Oktobra Karogs” redakcijas štata darbinieci. Darbs ir interesants, Ieva raksta par dažādām tēmām, bet īpaši veiksmīgi viņai padodas apraksti. Jaunā žurnāliste arī organizē un vada vietējos radioraidījumus. Pienāk 1994. gada maija mēnesis, redakcijā notiek pārkārtošanās un Ieva atkal nolemj krasi mainīt savu profesiju – viņa sāk strādāt pansionātā „Alūksne”, kur strādā arī tagad par sociālo rehabilitētāju. Ievu Pētersonei vienmēr saistījusi māksla, literatūra. Pienāk brīdis, kad no lielās lasīšanas kāres un dziļām pārdomām vārdi sāk virknēties teikumos un pierakstīt prasās pirmais dzejolis, tēlojums, miniatūra. Pirmais dzejolis publicēts 1985. gadā laikrakstā „Malienas Ziņas”. Darbi krājas, tiek izdotas divas grāmatas. Atklājas arvien jauni Ievas talanti, viņa sāk nodarboties ar glezniecību, pēdējos gados aizrauj fotografēšana. Ieva Pētersone visu mūžu mācās – apmeklēti un sekmīgi pabeigti dažādi kursi, kas saistīti ar žurnālistes darbu, tagad ar darbu pansionātā. Nopietnu darbu prasa neklātienes studijas Rīgā Kristīgās vadības koledžā. Par seviEsmu tepat Mana dzimtā pilsēta ir Cēsis, kaut gan tajā nodzīvoti tikai apmēram divi mēneši no piedzimšanas brīža-1950.gada 17. decembra līdz 1951. gada februāra puteņiem. Bērnības gadi pagāja starp Amatu un Gauju un Abulu. Pēc toreizējā Smiltenes sovhoztehnikuma un Jelgavas Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas strādāju par zootehniķi Cēsu, Valkas un beidzot Alūksnes rajonā, kur meklējamas manas saknes. Zootehniķa darbs nav bijis mans aicinājums- toreiz tā bija dzīves nepieciešamība. Vienmēr mani saistījusi māksla un literatūra, bet nopietnāk tai sāku pievērsties pēc pārcelšanās uz Alūksni. Alūksnes laikraksta literārajā lappusē ,,Ezerlāse’’ 1985. gadā publicēts mans pirmais dzejolis ,,Uzdāvini man sauju balta sniega’’. 1996. gadā radās iespēja izdot pirmo dzejas dzeju grāmatiņu ,,Mirkļu rotaļa’’, bet gadu vēlāk ,,Līgums par saullēktu’’ ar pašas zīmējumiem. Tomēr dzeja no manis sāk atkāpties. Tās vietā ir tapuši un top stāsti, pārdomas. Ir arī garstāsts un ļoti ceru, ka tas ieraudzīs visā pilnībā dienas gaismu. Publicējos rajona laikrakstos- ,,Malienas ziņas’ ’,,Alūksnes ziņas’’, kā arī republikas izdevumos: ,,Saskarsme’’,, Zintnieks’’ un žurnālā ,,Māja’’ Mans mīļākais gadalaiks ir rudens, tam ir veltīti vairāki dzejoļi. Esmu sajūsmā par kaķiem un tie man dod patiesu prieku un enerģiju. Tā patiešām ir vajadzīga, jo maizes darbs ir pansionāts ,,Alūksne’’, kur strādāju par sociālo rehabilitētāju. Neklātienē studēju Rīgā Kristīgās vadības koledžā un papildinu zināšanas sociālajā darbā. Tā, ka tas ir plašs darba lauks, tad papildus vēl apmeklēju dažādus kursus un seminārus. Esmu iesaistījusies pusgadu ilgā apmācību programmā ,,Profesionālās pilnveides e- mācību programma sociālā darba speciālistiem darbam ar veciem cilvēkiem’’ Esmu nemitīgā cīņā starp melno un balto. Dzīves pieredzē esmu pārliecinājusies, ka jādzīvo saskaņā ar savu pārliecību, ieklausoties sirdsbalsī. Darbi1. Mirkļu rotaļa: dzeja 1985. – 1995., 1996. 2. Līgums par saullēktu: dzejoļi, tēlojumi, miniatūras, autores zīmējumi, 1997. Ievas Pētersones darbi publicēti daudzos preses izdevumos – Malienas Ziņas, Alūksnes Ziņas, Saskarsme, Zintnieks. NEAIZEJ AlūksniešiemNeaizej no šīs pilsētas, no šī ezera krasta, kas viļņus bur, kur ugunskurus kur, kur pussalā dvēseles runā un spriež par šodienas laimi, bet ezera vēji straujie, kā vārdi pa sirdi brien. Neaizej no šīs ielas, no mājas, no loga, kur sauli redz, kur dienā sakrāto smagumu, vakarā noliec tu pats. Zini — zem pussalas priedēm mūža garumu varēsi atstāt. Bet šodienai spēkus smelt šajā vietā, kur rīti paceļ tev baltu buru. Garu ceļu meklēt gāju Maijs aizlidoja ar pieneņu izpletnīšiem... Tie kūleņoja gaisā, līdz pārvērtās baltās pārslās. Citas sakrita matos un nezin kāpēc vairs neizkusa. Jūnijā manas uzticamākās ceļvedes bija baltās madaras un kautrās margrietiņas. Jāņtārpiņi visos ceļos zibināja zaļganos lukturīšus un aizveda Jāņu naktī. Tajā naktī es zagos pāri pļavai klausīties zirgu runā, bet rasā samirka kājas. Rītā balss piesmaka, bet ne jau man vienai piemetās šī liga. Arī dzeguze, gaužām piesmakusi, pāris reižu nokūkoja un apklusa. No Jāņu nakts ugunskura zemenes kļuva sārtas. Tad zemeņu meitenes un puisēni ziliem ziedu zvaniņiem rokās mani ieveda jūlijā. Uzkāpu Tempļa kalnā, bet lejā no Saules tilta Saules māte savas meitas sūtīja sienu žāvēt, vārpas briedēt, ogas gatavināt. Brīdi atpūtusies, āvu kājas ceļam un ieraudzīju liepu. Sajutu medus smaržu. Koks dziedāja. Soļoju līdzi siena vezumam un satikos ar Kristīnēm, Annām, Martām, Rūtām. Viņas nesa smaržīgas avenes un mellenes, bet ceļa galā jau māja pīlādži ar uzrakstu - augusts". Flokši gaisīgi sasaucās ar aizkavējušos siena vālu smaržu. Dālijas svinēja atvasaru, saģērbušās karnevāla tērpos. Dūca kombaini, tiem līdzi, kā kvalitāti vērtēdami, lidoja stārķi. Sievas nēšiem nesa gaileņu grozus. Mēļie virši auklēja sārtās brūklenes. Dārzos pulcējās asteres. Kādu rītu ieraudzīju, ka bezdelīdzēni jau mācās skaitīt, bet vecais gailis jaunajam vada dziedāšanas stundas. Naktī ābele piebēra pilnu zemi ar āboliem. Nokāpu lejā pie Alūksnes ezera. Tas klusējot pamāja ar cepuri. Zili vilnīši šķelmīgi pamirkšķināja. Nez no kurienes pielidoja sārtena kļavas lapa. Paņēmu to plaukstās, brīdi paturēju un iemērcu ūdenī. Niedres čukstot uzrakstīja - "sep-tembris!" No rīta ar skolas somām gāja bērni. Bet es aizvien vēl turos pie madaru kurpēm, asterēm, kļavu lapām un pirmā iemācītā burtiņa, kuram kā bērni rindiņā seko citi. Ausīs skan dzidrās zvana skaņas un skolotājas sirsnīgais: "Labrīt!" | Literāti |  |  | Darba kabinetā pansionātā Alūksne |  | Ieva lasa dzeju tikšanās reizē Alūksnes evaņģeliski luteriskās baznīcas pastorāta E. Glika zālē |  | Ieva Ziemsvētku noskaņās savās mājās | |
| Irbe | Igors | dzimis 1964. gada 24. decembrī Alūksnē. Grafiķis. Dzimis skolotājas un šofera ģimenē. Beidzis J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu, Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu. Izstādēs piedalās kopš 1988. gada. Mākslinieku savienības biedrs kopš 1991. gada. Strādā sietspiedes tehnikā, kopš 1990. gada stājdarbu radīšanā izmanto kompjūteru. | Mākslinieki | ||||||||
| Gulbe (dz. Veignere) | Ilga | Skolotāja, dzimusi 1927.gada 2.janvārī Alsviķu pagasta Burtniekos sīkzemnieka, latviešu sarkanā strēlnieka ģimenē. Mācījusies Alsviķu pamatskolā, pēc tam Alūksnes vidusskolā, 1951.gadā ar izcilību beigusi Cēsu skolotāju institūtu, 1966.gadā neklātienē beigusi Daugavpils pedagoģisko institūtu. Strādājusi Sērmūkšu 7-gad.skolā , Mārsēnu 8-gad.skolā, no 1967.gada direktore. Pensionējās 1982.gadā. Mirusi 2000.gada 2.jūnijā, apbedīta Mārsēnu kapos. | Skolotāji | ||||||||
| Lakstīgala | Ilga | Autobiogrāfija Es Ilga Lakstīgala (Kalanepa) dzimusi 1938.gada 11.aprilī. Trapenes ciemā „Lopdārzkalnā”. Mani vecāki tēvs - Alberts, māte - Marta Kalanepa (dzim. Biseniece), Esmu augusi trūcīgā daudzbērnu ģimenē, kurā augām 6 bērni. Bez manis ģimenē bija 5 brāļi. Atmiņā palikušas bēgļu gaitas, kad daudzas jo daudzas ģimenes bēga uz attālāko nostūri „Dzērves”. Brālis Pēteris pavisam maziņš šūpulītī. Nebija bailes jo blakus bija tēvs un māte, varbūt toreiz nemaz neaptvēru, kas notiek. Pēc bēgļu gaitām atgriezāmies „Lopdārzkalnā”, kur bija izkautas vistas un tītari. Īsti darba rūķi bija mani vecāki. Ar vissiltākajiem vārdiem atceros viņus, jo viņi bija tie, kas man iemācīja darba tikumu, jo agrā bērnībā iepazinu sviedru sāļumu, darba prieku. Pavisam maziņa ganīju saimnieka cūkas uz nelielas pļaviņas. Atceros kā kāda cūka apēda koka karoti, par ko es gauži raudāju. Pirmās skolas gaitas Trapenes 8.gadīgajā skolā, pēc tam vienu gadu Liepājā Raiņa 6. vidusskolā, jo nomira mātes brālis Ēriks, līdz ar to izgaisa sapnis kļūt par aktrisi. Atgriezos Trapenē un 1956.gadā sāku mācīties Gaujienas vidusskolā, kuru absolvēju 1958. gadā. Pēc vidusskolas beigšanas nāca piedāvājums no ciema padomes priekšsēdētājas strādāt par tautas nama vadītāju. Tā bija mana pirmā darba vieta. Jau pēc gada nodibināju ģimeni un pārcēlos pie vīra Pētera Lakstīgalas uz Gaujienas ciema „Gustiem”. Pēc 1 gada 1 mēneša un 1 dienas pasaulē nāca meitiņa Inese. Pārcēlāmies uz Trapenes ciema „Ābelēm” pie maniem vecākiem. Tā kā mums ar vīru bija sava saimniecība, bet brīvs dzīvoklis bija Trapenes ciema „Vidusleišos, tad pārcēlāmies uz turieni. Pasauli ieraudzīja viens pēc otra vēl 4 bērni: Rita, Ojārs, Sarmis, Ilze. Pēc kopdzīvē nodzīvotiem 17,5 gadiem mūsu laulība tika šķirta. Bērnus izaudzināju viena, tomēr reizēm pieskatīja vīra māte un mana māte. Kopdzīvē tika uzcelta centrā ģimenes māja „Ilgas”, kur dzīvoju līdz šim brīdim. No 1974- 1979. Gadam strādāju kultūras namā par direktori. Ar manu izdomu sarakstīti vairāki scenāriji dažādiem dzīves gadījumiem. Rajona scenāriju konkursā „Lielajam Oktobrim 60” iegūta 2. vieta. Strādāts dārzniecībā, lauku brigādē, cāļu fermā. 1988.g. tiku apbalvota ar sudraba medaļu par labiem sasniegumiem tautsaimniecībā, tas mans augstākais apbalvojums. Vienmēr esmu mīlējusi savu dzimto zemi, savu pagastu. Padalījusies aktīvi sabiedriskajā dzīvē spēlējot teātrus, lielākās lomas lugās „SkroderdienasSilmačos” –Tomulīša, ” Līnis murdā” – Dundura kundze. Jau 14 gadus rūpējos par Mikužu saiešanas namu, par kuru esmu aprakstījusi savā grāmatā „Dvēseles zieds atmiņu uguntiņās”. Brīvajā laikā kopju puķes, priecājos par tām un sarunājos. Puķēm ir brīnišķīga dvēsele, tās ar savu skaistumu, smaržu iepriecina ikkatru garāmgājēju. Rakstu arī dzejas un tēlojumus, priecājos par visu skaisto, patieso, vienkāršo. Mīlu vienkāršus cilvēkus, kas sevī nes sauli. Nemīlu, kas sevi slavē un sevi ceļ slavas augstumos, jāļauj to izdarīt citiem. Lēnām un pamazām tā paiet mūžs. Darbi: 1.Dvēseles zieds atmiņu uguntiņās: dzeja, pārdomas, veltījumi, 2007. Autores darbi publicēti preses izdevumos, īpaši vietējos laikrakstos „Alūksnes Ziņas” un „Malienas Ziņas” Alūksnei -90 Pie Tava šūpuļa arvien, Stāv krietni, stipri ļaudis klāt. Tie pratīs grūtā brīdī Tevi nosargāt! Tev- kā gaismas karalienei Mūžu mūžos stāvēt būt. Un ar rokas pieskārienu Sirds, lai Tavu elpu jūt. Viegliem sapņu spārniem Sirds ilgas aiznes vēji, Tev ziedēt, augt un plaukt, Tev – gaismas pilsētai! Nepaej garām… Nepaej garām, Ja redzi, ka otram ir grūti, Ka acu plakstos asaras krājas, Un ar sirdi jūti, Ka nav nelaimīgam mājas. Saņem savā viņa plaukstu, Saki to, ko gribi teikt: Varbūt dvēselītē aukstā Ielīs sengaidītais prieks. Tad par vienu sāpi mazāk Otram būs ko ciest. Priecājies, ka esi devis Arī prieku pats no sevis. Nelaime, kas atnāk klusi, Piemeklēt ikvienu var, Tikai mirklis un tu jūti, Pašu tevi tā jau skar. Bēdu māktam ceļiniekam Neļauj dienas gaismai dzist, šķērslim pāri pārliec laipu, Atbalsti un neļauj krist. | Literāti, Dzejnieki |  | |||||||
| Zupa | Ilga | dzimusi 1920. gada 28. janvārī Apes „Dzeņos”. No 1946. gadā Apē kā matemātikas skolotāja. Mācījusies LVU filoloģijas fakultātē. 1952. gada sāka strādāt Gaujienas vidusskolā kā latviešu valodas un literatūras skolotāja. Skolēni labākie Latvijas TV uzdoto sacerējumu autori. Skolā iznācis skolēnu jaunrades žurnāls „Gauja”. | Skolotāji | ||||||||
| Gradovskis | Ilgvars | dzimis 1944.gada 11.februārī Mārkalnē, Alūksnes rajonā. Pamatskolas izglītību iegūst Mārkalnes septiņgadīgajā skolā 1951.-1959.gadā. Mācības turpina Rīgas celtniecības tehnikumā. Darba gaitas Rīgas pilsētas celtniecības trestā pārtrauc iesaukums padomju armijā 1965.-1968.gadā.Pēc dienesta ir inženieris Rīgas Ēku celtniecības kombinātā. šajā laikā pievēršas kinoamatierismam un sāk strādāt par kinooperatoru Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskā institūta kino laboratorijā dokumentējot operācijas.Iespaidojies un mācījies no slavenā fotogrāfa Jāņa Gleizda. Visai drīz atklāj muzeja pasauli. Līdzmūža beigām strādā par fotogrāfu Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā (1980.-2013.).Līdzās maizes darbam izbraukā Latviju fotografējot dabu un cilvēku portretus. Kā fotogrāfs un kinooperators pabijis augstkalnu ekspedīcijās Pamirā, Tjanšanā, Himalajos. Viņš ir klāt visos valstī nozīmīgajās norisēs – Atmodas laika notikumi, Barikādes, Dziesmusvētki u.c.Septiņas personālizstādes. Viņa darbi atrodami Latvijas fotogrāfijas muzejā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, 1991.gada barikāžu muzejā, Francijas Fotogrāfijas muzejā un privātkolekcijās Latvijā, ASV, Austrālijā, Vācijā, Zviedrijā. Miris 2013.gada 27.novembrī. | Fotogrāfi, Kultūras darbinieki | ||||||||
| Krūss | Ilmārs | Dzimis 1932. gada 23. jūlijā Alūksnē. Dizainers. Mācījies Harkovas Politehniskajā institūtā (1953.- 1955.), beidzis Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Dizaina vakara kursus (1966.). Strādājis ražošanas apvienības VEF radiomontāžas cehā (1948. – 1950.). Piedalījies pasaules izstādei EXPO -58 paredzēto aparātu izveidē. Sadarbībā ar VEF tapis radioaparāts „Vaidava” (1967.), universāls sporta vingrošanas tiesāšanas un informācijas aparatūras komplekss „VEF-Gimnast-2” (1979.) un mikrokompjūteru sistēmas. (1980.). Par skaitļošanas tehnikas aparatūras izstrādi un ieviešanu saņēmis LPSR Valsts prēmiju (1970.). Mākslinieku savienības biedrs kopš 1978. gada. Bijis galvenais mākslinieks Mākslinieku savienības firmā „Artdizains”. Izstādēs piedalās kopš 1968. gada. Aktīvi piedalījies mākslas padomēs un dažādos ar dizaina problēmām saistītos pasākumos. Miršanas datums: 29.12.2014 (http://news.lv/Latvijas_Vestnesis/2015/03/17/mantojumu-zinas). | Mākslinieki | ||||||||
| Bite | Imants | grafiķis, ilustratorsdzimis 1925. gada 3.aprīlī Nēķinā. Vecāki pārcēlās uz Bārbeli, tad mācījies Mežotnes lauksaimniecības vidusskolā. 1944.gadā ieskaitīts leģionā. Pēc kara no Vācijas aizceļoja uz Angliju. Tad radās iespēja pārcelties uz Londonu, kur pēc dažādiem darbiem varēja iekārtoties pastāvīgā nakts dežūrā epileptiķu slimnīcā. Tas deva daudz brīva laika arī dienās, ko izmantoja muzejos un bibliotēkās. Mācījies Arnolda Mazīša privātstudijā Londonā (1950. – 1951.). Par savu galveno skolu uzskata dabu, muzeju, bibliotēku.Piedalījies kopizstādēs Vācijā, Anglijā, ASV, Kanādā. 1968. gadā saņēmis Gopera fonda balvu. | Mākslinieki | ||||||||
| Dikess | Imants | (īstajā vārdā Imants Kaprāns) dzimis 1938. 24. oktobrī Rīgā. Dzejnieks, tulkotājs. Mācījies Vestienas, Gaiziņkalna un Alūksnes pamatskolā, beidzis kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu (1957.), neklātienē LVU vēstures un filoloģijas fakultāti latviešu valodas un literatūras nodaļu (1966.). Strādājis par elektromontieri, sargu, kultūras nama vadītāju un korespondentu. Pirmā publikācijadzejolis „šodien” laikrakstā „Padomju Students” 1961. 11. febr. Pirmais tulkojums – A. Gladiļina garais stāsts „Brigantīna paceļ buras…” (1961, kopā ar O. Vācieti). Dzejoļu krājumi „ Kustība” (1967.) ietverta 20. un 30. gadu tradīcijā rakstīta smeldzīga dzeja, kurā izteiktas ilgas pēc tālumiem, skumjas un rezignācija. Krājums „Vēlreiz” (1974.) dominē bērnībā pieredzēto kara gadu un pēckara notikumu dzejiskas apceres. Atdzejojis krievu dzejnieku A. Jašina, P. Kogana, B. Pasternaka u. c. autoru darbus, kā arī ukraiņu, azerbaidžāņu, armēņu un gruzīnu dzejnieku darbus. | Dzejnieki, Tulkotāji | ||||||||
| Zitāns | Intars | dzimis 1969.gadā.1986.gadā beidzis Alūksnes 2.vidusskolu. 1990.gadā ar izcilību beidzis Kaļiņingradas Militāro Aviācijas – Tehnisko skolu, 1999.gadā absolvējis Rīgas Aeronavigācijas institūtu. Intars Zitāns dienestu iekšlietu nozarē uzsāka 1995.gadā Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta departamenta Alūksnes rajona ugunsdzēsības un glābšanas daļas ugunsdzēsēja amatā. 1996.gadā pārcelts Apes ugunsdzēsības un glābšanas posteņa komandiera amatā. 1998.gadā kļuva par Alūksnes nodaļas priekšnieku un no 2003.gada pildīja VUGD Alūksnes brigādes komandiera amata pienākumus, 2007.gadā tika iecelts VUGD priekšnieka vietnieka amatā. 2008.gadā RPIVA Alūksnes filiālē ieguvis profesionālo maģistra grādu skolvadībā. VUGD priekšnieka vietniekam Intaram Zitānam 2015.gadā piešķirta ģenerāļa pakāpe. | Iekšlietu darbinieki | ||||||||
| Sedlenieks | Ints | dzimis 1961. gada 19. augustā Alūksnē. Scenogrāfs. Tēvs Uldis Sedlenieks – Tautas teātra režisors, māte Vera Sedleniece – mūzikas skolotāja un Tautas teātra aktrise. Beidzis Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratīvās glezniecības nodaļu (1982.), Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu scenogrāfijas specialitātē (1992.). Mācījies arī Tautas teātru studijā Alūksnē un Rīgā. Izstādēs piedalās kopš 1984. gada. Scenogrāfu savienības dibinātājs (1992.), tās priekšsēdētājs (1994. – 1996.). Bijis scenogrāfs Rēzeknes Tautas teātrī (1980. – 1982.), butafors un maketētājs Jaunatnes teātrī (1982. – 1986.), Dailes teātra mākslinieks inscenētājs (1984. – 1989.), galvenais mākslinieks (1989. – 1997.) Veidojis scenogrāfiju vairāk kā 40 iestudējumiem dažādos teātros. | Mākslinieki, Scenogrāfi | ||||||||
| Caune | Ivars | dzimis 1933.gada 4.augustā Valkas apriņķa Annas pagastā lauksaimnieka ģimenē, kurā ir trīs bērni. No agras bērnības iepazinis lauku ikdienu. Beidzis Annas pamatskolu (1947.g.), pēc tam Stāmerienas lauksaimniecības tehnikumu agronoma specialitātē. Pēc tehnikuma absolvēšanas strādājis par agronomu kolhozā Balvu rajona Kubiļu pagastā un Alūksnes rajona Malienas pagastā. Bijis obligātajā dienestā Padomju armijā Ziemeļosetijas pilsētā Ordžonikidzē (tagad Vladikaukāzs). Armijas laikā pildījis rakstveža pienākumus tanku pulkā. Pēc demobilizēšanās atkal agronoma darbā Alūksnes rajona Bejas pagastā. Neklātienē studējis LLA, kuru beidzis 1965.g., iegūstot agronoma diplomu.Bijis PSKP biedrs. Turpmākās darba gaitas saistītas ar Alūksnes rajona Mālupes pagastu, jo 1962.gadā ticis ievēlēts par kolhoza Igrīve priekšsēdētāju. Atmodas laikā iesaistījies TF aktivitātēs, 1990.gada martā piedalījies Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas, pēc kurām sāk strādāt kā deputāts Augstākajā Padomē (1990 -1993). Darbojies Celtniecības, enerģētikas, transporta un informātikas komisijā, bijis LTF frakcijā. Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000. g.) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Miris 2010.gada 16.aprīlī, apglabāts Alūksnes Lielajos kapos. Informācijas avots:www.latvijaslaudis.lv | Lauksaimnieki, Politiķi, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Dille | Iveta | dzimusi 1961.gada 24.februārī Gulbenes rajona Lejasciemā. Mācījusies Lejasciema vidusskolā. 1980.gadā iestājusies Teodora Zaļkalna Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijā un 1985.gada decembrī beigusi mākslas vēstures un teorijas specialitāti un ieguvusi mākslas zinātnieka kvalifikāciju. Jau no 1985.gada augusta sākusi strādāt Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejā. Paralēli strādāja Alūksnes 1.vidusskolā par skolotāju. Neilgu laiku strādājusi Siguldas Novadpētniecības muzejā. No 1988.gada novembra atgriežas muzejā par pieminekļu inspektori, aktīvi popularizēja un kaismīgi aizstāvēja mūsu kultūras mantojumu, lasīja lekcijas, publicējās vietējā laikrakstā. Rakstījusi dzeju. 1995.gada 13.oktobrī gāja bojā autoavārijā. | Kultūras darbinieki, Mākslinieki, Zinātnieki |  | |||||||
| Abens | Jānis | dzimis 1891.gada 31.decembrī Kolberģa (Bejas) pagastā. 1913.gadā beidzis Pleskavas skolotāju semināru, skolotājs Jaungulbenes ministrijas skolā. Krievu armijā iesaukts 1914.gadā, iedalīts 430.Valmieras kājnieku pulkā. 1916.gadā beidzis Ziemeļfrontes praporščiku skolu. 1918.gadā atvaļināts un sācis strādāt par skolotāju Alūksnes četrgadīgajā pilsētas skolā.1918.gadā iestājies Pleskavas pedagoģiskajā institūtā, vēlāk atgriezies tēva mājās. 1919.gada 10.jūlijā iesaukts Latvijas armijā Alūksnē. Kā rotas komandieris piedalījies cīņās pret bermontiešiem, Rīgas un Jelgavas atbrīvošanā. Par nopelniem paaugstināts par kapteini, vēlāk par bataljona komandieri. Dienestu turpinājis arī miera laikā. 1924.gadā paaugstināts par pulkvežleitnantu. 1935.gadā iecelts par 2.Vidzemes divīzijas štāba priekšniekaamata pagaidu izpildītāju. Apbalvots ar TZO, Viestura ordeni. 1940.gada 6.decembrī atvaļināts. Dzīvojis Bejas pagastā. Skolotājs līdz 1944.gadam, kad emigrējis uz Vāciju, vēlāk izceļojis uz ASV. Miris 1952.gada 1.aprīlī Filadelfijā. Apbedīts Hilsaidas kapsētā. | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Akmentiņš | Jānis | Dzimis 1868. gada 27. februārī . Skolotājs Ziemeru pagasta Kaktiņu skolā 20. gadsimta sakumā. 1926. gadā ZiemeruI pakāpes pamatskolas pārzinis. Alūksnes skolotāju arodbiedrības ilggadējais biedrs. Miris. Apglabāts Alūksnes pilsētas kapos. | Skolotāji | ||||||||
| Anerauds | Jānis | dzimis 1924. gada 6. martā Ogrē strādnieku ģimenē. Bērnību pavadījis Ziemeru pagasta „Skrejās”, uz kurieni vecāki pārceļas 1924. gada rudenī. Mācījies Ziemeru pagasta Kaktiņu pamatskolā (1931. – 1937.). Kopš 1939. gada dzīvo Rīgā. Mācījies Strādnieku jaunatnes vidusskolas abiturientu kursos. !942. – | Literāti |  | |||||||
| Arājs | Jānis | dzimis 1918.gada 4.martā Jaunlaicenē (tg. Alūksnes novadā) – skolotājs. 1938.gadā beidzis Gaujienas ģimnāziju. 1943-1945.gadā cīnījies latviešu leģionā 19. Divīzijas sastāvā Kurzemes cietoksnī. 1945-1947 atradās Vorkutas spaidu darbu nometnē. No 1958. Gada skolotājs Drustu pamatskolā. 1964.gadā beidz LVU Latviešu valodas un literatūras nodaļu. No 1987.gada veido Drustu pamatskolas muzeju. Sarakstījis grāmatas „Intereses un to veidošana skolā” (1976.), „Jaunajam skolotājam” (1981.). | Skolotāji | ||||||||
| Biķis | Jānis | zinātnieks, dzimis 1897. gadā 25. oktobrī Mālupes pagastā – 1962. gada 31. augustā Murjāņos – ģeodēzists, tehnisko zinātņu doktors (1947.). Beidzis LU (1929.) No 1929. gada docētājs LU, LA vēlāk LLA, profesors (1940.). Pētījis Zemes garozas vertikālās kustības Baltijas jūras piekrastē un ar tām saistītās precīzās nivelēšanas problēmas. Darbi – „Elementārā ģeodēzija” (1958.), „Ģeodēzija” (1974. līdzautors). | Ģeodēzisti, Zinātnieki |  | |||||||
| Blumbergs | Jānis | dzimis 1882. gada 3. maijā Gaujienas pagastā. Mācījies bijušajā Aumeistaru draudzes skolā, Polonijas lauksaimniecības skolā, kā eksterns Malnavas lauksaimniecības vidusskolā. Bijis Zemkopības ministrijas lopkopības nodaļas vadītājs, vēlāk Svētciema zirgu audzētavas pārzinis. Zemkopības ministrijas lopkopības inspektors. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. | Lauksaimnieki, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Bokmanis | Jānis | dzimis 1929. gada 12. janvārī Valkas apriņķa Trapenes pagastā (tagadējā Apes novadā). Mākslinieks restaurators. Dzimis zemnieku ģimenē. 1953. gadā beidzis Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas Telpu dekoratīvās rotāšanas nodaļu un 1977. gadā ieguvis monumentālās glezniecības augstākās kategorijas restauratora kvalifikāciju. Ir Latvijas Mākslinieku savienības biedrs kopš 1990. gada un restaurators vecmeistars kopš 1993. gada. Strādājis Latvijas Kultūras ministrijas Zinātniskās restaurācijas pārvaldē. Strādājis un vadījis praktiskos restaurācijas un izpētes darbus dažādos objektos, tajā skaitā, Nacionālajā operā, Rundāles pilī. Piedalījies restauratoru darbu izstādēs, brīvajā laikā glezno un piedalās darbavietā rīkotajās izstādēs. | Mākslinieki | ||||||||
| Brodelis | Jānis | 1920. gada 21. jūnijā Vladivostokā – Padomju valsts darbinieks, LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1970.). Bērnība aizritējusi Alūksnē, mācījies Alūksnes pamatskolā un ģimnāzijā (1922. – 1940.). Beidzis LVU (1960.). No 1947. gada Latvijas Republikāniskās darba rezervju pārvaldes priekšnieka vietnieks, no 1954. gada šās pārvaldes priekšnieks. 1959. – 1966. gada LPSR MP Profesionāli tehnikās izglītības galvenās pārvaldes priekšnieks, kopš 1966. gada LPSR Valsts profesionāli tehniskās izglītības komitejas priekšsēdētājs. Miris 1998.gada 6.februārī Rīgā. | Kultūras darbinieki |  | |||||||
| Ciemiņš | Jānis | dzimis 1906. gadā 23. jūlijā Zvārtavā –miris 1956. gadā 22. decembrī ASV. Ārsts un mūziķis, 1945.gadā vadījis kori Vācijā. Viens no Klīvlendas koncertapvienības dibinātājiem. | Medicīnas darbinieki, Mūziķi | ||||||||
| Dipāns | Jānis | Selekcionārs, dzimis 1923.gada 4.martā Valkas apriņķa Ilzenes pagasta „Paiķēnos” lauksaimnieka ģimenē. Mācījies Ilzenes 6-klasīgajā pamatskolā, 1943.gadā iesaukts vācu armijas darba rotā, tad bijis padomju armijas gūstā. Pēc atgriešanās seko mācības Apes lauksaimniecības skolā, tad Valmieras dārzkopības skolā pie profesionālā dārzkopības speciālista un vairāku grāmatu autora Nesaules. Pirmā darba vieta Alojā. Atgriežoties Ilzenē, Jānis Dipāns sāk audzēt gladiolas, veido jaunas šķirnes. Saņēmis neskaitāmus apbalvojumus par rajona un republikas izstādēs izstādīto ziedu „favorītiem”.Par gladiolu selekcijas darbu 1996.gadā saņēma „ Pētera Dindoņa prēmiju. Miris 2022.gada septembrī, apglabāts Zanderu kapsētā Jelgavā. | Lauksaimnieki, Selekcionāri |  | |||||||
| Grāmatiņš | Jānis | Mūziķis Jānis Grāmatiņš dzimis 1866. gada 11. jūnijā (j.st.) Alsviķu pagastā. Dienējis kareivju orķestros kā kornetists – solists, tad pēc Zīgerta mūzikas institūta beigšanas ar pārtraukumiem bijis kapelmeisters vairākos Krievijas armijas orķestros. Spēlēja arī Latvju operā kā trompetists (1912–14 un 1917–19), pēc tam ieņēma kapelmeistara vietu Latvijas armijā. Pēdējais amats –Sapieru bataljona orķestra vadītājs. Miris 1925. g. oktobrī, apbedīts Bolderājas kapos. Informācijas avots:Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Mūziķi | ||||||||
| Greste | Jānis | dzimis 1876. gadā 5. jūlijā Smiltenes Māloves pagastskolas skolotāja ģimenē – 1951. gadā 2. februārī Rīgā – pedagogs, LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1946.). Bērnība aizritējusi Alsviķos, mācījies Alsviķu pagastskolā (t. s. Ķemeru skolā), strādājis par skolotāju Kolberģa Bejas pagastskolā. Beidzis Pēterburgas skolotāju institūtu (1903.). Skolotājs Valmierā, Rīgā u. c. Strādājis Latvijas Zemes bagātību pētīšanas institūtā (no 1936. gada), LPSR ZA Ģeoloģijas un ģeogrāfijas institūtā (no 1946.). Dibinājis Latvijas skolotāju savienības pedagoģisko muzeju, Latvijas Derīgo izrakteņu muzeju. Publicējis rakstus par pedagoģijas jautājumiem, Latvijas derīgiem izrakteņiem, atmiņas par R. Blaumani. | Skolotāji, Sabiedriskie darbinieki | ||||||||
| Hincenbergs | Jānis | Dārzkopis Jānis Hincenbergs dzimis Alsviķos 1864. gada 27. martā. Izglītības gaitas nav zināmas. Kopš 1883. g. iesaistījies dārkopības darbā. Vadījis savā laikā vairākas lielas muižu dārzsaimniecības, gūstot visur labas atsauksmes. Viņa specialitātes bija vīnogas, firziķi, ananāsi un šampinjonu sēņu kultūras. Sava mūža lielāko posmu pavadījis Smiltenē, kur plašā apkārtnē ieguvis labu slavu kā dārzāju sēklu un stādu audzētājs. Dzīvoja Blaumaņa ielā 5. 1943. gada pavasarī pieminēts Smiltenes presē sakarā ar 80 mūža un 60 nepārtrauktā dārzkopības darbā pavadītiem gadiem. Korespondents viņu dēvē par Smiltenes vecāko dārznieku, kurš „jūtas visai žirgts un rosīgi vien vēl strādā savā nelielajā dārzsaimniecībā Smiltenē”. Miris 1944. gada 19. aprīlī, pārsniedzis 80 mūža gadus. Informācijas avots:Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Dārzkopji | ||||||||
| Jānītis | Jānis | dzimis 1903.gada 30.martā Jaunlaicenes „Vecrulīšos”. Beidzis Jaunlaicenes pagastskolu, 2.Rīgas pilsētas vidusskolu un Latvijas universitāti. Zemkopības ministrijas darba pētīšanas institūta vadītājs un skolas pārzinis Lielplatonē. Rakstījis par darba metodēm un mašīnu lietošanu lauksaimniecībā. Agronoms. | Agronomi, Izglītības darbinieki | ||||||||
| Katais | Jānis | dzimis 1903. gada 9. jūlijā Beļavas pagastā. Mācījies Odiņa tirdzniecības skolā Rīgā. Izglītības ministrijā izturējis pārbaudījumus vidusskolas kursa apmērā. Beidzis vingrošanas skolotāju kursus Daugavpilī. Mālupes pagasta pamatskolas skolotājs. Aizvests uz Sibīriju 1941. gada 14. jūnijā. | Skolotāji | ||||||||
| Kovals | Jānis | dzimis 1908. gada 17. maijā Paņemunas pagastā. Beidzis Bauskas vidusskolu un Latvijas Universitāti. Bauskas aizsargu mācītājs. Ēveles draudzes mācītājs Valkas prāvesta iecirkni. Ordinēts (iesvētīts amatā Ēveles draudzē 1938. gada 6. februārī). No 1949. gada Alūksnes ev. – lut. draudzes mācītājs. No draudzes Jānis Kovals atvadījās Ziemassvētkudievkalpojuma 1988. gada 25. decembrī un pārcēlās uz Rīgu. | Mācītāji | ||||||||
| Krēsliņš | Jānis | dzimis 1865. gada 20. oktobrī Alsviķu muižas Kušku mājās. Viņš bija vecākais dēls Kārļa (1840-1887) un Karlīnas (1842-1925) Krēsliņu septiņu vai vairāku bērnu ģimenē. Mācījies tikai Vidzemes bērniem noteiktās obligātās trīs ziemas Alsviķu pagasta Ķemera skolā (Strautiņu skolā). Viņa vēlākā mākslinieciskā, sabiedriskā un zinātnei vajadzīgo materiālu vācēja darbība liek domāt, ka mācībām Ķemera skolā bija nopietns turpinājums. 1881. gadā Jānis Krēsliņš iestājās Rīgas Mazās ģildes Krāsotāju cunftē par zelli pie meistara Jūliusa Celēviča. Zeļļa diplomu Jānis Krēsliņš saņēma 1885. gadā. Kopš 1881. gada, neskaitot karadienestu, Jānis Krēsliņš dzīvoja un strādāja Rīgā. Alsviķu pagastā viņš īsu brīdi atgriezās 1895. gada vasarā un rudenī, lai Rīgas Latviešu biedrības uzdevumā vāktu materiālus topošajai Pirmajai latviešu etnogrāfiskajai izstādei, ko atklāja Rīgā 1896. gadā. Izstādes vajadzībām Krēsliņš fotografēja un zīmēja cilvēkus, tautas tērpus, ēkas, sadzīves priekšmetus un darbarīkus. Viņš aktīvi aizrāvās ar fotografēšanu. Jānis Krēsliņš bija aizrautīgs folkloras vācējs. Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja kolekcijā glabājas 76 Jāņa Krēsliņa akvareļu un eļļas zīmējumi un 278 fotogrāfijas (diemžēl līdz mūsdienām nav saglabājusies neviena pašu mākslinieku attēlojoša fotogrāfija), kurās redzami dažādu Latvijas novadu iedzīvotāji tradicionālajos apģērbos, dzīvojamās ēkas, to plāni, sadzīves priekšmeti un darbarīki. Par mūža nogali nav skaidru ziņu. | Kultūras darbinieki, Mākslinieki | ||||||||
| Krūmiņš | Jānis | ievēlēts par luterāņu draudzes skolotāju 1884.gada 7.janvārī. Līdz tam turpat strādājis par palīgskolotāju no 1871.gada. No 1887.gada draudzes skolotāja amats bija šķirts no ērģelnieka amata. Jānis Krūmiņš palicis par ticības mācības un dziedāšanas skolotāju līdz 1914.gada jūnijam.Tad izpildījis ērģelnieka pienākumus līdz 1924.gadam. Miris 1926.gada 19.augustā. Informācijas avots: Alūksnes pilsētas pamatskolas 250 gadu darba gaitas. Alūksne, 1933 | Skolotāji, Ērģelnieki | ||||||||
| Lapsa | Jānis | dzimis 1930. gada 1. septembrī Bruknas pagasta Ozolu skolā. Rakstnieks. Dzimis skolotāja un vecmātes ģimenē. Mācījies Bauskas vidusskolā. Beidzis Jaunjelgavas vidusskolu (1951.), LVU Juridisko fakultāti (1974.). Strādājis laikrakstos „Padomju Jaunatne”, (1948.), „Bauskas Darbs” (1949.), bijis Apes laikraksta „Sarkanā Ausma” redaktors (1950.-1956.), laikraksta „Padomju Alūksne” redaktors (1956. -1960.), redaktors Rīgas televīzijas studijā (1961. – 1971.), strādājis žurnālā „Karogs”, laikrakstā „Jūras Vēstis”, speciālkorespondents uz tālbraucējiem kuģiem (1993. – 1999.) Braucot uz kuģiem pabijis 80 pasaules ostās. Rakstnieku savienības biedrs kopš 1975. gada. Pirmā literārā publikācija – stāsts „Caurā monēta” laikrakstā „Literatūra un Māksla” 1971. gada 18. decembrī. Rakstījis stāstus, romānus, nozīmīgi apraksti par zvejnieku un jūrnieku dzīvi, ekoloģijas problēmām. Darbi tulkoti angļu, čehu, itāļu, franču, poļu, vācu, krievu valodās. Miris 2006.gadā. | Literāti, Žurnālisti | ||||||||
| Mauliņš | Jānis | BiogrāfijaRakstnieks, publicists, demogrāfs, sabiedriskais un kultūras darbinieks Jānis Mauliņš dzimis 1933.gada 16.jūnijā Valkas apriņķa Veclaicenes pagasta “Mauriņos” zemnieku ģimenē. 1948.gadā beidz Veclaicenes pamatskolu, 1952. gadā - Alūksnes vidusskolu. 1952.gadā iestājas Fizkultūras institūtā, bet pēc nelaimes gadījuma mācās Latvijas Valsts universitātē Juridiskajā fakultātē. 1956.gada janvārī Jāni Mauliņu kopā ar vairākiem citiem studentiem izslēdz no fakultātes par “aplamu” filozofisko domu izteikšanu un staļinisma kritiku. Jānis Mauliņš strādā kolhozā, bet 1957.gada rudenī viņš var atsākt mācības Juridiskajā fakultātē, to beidzis 1959.gadā. Strādā sociālās nodrošināšanas sistēmā, Latvijas Radio un televīzijas komitejā par arhīva pārzini, par juristu dažādās iestādēs. 1995.- 1998. g. ir Latvijas Republikas 6. Saeimas deputāts. No 1971.gada viņš ir Latvijas Rakstnieku savienības biedrs, no 1980.gada strādā tikai literāru darbu. Stāstu un romānu autors, aktīvi darbojies publicistikā, daudz rakstījis par demogrāfijas jautājumiem, par ko savulaik pratināts drošības iestādēs. Pirmais J.Mauliņa stāsts publicēts 1964.gadā. Pirmā grāmata - stāstu krājums “Minūtēm ritot” ir izdots 1968.gadā. Rakstnieka daiļradei raksturīgas sociāli asas problēmas, racionālisms, publicistiskas socioloģiskas analīzes elementi, detaļu un situāciju precizitāte. Rakstniekam liktenīgs ir 2009. gada 12. jūnijs – viņš iet bojā, peldoties Juvera ezerā Dzērbenes pusē. Par seviKāds tirdeklis liek tapt literātam? Vienu moka dziņa tamborēt tekstus, citu – alkas būt īpatnim, jaunradītajam, pārsteidzējam, dažus – vēlme izteikt savu vai sabiedrības sāpi, līksmi, apcerēt skaisto, savādo, arī riebīgo. Mani, kā jau īstu malēnieti, smagi spieda pasaules notikumu nesaprotamība. Kad vidusskolas laikā tā kļuva nomācoša, glābos pie krievu dzejnieka Vladimira Majakovska vārdiem: „Tas, kam vienmēr viss skaidrs, manuprāt, ir vienkārši stulbs.” Mocošā padomju laika dzīve tagad kļuvusi drusku skaidrāka, bet pretrunas lielajā zinātnē samilzušas vēl mistiskākas. Kad, domājot par tām, sāka sāpēt galva, uzrakstīju romānu Aizvēstures traģēdija, sabāzdams tur galvenos pretrunīgos zinātniskos faktus, kurus, kā izrādījās, tikpat mulsi nesaprata arī man pazīstami zinātnieki, tai skatā mans draugs no Veclaicenes, Alūksnes vidusskolas zelta medaļnieks, fizikas zinātņu doktors Emīls Klotiņš. Ceru, ka pie maniem nesaprotoša cilvēka rakstu galiem gara veldzi un atspaidu gūs citi man līdzīgi zinātkārie nesaprotošie, par dabas un sabiedrības pretrunām izbrīnētie. Piebilde par uzvārdu Mauliņš. Jānis Mauliņš Kārļa dēls, kas tagad kopj bites sava tēva dzimtajās mājās Veclaicenes Mauliņos, ir mana tēva brālēna mazdēls. Mājas Mauliņii, domājams, ir mūsu senču pirmā apmetnes vieta pēc ienākšanas no dienvidiem 17.gadsimta sākumā. Uzvārds Mauliņš ir ļoti rets. Diez vai Latvijā ir kāds ar šo uzvārdu, kas nebūtu mūsu radinieks. Līdzīgi uzvārdi ir sastopami arī Pēterburgā, Vidusāzijā (dzejnieks), Pakistānā (valsts darbinieks), Francijā (pretošanās kustības dalībnieks vācu okupācijas laikā), Taizemē (bibliotekāre), Spānijā un citur. Tā reizēm gan varētu būt tikai fonētiska sakritība. šā vai tā jūtos latvietis no galvas līdz kājām, pat vairāk – īsts malēnietis. 2007.gada 2.novembrī Darbi21. Pelnrušķītes stāsts: romāns, 2008. 20.Vilkaču sila līdumnieks: vēsturisks romāns, 2005. 19. Aizvēstures traģēdija: romāns hipotēze divās daļās, 2003. 18. Austrumi sārtojas: tetraloģijas Individuālists 1.grāmata, 1994. 17. Garīgā pagrīde: dokumentāls romāns, 1994. 16. Tālava: vēsturisks romāns, 1990. 15. Apakšzemes straumes: romāns, 1989. 14. Nenotikušais un īstenība: raksti par literatūru; izraksti no dienasgrāmatas,1988. 13. Ezera salu vilinājums:stāsts, 1988. 12. Tendence vai likumsakarība?, 1987. 11. Tālie zvani: romāns, 1986. 9. Jo vakar skanēja si mažors: romāns, 1986. 8. Malēnieši: stāsti un romāns, 1983. 7. Mīlestības infraskaņas: romāns, 1982. 6. Kājamgājējs; Pelēkie zīmējumi: romāni, 1982. 5. Ragana: romāns, 1981. 4. Pēdas: romāns, 1980. 3.Pelēkais māls: stāsti, 1975. 2.Rīta migla: stāsti, 1971. 1.Minūtēm ritot: stāsti un noveles, 1968. Fragments no stāsta „Malēnieši”Mans nodoms bija skaidrs un godīgs. Lai radītu objektīvu vai, kā malēnieši saka, ontlīgu malēniešu tēlu, nolēmu Rīgā savā dzīvoklī sapulcināt kopā trīs labās skolās gājušus Malienas novada pārstāvjus un parunāt. Sapulcējāmies gluži prātīgi. Vien iepriekš viņi mani krietni iztaujāja: - Kam tev tas vajadzīgs? Vai tu pa nopietnam domā? Vai būs šņabis vai sulu dzeršana? Ko tava sieva sacīs? Vai bērni netraucēs? Vai varēšu iet bez šlipses? Vai papīrs katram jāņem līdzi? Vai gripas laikā būs higiēniski? Jautājumu bija krietni vairāk. Ne jau visus tos atminēt un pierakstīt. Kad atbildēju vienu, prasīja vēl. Apšaubīja un pētīja kā īsti malēnieši. Pats būdams malēnietis, sapratu, ka šaubām nebūs gala, ja nepateikšu kaut ko spēcīgu. Tā tapa manā mūžā īsākā runa. - Malēnieši ir vareni veči, - es teicu, rēķinādamies ar to, ka katrs normāls cilvēks piekritīs uzslavai. Tomēr, drošs paliek drošs, iebildumus negaidīju un tūlīt turpināju: - Mēs esam sevišķi vīri. Fakts. Īpatņi izdaiļo pasauli, citiem vārdiem, taisa kultūru. Palaist tādu mantu vējā būtu tīrais zaudējums. - Te nu es, tā teikt, spēlēju uz tipiskām malēniešu jūtām - sīkumainību. Malienas vīrs ir taupīgs un apdomīgs. Laist kaut ko zudumā - to tik ne. Tālāk nedaudz pielietoju demagoģiju. Teicu: - Pasaulei jāuzzina par mums, malēniešiem, visa patiesība. Rēķinājos ar to, ka viņi, tāpat kā es, pārliecināti, ka pasaule par malēniešiem zina tikai pusi patiesības, proti, ka mēs esam muļķi. Otru pusi, ka esam arī gudri, nezina neviens. Tā kā malēnieši uz nedrošiem pasākumiem nav viegli sakūdāmi, es, likdams saprast, ka visi šķēršļi tiks no ceļa nobīdīti, piebildu: - Ja pārgudrie vidzemnieki, tiepīgie latgalieši un izgāzīgie kurzemnieki mūs nesapratīs, tulkošu šo rakstu darbu citās valodās, bet pasaulē tas aizies. Nobeigumā vēl vērsos pie malēnieša patriotisma jūtām un puspajokam pusnopietni uzsaucu: - No tava soļa viss atkarīgs, vai stūrgalvīgais un prātīgais urķis malēnietis paliks vēsturē vai ne. Nestrīdies, bet saki: vai nāksi? Tur visu izstrīdēsim. - Iešu, - visi trīs atbildēja kā viens vīrs. Un tad sākās mūsu saruna, ko man vajadzēja ar steigu pierakstīt. Olafs teica: - Vispirms tev, Janka, vajadzētu uzskribelēt tādu kā ievadu, paskaidrojot, ka malēnieši nav īstenībā malēnieši, bet kultūras ziņā stāv pat augstāk par vidzemniekiem, ka pirmā nopietnā raksta gabala, tas ir, latviešu valodā tulkotās bībeles, pamatos ir Malienas valoda... - Pag, pag, - es iejaucos. - Nelīdīsim vēsturē. Starp citu, bībele nav uzrakstīta dialektā. - Bet kas tev teica, ka jābūt dialektā? - Olafs lēca pretī. - Dialekts ir tikai stila žargons. Vai tu skolā runāji dialektā? - Nē, - es teicu, - bet toreiz, Glika laikā, taču visi tā runāja. - Kā tu zini? - Olafs pikti noprasīja. Man mute palika vaļā. Sapratu, ka viņam to nekādi nevarēšu pierādīt. Par vēsturnieku apgalvojumiem viņš pasmiesies. Sak, kā tad šie to zina? Olafs bija malēnietis, un iestāstīt to, ko viņš nevēlējās, praktiski bija neiespējami. Ja man pat izdotos te atvest dzīvu senci no septiņpadsmitā gadsimta, arī tam viņš neticētu, sacītu: «Jā, viņš gan zina par savu pagastu; bet vai var galvot, ka kaimiņu pagastā arī tāpat runāja?» Glābiņu meklēdams, paskatījos uz Valdi un Zigurdu. Valdis sarauca pieri. - Olaf, tev nav taisnība, - viņš teica. - Kā tu vari sacīt, ka malēnieši īstenībā nav malēnieši? Kultūra ir kultūra, bet malēnietis ir malēnietis. Ja tu tā taisies piesmērēties tiem, nu, tiem pārējiem, tad labāk nebūtu nācis. Janka tak mūs atsauca uz nopietnu lietu, bet tu... Olafs neapvainojās, tikai noprasīja: - Ko? Es izmantoju apjukumu un teicu: -Vēsture lai paliek. Runāsim par šodienas malēnieti. Kādas tam sevišķas īpašības? Lai iznāktu dzīvs, tipisks portrets. - Tipisks? - Zigurds bargi noprasīja. Es bailīgi sarāvos un klusēju. Sapratu: ja malēnieši sāks izkratīt vai, kā humoristi saka, izlikt pa kauliņiem nedrošo vārdu „tipisks”, tad labi nebūs. Par laimi, pietika ar izbailēm. Kaislības vēl nebija iedegušās. - Mūsu senči vecos laikos nesuši ar maisiem gaismu istabās, - Olafs ķērās pie lietas. - Tas ir īsti malēnisks joks, vai ne? - Janka tak aizrādīja par vēsturisko nerunāt, - Valdis atgādināja. - Pag, - Zigurds pacēla pirkstu. - Vai tad jūs nopietni ticat, ka viņi patiešām ar maisiem nesa gaismu? - Nesa, - Olafs palika pie sava. - Kas tad cits šo vietā būtu nesis? Citiem varbūt tajā laikā nebija pat kārtīgu maisu. Ne jau katrā maisā gaisma turas iekšā. - Beidz ar saviem tizlajiem jokiem, - Valdis sarauca pieri. - Mēs te sanācām nopietnai lietai, bet tu... - Pag, - Zigurds viņu apturēja. - Olafs runā par maisiem, bet vai viņš tic... Saproti? Es gribēju teikt, ka malēniešu joki ir viens, bet īstenība - kaut kas cits. Saproti? Ja viens Malienas cilvēks pasmejas par kādu muļķību, tad taču viņš ar to muļķību nenodarbojas. Saproti? Te ir psiholoģija. Tas, ka citiem latviešiem tāda joka nav, ka tie šo joku nobāž, tā teikt, uz malēniešiem, skaidri liecina, ka tieši viņiem, ne mums, šitā vietiņa sūrst, ka viņi paši ir bijuši īstie nejēgas, tikai... - Tas nu neies cauri, - Valdis iebilda. - Jancis te grib kaut ko uzrakstīt, bet tādas lietas redakcija nelaidīs. Tur tak nesēž mūsējie. - Ko? - Olafs atkal brīnīdamies noprasīja. - Patiesība tomēi jāpasaka, - Zigurds neatkāpās. - Kāda patiesība? - Olafs saīga. - Es tev teicu, ka mūsējie pa īstam ir nesuši gaismu ar maisiem. Malēnieši neko neizdomā no zila gaisa. Gaismas nešana lieku reizi rāda, ka viņi ir bijuši pārāki par citiem. Es tak arī šodien nestu, ja nezinātu, kas tā tāda gaisma ir. Visi einšteini, ņutoni un kolumbi ir malēnieši. Iegaumē, tu rupuci, ka šodien zinātnieks neko nevar atklāt, ja viņš nav šitāds, nu... īsts malēnietis. - Tas gan labāk ietu cauri, - Valdis piekrita. - Es neesmu rupucis, - Zigurds aizrādīja. - Tas ir viens. Otrs - tautā jau pārāk iegājušies nostāsti par pārāk lielām malēniešu muļķībām, lai varētu tikt cauri uz einšteinu rēķina. Vai nu mēs esam muļķi, kas tad varonīgi jāatzīst, vai arī mūsu joki nav saprasti, un tad muļķi ir citi, bet mēs kā cilvēki, kas prot un nebaidās par sevi smieties, pelnījuši uzslavu. Un tur ir viss. - Tas gan diez vai atkal ies cauri redakcijām, - Valdis grozīja galvu. - Pārāk iznāk, ka mēs atkal tie gudrie... Tad es iejaucos un apskaidroju: - Ja kaut ko taisa, tad par redakcijām nedrīkst domāt, citādi iznāks pontags un nekas vairāk. Skaidra būšana, ka tie veči, kas muļļājās ar baļķiem upes krastā, nebija gudri, tāpat kā tas vīrs, kas iesaldēja kluci ledū, lai vasarā zinātu, kur nogremdēts ezerā pulkstenis, vai arī tas, kurš taisīja sētu apkārt mežam, lai vilki netiktu no meža ārā. Skaidrs. Mūsu senči šos muļķus atzinuši par malēniešiem. Vai īstenībā tādi āksti bijuši vai ne, grūti pateikt. Ticamāk, ka bijuši, jo, redz, vēl tagad Olafs apgalvo, ka ne visi maisi derīgi gaismas nešanai. | Literāti, Sabiedriskie darbinieki |  |  | Rakstnieks Jānis Mauliņš |  | Rakstnieks ar abām meitām Londonā | |||
| Neimanis | Jānis | ārsts dzimis 1860.gadā Gulbērē zemkopja ģimenē, mācījies Vecpiebalgas draudzes skolā un Valkas skolotāju seminārā. 1885.-1895.gadam studējis medicīnu Tērbatā. Pēc studijām nelielu laiku strādājis Kurzemē, bet 1898.gadā uzaicināts uz Alūksni par draudzes ārstu. Pirmais latviešu tautības ārsts Alūksnē. Ap 1906.gadu dibinājis pilsētā pirmo slimnīciņu ar astoņām vietām. Taču pēc ārsta nāves 1909.gadā slimnīca darbu pārtraukusi. | Medicīnas darbinieki | ||||||||
| Plīsis | Jānis | Elektrotehniķis, sportists un izglītības darbinieks Jānis Plīsis dzimis 1923. gada 14. aprīlī Alsviķu pagastā [Plīšos?]. Pauļa Plīša brālis. Pēc Alsviķu pamatskolas, VEF arodskolas un Rīgas Valsts tehnikuma beigšanas strādāja rūpnīcā VEF. Darbu pārtrauca Otrais pasaules karš. Bēgļu gaitās Vācijā dzīvoja Hanavas nometnē, kur noslēdza mūža derību ar Mildu Briedi. Nometnē nodarbojās ar sportu, ko jau bija sācis Latvijā. Kā desmitcīņnieks guva ievērojamus panākumus vairākās vieglatlētikas disciplīnās – lodes grūšanā, diska un šķēpa mešanā, tāllēkšanā un augstlēkšanā. Saņēma daudz dažādu balvu un atzinības rakstu par sasniegumiem sportā. 1951. g. pēc Džordža Viljama koledžas (George Wiliams College) un „Williams Bay United Church of Christ” izsaukuma ieceļoja ASV. 18. jūn. viņš kopā ar dzīvesbiedri Mildu apmetās minētās koledžas nometnē pie Ženēvas ezera, kur sākumā bija elektriķis. Vienlaikus aktīvi iesaistījās latviešu sporta dzīvē. Darbojās arī kā treneris latviešu jaunatnes vasaras nometnēs. Vēlāk ar viņam raksturīgo centību un uzņēmību izvirzījās par Viljama koledžas sporta treneri un Ženēvas ezera nometnes pārvaldnieku (property manager). Apritot 25 darba gadiem, 1976. g. vasarā koledža sarīkoja viņam godināšanu. Nokalpojis šajā darbā teju 40 gadus, J. Plīsis devās pelnītā atpūtā. Jāņa Plīša vārdā tika nosaukta viena no koledžas galvenajām ēkām – „Maintenance Building”. Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Skolotāji, Sportisti | ||||||||
| Pumpītis | Jānis | dzimis 1883.gada 23.jūnijā Alsviķu pagastā. 1905.gada revolūcijas laikā Alsviķu Ķemera pagasta skolas skolotājs. Uzstājies mītiņos unĶemera (tagadējā Strautiņu) skolā strādājis pēc jaunajām mācību programmām. Soda ekspedīcijai ierodoties, aizbēdzis uz Pēterburgu, kur dzīvojis ar svešu vārdu. Tad dzīvojis Novgorodas guberņas latviešu kolonijā, pēc tam studējis Petrogradas skolotāju institūtā. Pēc pirmā pasaules kara bijis Alūksnes vidusskolas skolotājs, valkas apriņķa pamatskolu inspektors, Latvijas tautskolu direktora Jāņa Jirgena palīgs. 1915.gadā Lāzberģa pagasta skolas skolotājs. 1939.gadā Izglītības ministrijas tautskolu direktora biedrs. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. | Skolotāji, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Punte | Jānis | Lauksaimnieks un militārs darbinieks, LKOK Jānis Punte Jēkaba dēls dzimis 1896. gada 6. aprīlī (24. martā) Alsviķu pagastā zemkopja ģimenē. Krievu armijā iesaukts 1915. g., dienējis 7. Bauskas latv. strēln. pulkā, kur beidzis mācību komandu un piedalījies daudzās kaujās. Apbalv. ar Jura krusta III, IV šķ., sasniedzis vecākā apakšvirsnieka pak. Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 7. jūn. Alūksnē, piedalījies kaujās pret bermontiešiem pie Rīgas un pret lieliniekiem Latgalē. 1921. g. paaugstināts par virsseržantu. 1921. g. apbalvots ar LKO. Virsseržants 7. Siguldas kājnieku pulkā. Atvaļināts 1921. g. 10. apr. Piešķirta jaunsaimniecība Annas pag. Lāčplēšos, kurā saimniekojis līdz 1944. g., kad devies uz Vāciju. 1947. g. izceļojis uz Angliju; dažādu darbu strādnieks. Mūža pēdējos gadus aizvadījis kā pensionārs latv. luterāņu Londonas draudzes ārpilsētas mītnē Roufontas (Rowfant) muižā. Miris 1982. gada 14. maijā . Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Militārie darbinieki | ||||||||
| Selga (līdz 1939. gadam Nīders) | Jānis | dzimis 1913. gada 16. janvārī Valkas apriņķa Alsviķu pagasta Spīdzeniekos ( tagadējā Alūksnes novadā) – miris 1986. gada 12. maijā Rīgā, apbedīts Alūksnes kapos. Gleznotājs. Dzimis zemnieku ģimenē. Mācījies Ķemeru pamatskolā, Leo Svempa studijā Rīgā (1942. – 1944.). Bijis kinooperatora palīgs filmās „Zvejnieka dēls” (1939.), „Kaugurieši” (1941.). Bijis teātra dekorators Alūksnē, strādājis dažādos darbos. Spīdzenieku pilskalna pakājē uzbūvējis māju „Senpils”, kur izvietojis etnogrāfisku priekšmetu krājumu. Izstādēs piedalījies no 1948. gada. Personālizstādes Alūksnē, Rīgā, šauļos. Piemiņas izstādes Gaujienā, Balvos. Gleznojis pārsvarā eļļas tehnikā. Darbi – ainavas, klusās dabas, ģīmetnes, strēlnieku tēmai veltīti darbi. Mākslinieka savdabīgajai personībai veltīta Jāņa Poļa veidotā grāmata „Teiksmu kalnā”, izdota 2013. gadā, sagaidot gleznotāja 100. jubileju. | Mākslinieki | ||||||||
| Sērmūkslis | Jānis | dzimis 1855.gada 30.jūlijā Lāzberģa muižā. No 1868.- 1871.gadam mācījies Alūksnes draudzes skolā, no 1871.- 1874.gadam Valkas skolotāju seminārā. 1880.gadā iestājies Pēterburgas konservatorijā. 1883.gadā beidzis ērģeļu kursu ar brīvmākslinieka grādu un lielo sudraba medaļu. 1887.gadā pārcēlies uz Liepāju, kur sīvā sacensībā ar vairākiem Vācijas ērģelniekiem uzvarējis konkursā par Liepājas Trīsvienības baznīcas ērģelnieka vietu. Tikai pēc J.Sērmūkšļa apstiprināšanas ērģelnieka kārtā vācu augstmaņi atskārtuši, ka par ērģelnieku viņiem būšot zemnieku kārtas cilvēks. Neraugoties uz protestiem, oficiāla iemesla līguma laušanai nebijis. J.Sērmūkslis tur strādājis kā ērģelnieks un kora vadītājs, pasniedzis arī mūzikas mācību. Spēlējis ar smalki izkoptu tehniku uz slavenajām Liepājas ērģelēm. Viņš bija pirmais ērģelnieks uz jaunajām 1886.gadā uzstādītajām ērģelēm.Tur ērģeles spēlējis līdz 1913.gadam. Miris 1913.gada janvārī. | Ērģelnieki, Mūziķi | ||||||||
| Simsons | Jānis | dzimis 1887. gada 18. martā Annas pagasta „Dostās”.Beidzis Alūksnes draudzes skolu. 1902. gada skolā izdots skolēnu žurnāls „Maņa”, kuru rediģējis J. Simsons.Skolotāji A. Ernests un H. Salnis to labprāt atļāvuši. 1931. gada rudenī dzīvojis Alūksnē. Dzimtajās mājās viņa stādīta liepa. Pēterpilī klausījies Tautas universitātes lekcijas par literatūras un mākslas vēsturi.1909. gada iestājis „Latvju dramatiskajos kursos”, beidzis ar izcilību. I pasaules kara laikā strādājis Maskavas latviešu teātrī, tad Valkā.Pēc kara mācījies Parīzē Žensjē un Kapo studijās. Strādājis Dailes teātrī, bijis izrunas konsultants un aktiera mākslas pedagogs. 30. gados strādājis Alūksnē, iestudējis Raiņa „Pūt vējiņi”, Annā – Hauptmaņa „Nogrimušo zvanu”.Tēvs Jānis – zemkopis, sieva – aktrise Ludmila špilberga.Miris 1939. gadā 1. augustā Inčukalnā, apglabāts Rīgā, Meža kapos. | Kultūras darbinieki | ||||||||
| Spulde | Jānis | dzimis Alūksnē 1885.gada 22.septembrī. Aku meistars. Strādājis Ūdens, gāzes , centrālās apkures un vēdināšanas instalatora amatā. | Aku meistari, Amatnieki | ||||||||
| Timans | Jānis | Ķirurgs – stomotologs Jānis Kārlis Timans dzimis 1922. gada 11. janvārī Alsviķu pagasta Platpīru ciemata Timanos skolotāja Otto Timana ģimenē. Pabeidzis Alsviķu pamatskolu un Alūksnes ģimnāziju (1940). Iestājās LU Medicīnas fakultātē, bet kara apstākļos nevarēja to pabeigt. Jau „Baigajā gadā” iesaistījās jauniešu pagrīdes kustībā, kopš 1941. gada vasaras bija kapteiņa Kristapa Upelnieka grupas dalībnieks. Tika izsekots un arestēts, bet perfektā vācu valodas prasme viņu izglāba no ieslodzījuma koncentrācijas nometnē. 1944. g. rudenī emigrēja uz Rietumeiropu, ilgus gadus strādāja Anglijas valsts dienestā. Tikai 1950. g. varēja atsākt medicīnas studijas Bristoles universitātē. Ieguva ķirurga – stomotologa diplomu. Atvēra privātu stomotoloģijas klīniku Kentas grāfistē. Par sasniegumiem medicīnā viņa biogrāfija ievietota „Slaveno Kentas ļaužu Goda grāmatā”. Miris 2008. gada 20. novembrī; viņa pelnu urna apbedīta Alūksnes Lielajos kapos. Turpat apbedīta viņa dzīvesbiedre Lilija Ērika Antonija (dz. Melnalksne, 22.09.1922–09.09.1981). Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Medicīnas darbinieki | ||||||||
| Vulfs | Jānis | dzimis 1858. gada 11. janvārī. Baltijas skolotāju semināra audzēknis Rīgā no 1874. līdz 1877. gadam, semināru beidzis. Strādājis par skolotāju Mazsalacas draudzes skolā (1877. – 1886.). Donas kazaka apgabalā (1887. – 1917.). No 1909. gadā strādājis Alūksnes izglītības biedrības pirmmācības skolā un vidusskolā par dabas zinātņu skolotāju. Alūksnes ģimnāzijā mācījis vēsturi no 1919. gada. Jānis Vulfs – gaismas nesējs. Visu tautskolotāja algu iztērēja vēstures, literatūras un citu grāmatu iegādei. Augstākais bauslis – izglītoties un izglītot. Daudzus ar privātstundām aizvadījis līdz vidusskolai. Nodarbojies ar tulkošanu. Pazīstama rakstnieka Eduarda Vulfa tēvocis. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. | Skolotāji, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Zālītis | Jānis | – dzimis 1951. gada 3. jūlijā Bejas ciema „Dārzniekos”. Literatūrzinātnieks, filoloģijas zinātņu kandidāts (1987.), filoloģijas doktors (1992.). Dzimis kolhoznieku ģimenē. Beidzis Bejas astoņgadīgo skolu (1967.), Alūksnes 1. vidusskolu (1970.), Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu (1975.). 1974. – 1993. gadam strādājis Zinātņu Akadēmijas Valodas un literatūras institūtā, kopš 1989. gada vecākais zinātniskais līdzstrādnieks. Bijis galvenais redaktors izdevniecībās „Nordik” un „Tapals”. Rakstnieku savienības biedrs no 2001. gada. Galvenokārt sarakstījis darbus par literatūras sakaru jautājumiem. Nozīmīgākā publikācija „Kārlis Skalbe un Ļevs Tolstojs”. Daudzu grāmatu sastādītājs, , priekšvārdu un pēcvārdu autors. | Literatūrzinātnieki | ||||||||
| Zaube | Jānis | zinātnieks, dzimis 1915. gada 9. maijā – miris 1980. gada 3. augustā. Dzimis Alsviķos. Valodnieks. Maģistra grādu ieguvis Latvijas Universitātē 1941. gada. Tur strādājis par asistentu no 1941. līdz 1944. gadam. Pēc kara bijis lektors Baltijas Universitātē no 1946. gada līdz 1949. gadam, 1953. gadam J. Zaube ieguvis doktora grādu Ludviga Maksimiliana Universitātē Minhenē VFR. No 1966. gada vadījis latviešu valodas kursu Rietummičiganas Universitātē Kalamazū, ASV. Miris Čikāgā (ASV). | Valodnieki, Zinātnieki | ||||||||
| Zvirbulis | Jānis (Ivans) | dzi mis 1885. gada 9. martā Rjazaņā. Lauksaimnieka dēls. Mācījies un beidzis Baltijas skolotāju semināru Kuldīgā. 1908. – 1920. gadam Alūksnes pareizticīgo draudzes skolas skolotājs, vienlaicīgi 1912. – 1917. gadam strādājis Alūksnes augstākajā tautskolā. 1920. – 1931. gadam mācījies dziedāšanu Alūksnes izglītības biedrības ģimnāzijā. Apbalvots ar Atzinības krustu. | Skolotāji | ||||||||
| Ratenieks | Jānis Aleksandrs | Inženieris, dzimis 1897.gada 1.aprīlī Alūksnē. Beidzis reālskolu Maskavā un Latvijas Universitāti, būvinženieris. Rajona inženieris kopš 1929.gada. 1930.-1940.gadam darbojies Aizsargu organizācijā. Apbalvots ar Aizsargu organizācijas nopelnu krustu. šoseju un zemesceļu departamenta rajona inženieris Valmierā. Informācijas avots:http://biographien.lv/R_dizc.html Jānis Ratenieks Es viņu pazīstu: Latviešu biogrāfiskā vārdnīca. | Inženieri | ||||||||
| Stradiņš | Jānis Ivars | – dzimis 1943. gada 27. jūnijā Alūksnē. Rakstnieks. Dzimis ekonomista un pianistes ģimenē. Beidzis Rīgas 49. vidusskolu (1961.), strādājis rūpnīcā VEF (1961. – 1962.), dienējis armijā (1962. -1964.), studējis Rīgas Politehniskā institūta Elektrotehnikas fakultātē (1964. – 1967.),, beidzis Latvijas Valsts universitātes Finansu un tirdzniecības fakultāti (1984.). Ar pārtraukumiem strādājis dažādos Sakaru ministrijas uzņēmumos. Pirmā publikācija – stāsts – „Biete” 1992. gadā. Raksta galvenokārt detektīvromānus. | Literāti, Finansisti | ||||||||
| Berkulis | Jēkabs | Paideru skolas pārzinis. Skola dibināta 1871.gadā. Pie skolas iestādījis nelielu augļu dārzu, iesaistījies pagasta sabiedriskajā dzīvē, vadīja dziedāšanas biedrības kori. 1912.gadā, nostrādājis skolā 41 gadu, aiziet pensijā. Kopā ar ģimeni pārceļas uz pilsētu. 1917.gadā viņam kādu laiku nemaksā pensiju, rezultātā saslimst ar nerviem. Miris 1936.gadā 83 gadu vecumā. Apglabāts Alūksnes kapos. | Skolotāji | ||||||||
| Kazaks | Jēkabs | dzimis 1895. gada 18. februārī Rīgā – miris 1920. gada 30.novembrī Rīgā. Gleznotājs, grafiķis. Mācījies J. Madernieka studijā, Rīgas pilsētas mākslas skolā (1912.-1915.) un Penzas mākslas skolā (1915.-1917.). 1918. gadā strādājis Alūksnes II pakāpes darba skolā par zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju, vienlaikus daudz strādājis arī radoši, galvenokārt grafikā. Drīz atgriezies Rīgā, aktīvi iesaistījies Ekspresionistu grupas izveidošanā. Izstādēs piedalījies no 1914. gada. Agrās nāves cēlonis – tuberkuloze.Apglabāts Rīgā Torņakalna kapos. | Mākslinieki | ||||||||
| Paeglis | Jēkabs | dzimis 1883.gada 7.martā Launkalnes pagastā. Mūrnieka meistars. Dzīvojis Alsviķu pagasta Paegļos. Miris Alsviķu pagastā 1942.gada 25.februārī, apglabāts Alūksnes kapos. | Amatnieki, Mūrnieki | ||||||||
| Vīnups | Jēkabs | provizors, Apes aptiekārs, Latvijas farmaceitu biedrības biedrs, Lettgallia’s filistru biedrības biedrs, Letgallia’s filistrs, Valkas 7. Aizsargu pulka III bataljona farmaceits,Apes brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības priekšnieks, Latvijas aerokluba Apes nodaļas priekšnieka vietnieks, Latvijas Sarkanā Krusta Apes nodaļas priekšnieka vietnieks,Apes pilsētas valdes loceklis. Miris Apē1938.gada 15.maijā. Apglabāts Strupdeguņu kapos Platones pagastā. Informācijas avots : Brīvā Zeme .- 1938.-16.maijs | Medicīnas darbinieki | ||||||||
| Skuja (dz. Drelniece) | Jete | šuvēja, dzimusi 1904.gada 11.novembrī Alūksnes pagasta Celenskos, Valkas apriņķī četru bērnu ģimenē (trīs meitas un dēls). Agri zaudējusi māti. Pēc skolas beigšanas izmācījusies par šuvēju. Precējusies ar kaimiņu mājas jaunekli Arturu Skuju. Strādājusi Alūksnē par šuvēju. 1945.gadā dodas bēgļu gaitās uz Vāciju. 1950.gadā aizceļo uz ASV Mičiganu, kur strādā lauku darbus. Pēc tam pārceļas uz Čikāgu un strādā kādā uzņēmumā savā profesijā. šuvēja līdz aiziešanai pensijā. Mirusi 1997.gada 21.februārī, apglabāta Olivkalna kapos Čikāgā (ASV). Informācijas avots:Malienas Ziņas 10.05.1997 | Amatnieki, Šuvēji | ||||||||
| Harders | Joachims-Johans | Alūksnes luterāņu draudzes skolas skolotājs dzimis 1752.gadā. Viņš ir arī ērģelnieks. Harders mācījis lasīt, rakstīt, rēķināt un dziedāt. Miris 1839.gada 2.aprīlī 87 gadu vecumā, apglabāts Alūksnes kapos. | Skolotāji, Ērģelnieki | ||||||||
| Garcs (Gartz, J.V) | Johans | Medicīnas darbinieks, dzimis 1837.gada 29.janvārī Kurzemē. Saņēmis mājas izglītību, mācījies Jēkabpils apriņķa skolā. Tērbatā studējis farmāciju, ekonomiku un medicīnu. 1867.-1869.gadam bija ārsts Māriņkalnā (Marienstein) Informācijas avots:Malienas Ziņas 30.01.1997 | Medicīnas darbinieki | ||||||||
| Girgensons | Jozefs Gustavs Otto | mediķis,dzimis 1833. gada 18. augustā Apekalna draudzē. Apmeklējis ģimnāziju Rīgā, Tallinā, no 1851. līdz 1852. gadam studējis zooloģiju Tērbatas universitātē, no 1852. līdz 1856. gadam – medicīnu. Terapeitiskas klīnikas un Tērbatas apriņķa hospitāļa universitātes nodaļas asistents. No 1859. gada – medicīnas doktors; no 1859. līdz 1861. un 1862. līdz 1866. gadam Alūksnes, Zeltiņu un Apekalna draudžu ārsts. No 1861. līdz 1862. gadam ārzemēs. No 1866. līdz 1880. gadam jaunākais ordinators guberņas lauka hospitālī Pleskavā, no 1880. līdz 1884. gadam vecākais ordinators turpat, turpat arī ģimnāzijas ārsts. No 1877. līdz 1878. gadam virsārsts militārajā lazaretē Birzulā (Pleskavas guberņā?). Kopš 1884. gada 30. marta līdz 1889. gadam – Aleksandra augstumos Rīgā (psihiski slimo medicīnas iestāde). Virsārsts. Pilsētas padomnieks. Kopš 1902. gada kā pensionārs dzīvoja Cēsīs. | Medicīnas darbinieki | ||||||||
| Caune | Jūlijs | arhitekts dzimis 1862. g. 4. martā Gaujienā. Pirmo izglītību ieguvis, mācoties mājās, bet vēlāk — Pēterburgā, Galvenajā vācu Pētera—Pāvila skolā. Augstāko izglītību ieguvis Krievijas Mākslas akadēmijas Arhitektūras nodaļā, kuru absolvējis 1889. g. 4. novembrī ar sudraba medaļu kā arhitekts. Mācību periodā Mākslas akadēmijā nākamais speciālists strādājis par palīgu pie vairākiem Pēterburgas arhitektiem — 1887. g. ceļot I Krievijas apdrošināšanas sabiedrības ēku, ūdens turbīnas Narvas ūdenskritumā Krenholmā, netālu no Narvas u.c. Pēc Mākslas akadēmijas beigšanas sākusies J. Caunes patstāvīgā arhitekta darbība. Jūlijs Caune dzīvoja un strādāja Harkovā, pēc viņa projektiem tur tika uzceltas vairāk nekā 100 ēkas, no kurām 17 ir arhitektūras pieminekļi. Miris 1930.gadā. | Arhitekti | ||||||||
| Egle | Jūlijs | dzimis 1887.gada 23.janvārī Bejas pagastā. 1908.gadā beidzis Valmieras skolotāju semināru. Skolotājs, mācījies arī Tērbatas Universitātē, 1920.-1922.gadam mācījies Latvijas Universitātē teoloģiju. 1922.-1936.gadam Gulbenes draudzes mācītājs, 1922.-1924.gadam Alūksnes draudzes vikārais mācītājs. 1936.-1938.gadam Zeltiņu draudzes mācītājs. Miris 1938.gada 28.februārī Zeltiņu pagastā. | Mācītāji | ||||||||
| Krastiņš | Jūlijs | dzimis 1882.gada 12.augustā Kalncempju (toreiz Kalnamuižas) pagasta Ermiķos. Miris 1950.gada 27.martā. Mācījies draudzes skolā, Blūma mākslas skolā, pie J.Rozentāla. Bijis Alūksnes, Lejasmiesta un Gaujienas ģimnāzijas skolotājs (1919 – 1933). Pirmā izstāde 1912.gadā. Jūlijs Krastiņš bija mākslas izstāžu organizētājs Alūksnē, Lejasciemā. Piedalījās mākslinieku grupas „Zaļā vārna” organizētajās izstādēs Valkā un citās Vidzemes pilsētās, piedalījās Neatkarīgo mākslinieku savienības pirmajās izstādēs Rīgas mākslas muzejā 1920.gadā kopā ar izciliem māksliniekiem. Darbu skaits sasniedz ap 2000, lielāko tiesu dabas ainavas. Ļoti daudzi darbi atrodas alūksniešu privātkolekcijās. Gleznās raksturīgi zilie toņi. Apglabāts Alūksnes kapsētā. | Skolotāji, Mākslinieki | ||||||||
| Lācis | Jūlijs | Skolotājs un ērģelnieks Jūlijs Lācis dzimis 1863.gada 22.decembrī Alsviķu pagastā. Mācījies Alūksnes draudzes skolā pie Kārļa un Jāņa Krūmiņiem. 1885.gadā beidzis Tērbatas skolotāju semināru. Kā palīgskolotājs strādājis: Jaunlaicenes kantora (1885/86), Annas (1886/87) un Alūksnes (1887 – 90) pagastskolās. 1891.gada 15.oktobrī ievēlēts par draudzes skolotāju un ērģelnieku Zeltiņos. 1925.gadā, kad slēdza veco (Dukulienas) draudzes skolu, tās skolotāju – skolas pārzini Jūliju Lāci pārcēla uz minētās skolas darba turpinātāju – Zeltiņu sešklasīgo pamatskolu. Kā skolotājs Zeltiņos nostrādāja līdz 1931.gada 1.augustam, kad pensionējās un turpmāk dzīvoja savā saimniecībā Zeltiņu pagasta Dzelmēs. Jūlijs Lācis kā ērģelnieks nostrādāja 48 gadus, kā skolotājs – 46 gadus. Aktīvi darbojās sabiedriskajā dzīvē. Līdz 1934.gadam bija Latviešu Zemnieku Savienības biedrs un Zeltiņu nodaļas valdes loceklis. Ilgus gadus sastāvēja aizsargu organizācijā. Nodibinoties Zeltiņu lauksaimniecības biedrībai, 1937.gadā iestājās arī tajā. Miris 1938.gada 15.aprīlī, apbedīts Zeltiņu kapos. Informācijas avots:Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Skolotāji, Ērģelnieki | ||||||||
| Medenieks | Jūlijs | dzimis 1906.gada 9.februārīBejas pagasta „Murjāņos”. Jaunatnes audzinātājs, sabiedriskais darbinieks, skauts. Pēc Gulbenes komercskolas beigšanas, strādā Mālupes mežniecībā par taksatoru. Jaunības gados darbojas biedrībās, dzied koros, spēlē teātrī Mālupē. 1927.gadā uzsāk kara dienestu 7.Siguldas kājnieku pulkā Alūksnē, instruktoru rotā. Beidz ar izcilību. Pēc tam 3 gadus vada Litenes nometnes izbūves darbus. Ārpus dienesta darbojas skautu organizācijā, teātrī. 1935.gadā dodas laulībā ar Alūksnes pagasta skolotāju Olgu Zvejnieci. Atvaļina 1940.gada oktobrī. Dabū darbu Alūksnes nepilnajā vidusskolā, kur strādā sieva. Vācu laikā strādā Alūksnes pagastā par lauksaimniecības lietu sekretāru. 1943.gadā jūnijā iesauc Leģionā un iedala Alūksnes trauksmes komandā. Ģimene dodas bēgļu gaitās. Medenieks karā tiek ievainots un viņš satiekas ar ģimeni.1949.gadā ģimene dodas uz Austrāliju. No 1950.gada dzīvo Melburnā, kļūst par skautu pulciņa vadītāju. Pārkvalificējas par garīgi defektīvo un psihiatrisko slimnieku kopēju. Abi ar sievu strādājuši latviešu svētdienas skolā par skolotājiem, režisors jaunatnes pulciņa teātrim. | Sabiedriskie darbinieki | ||||||||
| Miesnieks | Jūlijs | Tēlnieks Jūlijs Miesnieks dzimis 1894. gadā Alsviķu pagastā. Pēc vidusskolas beigšanas, sekojot vecāku gribai, brauca studēt inženierzinības uz Pēterpili. Viņš pabeidza arī Pēterpils ķeizarisko akadēmiju. Kādu laiku strādāja Kijevā. Iesaukts armijā kopā ar vairākiem brāļiem, kas krituši. Darbojies Latvijas konsulātā Ļeņingradā, kur daudz darījis latvju mākslinieku darbu reevakuēšanā. Pēc valsts darba Miesnieks nodevās celtniecībai, uzceldams 7. Siguldas pulkam Alūksnē, 5. Cēsu pulkam Rīgā, Liepājas brāļu kapiem, gleznotājam R. Pērlem u.c. pieminekļus. Blakus tam nodarbojās arī ar pēcnāves masku veidošanu pirmajam valsts prezidentam J. Čakstem, Rainim, T. Zeifertam, ģenerālim Radziņam, brāļiem Kaudzītēm u.c. Strādāja pilsētas slimnīcā un leprozorijā, izgatavodams mācības līdzekļus Latvijas un Lietuvas universitātēm, skolu muzejam utt. Ar sirdstrieku pēkšņi miris vilcienā Rīga–Gulbene, sestdien, septembra sākumā 1931. gadā. Apbedīts pēc 9. septembra Alūksnē. Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Mākslinieki, Tēlnieki | ||||||||
| Reķis | Jūlijs | Tautsaimnieks Jūlijs Reķis dzimis 1913. gada 3. februārī Alsviķu pagasta Incekalnos lauksaimnieku Jāņa un Kristīnes Reķu sešu bērnu ģimenē. Pēc Alūksnes ģimnāzijas beigšanas LU studēja vēsturi un tautsaimniecību, piedalījās studentu korporācijā „Valdemārija”. „Baigajā gadā” iestājās nacionālo partizānu rindās, bet vācu laikā – Valkas apriņķa policijā. Pirms kara beigām nokļuva Vācijā – Pilavā, tad Tīringenā, pēc tam vairākās bēgļu nometnēs, visilgāk Darmštatē. 1949. g. ieceļoja ASV un nepilnu gadu strādāja lauku darbos Viskonsinā. Tad pārcēlās uz Čikāgu un 26 g. strādāja „Nabisco” uzņēmumā līdz aiziešanai pensijā. Iesaistījās latviešu sabiedriskajā dzīvē, bija „Daugavas Vanagu” apvienības biedrs „Valdemārijas” kopas filistrs. Darbojās Čikāgas Latviešu biedrībā. Pēc grūtas slimošanas miris Indiānas štatā, Blūmingtonā 1986. gada 26. martā 73 gadu vecumā. Apbedīts Skokie kapos. Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Tautsaimnieki | ||||||||
| Smarods | Jūlijs | zinātnieks, dzimis 1884.gada 3.septembrīJaunrozes pagastā, tagadējā Apes pagasta „Jaunmelnupēs”.Viņš bija maz pazīstamas nozares – mikoloģijas (zinātnes par sēnēm) pārstāvis. J.Smarods savācis daudz mikoloģiska materiāla un uzrakstījis gandrīz tūkstoti publikāciju par Latvijas sēnēm. No 1931. Līdz 1963.gadam izdoti viņa savākto Latvijas sēņu herbārija 28 sējumi ar 1400 paraugiem, galvenokārt dažādām pazīstamām sēnēm. Viņš bija līdzautors vairāk nekā 30 zinātnei jaunu sēņu sugu aprakstīšanā. J.Smarods mirst 1956.gada 13.februārī. Tikai gadu pirms viņa nāves valdība atzīst viņa sasniegumus un piešķir Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka goda nosaukumu. | Zinātnieki | ||||||||
| Ziediņš | Jūlijs | dzimis 1888. gada 25. februārī Annas pagasta „Kadilās”. Dziedāšanu mācījies vispirms pie Jāņa Korneta, kara laikā Maskavā pie Massini un Gerasimenko, vēlāk Maskavas konservatorijā profesora Sekar – Rožanska klasē. 1920. gadā Saistījies Latvijas Nacionālajā operā kā solists. Dziedājis basa partijas operās: „Baņuta”, „Uguns un Nakts”, „Jevgeņijs Oņegins”, „Donžuans”, „Traviata” un citās. No 1922. gada „Latvijas Sarga” redakcijā mūzikas nodaļas vadītājs, rīkojis patstāvīgus koncertus provincē. 1927. gadā rakstījis mūzikas kritikas „Brīvā Tēvija”, rosīgi darbojies Ceļojošajā operā tās pirmajos gados kā dziedātājs un administrators. Slimojis ar hronisku kakla kataru, tāpēc vasarās spiests strādāt „Kadilās”. Viņam fotoportretus dāvinājuši daudzi mākslinieki, arī Ādolfs Kaktiņš. 20. gadu beigās Jūlijs pārnāca dzīvot uz „Kadilām” kā viens no saimniecības mantiniekiem. Jūlijs nebija tas cilvēks, kuram interesētu zemkopība. Nevārēšana atgriezties Rīgā rūgtināja viņa dvēseli vienmēr. Viņš klausījās radio, lasīja grāmatas (V. Igo, Ļ. Tolstojs, R. Blaumanis). Pie sienas mājās R. Blaumaņa portrets. Sacerēja lugas. | Dziedātāji, Mūziķi, Sabiedriskie darbinieki | ||||||||
| Živa | Jūlijs | Militārs darbinieks LKOK Jūlijs Živa Kārļa d. dzimis 1896. gada 29. oktobrī Alsviķu pag. zemkopja ģimenē. Krievu armijā iesaukts 1915. g., dienējis 425. Kargopoles kājn. pulkā un piedalījies Sāmsalas aizstāvēšanā. 1917. g. pavasarī pārcelts uz latv. strēln. Rezerves pulku. Augustā nosūtīts uz 7. Bauskas latv. strēln. pulku, piedalījies kaujās Nītaures apkārtnē. Pēc krievu armijas sabrukuma palicis Latvijā. Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 9. jūn. Alūksnē, piedalījies cīņās pret bermontiešiem pie Rīgas, Latgales atbrīvošanā. 1920. g. apbalvots ar LKO. 1921. g. paaugst. par virsseržantu. Beidzis virsdienesta instruktoru kursus. Piešķirta jaunsaimniecība Mārkalnes pag. Lielajā Gāršā. 1939. g. apb. ar Viestura ordeņa V šķiru. 1941. g. 18. jūn. Cēsīs apcietināts. 1941. g. 12. dec. Krasnojarskas nov. Taimiras apg. tiesas izbraukuma sesija notiesāja Živu uz 10 gadiem (KPFSR KK 58-1). No 1950. g. nov. atradies nometinājumā Noriļskā, strādājis par dzelzceļnieku. 1956. g. atbrīvots, 1957. g. atgriezies Cēsīs, bijis tiltu atslēdznieks dzelzceļa dienestā. Miris 1963. gada 19. (24.?) jūnijā Cēsīs, apbedīts Bērzaines kapos Cēsīs. Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, Militārie darbinieki | ||||||||
| Cīrulis | Juris | dzimis 1870. gadā 22. IV. – miris 1942. gadā. Būvējis Olderu mājas (L. Ezera un Tirgotāju ielās) un Laurencenē, arī Tūteru māju cēlis. Ziemās strādājis pa māju kā galdnieks. Gatavojis logu rāmjus, durvis, mucas. Tolaik nebijis mehānisko ierīču, tāpēc visu nācies veikt ar rokas instrumentiem. | Amatnieki, Būvnieki | ||||||||
| Ozoliņš | Justīns | dzimis 1868.gada 2.martā Sarkaņu pagasta „Kakšos”. Mācījies Lazdonas pareizticīgo draudzes skolā. No 1884.līdz 1888.gadam mācījies Baltijas skolotāju seminārā Rīgā un Kuldīgā. Pēc semināra beigšanas divus gadus bijis skolotājs – psalmotājs Alūksnes pareizticīgo draudzes skolā, pēc tam Valmierā. Vēlāk kādus gadus bijis pārdevējs valsts degvīna tirgotavā Rīgā, pēc tam – ierēdnis (kroņa palātā). Latvijas brīvvalsts laikā – Finansu ministrijas nodokļu departamentā.Viņš kā pedagoģiskās padomes loceklis parakstījies 1927.gada apliecībās par Bejas 6.-klasīgās pamatskolas beigšanu. Miris 1921.gada 21.decembrī. | Skolotāji | ||||||||
| Ābens | Kārlis | zinātnieks, dzimis 1896. g. 23. septembrī Bejas pagastā – 1976. g. 22. oktobrīTartu – filologs, filoloģijas zinātņu kandidāts, LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1956.), Igaunijas PSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1976.). Mācījies Valmieras skolotāju seminārā (1914. – 1918.), beidzis Tartu universitāti (1936.). Līdz 1930. g. dzīvo Latvijā. Mācījis igauņu valodu LVU (1940. – 1941.), latviešu valodu Tartu universitātē (1944. – 1961.). Tulkojis igauņu valodā (no 1961.) R. Blaumaņa, R. Ezeras, I. Indrānes, V. Lāča, L. Laicena, V. Lāma, J. Poruka, J. Raiņa, O. Sakses, Z. Skujiņa, A. Upīša darbus. Sastādījis vārdnīcas „Lati – eesti songraamat” (1959. – 1966.), „Igauņu – latviešu vārdnīca” (1967), „Igauņu – latviešu sarunu vārdnīca” (1973). | Valodnieki, Zinātnieki | ||||||||
| Atgāzis | Kārlis | pedagogs, dzejnieks, dzimis 1906.gada 14.janvārī Zaubes pagasta „Vecdurjēnos”, miris 1985.gada 23.martā. Uzaudzis Nītaures (agrāk Zaubes) pag. „Mellēs”, tēva mājās pie Ezerrožu ezera. Mācījies Nītaures skolā, 1922.-1927.gadam Rīgas Skolotāju institūtā. Pēc tam īsu laiku skolotājs Gatartā, tad karadienestā Daugavpilī. 1929.-1941.gadam skolotājs Ilzenē. 1941.-1944.gadam Alsviķos „Strautiņu” skolā. Pēc kara turpat no 1947.-1951.gadam. 1952.-1966.gadam strādā Bejas skolā, pēc tam Alūksnē. Specialitāte – dziedāšanas, zīmēšanas, literatūras skolotājs. Kora diriģents. Labs latviešu literatūras pazinējs. 1931.gadā ar pseidonīmu Kārlis Krauja iznākusi dzejoļu grāmata „Mirkļu spēle”.Kārlis Atgāzis bija arī Ilzenes 867.Ilzenes mazpulka vadītājs visā tā pastāvēšanas laikā. Precējies 1932.gadā ar Aldonu Dimiņu (dzejnieci Aldonu Atgāzi), kura toreiz dzīvoja Ilzenes pagasta Kārklupē. Ģimenē četri bērni . Rolands Koftuņenko grāmatā „Neatzītie karavīri. Kaujas virsnieka stāsts.” Publicējis izrakstu no skolotāja atmiņu krājuma „Skolotājs kara vezumā”. Apglabāts Jaundubultu kapsētā. | Skolotāji, Literāti |  | |||||||
| Čēms | Kārlis | dzimis 1886.gadā, piederēja uzņēmums Alūksnē- “Čēma krāsotava”, kas specializējās drēbju krāsošanā. Precējies ar režisori Emmu Čēmu. Meita Rasma Čēma. šķīrušies, jaunajā ģimenē dēls Kārlis. Padomju represiju upuris – 1940.gadā īpašums nacionalizēts, izsūtīts 1941.gadāuz Omsku. Izsūtījumā kopā ar dēlu Kārli, kurš tur miris. Atgriezies , bet Alūksnē darbu nedeva, tāpēc dzīvoja Rīgā. Miris 1965.gadā, apglabāts Alūksnes Lielajos kapos. Informācijas avots: VIA doloresa 6.grām., 2008 | Amatnieki, Uzņēmēji | ||||||||
| Egle | Kārlis | dzimis 1887. gada 2. jūnijā Druvienas „Mazvasaraudzos” saimnieka ģimenē – miris 1974. gada 25. jūnijā Rīgā, apbedīts Vecpiebalgā – literarūrvēsturnieks, bibliogrāfs un tulkotājs, LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1945.), Rakstnieku savienības biedrs (1957.). Mācījies Vietalvas Odzienas un Ziemera pagastskolā. 1902. gada beidzis Šļukuma Neibeidzera ministrijas skolu, strādāja tēva mājās. 1906. gada pārcēlās uz Rīgu. 1907. gada nokārto tautskolotāja eksāmenus un 1908. – 1914. gadā skolotājs Alūksnē (1908. gads), Ziemeros (1910. gads), Druvienā. 1914. – 1917. gada atrodas Krievijas 1919. – 1922. Latvijas armijā. O. Jēpes privātbibliotēkas vadītājs Cēsīs un Rīgā. Žurnāla „Latvju grāmata” faktiskais redaktors. 1925. – 1952. gadam Rīgas pilsētas Misiņa bibliotēkas vadītājs, pēc tam galvenais bibliogrāfs. Lielu darbu veicis, tulkodams cittautu rakstnieku darbus. | Bibliogrāfi, Valodnieki | ||||||||
| Kesners | Kārlis | tirgotājs Alūksnē, dzimis 1883.gada 31.martā Dzērbenes pagastā. Beidzis reālskolu Daugavpilī, studējis Rīgas politehniskajā institūtā inženierzinības. Viens no ievērojamākajiem provinces tirgotājiem. Valkas apriņķa tirgotāju un rūpnieku biedrības valdes loceklis. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. | Tirgotāji, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Krēsliņš | Kārlis | dzimis 1945.gada 13.aprīlī Annas pagasta „Triseniekos” lauksaimnieku ģimenē. K. Krēsliņš sāka mācīties Annas pamatskolā. 1959. gadā iestājās Alūksnes 1. vidusskolā. Pēc vidusskolas absolvēšanas iestājās mācīties Rīgā Aviācijas tehniskajā karaskolā, kuru absolvējot saņēma jaunākā leitnanta dienesta pakāpi un tika nosūtīts dienēt Padomju armijā. 1968. gada janvārī K. Krēsliņš apprecējās (laulībā dzimuši 4 bērni). 1970. gadā iestājās Maskavas Gaisa spēku inženieru akadēmijā. Akadēmijas absolvēšana ar zelta medaļa deva iespēju palikt aspirantūrā. Pēc zinātniskā grāda aizstāvēšanas saņēma piedāvājumu turpināt darbu akadēmijā pasniedzēja amatā. 1991. gadā K. Krēsliņš bija jau vecākais pasniedzējs, profesors, pulkvedis. Pēc Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas demobilizējās no PSRS bruņotajiem spēkiem pulkveža pakāpē, lai atgrieztos Latvijā Nacionālās aizsardzības akadēmijas (NAA) rektors, brigādes ģenerālis. Militārās karjeras beigās pievērsies politiskai darbībai. 2011. gadā ievēlēts 11. Saeimā. Saņēmis apbalvojumus. | Militārie darbinieki, Politiķi | ||||||||
| Krūmiņš | Kārlis | dzimis 1821.gada 17.novembrī Jaunpiebalgas Skrāģa krogā. Apmeklējis Jaunpiebalgas draudzes skolu Pētera Ulpa laikā, bet ērģeles spēlēt mācījies ap 1837.gadu pie šķildera (Alūksnes draudzes skolas skolotāja). Kādu laiku bijis par Vecgulbenes muižas saimniecības vadītāju. 1843.gadā atnācis uz Alūksni par pagasta darbvedi. Tanī laikā spēlējis ērģeles baznīcā. 1846.gadā bijis par palīgskolotāju Grundzālē. 1848.gadā atgriezies pie šķildera. Un viņa vietā 1850.gadā ievēlēts par patstāvīgu skolotāju un ērģelnieku. 1859.gadā sācis strādāt Alūksnes luteriskās draudzes jaunieceltajā vecajā skolā. K.Krūmiņš miris 1883.gada 23.novembrī no plaušu karsoņa, apglabāts Alūksnes kapos. | Skolotāji, Ērģelnieki | ||||||||
| Mejs | Kārlis | Alūksnes luterāņu draudzes skolas skolotājs, ērģelnieks amatu pildījis līdz 1835.gadam. Sieva šarlote Krēsliņa. K.Mejam par palīgu strādājis viņa brālis Heinrihs, kurš arī mācījies draudzes skolā. Dzīvojis vecajā draudzes skolas ēkā. Nesaskaņu dēļ aizgājis no darba uz Rīgas pusi, kur miris nedabīgā nāvē. | Skolotāji, Ērģelnieki | ||||||||
| Millers | Kārlis | dzimis 1833.gada 21.martā Valmieras apriņķa Kokmuižas pagastā. Beidzis Valkas (Cimzes) skolotāju semināru.1859.gada 23.aprīlī Opekalna draudzes konvents viņu pieņēmis par draudzes skolotāju - ērģelnieku. Draudzē nostrādājis līdz 1911.gadam (vairāk nekā 50 gadus). Kā jauns Cimzes semināra audzēknis ienesis draudzē jaunu garu. Ar katru gadu audzis skolēnu skaits draudzes skolā. Pēc K.Millera lūguma draudzes konvents nolemj celt jaunu draudzes skolu. Tā tikusi iesvētīta 1966.gada 1.oktobrī. K.Millers labiekārto skolas apkārtni – ierīko plašu augļu dārzu, stādījis ozolus, liepas, kļavas. Ap sevi pulcinājis apkārtnes skolotājus un piedalījies sabiedrībā, izpildīdams ērģelnieka pienākumus. Nodibinājis un vadījis jauktus un vīru korus. Viņa laikā skolu beiguši vairāki tūkstoši apkārtnes jauniešu. Kā skolotājs K.Millers nostrādājis līdz 1903.gada rudenim, vēlāk tikai kā ērģelnieks draudzē. 19.gs. sešdesmitajos gados pamudinājis zemniekus uz māju iepirkšanu dzimtīpašumā, jo kādus deviņus gadus bijis Jaunlaicenes muižas pilnvarnieks. Miris 1912.gada 12.augustā, apglabāts Opekalna kapos. | Skolotāji, Ērģelnieki | ||||||||
| Plukšs | Kārlis | – dzimis 1906. gada 30. oktobrī Veclaicenes pagastā – 1945. gada 20. aprīlī Tībingenē, Vācijā. Literatūrzinātnieks, ģermānists. Elzas Grāvītes –Plukšas vīrs. Dzimis saimnieka ģimenē. Beidzis Alūksnes ģimnāziju. Studējis Latvijas Universitātē ģermāņu filoloģiju (1926.- 1931.), papildinājies Vīnē. 1940 . 1944.gadā privātdocents Latvijas Universitātē, strādājis arī par skolotāju Rīgas 2. valsts ģimnāzijā. 1944. gadā emigrējis uz Vāciju, kur gājis bojā autokatastrofā. Pirmā publikācija – dzejolis „Prom zaļajos laukos” 1933. gadā. Publicējis galvenokārt rakstus par vācu literatūru. | Skolotāji, Literatūrzinātnieki | ||||||||
| Ronis | Kārlis | dzimis 1895.gada Vecgulbenē. Latvijas armijā iesaukts 1919.gada 13.maijā, cīnījies pret bermontiešiem un Latgales frontē. Piešķirta jaunsaimniecība Kalncempju “Sprīdīšos”. Miris 1929.gadā Kalncempjos. | Lauksaimnieki | ||||||||
| Stalšāns | Kārlis | Vēsturnieks Mag. hist. Kārlis Stalšāns dzimis 1888. gada 15. novembrī Jaunlaicenes (Karvas) pagasta Bēteros kā vecākais dēls četru bērnu ģimenē. Pēc pilsētas skolas beigšanas apmeklēja pedagoģiskos kursus Paidē (Igaunijā), pēc tam sāka tautskolotāja gaitas Valkas apriņķa skolās. 1920. g. devās uz Rīgu un, mācot latviešu valodu vācu un citās skolās, 1921. g. iestājas LU Vēstures nodaļā, ko beidza ar mag. hist. grādu. K. Stalšāns pētīja mūsu valsts austrumu robežu likteņus, pētniecības nolūkos apceļodams Lietuvu un Poliju. Emigrējis uz ASV, viņš apstrādāja savāktos materiālus un 1958. g. J. škirmanta apgādā publicēja darbu „Latviešu un lietuviešu austrumu apgabalu likteņi”. 1966. g. tas pats apgāds publicēja grāmatu „Krievu ekspansija un rusifikācija Baltijā laikmetu tecējumā.” K. Stalšāns bija žurnāla „Labietis” līdzstrādnieks. Viņš sarakstīja arī trešo grāmatu – par Krievijas cariem, bet tās publicēšanu vairs nepiedzīvoja. Pēc ilgas slimošanas miris Nūdžersijā, Longbrančas slimnīcā 1970. gada 7. jūnijā, 81 gada vecumā. Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Vēsturnieki | ||||||||
| Pumpītis | Kārlis Aleksandra d. | dzimis 1895. g. 14. janv. Bejas pag. Ieguvis augstāko izglītību. Grāmatvedis Alūksnē. Krievu armijā iesaukts 1915. g. maijā, dienējis Preobraženskas gvardes pulkā. 1916. g. sākumā pēc paša vēlēšanās pārcelts uz latv. strēlnieku formējumiem. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. g. 8. decembrī, norīkots uz Alūksni aizsardzības organizēšanai un brīvprātīgo reģistrēšanai. Noorganizējis Alūksnes partizānu nodaļu, piedalījies kaujās pret lieliniekiem Ziemeļvidzemē. Pulka izlūku komandas sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem. Atvaļināts 1920. g. 11. oktobrī, bet 1921. g. 12. septembrī atkal iestājies armijā un ieskaitīts 7. Siguldas kājnieku pulkā par vada komandieri. 1921.gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. 1923. g. paaugstināts par virsleitnantu, pulka adjutants. 1925. g. beigās pārcelts uz Valkas kara apr. pārvaldi, pēc gada atgriezies pulkā, kur atkal ieņēmis vada komandiera, pulka adjutanta un citus amatus. Apbalvots ar TZO V šķ., Igaunijas Atbrīvošanas Kara piemiņas zīmi, Viestura ordeņa V šķ..Jaunsaimniecību Alsviķu muižā pārdevis. Miris 1939. g. 27. septembrī, apbedīts Alūksnes garnizona kapos. | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Ozoliņš | Kārlis Aleksandrs | – dzimis 1882. gada 29 . jūlijā Jaunrozes pagasta skolā – 1960. gada 10. decembrī Rīgā . Skolotājs un literāts, Dāvja Ozoliņa dēls. Beidzis Jaunrozes pagastskolu (1895.). Apukalna draudzes skolu (1897.), Valkas skolotāju semināru Rīgā (1901.), kā eksterns Pēterburgas kadetu skolu (1911.), Maskavas Komercinstitūtu (1915.). Strādājis par skolotāju Valmierā, Madlienā, Lugažos, Smiltenē, Apukalnā, tirdzniecības skolā Maskavā, Valkā, bijis Valkas pilsētas galva, bijis citos vadošos amatos, pēc tam pensijā. 1944. gadā palicis Latvijā. Rakstījis galvenokārt par izglītības un pedagoģijas jautājumiem. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. | Skolotāji, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Bērziņš | Kārlis Jāņa d | dzimis Trapenes pagastā. Beidzis pedagoģiskos kursus. Bijis skolotājs Bejā 1906. / 07. mācību gadā, Lāzberģa pamatskolas pārzinis 1918. gada 1930. gada janvārī (vai 1929. gada beigās) Mārkalnē atskaitījies uz 40 skolotāja darba gadiem. 1939. gada Mārkalnes pamatskolas pārzinis. No 1944. gada – Bejas skolas direktors. 1946. gadā atnāca jauns direktors, K. Bērziņš palika strādāt par skolotāju. | Skolotāji | ||||||||
| Kundziņš | Kārlis Kārļa d. | dzimis 1850. gada 3. maijā Sīpeles„ Ķundziņos”, miris 1937. gada 18. jūnijā. Mācītājs un rakstnieks. Beidzis Tērbatas universitāti. Bijis vikārmācītājs Alūksnē pēc mācītāja Ģimja aiziešanas 1911. gadā. Viens no latviešu pirmajiem un ievērojamākajiem biogrāfiem; monogrāfija „Kronvaldu Atis” palikusi nepārspēta. Apcerējumi „Gliks” un citi. Dibinājis un ilgus gadus vadījis Smiltenes – Palsmanes – Gaujienas – Aumeistares lauksaimniecības biedrību. 1899. gada kopā ar K. Ulmani vispārējā latviešu lauksaimnieku kongresā nācis klajā ar vairākiem jauniem ierosinājumiem lauksaimniecības racionalizēšanā. Apbalvots ar Zelta krustu un Triju Zvaigžņu ordeni . | Bibliogrāfi, Mācītāji, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Skarnelis | Kārlis Otto d | dzimis 1885. gada 28. jūnijā. Kalncempju pagasta I pakāpes Priednieku pamatskolas skolotājs (pārzinis) no 1919. gadā 21. augustam līdz 1932. gadam. K. Skarnelim 11. kategorija. No Priednieku I pakāpes pamatskolas 1931. gada 24. novembrī pārcelts uz Cempju 6. kl. pamatskolu. 1905. gadā revolūcijas laikā kopā ar brāli bijis delegācijā pie barona paziņot tautas prasības. Dabūjis 200 nagaikas sitienus. Pērts Alūksnē. | Skolotāji | ||||||||
| Apinis | Kārlis Pētera d. | mediķis, dzimis 1895. g. 16. III. Trikātas draudzes skolā. Dr. med., Latvijas Universitātes privātdocents. Beidzis Tērbatas ģimnāziju un Latvijas Universitāti. Kā ārsts piedalījies brīvības cīņās. 1926. g. acu klīnikas asistents, vēlāk vadītājs. Pētījis acu šķielēšanas problēmu, glaukomas slimību, infekciju novēršanu acu operācijās, acu slimību izplatību un ietekmi uz tautas veselību Latvijā, par ko publicējis daudz rakstus, arī ārzemēs. Acu ārsts, pieņēmis Alūksnē, Prezidenta Čakstes ielā 2 (1930. g.). | Medicīnas darbinieki | ||||||||
| Eferts | Klusais Ernests | (īstajā vārdā Ernests Eferts) dzimis 1889. 26. janvārī. Vānes pagasta „Buļļos” – 1927. 16. jūlijā Himkos, Maskavas apgabalā, apbedīts Novodevičjevas kapsētā Maskavā)Rakstnieks, literatūrkritiķis, sabiedriskais darbinieks. Dzimis muižas rentnieka ģimenē. Mācījies pirmmācības skolā Tukumā (1899-1901.), Tukuma proģimnāzijā. No 1905. gada mācījies reālskolā Rīgā, ar izcilību beidzis Rīgas Politehniskā institūta Lauksaimniecības fakultāti. LSD biedrs (1914.)Strādājis par dabas zinību un vēstures skolotāju Alūksnes proģimnāzijā (1914. – 1915.) Darbojies LSD Malienas organizācijā. 1915. gadā arestēts, pēc atbrīvošanas devies uz Maskavu. Darbojies Krievijas Sociāldemokrātijas strādnieku partijas Maskavas organizācijā. 1916. gadā arestēts un izsūtīts uz Turgajas apgabalu Kazahijā. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas atgriezies Alūksnē. Bijis pirmās Latvijas padomju valdības loceklis, vadījis pārtikas nodaļu. 1918. gadā Latvijas nacionālo lietu komisariāta Kultūrizglītības nodaļas vadītājs Maskavā. No 1919. gada strādājis par LPSR izglītības komisāra vietnieku un ir Latvijas Centrālās izpildkomitejas loceklis. 1920. – 1922. gadam redaktors izdevniecībā „Spartaks” redakcijā Pleskavā. 1922. – 1926. pedagogs Latvijas strādnieku fakultāte un Latvijas pedagoģijas tehnikumā Maskavā. 1922. – 1927. gados docētājs Rietumtautu komunistiskajā universitātē.. Darbojies vairāku avīžu žurnālu redakcijās. Publikācijas no 1917. gadā. Rakstījis par latviešu sabiedriskās domas un literatūrās attīstību, materiālistisko filozofiju, ateismu, darvinismu, LKP vēsturi, Latvijas ekonomiku. Publicējis apcerējumu „J. Jansons – Brauns” (1922.), „Piezīmes par latviešu ideoloģijas vēsturi” (1, 1925.) stāstu krājumi, „ Nemieru sirotājs” (1923.), „Pierobežas apriņķis” (1926.). Darbos tēloti arī Malienas zemnieki 1917. gada revolūcijas laikā un 1919. gadaLatvijā, arī Alūksnē. Miris ar tuberkulozi Zaharjinas sanatorijā Himkos. Apglabāts Novodevičjes kapsētā Maskavā. | Skolotāji, Literāti | ||||||||
| Vilmanis | Konrāds | Sportists un sabiedrisks darbinieks Konrāds Vilmanis dzimis Karvas pagastā 1926. gada 9. februārī. Turpat pavadījis bērnību un gājis skolā. Konrādu, iesauktu par Gatiņu, 1944. g. aug. mobilizēja Latviešu leģionā. 15. divīzijas sastāvā ar kaujām izstaigāja Pomerāniju, kam sekoja gūsts Putlosā un Zedelgēmā. 1947. g. ieceļoja Anglijā un apmetās laukstrādnieku nometnē Bērlejā, spēlēja „Vārpas” volejbola komandā, kur bija labākais „pacēlājs”. Viņš bija arī sekmīgs galda tenisists. 23 gadus darbojās DVF Birminhamas nodaļas valdē. Miris 1998. g. 31. jūlijā, 72 gadu vecumā. Informācijas avots:Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Sabiedriskie darbinieki, Sportisti | ||||||||
| Kalnbērzs | Konstantīns | dzimis 1893.gada 8.augustā Litenes pagastā. Mācījies Kalncempju pagasta skolā, beidzis 1.Maskavas universitāti (1930.). LPSR galvenais valsts sanitārais inspektors (1940.-1941.); no 1942. Līdz 1944.gadam vadījis Latvijas medicīnas māsu skolu Rostovā (Jaroslavļas apg.). LVU (1944.-1950.), RMI docētājs (1950.-1958.), Hospitālās terapijas katedras vadītājs (no 1953.g.). Pētījis galvas kausa arteriālā asinsspiediena pārmaiņas. Padomju ārsts terapeits, medicīnas zinātņu doktors (1959.) | Medicīnas darbinieki, Zinātnieki | ||||||||
| Apškrūma | Kornēlija | BiogrāfijaDzejniece Kornēlija Apškrūma (dz. Krieviņa) dzimusi 1937. gada 12. aprīlī Valkas rajona Palsmanes pagasta (tagad Grundzāles) „Dauguļos” saimnieka ģimenē. Meitene agri zaudējusi tēvu. Beigusi Sikšņu pamatskolu un Smiltenes vidusskolu (1957). Rakstījusi skolas literārajam žurnālam, piedalījusies literārajos konkursos. Pēc vidusskolas beigšanas iestājusies LVU Filoloģijas fakultātē, bet veselības dēļ pēc 2 gadiem mācības pārtraukusi. Dzīvo Alūksnes rajona Virešu pagastā. Kornēlijas Apškrūmas darba mūžs saistīts ar Virešu pagasta bibliotēku. Darba gaitas uzsāktas 1958. gada 1. septembrī un tur aizvadīti vairāk kā četrdesmit trīs gadi. Grāmatas, literatūra, dzeja un viss, kas saistīts ar kultūru ir arī Kornēlijas sirdslieta un , strādājot bibliotēkā, viņa saviem apmeklētājiem vienmēr centusies piedāvāt labu literatūru, saturīgus un daudzveidīgus pasākumus, estētiskas, glīti noformētas telpas, organizējusi un rosinājusi cilvēkus darboties dažādos interešu pulciņos. Daudzus gadus Virešu pagasta 1. bibliotēka bija viena no Latvijas labākajām bibliotēkām uz kuru smelties pieredzi brauca kolēģi no visiem rajoniem. Kornēlijas darbs šajā laikā ir arī attiecīgi novērtēts – 1981. gadā apbalvota ar medaļu „Par izcilu darbu”, 1985. gadā – medaļa „Darba veterāns”, 1987. un 1995. piešķirti Latvijas Kultūras ministrijas goda raksti. Jau 1975. gadā Kornēlijas Apškrūmas vadītajai bibliotēkai piešķirts Teicama darba bibliotēkas nosaukums. Ar savu darbu Virešu pagasta bibliotēkā, darbošanos ciema padomē, vadot tās kultūras un izglītības pastāvīgo komisiju, piedaloties tautas nama sarīkojumos, ar savu sirdī izauklēto dzeju Kornēlija ir ieguvusi patiesu cieņu Virešu iedzīvotāju vidū. Liels ir Kornēlijas Apškrūmas ieguldījums rajona jauno autoru audzināšanā, rajona laikraksta „Malienas Ziņas” literārās lappuses „Ezerlāse” veidošanā, kā arī rajona literātu kluba „Ezerlāse” vadīšanā. Viņa ir iniciatore un vairākus gadus arī Vidzemes literātu saietu veidotāja, organizētāja un vadītāja. Arī tagad, atrodoties pensijā, viņa aktīvi darbojas novada kultūras dzīvē, daudz raksta. Pēdējos gados izdotas grāmatas gan bērniem, gan cita vecuma lasītājiem. Kornēlija ar savu komandu (komponisti Lilitu Kauliņu un dziedātāju Mētru Kalniņu) ir biežs viesis gan tuvos, gan tālos kultūras namos, bibliotēkās. Klausītāju atsaucība ir milzīga. Kornēlijas Apškrūmas darbs ir attiecīgi novērtēts – 2007. gada 16. novembrī par nopelniem Latvijas labā viņa saņem valsts apbalvojumu Atzinības krusta Sudraba Goda zīmi. Par krājumu „Priekā un skumjās rakstīti panti” Kornēlija saņem Lielo lasītāju balvu 2007. Veiksmīgs ir arī 2008. gads – „Lielā lasītāju balva 2008” par krājumu „Atnāc mani vēl satikt”. Tas priecē, liek strādāt, darboties, neskatoties uz ne visai labo veselību un citām problēmām. Kornēlija Apškrūma ir optimiste ar ļoti daudzām idejām, iecerēm un arī prasmi tās realizēt dzīvē. Par seviEsmu dubultragainis – Vērša gada Auns. Labi vien ir, jo visu mūžu dzīvei nācies iet cauri ar lielu spītību. Par visdārgāko vietu joprojām uzskatu savu bērnības zemi – pazaudēto mājvietu Valkas rajona Palsmanes, tagad Grundzāles pagastā, kur „Dauguļu” mājās sākās mans dzīves gājums. Tur manas pasaules uztveres pirmsākumus veidoja vecāki un daba – meži, purvi, pļavas un toreiz vēl burvīgā Vizlas upīte. Nokļūt uz dzejas ceļa palīdzēja Mirdza Ķempe, pa īstam uz tā nostājos, kad 1992. gadā iznāca dzejoļu krājums „Mājvieta”. Mīlu grāmatas, mežu, puķes, visu skaisto. Visvairāk trūkst brīvā laika. Cenšos turēties ticības un cerības varavīksnē, tajā, kas atnes gaismu. Par savu moto uzskatu Ingas Ābeles vārdus: „Vajag mīlēt – teic sirds, savu smago nesamo dzīves nebeidzamā mīlā kā plostu gar ziedošiem krastiem viscaur un apkārt šūpodama.” Turpinu izteikt sevi dzejā, lai starojumu, kas nāk no Debesīm, izgaismotu un atdotu pasaulei. Daudz prieka un arī izturību sagādā tikšanās ar manas dzejas cienītājiem visās Latvijas malās. Darbi 44. Klausīties klusumu: dzejas izlase, 2009. 43. To mirkli nenotvert: Lilitas Kauliņas dziesmas ar K. Apškrūmas tekstiem, 2009. 42. Man puķes dvēsele : dzejas izlase, 2009. 41. Mājvieta sirdī: dzejas izlase, 2009. 40. Gaismas pavedieni: dzejas izlase, 2009. 39. Ceļavārdi jaunībai: dzejas izlase, 2009. 38. Gadskārtu hronika: dzeja, 2008. 37.Uzsmaidīt dzīvei: ieskats dienasgrāmatā, 2008. 36. Tavā vārdadienā: dzejas izlase, 2007. 35. Solistes jaunie piedzīvojumi: grāmata bērniem, 2007. 34. Baltā ticībā: dzejas izlase, 2007. 33.Tāda ir dzīve. Dzīve ir tāda: atziņas no Kornēlijas Apškrūmas apcirkņiem, 2007. 32. Atnāc mani vēl satikt: dzeja, 2007. 31. Kornēlijai – Mīļumvārdu atgriešanās: Veltījums dzejnieces jubilejai, 2007. 30. Priekā un skumjās rakstīti panti: dzeja, 2006. 29. Soliste: grāmata bērniem, 2006. 28 Dvēseles akvareļi: dzeja, 2005. 27.zīves un mūžības straumē: dzeja, 2005. 26. Ceļazīmes: dzeja, 2005. 25. Jautrā pirtiņa: grāmata bērniem, 2004. 24. Olu krāsošana: grāmata bērniem, 2004. 23. Spēlmanis: grāmata bērniem, 2004. 22. Skaistākās mājas: grāmata bērniem, 2004. 21. Ezītis: grāmata bērniem, 2004. 20. Meža diskotēka: grāmata bērniem, 2004. 19. Neticamā draudzība: grāmata bērniem, 2004. 18. Uzticēšanās: dzeja, 2004. 17. Lirika: dzeja, 2004. 16. Tu tinies klusumā: dzeja, 2004. 15. Ar atdzimšanu Ziemassvētki nāk: dzeja, 2004. 14. Ziemassvētki Rūķu bodē: grāmata bērniem, 2003. 13. Kaķēna Mura, suņuka Fergusa, gaiļa Pēča ceļojums pēc Ziemassvētku eglītes, grāmata bērniem, 2003. 12. Tēvzemē: dzeja, 2003. 11. Megazvaigznei Teātra žurkai Kornēlijai: humors, satīra, dramaturģija, 2003. 10. Mīlestībā teikts vārds: dzeja, 2002. 9. Cerību vārti: dzeja, 2001. 8. Mīļumvārdi 3: dzeja, 2000. 7. Vecmāmiņa un mājasgariņš: grāmata bērniem, 1999. 6. Smiltenei : dzeja, atkārtots, papildināts izdevums, 1999. 5. Mīļumvārdi 2: dzeja, 1999. 4. Mīļumvārdi: dzeja, 1998. 3. Smiltenei: dzeja, 1997. 2. Mājvieta: dzeja, 1997. 1. Mūža acis: dzeja, līdzdalība kopkrājumā, 1991. Šajā darbu sarakstā īpašu vietu ieņem grāmata „Kornēlijai – Mīļumvārdu atgriešanās” - veltījums dzejnieces jubilejai, izdota 2007. Tā ir dāvana dzejniecei no draugiem un viņas talanta cienītājiem Latvijā un ārzemēs, izdevējs Gunārs Liedags. Tajā, līdzās Kornēlijas dzīvesstāstam un dzejai, daudzu cilvēku stāsti par tikšanos ar dzejnieci un viņas daiļradi. Dzejoļi un miniatūras publicēti laikrakstā „Malienas Ziņas”, kā arī ļoti daudzos citos preses izdevumos. Dzejnieces radītie teksti rosinājuši komponistus ietērpt tos skanīgās melodijās un tā tapušas daudzas dziesmas. TurpinājumsLaiks padomāt par to, ko nepaguvām, par to, kas dzīves apcirkņos ir krāts; vai būs, kas mūsu sēto mūža druvu ar krietniem darbiem tālāk turpinās. Laiks padomāt, jo galvas ābeļziedos un arī solis kļuvis rāms un gauss; nav brīnuma, kas jaunību vairs iedos, uz beigām nāk kad spēka gadu kauss. Te, Gaujas krastos mūsu zeme, mājas, te mūsu mūža darbs ir ieguldīts, te paliek dzimtu rakstīts turpinājums tām gaismas dienām, laiks ko nesīs rīt. Mirusi 2021.gada 11.janvārī. | Literāti, Dzejnieki |  |  | Dzejniece kopā ar Latvijas valsts prezidentu Valdi Zatleru, saņemot apbalvojumu - Atzinības krusta Sudraba goda zīmi |  | Dzejniece kopā ar komponisti Lilitu Kauliņu (no labās) un dziedātāju Mētru Kalniņu |  | Daļa no Kornēlijas mīlestības pieder ziediem, ko viņa bagātīgi audzē savā dārzā | |
| Ducmane | Kristīne | vēsturniece, numismāte, dzimusi 1946.gada28. aprīlī Bejas pagastā. Doktorsvēsturē (1980.). Beigusi LVU vēstures un filozofijas fakultāti (1970.) un Valsts Ermitāžas aspirantūru Ļeņingradā (1977.). 1978. – 70 strādāja L-jas ZA Vēstures institūtā. Kopš 1970. gadā Latvijas Vēstures muzeja zinātniskā līdzstrādniece, kopš 1987. gadā Numismātikas nodaļas vadītāja. LR AP Naudaszīmju sižetiskā risinājuma komisijas locekle (1991. 1993.). L-jas Vēstures zinātņu nacionālās komitejas ģenerālsekretāre (1992. – 2002.). Valsts heraldikas komisijas locekle (kopš 1993.). Publicējusi populārzinātniskus rakstus. Sagatavojusi izstādes „Nauda Latvijā, Lietuvā un Igaunijā 1918. – 1940.” (1990.), „Latam un Latvijas Bankai – 75’(1997.), „Nauda kā Eiropas integrācijas apliecinājums” (2002.). Pārvalda igauņu, vācu, krievu valodu. | Kultūras darbinieki, Vēsturnieki | ||||||||
| Rudzīte | Ksenija | – dzimusi 1898. gadā Augulienas muižā – 1947. gada 5. maijā 49 gadu vecumā. Apglabāta Apekalna kapos. Rakstniece. Dzimusi muižas kalpa ģimenē. Kad Ksenijai ir 5 gadi, vecāki pārceļas uz Jaunlaicenes muižas rentes mājām „Rudzīšiem”. Mācās vietējā skolā, pēc tam Alūksnes proģimnāzijā, kur par skolotāju strādā E. Eferts-Klusais. 1915. gadā pēc proģimnāzijas absolvēšanas aizbrauc uz Maskavu, mācās Sarkanās profesūras literatūras institūtā, iesaistās revolucionārā darbā. 1919. -1923. gadā strādā Brjanskas, vēlāk Vitebskas guberņas partijas komitejā par sekretāri. 1923. gadā saslimst ar tuberkulozi, ārstējās Krimā. Pēc pusotra gada atgriežas Latvijā, pēc plaušu operācijas atgriežas Jaunlaicenes „Rudzīšos”. Raksta lugas, stāstus, dzeju, bet darbi maz saglabājušies. | Padomju funkcionāri, Politiskie darbinieki | ||||||||
| Kokle | Leo | dzimis 1924. gada 3. martā Bejas pagastā Visikumā, gleznotājs. Divu gadu vecumā ievainojis muguru, krītot no otrā stāva, tāpēc daudzus bērnības gadus pavadījis slimnīcā, kuru vadīja profesors Pauls Stradiņš, kura interese par glezniecību kļuva Leo Koklem par pamudinājumu nodoties mākslai. Glezniecību apguvis, mācoties Jāņa Tilberga glezniecības studijā (1942 — 1944),kur apguvis figurālo un portretu glezniecību un Latvijas Mākslas Akadēmijā Glezniecības nodaļā (1944 — 1947), kuru nebeidzis veselības stāvokļa dēļ. Paula Stradiņa izveidotajā Medicīnas vēstures muzejā strādājis par mākslinieku (1948 — 1952). 1952. gadā kļuvis par Mākslinieku savienības biedru, bijis tās valdes loceklis. Leo Kokle veidojis presei ar mākslu saistītus rakstus. 1950. gadu otrajā pusē, pateicoties mākslinieka iniciatīvai, radās tradīcija veidot jauno mākslinieku izstādes. Mākslinieks bija arī zināms kā bohēmas piekritējs. 1954. gadā apprecējies, sieva Terēze Kokle. Miris 1964. gada 7. decembrī Rīgā, apglabāts Rīgas Meža kapos. | Mākslinieki | ||||||||
| Švarcs | Leonards | – (arīLeo švarcs)dzimis 1914. gada 10. decembrīVeclaicenes pagastā. Tulkotājs, žurnālists. Dzimis igauņu tirgotāja ģimenē. Beidzis Alūksnes igauņu pamatskolu, mācījies Veru igauņu ģimnāzijā, beidzis latviešu ģimnāziju Alūksnē (1932.), Tērbatas skolotāju institūtu (1935.) Strādājis par redaktoru Latvijas Telegrāfa aģentūrā, bijis igauņu laikraksta „Postimees”korespondents Rīgā. No 1935. gada pirmie igauņu literatūras tulkojumi, kas apkopoti izlasē „Igauņu noveles”. 1944. gadā emigrējis uz Vāciju, kur strādājis latviešu laikrakstos. 1951. gadā izceļojis uz ASV, no 1969. gada dzīvo Sietlā, vēlāk Kalifornijā. Strādā žurnālistikā, raksta par igauņu nacionālpolitikas jautājumiem. Saņēmis Pasaules Brīvo latviešuapvienības Kultūras fonda K. Barona prēmiju žurnālistikā, apbalvots ar Igaunijas Māras Zemes Krusta ordeni. | Žurnālisti, Tulkotāji | ||||||||
| Slaucītājs | Leonīds | dzimis 1899. gada 10. aprīlī Jaunlaicenes pagasta Majorskolā – miris 1971. gada 12. septembrī Sidnejā, Austrālijā. Ģeofiziķis, mūziķis, gleznotājs. Dzimis skolotāja ģimenē. Beidzis Jaunlaicenes pagasta Majorskolu, Valkas reālskolu, Krievijas Jūrniecības ministrijas virsnieku skolu. Studējis Latvijas Universitātē Matemātikas un dabas zinību fakultātē, Latvijas konservatorijā, Latvijas Universitātes Ģeofizikas un meteoroloģijas institūtā. No 1944. gada strādājis ģeofizikas zinātniskās pētniecības jomā Vācijā, Argentīnā, Antarktīdā, Austrālijā. Mācījies Laplatas mākslas skolā glezniecību. Piedalījies izstādēs Argentīnā, ASV, Anglijā, Austrālijā. Publicējis zinātniskus rakstus, ceļojumu aprakstus, memuārus. Saņēmis Pasaules brīvo latviešu apvienības Tautas balvu par izciliem nopelniem zinātnē, literatūrā, mūzikā un glezniecībā. | Mākslinieki, Zinātnieki | ||||||||
| Buholcs | Leonīds Johana Fridriha d. | mediķis, dzimis 1850.gada 19.augustā Cesvainē, miris 1893.gada 7.jūnijā. Izglītību ieguvis pie vecākiem Cesvaines draudzē un ģimnāzijā Tērbatā. Studējis Tērbatas universitātē, saņēmis zelta medaļu. Medicīnas doktors. No 1878.gada līdz 1888.gadam bijis draudzes ārsts Alūksnē. | Medicīnas darbinieki | ||||||||
| Brīdaka | Lija | Dzimusi 1932.gada 3.septembrī Alūksnē – dzejniece. Dzimusi grāmatveža ģimenē. 1951.gadā beigusi Alūksnes vidusskolu, 1956.gadā LVU Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu, 1966.gadā Augstākos scenāristu kursus Maskavā. Strādājusi par skolotāju Bauskas 1.vidusskolā, Rīgas TV, izdevniecībā “Liesma” par galvenā redaktora vietnieci, Rīgas kinostudijā.1977.gadā saņēmusi LPSR Valsts prēmiju. Pirmā publikācija – dzejolis “Audēja” laikrakstā “Padomju Jaunatne” 1953.g.; prozā stāsts “Es neesmu tevī vīlies…” žurnālā “Padomju Latvijas Sieviete” 1953.g. Pirmais dzejoļu krājums “Mana dzīve dāvina smaidu” 1962.g. 90.-tie gadi ir aktīvs posms daiļradē.2002.g. miniatūru krājumā “Atstāt pēdas…” apkopotas dzīves un mūža atziņas. Rakstījusi arī bērniem pasakas un dzeju. Sastādījusi A.Ahmatovas dzejas izlasi “Baltie gājputni” 1983.g., B.Ahmaduļinas dzejas izlasi “Noslēpums” 1987.g. u.c | Literāti, Dzejnieki | ||||||||
| Līce | Lilija | dzimusi 1913. gada 29. septembrī Valkas apriņķa Alsviķu pagasta „Līčos” (tagad Alūksnes novads)– mirusi 1991. gada 27. maijā Rīgā, apbedīta Alūksnē. Tēlniece. Dzimusi zemnieku ģimenē. Studējusi Latvijas Universitātē klasisko filoloģiju (1933. – 1935.), beigusi Latvijas Valsts Mākslas Tēlniecības nodaļu (1949.) – diplomdarbs „Zirga peldināšana”. Strādājusi Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā Tēlniecības nodaļā par asistenti (1949. – 1950.). Izstādēs piedalījusies no 1949. gada. Mākslinieku savienības biedre no 1952. gada. Pievērsusies stājskulptūrai, veidojusi mazo formu darbus, portretus, medaļas. Darbus veidojusi bronzā, granītā, metālkalumā. Stājtēlniecības tēmas – trauksmainas zirgu un jātnieku figūras, lirisks mātes un bērna atveidojums. Plaša personālizstāde Alūksnē 1974. gadā. | Mākslinieki | ||||||||
| Laicens | Linards | – dzimis 1883. gada 15. novembrīJaunrozes pagasta„Metumos”- nošauts 1937. gada 3. augustā, pelni pēc kremācijas izbērti Maskavā, Donas kapsētas nepieprasīto pīšļu kopējā kapā Nr. 1. Rakstnieks, revolucionārās kustības dalībnieks, legālās revolucionārās latviešu preses darbinieks. Dzimis muižas rentnieka ģimenē. Mācījies Jaunrozes pagastskolā (1892. – 1895.). Kad vecāki pārceļas dzīvot uz Apes pagastu, mācījies Apes pagastskolā (1896. – 1899.) Bijis dārznieka māceklis Bormaņa muižā, strādājis Ķeizardārzā Rīgā (1900. – 1903.) 1903. gadā sācis mācīties Liepiņu proģimnāzijā Valmierā, bet par piedalīšanos revolucionārajā kustībā no skolas izslēgts un tiesāts. Kā nepilngadīgais attaisnots. 1905. gadā nokārtojis tautskolotāja eksterna eksāmenus. 1905. gadā organizējis revolucionāro kustību Jaunrozes un Jaunlaicenes pagastos. 1906. – 1907. gados emigrācijā Somijā. 1909. – | Literāti, Politiskie darbinieki | ||||||||
| Jukumsone (dz. Eglīte) | Līvija | dzimusi1926.gada 26.augustā Annas pagasta „Vainagos”. Tēvs Konstantīns Eglītis, māte Alma Eglīte. 1939.gadā pabeidza Annas skolu, tālāk mācījusies Gaujienas ģimnāzijā. Pēc kara mācības turpinājusi Alūksnes vidusskolā. Pēc Latvijas otrreizējās padomju okupācijas Līvija, viņas māsa un brālis bija iesaistījušies nacionālās pretošanās kustībā “Tālavas sili” un “Dzimtenes sili”, 1946.gadā tika arestēti. Māsa apcietinājumā gāja bojā. Līvija un brālis Imants tika notiesāti un izsūtīti. Līvijas vecāki tika represēti 1949.gadā. Pēc atbrīvošanas kādu laiku vēl dzīvojuši Krievijā. Izsūtījumā pēc atbrīvošanas apprecējās un 1957.gadā Jukumsonu ģimene un Līvijas brālis Imants Eglītis atgriežas Latvijā un sāk dzīvot Liepājā. Līvija Jukumsone aprūpēja savu ģimeni, strādāja Liepājas Lauksaimniecības mašīnu rūpnīcā. Viņa interesējās par literatūru un dažkārt arī pati rakstīja dzejoļus. | Pretpadomju kustības dalībnieki | ||||||||
| Ausējs | Longins | dzimis 1885.gada 30.oktobrī Pededzes pagastā (tg. Alūksnes novads) saimnieka ģimenē – skolotājs, matemātiķis, žurnālists, sabiedriskais darbinieks. Beidzis Alūksnes draudzes skolu, ar zelta medaļu Pleskavas reālskolu un klasisko ģimnāziju, 1910.gadā beidzis Pēterpils universitātes matemātikas fakultāti un vienlaikus noklausījies pilnu kursu juridiskajā fakultātē. No 1910.gada strādā par matemātikas skolotāju Cēsīs K.Apkalnas ģimnāzijā un K.Millera reālskolā. Iesaistās Cēsu sabiedriskajā dzīvē. 1918.gadā Cēsu pilsētas galva. Kad lielinieki vadīja Cēsis, ieslodzīts Cēsu cietumā (1919.27.marts – 8.aprīlis). 1919.-1924.gadā Skolu departamenta direktors Rīgā. Piedalījies žurnāla „Kultūras Vēstnesis ” izdošanā. 1927.gadā Saeimas deputāts no nacionālās apvienības. Vadījis žurnālu „Burtnieks”, rediģēja žurnālu „Mans Žurnāls”, vadīja grāmatu apgādu „Zelta sērija”. Brīvi pārvaldīja vācu, krievu, franču, angļu un klasiskās valodas. Rakstījis grāmatas un publikācijas par izglītību, matemātiku. 1939.gadā vācieši piedāvāja izceļot uz Vāciju, bet viņš atteicās. 1941.gada 14.jūnijā apcietināts. un deportēts uz PSRS, kur nošauts. | Skolotāji, Žurnālisti |  | |||||||
| Sagameža-Nāgele | Lūcija | Biogrāfija Lūcija Sāgameža-Nāgele dzimusi 1928. gada 19. martā Mārkalnes pagasta Sāgās". Vecāki ļoti inteliģenti, gaiši un dievticīgi cilvēki – zemnieki, kuri vēlāk kļūst par kalpotājiem. Mācījusies Mārkalnes pamatskolā, Alūksnes ģimnāzijā. Tur 1945. gadā iesaistās nelegālā organizācijā – Latvijas Nacionālās Jaunatnes apvienībā. Piecu meiteņu sastāvā tiek nodibināta organizatoru – iniciatoru grupa Tālavas sili. Pretošanās kustība okupācijas varai izpaudās atbalstot partizāņu kustību, izdodot žurnālu „Kokle”, rakstot un izplatot skrejlapas. Žurnāls „Kokle” – nakts stundās sveces vai mazas kvēpelītes gaismā ar roku rakstīta vienkārša burtnīca. Tajā jaunieši izteica savu protestu un neapmierinātību pastāvošajai svešajai varai, nepieņemamiem likumiem, Latvijas zemes un tautas iznīcināšanai. Tur publicēja arī savu patriotisko dzeju, aicināja citus nepakļauties komunistiskajai padomju iekārtai. Grupa tika izsekota, atklāta un nodota. 1946. gada 26. februārī meitenes arestē un ievieto Alūksnes milicijas pagaidu aizturēšanas telpās. Seko neskaitāmas pratināšanas, Alūksnes cietums, Valkas cietums, Rīgas centrālcietums, tiesa. Kara tribunāla spriedums – 10 gadi stingrā režīma labošanas darbu kolonijā ar 5 beztiesību gadiem pēc tam. 1947. gada 22. aprīlī Lūciju Sāgamežu-Nāgeli izsūta uz Tālajiem Austrumiem. Ceļā uz Kolimu kuģis avarē, meitene izglābjas un tiek izvesta uz Amūras apgabala Sredņe – Belajas nometnēm. 1954. gada rudenī jauniete tiek atbrīvota no tālākās soda izciešanas un tā paša gada 18. septembrī atgriežas Alūksnē, kur dzīvo joprojām. Smaga un rūgta bija daudzo nebrīves gadu dzīves skola, bet tā mācīja vērtēt cilvēkus, pazīt dzīvi, saskatīt skaistumu sūrajā ikdienā, nepazaudēt purva tumsā sauli. Tā palīdzēja arī izturēt grūtumus atgūtajā dzimtenē, jo pagātne kā melna ēna sekoja visur. Bija grūti sameklēt darbu, sāpināja dažu cilvēku attieksme, arī jaunības sapņiem par rakstnieces darbu tika pārvilkta svītra. Kādā no intervijām Lūcija saka: „Staļina nāves dzirnavas samala manu sapni par rakstniecību, tādēļ, tikai sākoties Latvijas trešajai atmodai, es varēju atļauties publicēt savus darbus gan Latvijā, gan Amerikā un Kanādā”. Bet rakstījusi Lūcija Sāgameža-Nāgele ir vienmēr. Savu pirmo dzejoli uzrakstījusi bērnībā, mācīdamās pamatskolas trešajā klasē. Rakstījusi izsūtījuma gados, padomju okupācijas periodā. Dzeja palīdzējusi pārvarēt dzīves grūtos brīžus, izteikt emocijas prieka un saviļņojuma stundās. Lasot dzejnieces rakstītās rindas var jaust autores piedzīvoto un pārdzīvoto, tur atklājas viņas biogrāfija un visam cauri aužas bezgalīga mīlestība pret dzimto zemi, uzticība tai. Lūcija Sāgameža-Nāgele tagad ir pensionāre. Viņa lepojas ar dēlu, jauku vedeklu, četriem ļoti mīļiem mazbērniem. Vasaras viņa lielākoties pavada pie jūras Saulkrastos, kur dēla ģimenei ir māja. Ziemas vairāk aizrit mājās Alūksnē. Tad var vairāk lasīt un arī pati rakstīt jaunus darbus. Daudz laika aizņem sabiedriskais darbs, jo dzejniece darbojas Alūksnes rajona politiski represēto kluba „Sarma” valdē, viņa ir rajona literātu kluba „Ezerlāse” dalībniece. Kaut arī pēdējos gados jācīnās ar veselības problēmām, Lūcija ir optimiste, dzīvo ar ticību nākotnei, cenšoties saskatīt labo, skaisto cilvēkos, dabā un ticot Dievam. Par sevi Esmu dzimusi skanošo palūdeņu un pavasara vēju laikā- 1928. gada 19. martā, īsi pirms pusnakts. Varbūt tāpēc manā dzejā dominē mūžīgās gaismas spēks- saule un zvaigznes, palūdens tērces, vēju nemiers un jūra- mūžīga un mūžam mainīga savā varenībā. Pēc zodiaka tas bija zivju zvaigznājs Pūķa gadā, tāpēc mans raksturs pilns pretešķību, misticisma, noslēpumu un romantikas. Mani vecāki bija zemnieki vecās lauku mājās Mārkalnes pagasta „Sāgās”, kur māte, noliekusies pār mana tēva kārto balto bērza šūpuli, pārmeta manai mazajai pierei krusta zīmi, pagalvī ielikdama tautas dziesmu kamolīti ar vārdiem par Tēvzemes mīlestību. Vēlāk mani vecāki no zemniekiem kļuva par kalpotājiem. Pēc Mārkalnes pamatskolas beigšanas, es mācījos Alūksnes ģimnāzijā. Tas bija skurbais naktsvijoļu laiks, kad cauri jaunības sapņiem un romantikai dunēja kara troksnis un liesmoja mīlestība. Mūsu zemi un tautu postīja sveša vara, pazuda cilvēki, dega sirmās latvju mājas, palikušas bez Sibīrijā aizvestajiem saimniekiem. Es nevarēju un nespēju samierinā-ties ar svešo un naidīgo diktatūru manā dzimtenē, tādēļ 1945. gadā iestājos Latvijas Nacionālās jaunatnes apvienības Alūksnes ģimnāzijas pretošanās kustības grupā „Tālavas sili”. Mēs izdevām ar roku rakstītu patriotisku žurnālu „Kokle”, palīdzējām nacionālajiem partizāniem ar medikamentiem mežā. Grupa tika atklāta un nodota. Mani arestēja 1946.gada 26. februārī, bet 12. oktobrī- Baltijas kara tribunāls sodīja mani ar 10 gadiem stingrā režīma labošanas darbu nometnēs. Lai sirdsapziņa visiem būtu tīra, tad tika „piesviesti” vēl 5 gadi bez tiesībām.......... 1947. gada 22. aprīlī mani izsūtīja uz Tālajiem Austrumiem. Laiks, kas pavadīts trijos Latvijas cietumos (Alūksnē, Valkā, Rīgas centrālcietumā), ieslodzīto un notiesāto ešelonā ceļā uz nometināšanas vietu, pārsūtīšanas punktā Buhta- Vaninā, grimstošajā kuģī. Hercogs Jēkabs ceļā uz Kolimu, stingrā režīma labošanas darbu nometnēs Sredņe-Belajā – viss ir izkristalizējies un ieguvis savādu, neparastu mirdzumu. Liekas, ka pat pārciestās sāpes smeldz ar sudraba vizmu. Visos nebrīves gados, neskatoties uz aizliegumu, rakstīju dzejoļus un centos tos pa dažādiem ceļiem pārsūtīt vecākiem. 1954. gada rudenī, ņemot vērā valdības dekrētu par nepilngadīgo jauniešu tiesāšanu, Maskavas Kara tribunāls atbrauca uz mazu austrumu pilsētiņu Ivanoku, caurskatīja otrreiz manu lietu un atbrīvoja mani no tālākās soda izciešanas 1954. gada 18. septembrī. Atgriezos atpakaļ Alūksnē, kur dzīvoju arī tagad, aktīvi piedalos literārā kluba „Ezerlāse” darbībā. Esmu kristiete, ticu Dieva esamībai un Viņa spēkam cilvēku likteņu virzībā. Uzrakstītam vārdam ir spēks. Tas sasilda sirdi un palīdz dzīvot. Un tā top dzeja. Iedvesmu smeļu dabas skaistumā un cilvēku attiecībās. Ik katru dienu skatu it kā jaunām acīm. Dienas saulainais mirdzums sasaucas ar nakts tumsu un mēness sudraba vizmu, ziedu daile un negaisa brāzmas, palūdens nemiers ar trakojošām putām, atriebība un naids, labestība un ļaunums, piedošana un mīlestība- viss stāv līdzās, dodot vielu dzejai. Cilvēku attiecībās tikpat kā pelavās ir jāatrod vērtīgais zelta grauds. Man ir iznākušas četras dzeju grāmatas: „Caur laiku varām”, (1992.), „Ievukas grāmata”, (1997.), „Pasniedzu roku rudenim” (1998.), „Vēstules pīķa kungam” (1999.), un „Mans likteņstāsts”- garāks atmiņu tēlojums „Via Dolorosa” otrajā grāmatā (1993.). Esmu publicējusie Amerikas un Kanādas žurnālos un laikrakstos- „Treji vārti”, „Monreālas ziņotājs”, „Laiks”. Patriotisko dzeju konkursā Kanādā ieguvu 4. prēmēto vietu. Kad manā dzīves ceļā jau dzeltē bērzi un kļavlapu sārtais zeltainums vēsta rudeni, mana vislielākā laime ir atgūtā brīvība un vējos lepni plandošs sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs. Un kur tad vēl mana dēla, vedeklas un mazbērnu siltā mīlestība un gādība, kas ir augstākā balva par visu. Ar tūkstoš saitēm dzimtā zeme saista Un zinu – vēl ik brīdi ciešāk sies, Bet kad būs jāaiziet no dzīves šīs tik skaistas, Es dziļā mierā teikšu: „Pateicos Tev Dievs!” Darbi 1. Vēstules Pīķa kungam: mīlas lirika, 1999. 2. Pasniedzu roku rudenim: dzeja, 1998. 3. Ievukas grāmata: dzejoļi un pasakas, 1997. 4. Caur laiku varām: dzejoļi, 1993. 5. Mans likteņstāsts // VIA dolorosa: 2. grām.: staļinisma upuru liecības,- Rīga,1993.- 458. – 540. lpp. Ir materiāli jaunai grāmatai, daudz publikāciju dažādos preses izdevumos. Darbs turpinās. Dzejolis „Latvijai 18. novembrī” uzrakstīts 1945. gadā, tas arī bija par pamatu bargajai apsūdzībai par pretpadomju aģitāciju, izsūtīšanai. Dzimtenes mīlestības tēma ir dominējošā autores darbos. LATVIJAI 18. NOVEMBRĪ Latvija, Latvija! Dzimtene mana pie Gaujas. Kalnāji, lejas un ezeru viļņojums zils! Tevi skauj birztalu elpa un Daugavas kraujās Stāsta par pagātni tālo mums seno bruņnieku pils. Jāņnaktīs pakalni spīguļo mirdzošās liesmās, Rasainos līčos saldi tvan meldrāju vāls. Meži un ielejas atbalso tūkstošiem dziesmas – Mūžīgā nemiera brīdis šai naktī ikvienam ir tāls. Rudeņos tērpies tu zelta un purpura rotā, Sulīgu augļu pilns dārzā līkst ābeles zars, Sarmainā sudraba sagša tev ziemās ir debesu dota, Lai zem tās pumpurus briedina nākošais pavasars. Latvija, dzimtene mana, min tevi nu svešnieku kājas, Naidīgas balsis pēc latviešu asinīm sauc. Krievijas taigas tik daudziem nu kļuvušas mājas - Tēvzeme dārgā, vai atgriezties būs tiem vēl ļauts? Plūst garām mums dzīve kā veļupes ūdeņi melni… Latvija, dzimtene mana, kad tumsu šķels saulstaru zelts? Vai visi sapņi irs vējā kā pelēki pelni, Vai skaistākais dvēseles lolojums tomēr būs velts? Latvija! Latvija! Dzimtene mana, tu – labā, Likteņa zvanā kāds jaunu laikmetu sit, Latviešu dvēseles senseno brīnumu glabā, Novembrī skaistāko vārdu - astoņpadsmit! Kanādas konsulātā Rīgā 1992. gadā saņemot prēmiju par iegūto 4. vietu patriotiskās dzejas konkursā Kanādā Ar dēlu Jāni pretī jaunam gadu slieksnim Pirmās grāmatas Caur laiku varām atvēršanas svētkos 1993. gada 29. oktobrī " Mirusi 2021.gada 7.novembrī, apglabāta Alūksnes Lielajos kapos. | Literāti, Dzejnieki | ||||||||
| Kanaizis (Kainais) | Ludvigs Jāņa d. | dzimis 1880. gada 25. aprīlī Smiltenes pagastā. 1901. gada 18. augustā iestājies Rīgas pilsētas policijas valdē kā kancelejas ierēdnis. 1919. gada 28. jūlijā iestājies Latvijas valsts dienestā par Rīgas 4. iecirkņa militārās policijas instruktoru, bet 7. oktobrī iecelts par tā paša iecirkņa priekšnieku. Vēlāk norīkots uz Alūksni par policijas iecirkņa priekšnieku. | Iekšlietu darbinieki, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Svīre | Māra | BiogrāfijaEs, Māra Svīre (pasē Māra Kaijaka), esmu dzimusi 1936. gada 13. oktobrī Alūksnes rajona Jaunlaicenes pagasta Majora 1. pakāpes pamatskolā, kur māte Rozālija Brīdaka strādāja par skolotāju, tēvs Jānis Brīdaks par grāmatvedi pienotavā. 1954. gadā beidzu Alūksnes 1. vidusskolu un iestājos Latvijas valsts universitātes juridiskajā fakultātē, kuru absolvēju 1959. gadā, iegūstot kvalifikāciju jurists. Sešus mēnešus nostrādājusi Jūrmalas vasarnīcu trestā par līgumu daļas inspektori, savu juristes karjeru beidzu, jo jau universitātes laikā biju pievērsusies žurnālistikai. 1960. gada februārī mani pieņēma darbā Latvijas Radio (toreiz - LPSR MP Radioraidījumu un televīzijas komitejā) bērnu un jaunatnes raidījumu redakcijā par redaktori. Radio nostrādāju desmit gadus, bet no 1970. līdz 1975. gadam - žurnālā Padomju Latvijas Sieviete" par nodaļas redaktori. 70- tajos gados, izmantojot pseidonīmu Astra Priede, sešu gadu garumā runāju ar radioklausītājiem ciklā "Parunāsim, padomāsim" - par ģimenes, morāles un ētikas jautājumiem, toreiz tas bija visai nepierasti un tāpēc izraisīja milzīgu interesi. Saņēmu tūkstošiem vēstuļu, šos raidījumus vēl līdz šim piemin vecākās paaudzes cilvēki, kad tiekos ar lasītājiem bibliotēkās. Raidījumu materiālus izmantoju grāmatās "Mūžīgā dēstīšana" un "Simts jautājumu sev pašam". Kopš 1975. gada esmu profesionāla literāte, Latvijas Rakstnieku savienības biedre no 1979. gada. Daudzus gadus esmu bijusi Rakstnieku savienības valdes locekle. Ir izdotas 16 manas grāmatas - romāni, stāstu, noveļu, eseju, pasaku krājumi, publicistika. Joprojām darbojos publicistikā, avīzēs un žurnālos nodrukātos rakstus neesmu saskaitījusi. Uzrakstīti vairāki kinoscenāriji (skat. pielikumā). Esmu apbalvota ar 1991. gada barikāžu dalībnieka Piemiņas zīmi (Nr. 6575). Mans vīrs ir rakstnieks Vladimirs Kaijaks. Nu jau 30 gadus mums pieder lauku māja "Staburags", tā atrodas 14 metrus no vietas, kur Daugavas dzelmē stāv Staburaga klints. Tāpēc mums allaž nākas piedalīties pasākumos, kam sakars ar Daugavu un Staburagu. Katru gadu šo vietu apmeklē apmēram 1000 "Staburaga meklētāju", mums bieži jāatbild uz viņu jautājumiem. Skolēniem nav priekšstata, kāds izskatījās Staburags, tāpēc ievedam tos istabā, kurā apskatāmi ap divdesmit Staburaga attēli dažādās tehnikās, vairāki Valda "Staburaga bērnu" izdevumi un palielinātas ilustrācijas. Daudzi saka: "Jums te ir Staburaga muzejs!" Tomēr muzejs tas nav. Par seviNe prātā nenāca Sieviete drīkst slēpt savus gadus. Bet kas tā par biogrāfiju - bez sākumpunkta? Protams, man gribētos būt jaunākai. Aspazija esot mānījusies, pabīdot savu dzimšanu divus gadus uz priekšu, lai nebūtu vecāka par Raini. Varbūt sekot klasiķes paraugam? Ne prātā nenāk, jo mans Rainis, Vladimirs Kaijaks, jau bija sešus gadus šaisaulē, kad ierados es. Viņš dzimis Cēsu, es - Alūksnes pusē, un, katram savas dzīves līkločus laipojot, līdz satikšanās brīdim mums ne prātā nenāca, ka tāds un tāda uz Zemes mīt. Viņam ne prātā nenāca, ka apprecējis personu, kura arī sacerēs. Tiesa, drīz atklāja, ka man piemīt rakstnieciska domāšana. Jo biju pasākusi piedāvāt Vladimiram stāstu sižetus. Viņš neņēma pretī, sacīja: "Tas nav mans stāsts. Raksti pati!" Vēlāk pārliecinājos, ka tiešām ir tā - cilvēks izklāsta notikumu vai savas dzīves gājumu un saka : "Romāns! Rakstiet augšā!" Jā, ir, bet... nesaista. Kā savedējas piespēlēts precinieks. Smuks un labs, tikai - vienaldzīgs. Turpretim īstais (sižets tāpat kā iemīļotais) vai nu uzrodas negaidīti un nenovēršami vai liek sevī iemīlēties lēnām, pamazām, tomēr pārliecinoši. Kā viens, tā otrs jāsatiek pašai, klātpievestajiem dikti mazas izredzes. Tāpēc pat par lielu naudu es nerakstītu strikti pasūtītu romānu. Nu jau esmu tālu uz priekšu aizskrējusi, man jāatgriežas pie saviem gadiem. Nav ko slēpt, jums taču vienalga. Septiņdesmit un vēl viens. Jubilejas savā mūžā vairs nedomāju atzīmēt, lai gan pagājušogad, 2006. gada 13. oktobrī, lielu prieku sagādāja vīru koris Staburags, ierodoties mani sveikt. Ar kora vīriem un diriģentiem esam draudzīgi kopš Atmodas laika, kad pie Staburaga, kur atrodas mūsu māja un tā arī saucas, cilvēki pulcējās uz vairākiem pasākumiem. Dīvaini, ka, jo vecāks kāds kļūst, jo plašāk savas jubilejas atzīmē, it kā pats un citi dikti priecātos par nodzīvoto laiku. Manuprāt, jāpriecājas par priekšā stāvošajiem gadiem, cerību un iespēju, nevis atmiņu piepildītiem. Tāpēc visskaistākā ir 30 gadu jubileja. Cilvēks jau dzīvē nostājies uz kājām, kaut ko sasniedzis, priekšā vēl tik daudz... Ar katru desmitgadi šis daudz raucas raukumā, līdz pārvēršas par maz. Kur pamats priekam? Tomēr gausties un žēloties nav manā dabā. Savā 40. dzimšanas dienā pateicu: "Man ir četrdesmit, un pie tā mēs arī paliksim." Esmu centusies savu apņemšanos pildīt. Vēl pagurumu nejūtu, galvā viss kārtībā (ja vispār kādreiz bijis), spēju iet lielus gabalus, skriet prieka pēc, par veselību nežēlojos. Slimošana mūsu ģimenē (gan bērnībā, gan tagad) nebija un nav privilēģija, kas citiem liktu uztraukties un lolot. Skolas laikā klepus vai iesnu dēļ mamma neatļāva palikt mājās, šalles ap kaklu mums netina, un tikai divdesmit piecu gadu vecumā izbaudīju, kas ir angīna. Varu parādīt skolas liecības, kurās nokavēto stundu ailēs visa gada garumā strīpiņa, strīpiņa, strīpiņa. Septīto klasi beidzot, mana māsa Lija Brīdaka - tolaik prātā nenāca, ka dienās būs dzejniece - brauca ekskursijā uz Staburagu. Ceļš tāls - no Alūksnes caur Gulbeni, Madonu, Pļaviņām. Valda stāsts "Staburaga bērni" bija mācību programmā. Citi izlasīja visu, citi vienīgi fragmentus, kas literatūras mācību grāmatā, tomēr iztēlei tika, kur pieķerties, un, kad vajadzēja spriest par ekskursiju, Staburags bija pats populārākais galamērķis, uz turieni brauca no visas Latvijas. Tagad kādreizējie ekskursanti ved uz šo vietu savus mazbērnus, un tie brīnās: "Kas gan šeit tik īpašs?" Skatoties pelēkajās fotogrāfijās kāda Lijas klasesbiedra iemūžināto Staburagu un uz lielās atlūzas satupušās meitenes, sīkas kā zvirbulēnus, man bija vēlēšanās arī tur nokļūt, taču ne prātā nenāca, ka pēc gadu desmitiem Staburags būs zem ūdens, bet es dzīvošu krastā tieši virs tā, mājā, kura bija jau toreiz. Tikai Lija, tāpat kā daudzi ekskursanti, nepamanīja, jo virs Staburaga vēl slējās kokiem apaugusi pakraste, un māja atradās pašā augšā, aizslēpusies aiz liepām. Pusi mūža man ne prātā nenāca, ka vasarās gandrīz ik rītu sēdīšos laivā un nevis tēlošu, bet tiešām būšu kuģapuika, ko Vladimirs - kapteinis - komandēs un rās, ja nenoairēšu līdzeni gar tīklu. Tad es atgādināju, ka laiva nav viņa limuzīns, kas virzienu maina acumirklī; ka Daugavā ir vējš un straume, itin bieži pretējos virzienos; ka man vienkārši pietrūkst spēka. Tā jau nebija, ka viņš mani tikai komandētu. Palaikam paslavēja arī. Lomi gan ar katru gadu kļuva pieticīgāki. Tā nebija mūsu, bet gan malu zvejnieku vaina, kuri ar daudziem nelegāliem tīkliem nežēlīgi izzvejoja Daugavu. Pareizi vien, ka pirms pāris gadiem tīklu zveju aizliedza. Mums vairāk par vienu zivi nevajdzēja. Parasti tas bija breksis, retāk zandarts. Ja sams, tad jau notikums, par kuru gavilēju pa visu Daugavas plašumu. Nīkuļi un sīkās zivis mūsu tīklā neaizķērās, jo lielajām acīm gāja cauri bez briesmām. Krastā nākot, laiva slīdēja vairākus metrus virs Staburaga. Mūsu klase nezin kāpēc nekur neaizbrauca ekskursijā. Es Staburagu vienīgo reizi savām acīm redzēju sešdesmito gadu sākumā, kopā ar Latvijas Radio jauniešiem. Atgāztu galvu skatoties uz augsto klinti, ne prātā nenāca, ka pār to kādreiz peldēs zivis. Kad, pabeigusi Alūksnes 1. vidusskolu, iestājos Universitātes juridiskajā fakultātē, nebija ne jausmas, ka izvēlētajā specialitātē nenostrādāšu ne dienu un pirmā darba vieta būs Radio, amats - redaktore. Liktenis ar mani paspēlējās... Tiesa, visus studiju gadus rakstīju avīzēm un vēlāk taisīju arī raidījumus Radio. Lai piepelnītos - stipendija bija maza. Desmit gadus nostrādāju Radio, pamazām ir kā kļūdama pieaugusi: sākumā bērnu, tad jaunatnes un beidzot sadzīves redakcijā. Radio joprojām ir mans galvenais jaunumu avots, jo nesaista acis un rokām ļauj darīt ko citu. Man patīk radiouzvedumi un radiolasījumi - tie dod vairāk vielas iztēlei, nekā skatāmi priekšnesumi. No Radio aizejot uz tolaik vienīgo sieviešu žurnālu, domāju it kā pat piepildām klusu sapni, un ne prātā nenāca, ka jutīšu tādu nostaļģiju, dzirdot bijušo kolēģu balsis. Labprāt atsaucos aicinājumam runāt pa radio. Sešus gadus svētdienu rītos raidījumā „Parunāsim, padomāsim” runāju ar vēstuļu rakstītājiem (vairāk gan rakstītājām) par attiecībām ģimenē un sabiedrībā. Līdz šim laikam, tiekoties bibliotēkās ar lasītājiem, joprojām atrodas kāda kundze, kas esot bijusi cītīga klausītāja. Tāpat man patika vērot, kādas intonācijas manā stāstā ielikuši aktieri. Diemžēl literārie raidījumi radio ir beigti, iespējams, uz mūžīgiem laikiem. Negaidītie pavērsieni manā dzīvē nenotika tāpēc, ka pašai nebūtu skaidrs, ko vēlos. No agras bērnības zināju, par ko gribu kļūt. Mēs dzīvojām skolā. Man ļoti gribējās tikt viņpus durvīm, kuras līdz ar zvanu aizvērās, un skaļā starpbrīža vietā iestājās noslēpumains klusums. Mamma neļāva iet pie viņas klasē un traucēt stundu, bet gadījās tomēr, ka ielavījos. Reiz mammas augstpapēžu kurpēs un ap galvu ar lakatu, kam otros divos stūros iesiet mezgli, lai man būtu bizes. Protams, pēc tam dabūju brāzienu. Vai brīnums, ka mana kvēlākā vēlēšanās bija kļūt par skolnieci? Vēlāk par šuvēju, skolotāju, ārsti, vidusskolas pēdējās klasēs - par juristi. Ne tādu, kas atklātu šausmīgas slepkavības (man stipri bail no līķiem), bet par pilsētas vai rajona izpildu komitejas priekšsēdētāju, un tad es panāktu, ka tur ir kārtība un cilvēki dzīvotu laimīgi. Kāda bērnišķība! Tolaik man ne prātā nenāca, ka uz tādiem amatiem iet nevis pa universitātes, bet gan pa nomenklatūras gaiteņiem. Dzīves laikā ne to vien esmu sapratusi, tomēr no bērnišķības vaļā neesmu tikusi. Un nemaz negribu. Spēju un patiku izdomāt, sacerēt visādus apgabalus izmantoju rakstīšanā. Mana fantāzija palaikam būvē pilis no dzīvē novērotā, palaikam no zila gaisa. Domāju, ka labākas ir tās, kuras no zila gaisa. Ļaudis paši var vērot un apcerēt ikdienā notiekošo, romānā saistošāks ir tas, ko uz katra soļa nesastapt. Par savu daiļradi man nepatīk ne runāt, ne rakstīt. Ja pašas sacerēto atzītu par sliktu, tad nevienam nerādītu un drukāšanai nepiedāvātu. Bet sevi slavēt taču neiešu - tā būtu lielīšanās. Brīžam priecājos skaļi kā bērns, brīžam apraudos par sīkumiem, turpretim nopietnās, pat bīstamās situācijās galvu nezaudēju un vienmēr saskatu pat vairākas izejas. Kā jau Svaru zīmē dzimusi. Dēls Māris arī beidzis juristus un tāpat Svaros dzimis, tomēr ar dažām zvaigžņu nosacītajām sakritībām līdzība mūsu raksturos beidzas. Pasaulīgās izpausmēs esam ļoti dažādi. Viņš pieder pie lietišķajiem cilvēkiem, kas ik dienas valkā baltu kreklu un tumšu uzvalku un kura kabatā neiztrūkstoši mitinās otrais es - mobilais telefons. Man ne prātā nenāca tādu iegādāties. Paziņoju, ka pati esmu mobila un tāpēc mobilais tālrunis nav vajadzīgs. Kam vajadzēs, tas atradīs pa parastajiem - Rīgā vai laukos. Tomēr tehnika uzvarēja. Un rakstīt arī ar roku vairs nerakstu. Dators ir brīnišķīgs - bezgalīgas iespējas labot, un nekas nav sasvītrots, nekas nav jāpārraksta - gatavs! Mazmeitai Maijai jau divdesmit divi, pavasarī beigs Universitātes juridiskās fakultātes maģistratūru. Jau no agras bērnības saucu viņu par savu prieku un acuraugu. Un viņa atbild: "Mans prieks un acu paraugs!" Lienīte pasaulē ieradās sešus gadus vēlāk, viņa ir " mans mīļums". Es savus jaunos mīlu un, rādās, tā nav vienpusīga mīlestība. Tomēr viņiem ir pašu dzīve, man ne prātā nenāk tajā jaukties ar neprasītiem padomiem un apgrūtināt ar savām problēmām. Tās uzticu Vladimiram. Viņam jāpārcieš gan mani prieki, gan sašutums vai raizes, jānoklausās mani spriedumi par cilvēka dabu un dzīvi tuvākos un tālākos lokos, jāiedziļinās manos radošajos nodomos un pirmajam jāizlasa, kad man gatavs stāsts vai romāns. Vladimirs ir vienīgais cilvēks pasaulē, kam tas svarīgi. Un man ir svarīgi, kas notiek ar viņu. Bez viņa - tā vairs nebūtu dzīve. Mēs apprecējāmies piektdienā, 13. augustā. Man ne prātā nenāk baidīties no skaitļa 13. Tas nav ne velna ducis, kā uzskata eiropieši, ne nāves punkts, kā pieņemts austrumos. Trīspadsmit ir visa jaunā sākums. Pirmā stunda pēc divpadsmitiem - jaunas dienas sākums, pirmais mēnesis pēc divpadsmitā - jauna gada sākums. Pirmais skaitlis otrajā ducī. Trīspadsmitajā oktobrī katru gadu es sākos no jauna. Darbi1. Vizīte svešā mājā : stāsti, 1997. 2. Limuzīns Jāņu nakts krāsā : stāsti, 1997. 3. Ar pseidonīmu Astra Priede Mūžīgā dēstīšana. Publicistika : 1982. 4. Ar vakardienu kabatā. Stāsti, noveles : 1984. 5. Ar pseidonīmu Astra Priede Simts jautājumu sev pašam : Publicistika 1985. 6. No cīruļiem līdz griezei : romāns, 1986. Gada populārākā grāmata. Ed. Veidenbauma literārā prēmija 1986.g. 7. Tik vienu vizošu zvaigzni : romāns, 1987. 8. Tāds laiks : romāns, 1992. 9. Sotto voce : esejas, 1993. 10. Ragana Ragnija: pasaka, 1993. 11. Māsas : romāns, 1997. 12. Nestāsti man pasakas : pasakas pieaugušajiem, 1999. 13. Slazdu krogs un divi nami Rīgā : romāns, 2001. 14. Orhidejas zem zilām ziemas debesīm : stāstījums par Brazīliju un latviešiem Brazīlijā, 2004. 15. Ja pulkstenis nenodos : esejas, 2006. 16. Līdumnieku mantojums : videoromāns, līdzautorībā ar Vladimiru Kaijaku, 2007. 17. ??????? ????? ????? ???? : romāns, 1983. 18. Odus ohtu kahekesi.(Gaišs vakars divatā- stāsti), 1994. 19. O? ?a?o?o?ko? ?o ko?o??e?? :….,1984. 20. Limuzīns Jāņu nakts krāsā ukraiņi valodā kopkrājumā "Sučasna la?iska povis??", 1984. 21. ??????? ????? ????? ???? : kopkrājumā „??????? ????????? ??????”, 1997. Lugas 1. Gredzens gredzenā : luga „Karogs” 1995. Nr. 4 2. Slazdu krogs : traģikomēdija divās daļās. 3. Ragana Ragnija : pasaka bērniem no 7 līdz 70 gadiem. Abas iestudējis Aizkraukles tautas teātris, rež. Juris Kalvišķis. 4. No astes līdz ūsām : luga leļļu teātrim. 5.Trīs burvju vārdi ; luga leļlu teātrim. Abas lugas iestudētas leļlu teātrī Tims, rež. Juris Babris. Kinoscenāriji 1. Limuzīns Jāņu nakts krāsā. Rīgas Kinostudija rež. Jānis Streičs. „Lielais Kristaps” 1981. g. par labāko scenāriju. Aptaujā sakarā ar kino simtgadi „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” atzīta par visu laiku labāko latviešu filmu. 2. Durvis, kas tev atvērtas. 2 sēriju televīzijas filma, rež. Pēteris Krilovs, 1985. 3. Likteņa līdumnieki. LTV, Vladimira Kaijaka tetraloģijas ekranizācija, rež. Virdžīnija Lejiņa, 56 sērijas. Rakstniece Māra Svīre interesējas un seko notikumiem dzimtajā pusē. Tai veltīti mīļi, sirsnīgi vārdi. Caur mūžu mūžiemAlūksne nav celta uz septiņiem pakalniem kā Roma, bet pakalni ir ap viņu un viņa ap pakalniem. Un manā, jūsu un ikviena alūksnieša dzīvē tā ir daudz nozīmīgāka nekā Roma. Jāņkalniņš ir mūsu skolas kalns. Vidū starp kādreizējo pamatskolu un vidusskolu, tagad - jaunāko un vecāko klašu nošķīrējs, kalns, kas atdala bērnību no jaunības. Lai gan abas skolu ēkas vienlīdz staltas, Kvēpīša krastā mācoties, mēs gājām garām vidusskolai ar ilgām, ar tādām kā trīsām sirdī. Ak, ne jau dziļāku zināšanu slāpdamas, nē, par tām nedomājām, kad pa Jāņkalna ielu mums pretī nāca vidusskolnieces - cita par citu skaistāka, cita par citu tuvāk tam noslēpumainās burvības pilnajam laikam, kas saucas dzīve un nozīmē arī mīlestību, par ko tik daudz tikām lasījušas romānos .. . Tie bija pirmie pēckara gadi. Kā stāsta, grūti. Skolotāja Eleonora Ozola sakarā ar Alūksnes skolas trīssimtgadi avīzē rakstīja, ka tūlīt pēc kara neesot pieticis mācību grāmatu. „Vai tiešām?” - lasot brīnījos. Neatceros. Nepieciešamību iet pie draudzenes pēc grāmatas droši vien uzskatīju par izpriecu, nevis par nelaimi. Tiesa gan, mana pirmā liecība 1944./45. mācību gadā ir ar pašas roku uz rūtiņu papīra „drukāta”. Taču jau otrajā trimestrī (izrādās, togad mācību gads bijis sadalīts trīs daļās) atzīmes izliktas Rīgā iespiestā liecības blankā. Skolotājas un skolotāji mūsu, meitentiņu, atmiņu blokos lika iekšā tādas Raiņa, Jaunsudrabiņa, Akuratera, Sudrabkalna, pat Rolāna gudrības, ko tikai ar šodienas prātu spējam īsti novērtēt. No skolas mājās nācām cauri Jāņkalniņam un ziemā tur, vidusskolas pusē, laidāmies lejā, ragaviņu vietā izmantodamas somu. Manējā nederēja - tā bija no pelēka kartona, lāgā neslīdēja un pēc pirmajiem mēģinājumiem draudīgi sašķobījās. Toties draudzenes Anitas soma bija ar stipriem linu diegiem no biezas cūkādas šūta un šāvās no kalna skurbinošā ātrumā. Nē, par grūtībām neko nezinu teikt. Jo nav jau nemaz tik grūti, teiksim, visu pēcpusdienu nostāvēt rindā pēc cukura vai trīs gadus iet skolā vienā un tai pašā kleitā. Liekas, tolaik - vismaz ar bērniem - par grūtībām nemaz tik daudz nerunāja. Jo, kad patiešām ir grūti, tad nav laika žēloties . . . Mēs nu jau esam gados, bet Jāņkalniņš tāds pats. Un arvien vēl pieder un vienmēr piederēs alūksniešu skolas laikam. Visu mūžu pavasaros, kad Jāņkalniņa bērzi at-metas zaļgani, liksies, ka tie sola bezbēdīgu vasaras brīvlaiku, bet rudeņos pirmās dzeltenās lapas liks satrūkties : drīz laiks uz skolu, uz skolu! Bērniem, mazbērniem . . . Un tas ir tāpat, it kā pašiem . . . Lazdu kalniņš ir cinis dūkstainas pļavas vidū. Tas varētu būt īstenais mīlētāju kalniņš : pa rokai un tomēr nomaļš. šad tad piekopts, tomēr pietiekami pirmatnīgs, lai tajā varētu atrast svešām acīm paslēptu aizvietu, kur skūpstīties. Bet es te varu iestāstīt, ko gribu, Lazdu kalniņš mīlētājiem nepatīk. Tas ir aizmirsts kā pirmā mīlestība. Vienīgi ziemās noder apkārtnes puišeļiem, lai iemācītos uz slēpēm izlīkumot starp kokiem un krūmu puduriem. Bet kāpēc ne lazdas, nedz kādi citi krūmi negrib augt pārsimt metru tālāk - Kanceles kalniņā? Vai tos, tāpat kā ļaudis, atbaida granīta pieminekļa vēsums vai arī saknes te nerod barību? Kanceles kalniņš liekas noslēpumains, pat biedējošs, lai gan te gaišie lapu koki vien. To noskaņu droši vien iedveš mūra pagrabi, kas še kaut kur zem kājām un no kuriem, kā stāsta, zem ezera esot eja uz salu. Reiz mēs, meitenes, sākām šo eju meklēt. Drebošu sirdi ložņāju pa vēl neaizbirušajām pēdējā kara tranšejām, vēlēdamās un tomēr baidīdamās eju atrast. Toreiz pat nezināju, ka tepat līdzās, tikai pāri ceļam, atrodas daudz nozīmīgāka vieta - tā, kur bijusi pirmā skola. Pirmās baznīcas vietā piemineklis uzlikts tik sen, ka daudzi pat aizmirsuši, kādā sakarā tas tur atrodas, un sarunās bieži vien Kanceles kalniņu sauc par Kan-celejas kalniņu. Diezin kas tās tādas - visādas kanceles, toties „kanceleja” - skaidrs visiem. Pirmās skolas vieta vēl gaida savu piemiņas zīmi. Kanceles kalniņš ir mūsu sakņu apzināšanās kalns. Jo baznīca, pārzinādama svarīgākos notikumus cilvēka mūžā, savās grāmatās ierakstīja alūksniešu paaudžu vēsturi. Tiesa gan, ne pa atsevišķām dzimtām, bet hronoloģiskā kārtībā un piedevām svešā valodā. Izvilkt no tās vienas dzimtas ciltsrakstus ir milzīgs darbs, un varbūt visiem mums šīs ziņas nemaz nav jāpētī. Reiz tādu ciltsgrāmatu lasīju, un man šķita, ka tā tikpat labi varētu būt manējā. Sākums bija datēts ar 1635. gadu, kad Katrīna salaulāta ar Tomu (abi tolaik vēl bez uzvārdiem). Un tālāk nāk Dārtas, Līzes, Ilzes, Madaļas un Grietas, visvairāk Grietas, un viņas precas ar Gustiem, Kārļiem, Andrejiem, Jēkabiem, Sīmaņiem, un kāds Ints tur ir un viens Jāks arī. Un dzimst atkal Dārtas, Līzes, Ilzes, Madaļas un Jēkabi, Gusti un Sīmaņi. Bet Viļuma Grietai no astoņiem bērniem seši mirst dažu dienu vai dažu nedēļu vecumā. šodien varam minēt - varbūt viņas asinīm rezus faktors bijis negatīvs, bet kas toreiz zināja, kāpēc .. . Dievs deva, dievs ņēma . . . Uz atsevišķas lapas uzzīmēts dzimtas ciltskoks, bet tas nemaz neatgādina koku, drīzāk asinsrites sistēmu, kas, sākdamās no sirds, no Katrīnas un Toma, plešas un dalās, aiznesdama viņu asiņu lāses līdz vistālākajiem pēctečiem - kapilāriem. Tādas asinsrites daļa esam mēs visi, un svarīgi, kāda ir mūsu ietilpība. Lai arī mums nav ne jausmas, kas ar ko precējās un kā saucās viņu bērni mūsu radradurakstos, vienu skaidri zinām: viņi visi prata strādāt. Jo citādi nebūtu izdzīvojuši, nebūtu devuši dzī-vību nākamajām paaudzēm. Kalnu virtenes galā ezerā atspiedies Tempļa kalns. Tādā ezerā, kāda nav nekur citur Latvijā. Salīdzinot ar tiem, kas peldas Alūksnes ezerā, atpūtnieki jūras malā atrodas 180 metru dziļā lejā. Tempļa kalnu es sauktu par vēstures kalnu. Stāvot visaugstākajā vietā, granīta rotondas vidū, gribas domāt, ka šeit senlatviešu pilskalnam patiešām bijusi droša vieta. Ak, droša tikmēr, kamēr uzbrucēji bija sābri, tādi paši koka vāļu cilātāji un bultu šāvēji. Bet nekādas drošības pret svešo bruņinieku uguni un zobenu. Vēl jāprāto, vai tiešām šo uzkalnu kalna galā Alūksnes pils sturmēšanas laikā šeremetjeva zaldāti sanesuši ar cepurēm. Es gribu ticēt. Teikām un nostāstiem vajag ticēt : tie ļauj aizgājušos laikmetus redzēt tēlos un, ja arī neatbilst vēsturiskajai patiesībai, tad vismaz piedāvā versiju, kā būtu varējis notikt. Te spilgtāk nekā citur samanāma saules un ēnu mija. Kalnam pieejot, ceļš sadalās : viens aiziet gaismā, otrs - tumsā. Vai esat ievērojuši - katrai kalna daļai pat savs nosaukums. Kapsētas kalnā alūksniešu mūžam tiek pielikts pēdējais punkts. Tur zem eglēm vēl sniegs kupenām, kad saules pusē, Tempļa kalnā, meitenes jau lasa pirmās vizbulītes un smiedamās skrien pār Saules tiltu, un, kājas noāvušas, nostājas uz saulē sasilušajām Tempļa akmens plāksnēm, lai paskatītos pāri ezeram uz savu pilsētu, mums, visiem alūksniešiem, vismīļāko un visskaistāko pasaulē. No grāmatas „Alūksnei 700” | Literāti |  |  | Staburaga pagasta priekšsēdētāja Aina Ķīse noraugās, kā rakstniece Māra Svīre iepazīstina prezidentu Valdi Zatleru ar Staburaga attēlu kolekciju savā mājā (A. Bites foto) |  | Pasākumā Limuzīnam Jāņu nakts krāsā - 20 Raiskumā. No kriesās - Romualds Ancāns, Līga Liepiņa, Māra Svīre, Gundars Āboliņš, Diāna Zande, Uldis Dumpis. |  | Ar mazmeitām Maiju (pa labi) un Lieni 2006. gada Māru dienā | |
| Ievednieks | Māris | Biogrāfija. Literāts, Alūksnes Tautas teātra „Slieksnis” aktieris un lielisks pavārs Māris Ievednieks dzimis 1949. gada 29. martā Tomskas apgabala Parabeļskas rajona Čigaras ciemā, kur ģimene izsūtīta tā gada 25. martā. Pēc 7 gadiem atgriežas Latvijā, mācās Annas pamatskolā, Talsu vidusskolā. Apgūst pavāra profesiju. Atgriežas vecāku dzimtajā Alūksnes pusē pēc daudziem gadiem – 70.gadu otrajā pusē. Kādu laiku Māris strādā par pavāru restorānā „Alūksne”. Trīs reizes devies strādāt par pavāru uz neskartajām zemēm. Viena no Māra mīļākajām nodarbēm ir teātra spēlēšana. Pirmo - Tomāta lomu nospēlējis jau skolas laikā. Nopietnāka iepazīšanās ar aktiermākslu sākusies Talsu Tautas teātrī. Liktenīgā sastapšanās ar režisoru Uldi Sedlenieku notikusi pēc atgriešanās Alūksnē. Māris saka: „Reiz Uldis uzaicināja atnākt uz teātri. Domāju: aiziešu un apskatīšos. Apskatījos, paliku un tiku pie galvenajām lomām. Spēlēju mīlētājus. Tas nekas, ka mans deguns tāds jocīgs”. Alūksnes Tautas teātrī Māris Ievednieks ir nospēlējis daudzas ļoti nozīmīgas lomas lugās - Aleksandra Vampilova „Provinces anekdotēs”, Balfura Ferbera „Uzmanību, jaunība!”, Rūdolfa Blaumaņa „Brīnumzālītē”, Anšlava Eglīša „Bezkaunīgie veči”, Leldes Stumbres „Roze”, Dž. Patrika „Dīvainā misis Sevidža”, K. Finna „Annas kļūda”, E. Vetemā „Vakariņas pieciem” un citās. 1997.gadā Alūksnes Tautas teātrī „Slieksnis” režisors Uldis Sedlenieks veido Māra dzejas iestudējumu „Bet klauni palika…”. Viena no jaunākajām lomām ir Mamā – Papā Aināra Zelča lugas „Kokakvass” iestudējumā. Māris joprojām dzīvo Alūksnē, aktīvi piedalās pilsētas kultūras dzīves veidošanā. Māris Ievednieks ir aktīvs Alūksnes rajona literātu kluba „Ezerlāse” dalībnieks. Viņaprāt, kluba „Ezerlāse” biedru tikšanās reizēs vērtīgākā ir domu mijiedarbība, jo savu teikto Māris sadzird arī citu autoru dzejā. „Ezerlāses” literārā konsultante un vadītāja Kornēlija Apškrūma par Māri Ievednieku saka: „Mārim ir savs dzejas rokraksts un sava dzejas balss, un to nav iespējams sajaukt ar kādu citu. Salīdzinot ar pirmajiem dzejoļiem, ko viņš atsūtīja „Ezerlāsei”, izaugsme ir jūtama. Par to patiess prieks”. Par seviViens nodevīgs vārds, viens ķeksītis sarakstā, un atkal viena nevainīga ģimene ir ceļā uz Sibīriju. Tas bija 1949. gada 25. martā, bet jau šī paša gada 29. martā, tālā Tomskas apgabala Parabeļskas rajona Čigaras ciema slimnīciņā pieteicu sevi, savu esību mammai un tētim. Septiņus gadus labākos kumosiņus baudījis, glāstu siltumu izjutis, par Latviju neko nesapratis, ar ģimeni mēroju atpakaļceļu uz Dzimteni. Pamatskolas pirmās klases izgāju Annā, bet mācību gaitas beidzu Talsu vidusskolā. Turpmāk armijas laiks, pēc dienesta mācības Limbažu PTS, pavārskola Kaļiņingradā un tad jau bija jāmeklē sava vieta dzīvē. Apmēram divdesmit gadus strādāju par pavāru. Tajā laikā trīs reizes biju neskartajās zemēs – Kazahijā, Ukrainā, Krievijas vidienē. Labi vai slikti, viegli vai grūti, tas ir mans, manas dzīves mērījums. Savam garīgajam piepildījumam esmu atradis grāmatas, teātri, puķes, dzīvo dabu un patiesus draugus dzīves krustceļos maldījušos, pareizo virzienu atradušos. Cenšos dzīvot ar optimismu prātā un sirdī. Dzeja visu laiku manī ir bijusi kā sāpe, kā prieks un tad viņa arī ir izlauzusies kā patiesas bēdas, kā jauks smaids, un tas lai ir lasītāju vērtējumā - to pieņemt vai noraidīt. Negribu neko liekuļot, jo dzejā esmu es pats. Nevajag teikt - dzejnieks, - es tikai saulesstars pelēkā dienā, Nevajag smīnēt - aktieris, - es tikai laužos tavējā domā, Nevajag teikt - lepnais, - es tikai skūpstu atstāju tumsā, Nevajag teikt - neveiksmei dzimis, - varbūt vaina ir tavējā prātā: Vēlos būt pareizais burts īstajā vārdā. DarbiMārim Ievedniekam darbi nav apkopoti un izdoti grāmatā. Daudz publikāciju preses izdevumos, īpaši laikraksta „Malienas Ziņas” literārajā lappusē „Ezerlāse”. Top arvien jauni dzejoļi, miniatūras, kuros atklājas Māra savdabīgā dzīves uztvere – darbi, kas rosina domāt, uzrunā un neatstāj vienaldzīgu. Pilsētā snieg… Sniega segu pārklājusi, baltu pārslu lakatus dāvājusi, siltas villainītes izdaļājusi, ziema uz Alūksni nāk. Te, kur skaistākās Latvijas egles, gadu nākamo sagaidīt. Jaunais gads iesācies: no labām domām piedzimis, no veselības vēlējumiem atdzimis, no patiesības graudiem izraudzēts. Toties mēs paši ar izsalkušas zīles knābi pie svešu logu rūtīm klaudzinām, ar spožām raķeš’ gunīm sevi priecinām, ar solījumu trekniem vārdiem sevi apliecinām, bet ļaunākais – viens otram garām vienaldzīgi aizejam. Kam prasīt atbildi?- baltajam sniegam, briestošajam asnam, kaktusa ziedam vai tavam smaidam? Neziņas mākts, šaubu tirdīts, baltu sveci izdedzinājis un laimi tev novēlējis, gaidu brīnumu no tevis, no sevis, no dzīves nākotnē. Manai Alūksnei balta piedošana paglabāta plaukstā, Mirdz mana pilsēta valstī, Manā Alūksnē snieg, Dievs baltu svētību dod. Miris 2021.gada 23.februārī, apglabāts Alūksnes Lielajos kapos. | Literāti, Dzejnieki | 1 |  |  | Mamā-Papā Aināra Zelča lugā Kokakvass |  | Romantiskās noskaņās mājās atpūtas brīdī |  | Vetemā lugā Vakariņas pieciem |
| Salmiņš | Māris | dzimis 1942.gada 6.decembrī Valkas apriņķa Ilzenes pagastā. Zīmēšana interesējusi jau pamatskolā. Alūksnes vidusskolā darbojies vietējā mākslas studijā. Gleznošanu vairakkārt apguvis pašmācības ceļā. Vidusskolas laikā vasaras brīvlaikā piedalījies Emīla Melngaiļa tautas mākslas nama rīkotajos plenēros Cēsīs, Raunā. Studējot Rīgas Politehniskajā institūtā, neilgi tika apmeklēti arī zīmēšanas kursi Mākslas akadēmijā. Glezno, galvenokārt, eļļas tehnikā. Tie ir dabasskati. Ir bijušas 4 personālizstādes Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejā, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Alūksnes filiālē, ZAET, Ilzenes un Trapenes pagastos. Piedalījies Mākslas dienās Rīgas Doma laukumā, Ķīpsalā. | Mākslinieki | ||||||||
| Hēns (Hehn) | Martins | dzimis 1825.gada 5.februārī Rīgā. Beidzis guberņas ģimnāziju Rīgā, studējis Tērbatā. Tērbatas universitātes klīnikas asistents, pēc tam ārsts Rīgā. Lauku ārsts Stāmerienā priekš Gulbenes, Alūksnes, Apekalna draudzēm. Tālāk izglītojies Berlīnē un Parīzē, praktizējās Pleskavā. | Medicīnas darbinieki | ||||||||
| Ķemers | Miervaldis | dzimis 1902. gada 4. martā , miris 1980. gada 19.aprīlī Rīgā. Mācītājs un gleznotājs. Dzimis Rīgā, mācījies gleznot pie vācu izcelsmes mākslinieka Angera, izbaudījis bēgļu likteni Akmolinskas apgabalā, 1920. gadā tur zaudē tēvu un brāli, Latvijā ar ģimeni atgriezās 1921.gadā. 20. un 30. gadi – dienests armijā, mācības Latvijas ev. – lut. Teoloģijas institūtā (1924. – 1929.), mācītāja amats. Gleznot mācās pie V. Purvīša (1938. – 1947.),pēc kara pie profesora Ģ. Eliasa. Beidz Mākslas akadēmiju iegūdams mākslinieka grādu. Saskare ar Alūksni dienesta laikā 7. Siguldas kājnieku pulka mīnmetējniekos 1923. – 1924. gadā. Alūksnē strādā M. Ķemera studiju biedrs mācītājs Gustavs Knezs – Knezinskis, līdz ar to M. Ķemers ir biežs viesis Alūksnē, daudz šeit gleznojis. Alūksnes muzeja fondos glabājas 87 M. Ķemera eļļas gleznas un 15 zīmējumi, ko gleznotājs dāvināja muzejam 1978. gada 24. oktobrī. M. Ķemeram kā mācītājam ilgus gadus bija aizliegts piedalīties izstādēs, tauta kā mākslinieku nezināja. | Mākslinieki | ||||||||
| Paulovičs | Miervaldis | dzimis 1943. gada 2. maijā Valkas apriņķa Ziemeru ciemā (tagad Alūksnes novads). Tekstilmākslinieks. Beidzis Rīgas lietišķās mākslas vidusskolu (1966.) un Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu R. Heimrāta vadībā (1974.). Izstādēs piedalās kopš 1974. gada. Mākslinieku savienības biedrs kopš 1984. gada. Strādā gan gobelēna, gan jauktā tehnikā, auž abstrakti ornamentālas un figurālas kompozīcijas. | Mākslinieki | ||||||||
| Karro | Mirdza | skolotāja dzimusi 1938.gada 1.martā Limbažu rajona Brīvzemnieku ciemā. Jau no bērnības bija sapnis kļūt par skolotāju. 1957.gadā viņa absolvē Valmieras pedagoģisko skolu un iegūst skolotājas profesiju. Darba ceļi aizved uz Naukšēnu pusi, bet 1967.gadā darba gaitas sākas Apē. Apes vidusskolā 23 gadus nostrādā par sākumskolas skolotāju. 1978.-1983.gadā neklātienē mācās Liepājas Valsts pedagoģiskajā institūtā. 1990.gadā uzņemas Apes vidusskolas direktores amatu. Apē nostrādāts 41 gads. Mirusi 2015.gada 27.martā. | Skolotāji | ||||||||
| Melzobs | Modris | mediķis, dzimis 1927.gada 9.decembrī Alūksnes pagastā. Pamatskolu pabeidza kā teicamnieks un 1942.gadā tēvs nosūtīja mācīties uz Cesvainesģimnāziju.T uvojoties frontes līnijai, vācu varas iestādes vairs neizsniedza atļauju braukšanai vilcienā, tāpēc turpmākos gadus mācījās Alūksnes ģimnāzijā . 1947.gadā absolvējis Alūksnes 1.vidusskolu kā pirmais Zelta medaļas ieguvējs. No 1966.gada Rīgas medicīnas institūta farmakoloģijas katedras vadītājs, nostrādāja šajā amatā gandrīz 30 gadus. Publicējis daudz zinātnisku rakstu, talantīgs jaunu farmakoloģisku līdzekļu meklētājs. Rīgas medicīnas institūta profesors.Latvijas Farmakologu biedrības valdes priekšsēdētājs, Veselības aizsardzības ministrijas Racionalizācijas un izgudrojumu biroja vadītājs, Vissavienības farmakologu biedrības Valdes loceklis – tie nebūt vēl nav visi pienākumi, ko M.Melzobs veica paralēli pamatdarbam Medicīnas institūtā. Kopš 1994.gada, kad profesors vairs nevadīja katedru, viņš darbojās Farmakoloģijas un farmakopejas komitejas galvgalī, vēlāk bija Zāļu reģistrācijas komisijas priekšsēdētājs. Tagad ar saviem domubiedriem viņš tiekas Latvijas Farmakoloģijas un Latvijas Farmaceitu biedrību rīkotajos pasākumos. Profesors darbojas arī Grindeļa brālībā un Latvijas emeritēto zinātnieku klubā “Emeritus”. Miris 2014.gada 12.decembrī, apglabāts Rīgas Meža kapos Informācijas avots : Malienas Ziņas.- 1997.-20.dec.http://iaptieka.lv/?lapa=doctus2&id=122 | Medicīnas darbinieki, Zinātnieki | ||||||||
| Buķelis | Nikolajs | Zobārsts virsleitnants 7.Siguldas kājnieku pulks - 24.teritoriālais korpuss – 181.Strēlnieku divizions. Deportēts 1941.gada 14.jūnijā. | Medicīnas darbinieki | ||||||||
| Dakers | Nikolajs | dzimis 1902.gada 11.novembrī Beļavas pagastā. Beidzis Alūksnes vidusskolu, studējis Latvijas Universitātē. Sarakstījis ābeci „Pirmie soļi”. Latvijas dziesmu svētku biedrības padomes loceklis. Rīgas 3.jauktu tautību pamatskolas pārzinis. Miris 1986.gadā. Apglabāts Rīgas Raiņa kapos. | Skolotāji |  | |||||||
| Grīnfelds | Nilss | dzimis 1907.gada 11. augustā Alūksnē– miris 1986. gadā 20. oktobrī – komponists, mūzikas zinātnieks, LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1945.), profesors. Beidzis Maskavas konservatoriju (1931.), LPSR Valsts mākslas ansambļa muzikālās daļas vadītājs (1942. – 1943.), LPSR Valsts filharmonijas mākslinieciskais vadītājs (1945. – 1954. ar pārtraukumiem), LVK pedagogs (kopš 1949 gadā.). Mūzikas vēstures katedras vadītājs (kopš 1960. gadā), profesors (1981.). | Mūziķi, Zinātnieki | ||||||||
| Šteiners | Ojārs | d zimis 1927. gada 16. maijā Alūksnē. Gleznotājs. Mācījies Ernsta Glika pamatskolā Alūksnē. Mobilizēts vācu armijas gaisa izpalīgu dienestā. 1944. gadā emigrējis uz Vāciju. Fišbahas nometnē mācījies J. K. štemberga studijā. 1950. gadā izceļojis uz ASV. Kā amerikāņu karavīrs piedalījies Korejas karā. Beidzis Čikāgas Mākslas institūtu (1957.). Papildinājies Francijā, Spānijā, Itālijā. Studējis mākslas vēsturi Čikāgas universitātē. Sarīkojis personālizstādes Čikāgā un vairākos latviešu mākslas centros. Piedalījies amerikāņu un latviešu mākslinieku izstādēs Rīgā. Abstraktā ekspresionisma pārstāvis. Strādājis eļļas un akrila tehnikā, arī litogrāfijas un oforta tehnikā. | Mākslinieki | ||||||||
| Vācietis | Ojārs | -dzimis 1933. gada 13. novembrī Trapenes pagasta „Dumpjos” – mūžībā aizgājis 1983. gada 28. novembrīRīgā, apbedīts Carnikavas kapos. Dzejnieks. Dzimis kalpu ģimenē. Mācījies Trapenes pamatskolā (1942. – 1948.), Gaujienas vidusskolā (1948. – 1952.), studējis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē Latviešu valodas un literatūras nodaļā (1952.-1957.) Strādājis dažādos preses izdevumos, Rīgas kinostudijā par redaktoru. Rakstnieku savienības biedrs (1956.). Latvijas PSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1977.), Latvijas PSR Tautas rakstnieks (1977.), PSRS Valsts prēmija (1982.) Pirmā publikācija – dzejolis „Miera balss”1950. gada 5. jūlijā Apes rajona laikrakstā „Sarkanā Ausma”. Pirmais krājums „Tālu ceļu vējš” (1956.). Seko daudzi dzejoļu krājumi ar aktuālu tā laika tematiku. Izdoti dzejnieka kopotie raksti 10.sējumos(1989.- 2003.). 1993. gadā Rīgā, Lielajā Altonavas ielā 19 atvērts dzejnieka memoriālais muzejs. | Literāti, Dzejnieki | ||||||||
| Blumberga | Olga | o peras soliste. Dzimusi 1903.gada 27.februārī Veclaicenē, kur tēvs strādāja par skolotāju. Sākoties pasaules karam, ģimene dodas uz Staraja Rusu. Te O.Blumberga mācās pamatskolā, latviešu bēgļuģimnāzijā, bet 1920.gadā atgriežas Latvijā.1927.gadā Blumberga iestājas Konservatorijā, kur mācās pie profesora P.Jurjāna. 1934.gadā viņa pabeidza konservatoriju. Galvenaismākslinieces darba lauks ir opera, kur O. Blumberga sāk strādāt 1935.gadā. Sākumā viņu uzņem korī, bet jau pēc vienas sezonas uztic nelielas lomas. Tomēr īsti solistes gaitas sākas tikai ar 1945.gadu. Seko piecpadsmit raženas sezonas līdz pat aiziešanai pensijā (1960) | Dziedātāji, Mūziķi | ||||||||
| Ezerlauka–Zēfelde | Olga | dzimusi 1858. gada 11. martā Jaunrozes pagastā. Bērnību pavadījusi Jaunlaicenē. Mācījusies Ulbrokas pagastskolā, Siguldas draudzes skolā. Aktrise un tulkotāja. Aspazijas un Raiņa tuva paziņa. Viena no pazīstamākajām latviešu aktrisēm 19.gs. beigās. Teātra gaitas sākusi jau 1874.gadā Ieriķos 16 gadu vecumā. Pieņem latvisku uzvārdu Ezerlauka. No 1886. gada darbojusies Rīgas Latviešu biedrības teātri, 1918. gadā Latvijas tautas teātrī. Raksturlomu tēlotāja Blaumaņa un citās lugās. Tulkojusi Zūdermaņa „Tauriņu kauja”, Mozera „Gada svētki” un citus. | Aktieri | ||||||||
| Gulbe | Olga | Ārste Olga Gulbe dzimusi 1899. gadā Alsviķu pagastā. Medicīnu sākusi studēt Pēterburgā, bet ārstes grādu ieguvusi LU. Bijusi Cēsu apriņķa Raiskuma un Lenču pagastu rajona ārste, darbojusies 10. Cēsu aizsargu pulkā. Kara laikā pieņēma slimniekus iekšķīgās un sieviešu slimībās Gaujas ielā 16, bet bēgļu laikā Vācijā – IRO ārste Augsburgas „Haunstedtenas” DP nometnē. Kopš 1950. g. dzīvoja Indianapolē un piederēja pie Indianapoles latviešu ev. lut. draudzes. Mirusi Indianapolē 91 g. vecumā, apbedīta „Floral Park” kapsētas latviešu nodalījumā. Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Medicīnas darbinieki | ||||||||
| Biete | Oļģerts | dzimis 1937. gada 30. jūlijā Talsu apriņķa Spāres pagastā – miris 2000.gada 28.martā. Apglabāts Alūksnes Lielajos kapos. Mākslas zinātnieks. Dzimis laukstrādnieka ģimenē. 1957. gadā beidzis Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu, 1961. – 1965. gadam mācījies Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā Mākslas vēstures un teorijas nodaļā, izstājies no 4. kursa. 1981. gadā beidzis I. Repina Ļeņingradas Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras institūta Mākslas vēstures un teorijas fakultāti. Strādājis par zinātnisko līdzstrādnieku Latvijas PSR Muzeju un izstāžu daļas apvienotajā direkcijā. No 1976. līdz 1980. gadam strādā Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejā. Kopš 1982. gada ir Mākslinieku savienības biedrs. Kopš 1964. gada publicējies gan republikas, gan Alūksnes rajona preses izdevumos. | Mākslinieki, Zinātnieki | ||||||||
| Grāvītis | Oļģerts | zinātnieks, dzimis 1926. gada 30. augustā Alūksnē – komponists, muzikologs, mākslas zinātņu kandidāts (1969.), LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1969.). 1940.gadā ar vecākiem pārcēlās uz Cēsīm. Beidzis Latvijas Valsts Konservatoriju (1952. gadā mūzikas zinātnes nodaļu, 1960. gadā kompozīcijas klasi), Ļeņingradas konservatorijas aspirantūru (1956.). LPSR ZA Valodas un literatūras institūta zinātniskais līdzstrādnieks (kopš 1975. – 1982. gada). LVK pedagogs (1960. – 1975. un kopš 1981. gadā). Daiļradē pievērsies galvenokārt vokāli instrumentālajiem žanriem. Darbi – vokālais cikls „Mēness meitiņa„ (1954.), operas „Vanadziņš” (1959.), „Audriņi” (1965.) u. c., kantātes, kora dziesmas, instrumentāli skaņdarbi, monogrāfijas „Jurjānu Andrejs” (1953.), „Jānis Reinholds” (1968.), „Arvīds Žilinskis” (1971.) u. c., pavisam 24 grāmatas un brošūras,vadījis muzikāli izglītojošus raidījumus Latvijas radio un TV, publicējis presē ~ 1000 rakstus par mūziku.LVK profesors (1984.). J. Ivanova prēmija (1986.). Miris 2015.gada 24.novembrī. | Mūziķi, Zinātnieki |  | |||||||
| Mierīgs | Oļģerts | Redaktors un izdevējs Oļģerts Mierīgs (arī Mierigs, Mieriņš) dzimis 1925. gada 25. augustā. Karvas pagasta Dārziņos kā vecākais dēls dārzkopja ģimenē. Mācījās Karvas pamatskolā un Alūksnes ģimnāzijā. 1944. g. vasarā iesaukts Latviešu leģiona 15. divīzijā, izgājis apmācības Drēzdenē un iedalīts sapieru bataljonā. Dažus mēnešus cīnījās Pomerānijā. Pēc tam Hagenavā krita amerikāņu gūstā, nonāca Putlosas un Cēdelgēmas nometnēs, ārstējās Ostendes slimnīcā, pēc tam apmetās bēgļu nometnē Volterdingenā. 1947. g. nov. ieceļoja Anglijā un 1948. g. uzsāka ogļrača darbu Notinghamas grāfistē, netālu no Mansfīldas. 1965. g. pārcēlās uz Londonu un strādāja J. Andrupa spiestuvē „Venta Press”. Mašīnburtlicis (1967–1982) un korektors (1982–1987) Mansfīldas angļu nedēļas laikrakstā. Kopš 1994. g. dzīvoja DV namā „Straumēnos”. 2004. g. atgriezās dzīvot Latvijā. Miris 2006. g. 15. okt. Madonas rajona Kalsnavas pagastā. Literatūrai pievērsās jau ģimnāzista gados, rakstot dzejoļus un rokrakstā izdodot žurnālu. Kopš 1943. g. publicējās „Malienas Ziņās”. Leģonāru apmācību nometnē rokrakstā izplatīja ziņu biļetenu, Cēdelgēmā līdzdarbojās izdevumos „Nameja gredzens” un „Laika Griežos”. 1946. g. pavasarī bēgļu nometnē Volterdingenā piedalījās ziņu biļetena veidošanā. Kopš 1960. gadu sākuma publicējās „Latvijā” un „Londonas Avīzē”. Kopš 1959. g. „Daugavas Vanagu” fonda biedrs un dažādu amatu veicējs visās savās dzīves vietās Anglijā (Mansfīldā, Londonā, Notinghemā un „Straumēnos”). Vairāku Anglijas DV nodaļu kopējā biļetena „Mūsu Balss” (1964-84) un laikraksta „Brīvā Latvija” (1994–2000) atbildīgais redaktors. Pašmācībā apguva izdevēja un tipogrāfa arodu, 1950. gados nopirka tipogrāfijas iekārtas un iespieda vairākas latviešu grāmatas, kā arī dziesmu lapiņas, programmas u.c. izdevumus. Latviešu Preses biedrības Anglijas kopas biedrs; piedalījās tās biļetena veidošanā. Informācijas avots:Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Žurnālisti, Redaktori | ||||||||
| Bērziņš | Oskars | dzimis 1900. gada 29. martā Litenes pagastā, miris – 1981.gada 8.septembrī. Apglabāts Alūksnes Lielajos kapos. Gleznotājs. No divdesmitajiem gadiem dzīvojis Alūksnē. Sākumā dzīvojis Pils ielā 24, vēlāk uzcēlis blakus savu māju Pils ielā 26. Tur ierīkojis veikalu, kur tirgojis arī apavus. Vadījis savu darbnīcu. Ar gleznošanu sācis nodarboties 30-to beigās. Tad arī sācis piedalīties izstādēs. | Mākslinieki | ||||||||
| Vanags | Osvalds | dzimis 1893. gada 23. februārī Virānes pagasta „Riteņos”. Beidzis Jaunpiebalgas draudzes skolu. No 1909. līdz 1913. gadam mācījies Valmieras skolotāju seminārā. Bijis skolotājs Annas pagasta skolā (1913. – 1914.), Vilgales 2. klašu ministrijas skolā (1914. – 1915.). 1915. gadā iestājies Belgorodas skolotāju institūtā, kuru beidzis 1918. gadā. Pēc tam strādājis Siņeļņikova 8. klašu komercskolā (1918. – 1921.), Kuldīgas valsts vidusskolā no 1921. gada. 1928. gadā ieguvis vidusskolas skolotāja tiesības vēsturē. | Skolotāji | ||||||||
| Krievāns | Oto Jāņa d. | dzimis 1880.gada 4.jūlijā Jaunlaicenes pagasta „Purakalnos”. Beidzis Veru pilsētas skolu un pedagoģiskos kursus Cēsīs. Karvas pamatskolas pārzinis. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. 1940.gadā arestēts Priekuļu tehnikumā par 18.novembra svinēšanu. Nomocīts čekā 1941.gadā. | Skolotāji, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Sināts | Otto | dzimis 1883. gada 22. janvārī Mālupes pagastā. Kalpa dēls. Mācījies Bejas pagasta skolā. Studējis Valmieras (Valkas) skolotāju seminārā 1900. – 1903. gadam. Beidzis Latvijas tautas universitātes abitūrijas kursus. No 1903. līdz 1905. gadam skolotājs Mālupes „Jaunajā” skolā, 1905. gadā Ķirbišu pagasta skolā, no 1906. līdz 1909. gadam Siguldas draudzes skolā, no 1909. līdz 1914. gadam Bilskas „Pauzuļa” skolā, no 1914. līdz 1921. gadam – Dzērbenes draudzes skolā un no 1924. gada janvāra līdz 1936. gadam Siguldas II pakāpes pamatskolā. Vadījis kori vairākās dziedāšanas biedrībās. | Skolotāji, Sabiedriskie darbinieki | ||||||||
| Timans | Otto | Skolotājs, pomologs un tautas garamantu krājējs Otto Timans dzimis 1886. gada 16. jūlijā Alsviķu pagasta Platpīru ciemata Timanos kā vecākais dēls lauksaimnieku Jāņa un Lottes piecu bērnu ģimenē. Mācījies Alūksnes draudzes skolā un Irlavas skolotāju seminārā. Par piedalīšanos revolucionārā kustībā jau pirms 1905. gada izsūtīts. Pēc termiņa beigām ieguva tiesības pārvietoties pa Krieviju, kur strādāja dažādus darbus un iespēju robežās mācījās. Tālajos Austrumos iepazinās ar vēlāko dzīvesbiedri vietalvieti Alīnu Biezo (1894– 1975). Krievijas Pilsoņu kara laikā zaudēja savu pirmo dēliņu Jānīti. 1920. gada vasarā Timani kopā ar latviešu Imantas pulku pa jūras ceļu atbrauca uz Liepāju. Visus turpmākos darba gadus nostrādāja pedagoģiskā darbā. Vispirms skolotājs Karvā, pēc tam Ilūkstes apriņķa Pilskalnes (Ludvigovas) pamatskolas pārzinis. Kopš 1926. g. –skolotājs Alsviķu pagasta pamatskolā. 1929. gadā no dzimtajiem Timaniem atdalītajā 11 ha zemes gabalā iekārtoja savu saimniecību Jānīši (tā nosaukta otrā dēla – arī Jāņa – vārdā). Vēl pēckara gados turpināja darbu skolā. Miris 1963. gada 5. jūn. Jānīšos. Apbedīts Alūksnes Lielajos kapos. Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Skolotāji | ||||||||
| Apinis | Paulis | mediķis, dzimis 1888.gada 26.jūnijā Trikātā. Beidzis Tērbatas universitāti. Ārsts, Latvijas brīvības ciņu dalībnieks, pulkvedis. – leitnants aktīvā karadienestā (7.Siguldas kājnieku pulkā). Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. | Medicīnas darbinieki | ||||||||
| Brencis | Paulis | dzimis 1890.gada 21.augustā Mālupes pagasta „Rutkos”. Mācījies Mālupes un Jaunvāles pagasta skolās un Alūksnes 2-kl.valdības skolā, Valmieras skolotāju seminārā. 1919.gadā bijis skolotājs Mālupes pagasta skolā. Piedalījies Pirmajā pasaules karā, kritis austriešu gūstā, kur bijis skolotājs krievu gūstekņu skolā. 1923.-1934. Gados izglītību turpinājis Latvijas Universitātes teoloģijas fakultātē, kuru beidzis ar teoloģijas kandidāta grādu. 1935. V 05. ordinēts,1942. Rīgas pilsētas prāvesta rīcībā, mācītājs. | Mācītāji | ||||||||
| Graudums | Paulis | dzimis 1897. gada 15. maijā Galgauskas pagastā Dzeņos". Beidzis Galgauskas pagastskolu, Lubānas pilsētas skolu, komercskolu Pleskavā un Latvijas Universitātes mežkopības nodaļu. Piedalījies Latvijas Brīvības cīņās. Bijis virsmežzinis Gaujienā un mežu revidents. Zemkopības ministrijas mežu departamenta mežsaimniecības daļas vadītājs. | Mežsaimnieki | ||||||||
| Nīmands | Paulis | dzimis 1880.gada 19.septembrī Trapenes pagasta „Avotos”. Beidzis Pleskavas skolotāju semināru, Latvijas Universitātes pedagoģisko nodaļu. Pedagoģiskajā darbā no 1900.gada. 1905.gada revolūcijas dalībnieks. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Miris 1972.gadā , apglabāts Rīgas Meža kapos. | Skolotāji, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Plīsis | Paulis | Sportists, sporta žurnālists un sabiedriskais darbinieks Paulis Plīsis dzimis 1910. gada 7. (vai 12.) dec. Alsviķu pagastā. Bērnību pavadīja tēva celtajā jaunsaimniecībā Plīši (tagad Liepas). Beidzis Alsviķu pamatskolu, pēc tam – Gulbenes komercskolu. Darba gaitas uzsāka Rīgā un līdztekus studēja tautsaimniecību LU. Darbojās studentu korporācijā „Selonija”. Mobilizēts Latviešu leģionā. Pēc kara beigām un gūsta dzīvoja Vācijā Hanavas bēgļu nometnē. Sporta žurnāla redaktors un Latviešu Centrālās komitejas izdotā laikraksta „Tēvzeme” redakcijā kā sporta nozares vadītājs. Ieceļojis Kanādā, dzīvoja Toronto un blakus maizes darbam grāmatvedībā iesaistījās latviešu sabiedriskajā dzīvē, pildīdams dažādus amatus Latviešu sporta apvienībā Kanādā, korporācijā „Selonija”, Preses biedrības valdē un revīzijas komisijā. Īpaši rosīgi darbojās Svētā Andreja draudzes padomē un šīs draudzes lauku īpašuma „Sidrabene” izveidē un pārvaldē. Viņš bija Latviešu Palīdzības fonda Kanādas apgabala vadītājs kopš tā dibināšanas. Pēc pensionēšanās uzņēmās laikraksta „Latvija Amerikā” apgāda vadību. Kopā ar dzīvesbiedri Irmu izaudzināja un izskoloja meitu Silviju. Mūža nogali pavadīja „Kiplong Acres” veco ļaužu mītnē. Miris 2004. gada 13. septembrī. Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Žurnālisti, Sportisti | ||||||||
| Kampe | Pauls | arhitekts un arhitektūras pētnieks, dzimis Karvas pagastā 1885.gada 10.aprīlī. 1905.gadā beidza Rīgas pilsētas reālskolu, 1905.-1906.gadā studēja Rīgas politehnikumā arhitektūras nodaļā, 1906.-1908.gadam tehniskajā augstskolā Darmstatē, 1910.gadā beidza Rīgas politehnikumu, 1912.gadā turpat strādā par asistentu, 1914.gadā - docents, 1920.gadā docents Latvijas Universitātē. Pauls Kampe cēlis vadmalas fabriku (1912), strādnieku koloniju (1918) un dzirnavas (1920) Karvā, Baznīcas torni Apukalnā (1926), Alūksnes kapsētas vārtus (1925). 1914.-1918.g. Krievijas armijā, kara ierēdnis. Pievērsies Vidzemes baznīcu arhitektūras izpētei. Bagātu informāciju par baznīcu celtniecību, arhitektiem, meistariem u.tml. var meklēt Paula Kampes “Leksikonā”, kas uzskatāms par ilgstoša pētnieciskā darba apkopojumu. Pētījis baronu Fīnghofu dzimtas vēsturi (Paul Campe «Otto Hermann von Vietinghoff gen. Scheel, Marienburg, „Halbkönig von Livland», 1722-1792. ????? ????? «???? ?????? ??? ????????-???? ??????????????, ?????????????? ?????? ?????????» 1722-1792. (??????? ? ????????? ????? ?????? ?????????). " | Arhitekti, Arhitektūras pētnieki | ||||||||
| Šprenks | Pauls | dzimis 1898. gada 18. novembrī Valkas apriņķa (tagad Alūksnes novads) Jaunlaicenes pagastā – miris 1988. gada 25. oktobrī štutgartē Vācijā. Gleznotājs. Dzimis mežziņa ģimenē. Mācījies Pleskavas mākslas skolā. Beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju J.R. Tilberga Figurālās glezniecības meistardarbnīcu. Strādājis par zīmēšanas skolotāju Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā. No 1923. gada piedalījies Neatkarīgo mākslinieku vienības un Latvju mākslinieku biedrības rīkotajās izstādēs. Gleznojis ainavas, reprezentatīvus portretus. 1940. gadā izceļojis uz Vāciju. Piedalījies vācu un trimdas latviešu mākslinieku izstādēs. | Skolotāji, Mākslinieki | ||||||||
| Zariņš | Pāvils | zinātnieks, dzimis 1913. gada 27. martā Alūksnē. Pārtikas tehnoloģijas speciālists, tehnisko zinātņu doktors (1971. gads). Beidzis LU (1938.). Rūpnīcas „Aldaris” direktors (1940. – 1941.). Kopš 1944. gada LLA docētājs, katedras vadītājs (1949. – 1955., 1956. – 1962., 1968. – 1984.), rektors (1961. – 1966.), profesors (1971.). Viņa vadībā izstrādāti un ieviesti ražošanā jauni risinājumi iesala ražošana un pie produktu bez atlikumu tehnoloģijā. LPSR AP deputāts (1963. – 1967.). LPSR Valsts prēmijas laureāts. | Zinātnieki | ||||||||
| Āriņš | Pēteris | Dzimis 1883. gada 2. maijā Mārcienas pagastā. No 1901. līdz 1904. gadam Valmieras (Valkas) skolotāju seminārā. Skolotājs Alsviķu pagasta skolā no 1904. līdz 1906. gadam, dažādās skolās Kokneses pagastā (1906. – 1936.). 1936. gadā strādājis Kokneses 6. kl. pamatskolā. Pirms I pasaules kara nodibinājis un vadījis svētdienas skolu Kokneses Bilstiņu skolā; Kokneses kultūras biedrību, kurā bijis priekšnieks, režisors un lektors. 1905. gadā revolūcijas laikā uzstājies mītiņos. Skolā strādājis pēc jaunās programmas. Soda ekspedīcijai ierodoties, nebēga, tomēr viņu arestējuši un pāris mēnešus noturējuši Alūksnes cietumā. Tur pērts, ilgi gulējis slims. Soda ekspedīcija gribējusi viņu nošaut. Atstāts dzīvs tikai uz vairāku delegāciju lūguma pamata. Āriņu nodevis Alsviķu muižas pārvaldnieks Bettihers un mežkungs Funks. Abi bija apkārtnē pazīstami kā nodevēji. Funku vēlāk revolucionāri nošāvuši. | Skolotāji | ||||||||
| Blaus | Pēteris | dzimis 1856. gada 22. septembrī Ogres „Vecpriekšānos” – 1930. gada 5. augustā Rīgā. Apbedīts Meža kapos. Dzejnieks, žurnālists. Dzimis saimnieka ģimenē, beidzis Liepkalnes skolu, mācījies Jaunbebru un Vecpiebalgas draudzes skolā. Vācis tautas dziesmas un sūtījis tās K. Baronam. Pašmācības ceļā sagatavojies skolotāja darbam. Piedalījies 1905. gada revolūcijā. !906. gadā emigrējis uz šveici, bet 1909. gadā devies uz Krieviju, kur apcietināts, 1910. gadā pārvests uz Tallinu, vēlāk attaisnots. No 1911. gada dzīvo Rīgā, nodarbojas ar žurnālistiku. Strādājis arī par miertiesnesi un advokātu. !920. – 1922. gadam strādājis Alūksnē par miertiesnesi. Raksta galvenokārt dzeju, kas izdota vairākos krājumos. Dzejā dominē mīlas motīvi, ieskanas vientulības, dzīves bezjēdzības tēmas. | Žurnālisti, Dzejnieki | ||||||||
| Ķikuts | Pēteris | - dzimis 1907. gada 24. jūlijā Annas pagasta „Ūsiņos” – 1943.gadā 24. novembrī PSRS. Dzejnieks, literatūrkritiķis. Rentnieka dēls. Beidzis Alūksnes Izglītības biedrības vidusskolu (1926.), studējis tieslietas Latvijas universitātē , līdztekus strādājis par bezdarbnieku kontrolieri darba biržā, strādājis dažādus gadījuma darbus. Dzejot sācis agri, pirmie publicējumi divdesmito gadu pirmajā pusē. 1927. gadā izdots dzejoļu krājums „Balti torņi melnā naktī”, 1928. gadā„Asie lūzumi”. Rakstījis recenzijas, literatūrkritiskus rakstus, apcerējumus par A. Kurciju, J. Sudrabkalnu, L. Laicenu. Rakstījis arī lugas. Darbojies ‘Trauksmes” grupā. 1931. gadā Jelgavā laikraksta „Pamatšķira” izdevējs un redaktors. Apcietināts un tiesāts. 1932. gadā emigrēja uz Vāciju, pēc tam uz PSRS, dzīvojis Ļeņingradā, darbojies latviešu izdevniecībā „Prometejs”.Bijis 1. Vissavienības padomju rakstnieku kongresa delegāts. Personības kulta apstākļos 1937. gada nepamatoti represēts, reabilitēts pēc nāves. Izdoti vēl dzejoļu krājumi–„Tilts” (1936.), „Nemierīgās liesmas’(1961.). Poēma ‘Mašīna” (1930.). | Literāti, Dzejnieki | ||||||||
| Priedītis | Pēteris | Skolotājs, dzimis 1897.gada 2.septembrī. Skolas pārzinis Tupicenes skolā (Pededzē) Laura mājā. Vadījis Pededzes skolas. Arī sieva Margarieta bija skolotāja. 1920.gadā, kad darbu sāk Pededzes pamatskola (Pededzes I pakāpes pamatskola), abi darbu turpina tur. Direktors vadīja arī skolas un pagasta kori. 1938.gadā uzcēla jauno skolu, kur vēl šodien saglabājusies direktora stādītās liepas un ābeles. 1944.gadā ģimene devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Miris 1956.gada 3.decembrī, apglabāts Hamburgas kapos. 2000.gadā pie Pededzes pamatskolas atklāta piemiņas plāksne. Informācijas avots:Malienas Ziņas 10.05.1997 Malienas Ziņas 17.10.2000 | Skolotāji | ||||||||
| Rumpāns | Pēteris | Lauksaimnieks, Brīvības cīņu dalībnieks LKOK Pēteris Johana d. Rumpāns (arī Rumpans, Rumpis, Rumpe) dzimis 1887. gada 27. augustā Zeltiņu pag. (pēc citas versijas – Alsviķu pag.). Beidzis pagastskolu. Krievu armijā iesaukts 1916. g. febr., dienējis latv. strēln. formējumos līdz 1917. g. dec.; 1919. g. febr. mobilizēts Sarkanajā armijā, kurā palicis līdz 1919. g. 20. maijam. Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 7. jūn. Alūksnē, piedalījies cīņās pret bermontiešiem Kurzemē, kā arī citās 7. Siguldas kājn. pulka kaujās. 1922. g. saņēmis LKO. Atvaļināts 1920. g. 5. sept. Zemkopis Alsviķu pag. Tūjas Lapseniešos. Pēc 2. pasaules kara strādājis vietējā kolhozā, mūža nogalē pensionārs. Miris 1966. gada 3. novembrī. Apbedīts Alūksnes kapos. Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Lauksaimnieki, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Ķikuts | Raimonds | mediķis, dzimis 1932. gada 4. martā Rīgā. Beidzis RMI (1957.). Rīgas Traumataloģijas un ortopēdijas ZI zinātniskais līdzstrādnieks (1967. – 1977.), nodibinājis un vadījis šā institūta Neiroķirurģijas nodaļu (1972.-1977.) un Magnetobioloģijas laboratoriju (1975. – 1977.). RMI Ārstu un provizoru kvalifikācijas celšanas fakultātes neiroķirurģijas kursu vadītājs (kopš 1977.), profesors (1981.) LPSR Veselības aizsardzības ministrijas galvenais neiroķirurgs un Latvijas Neiroķirurģijas centra vadītājs (kopš 1977.). Darbi par magnetobioloģisko efektu un plastmasu izmantojamību neiroķirurģijas u. c. problēmām . LPSR Valsts prēmija (1980.). PSRS Veselības aizsardzības ministrijas magnetobioloģijas un magnetoterapijasproblēmu komisijas loceklis (1984.). Dzejnieka, literatūrkritiķa Pētera Ķikuta dēls. Bieži viesojās vecāku dzimtajā pusē Annas pagastā pie radiniekiem Puķīšiem.Miris 2000.gada 12.augustā. Informācijas avots :Malienas Ziņas.- 17.05.1997; www.nekropole.info | Medicīnas darbinieki, Zinātnieki | ||||||||
| Žagats | Raimonds | zinātnieks, dzimis 1931. gada 14. februārī Apē. | Zinātnieki | ||||||||
| Slaidiņš | Raimonds Gunārs | dzimis 1927. gada 28. aprīlī Apē. Dzīvo ASV Kalifornijā. ASV un Francijā studējis arhitektūru un mākslas zinības. Arhitekts, iekštelpu veidotājs un gleznotājs. Strādājis Kalifornijā, Omahā, Sanpaulā (Brazīlijā), Bahamu, Havaju un Jaunavu salās, Sauda Arābijā. Bijušas personālās gleznu izstādes ASV, Kanādā, Francijā un divas reizes Rīgā. | Arhitekti | ||||||||
| Vimba | Reinholds Pētera d. | dzimis 1890. gadā 23. janvārī – miris 1959. gadā. Galdnieka amata zellis Alūksnē. Dažus gadus strādājis pie A. Pamiljena pa kazarmu būves laiku. Strādājis pie Ed. Bērziņa. Labs amatnieks ar humora izjūtu. | Amatnieki, Galdnieki | ||||||||
| Liepiņš | Reinis | dzimis 1885.gada 15.septembrī Litenes pagasta zemkopja ģimenē. Mācījies Stāmerienas pareizticīgo draudzes skolā un Jaungulbenes 2-klasīgajā ministrijas skolā. Valmieras skolotāju seminārā, Maskavas universitātē. Strādājis par skolotāju KalnamuižasCempju skolā (1901-1902), Lejasciemā, Gaujienas Veras skolā vēlāk Raunas draudzes skolā. Aktīvi piedalījies 1905. gada revolūcijā, par ko atbrīvots no darba Raunā. No 1924. Līdz 1928.gadam izglītības ministrijas virsvaldes direktors. Sarakstījis vairākas skolas grāmatas dabaszinātnē un ķīmijā. Sākot ar 1913.gadu darbojies žurnālistikā un publicistikā. Apbedīts 1949.gadā Rīgā, Meža kapos. | Skolotāji | ||||||||
| Akmentiņš | Rihards | lauksaimnieks un finansists, dzimis 1883. gadā 15. aprīlī Jaunrozes pagasta „Uskanos”.Beidzis Opekalna draudzes skolu un lauksaimniecības skolu Krievijā. Piedalījies Brīvības cīņas. Kameras loceklis, Jaunrozes lauksaimniecības biedrības un Opekalna evaņģēliski – luteriskās draudzes priekšnieks, Apes krājaizdevuma sabiedrības padomes priekšsēdētājs. Apbalvots ar Atzinības krustu.Lauksaimnieks Jaunrozes pagasta „Uskanos”. | Finansisti | ||||||||
| Biedriņš | Roberts | dzimis 1898. gada 1. septembrī Alsviķu pagasta „Pīpjos”. Mācījies Latvijas Universitātē tieslietas un tautsaimniecību. Bijis Iekšlietu ministrijas Administratīvā departamenta kriminālo un civilo lietu nodaļas vadītājs. Iekšlietu Ministrijas Kārtības policijas departamenta iekšējās aizsardzības nodaļas priekšnieks. | Iekšlietu darbinieki | ||||||||
| Krustiņš | Roberts | dzimis 1896. g. 7. septembrī Mālupes pagastā. Pagastskolas izglītība. Zemkopis. Krievu armijā dienējis Semjonovas leibgvardes pulkā, pēc tam 2. armijas automobiļu komandā. Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 4. jūnijā, piedalījies Rīgas atbrīvošanā, kā arī citās 7. Siguldas kājnieku pulka kaujās. Lāčplēša kara ordeņa kavalieris. Atvaļināts 1921. g. 10. martā. Jaunsaimnieks Bejas pagasta Murjāņu ūdensdzirnavās. Miris 1978. g. 19. aprīlī, apbedīts Alūksnes kapos. | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Ķelle | Roberts | dzimis 1871.gadā Jaungulbenē kā muižas kalēja dēls. Ieguvis vidusskolas izglītību pašmācības ceļā un darbojies kā rakstvedis vairākos pagastos. Īsu laiku bijis grāmatu tirgotājs Alūksnē. 1919.gada maijā pēc Latvijas atbrīvošanas no lieliniekiem, noorganizējis vietējo pašvaldību. 1919.gada 16.septembrī iestājies Iekšlietu ministrijas dienestā, bet gadu vēlāk iecelts par pilsētu nodaļas vadītāju. šo amatu ieņēmis visu atlikušo laiku. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa. 4.šķiru. Miris 1934.gada 21.oktobrī. Apglabāts Rīgas Meža kapos. | Pašvaldības darbinieki | ||||||||
| Ķikuts | Roberts | dzimis 1908. gada 18. februārī Annas pagastā. Agronoms. Mežvidu valsts pamatskolas pārzinis. Beidzis Latvijas Universitāti. | Skolotāji | ||||||||
| Lapsiņš | Roberts | Inženieris Roberts Lapsiņš dzimis 1902. gada 28. oktobrī Alsviķu pagastā. Beidzis LU Inženierzinātņu fakultāti ar inženiera mehāniķa grādu. Studiju laikā pievienojies akadēmiskās organizācijas „Austrums” saimei. Pēc studiju beigšanas vadīja Rīgas pilsētas satiksmes valdes autobusu tehnisko daļu, pavadījis ilgāku laiku Saurera fabrikā šveicē, lai pieņemtu to ražotos, ērtos autobusus. Emigrācijā kādu laiku Vācijā, pēc tam kopā ar dzīvesbiedri Olgu un dēlu Juri Anglijā, Kardifā, kur strādājis par inženieri tehnisko zīmētāju. Pēdējos gadus pārcēlies pie dēla, kas ir sekojis tēva amatā. Darbojies Rietumanglijas – Ņūportas draudzē. 80 gadu vecumā miris 1982. g. 29. nov.Lankašīrā, Lytham St. Annes. 6. dec. pārpelnots turpat, Park Crematorium. Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Inženieri | ||||||||
| Mazjānis | Roberts | dzimis 1891.gada 13.janvārī. Beidzis pilsētas skolu un 2 gadīgos pedagoģiskos kursus pie Valkas pilsētas skolas. 1914.gada jūlijā viņu ievēl par Alūksnes draudzes skolas skolotāju, jo iepriekšējo A.Sakvārni iesauc karadienestā. 1927.- 1940. gadam ir Alūksnes Ernsta Glika pamatskolas pārzinis. 1939.gadā apbalvots ar Atzinības Krusta V šķiru. | Skolotāji | ||||||||
| Skuja | Roberts | šahists, dzimis 1910. gada 5.februārī zemnieka ģimenē «Avotiņos» pie Alūksnes. Visu mūžu strādājis lauku darbos. Ar šahu iepazinies 14 gadu vecumā. 1927. gadā Alūksnes 1. meistarsacīkstēs ieguvis pirmo vietu. Ilgus gadus R. Skuja bija «Vārpas» spēcīgākais šahists. Vissavienības lauku šahistu čempionātos 1954. un 1955. gadā viņš bija pirmais, 1951. un 1952. gadā — otrais. Labākais rezultāts Latvijas PSR čempionātā — 2.-3. vieta — 1950. gadā (par šo panākumu R. Skujam piešķīra meistarkandidāta nosaukumu). 1956. gadā bija LPSR šaha problēmistu komandas dalībnieks un PSRS 1. komandu čempionātāšaha kompozīcijā iz cīnīja zelta medaļu. Latvijas PSR čempions šaha kompozīcijā etīžu grupā 1959. gadā. Miris 1984.gada 18.septembrī Alūksnē. | Sportisti, Šahisti | ||||||||
| Šloss | Roberts | Rūpnieks, dzimis 1882.gada 30.novembrī Gaujienas pagastā. Beidzis ministrijas skolu. Alūksnes krājaizdevumu sabiedrības priekšsēdētājs no 1921.gada. Saviesīgās biedrības dibinātājs un priekšnieks. Viņa vadībā 20. gadsimta sākumā Alūksnē strādāja lielākais rūpniecības uzņēmums. šloss bija ne tikai veiksmīgs rūpnieks, kura uzņēmums piegādāja elektroenerģiju Alūksnei, bet arī aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē. Viņš bija viens no Brīvības pieminekļa Alūksnes komitejas vadītājiem, ar kuru iniciatīvu Brīvības pieminekļa celtniecībai Alūksnē tika savākti 3735,44 lati. 1941.gada pavasarī, bēgot no represijām, ar ģimeni devies trimdā uz Vāciju. Dzīvoja Fareles veco ļaužu mītnē. Miris 1959.gada 17.aprīlī Fareles kapos. Informācijas avots:Malienas Ziņas 8.11.1997 Alūksnes Ziņas 24.11.2007 Latvija Amerikā 02.05.1959 | Sabiedriskie darbinieki, Uzņēmēji | ||||||||
| Purgale (dz. Bandere) | Rozālija | tiesnese, dzimusi 1904.gada 1.maijā Alūksnes miestā, kristīta 1904.gada 20.jūnijā Alūksnes evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Tēvs Eduards Aleksandrs Banders strādāja par rakstvedi, māte Liene Banders (dz. Kārkliņa). Pirmo izglītību ieguvusi Alūksnes draudzes skolā, pēc tam, 1919./1920.mācību gadā mācījusies Alūksnes izglītības biedrības vidusskolā. No 1920.gada rudens izglītības gaitas turpina Rīgā 1.valsts vidusskolā. 1923.gada rudenī sāk studijas Latvijas Universitātes tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes tiesību zinātņu nodaļā. Nepārtraucot studijas strādā arī par skolotāju Krāslavā un Daugavpilī. 1932.gadā apprecējusies. Strādā tiesu darbu Latgalē, bet 1933.gadā pārceļas uz Rīgu. Minēta kā pirmā sieviete tiesnese Latvijā. Glābjoties no padomju varas režīma, emigrē uz ASV. Mirusi 1984.gada 2.martā Sietlā. | Tiesneši | ||||||||
| Ciemiņš | Rudolfs | dzimis 1897. gadā 24. martā Zvārtavas pagastā. Beidzis Valkas Pilsētas skolu, Dzeņa mērnieku kursus, Oranienbaumas praporščiku skolu un militāros kursus. Aktīvā dienesta pulkvedis – leitnants. Piedalījies Latvijas brīvības cīņās (no 1918. gada 28. decembrī. Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni un Triju Zvaigžņu ordeni. Dienestā palicis arī pēc brīvības cīņām. 1941.gada jūlijā Gaujienas pagasta nacionālo partizānu vadītājs. 1943.gadā pārcēlies uz Liezeri. Vēlāk dienējis vācu armijā. 1944.gadā aizbraucis uz Vāciju, Drēzdenē 1945.gada 14.februārī sabiedroto uzlidojuma laikā gāja bojā. | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri |  | |||||||
| Alders | Rūdolfs | – dzimis 1907. gada 17. jūlijā Valkas apriņķa (tagadējā Alūksnes novadā) Zeltiņu pagastā – miris 1987. gada 7. oktobrī Rīgā, apbedīts Meža kapos. Tēlnieks. Dzimis zemnieku ģimenē. Bērnībā mācījies Zeltiņu un Dukulenes skolās, Alūksnes ģimnāzijā. Beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju, kur mācījies pie K. Rončevska un K. Zāles. Izstādēs piedalījies no 1931. gada. Mākslinieku savienības biedrs no 1944. gada. 1945. gadā vadījis Mākslinieku savienības tēlnieku sekciju. Tēlotājas mākslas kooperatīva priekšsēdētāja vietnieks, pēc kara – direktors. Viens no kombināta „Māksla” dibinātājiem. Darbojies galvenokārt stājglezniecībā, izmantojis dažādus materiālus. Var minēt darbus „Pļāvējs”, „Dainotājs”, „Lāčplēsis” un citus. Pievērsies arī medaļu mākslai – „Mikelandželo”, „Rainis”, „Tirzmaliete” un citi. Darbiem raksturīgs izteiksmīgs veidojums, formu detalizācija. Atmiņu grāmatas „Viena mūža par maz” līdzautors. | Mākslinieki | ||||||||
| Grīnbergs | Rūdolfs | dzimis 1888. gada 8. augustā Mālupes pagastā. Mācījies Mālupes pagasta skolā un Alūksnes 2. kl. valdības skolā. No 1905. līdz 1909. gadam Valmieras skolotāju seminārā. Bijis skolotājs Rūjienas draudzes skolā (1909. – 1911.), Ķoņu pagasta skolā (1911. – 1915.), Strenču miesta pamatskolā (1921. – 1922.). 1915. gada novembrī iestājies par zīmētāju Rīgas pasta – telegrāfa apgabala valdes tehniskajā nodaļā. 1916. gadā mobilizēts un iedalīts 180. kājnieku pulkā Petrogradā, no kurienes 1916. gada rudenī komandēts uz Jekaterinoslavu jaunceļamā ieroču fabrikā par zīmētāju. No 1917. līdz 1921. gadam zīmētājs R. H. Manteļa mašīnu fabrikā Jekaterinoslavā. No 1922. gada skolas priekšnieks Gaujienas Umalnieku 6. kl. pamatskolā. Piedalījies sabiedriskajā dzīvē kā koru diriģents. | Sabiedriskie darbinieki | ||||||||
| Pīčs | Rūdolfs | dzimis 1889.gada 15.janvārī Mālupē, vecāki turīgi saimnieki. Beidzis Rīgas pilsētas reālskolu, 1915.gadā – Rīgas politehniskā institūta tirdzniecības nodaļu. Pirmā Pasaules kara laikā 1916.gadā Beidza Aleksandra karaskolu Maskavā, bija Latviešu strēlnieku rezerves pulka virsnieks, bet no 1919.gada 3.jūnija – jaunajā neatkarīgās Latvijas armijā, strādādams Ziemeļlatvijas dzelzceļa pārvaldē, tad Ārlietu ministrijas informatīvajā departamentā, veicot politisko izlūkošanu par Bermonta karaspēka rīcību Kurzemē. Viņš bija arī Rīgas aizstāvēšanas kauju dalībnieks 1919.gada oktobrī un novembrī. Miera laikā strādāja Kara ministrijas apgādes pārvaldes dienestā. 1922.gadā beidza Latvijas Universitāti, iegūdams tirdzniecības zinātņu kandidāta grādu. Trīsdesmitajos gados strādāja armijas apgādes pārvaldē, 1939.-1940.gadā bija Kara ministrijas finansu daļas priekšnieks. 1939.gadā piešķirta pulkveža dienesta pakāpe, Triju Zvaigžņu un Viestura ordenis, arī Beļģijas Kroņa ordenis un citas goda zīmes. Otrā pasaules kara gados bija dzelzceļa saimniecības dienestā, 1944.gadā aizbrauca uz Vāciju, no kurienes 1951.gadā izceļoja uz ASA Čikāgu. Miris 1961.gadā, mirstīgās atliekas Alūksnes kapos. | Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri, Zinātnieki | ||||||||
| Skaidrais | Rūdolfs | ārsts dzimis 1882.gada 26.jūlijā Vecpiebalgā, Ineša krastā “Lejas Jēkuļos”. Tēvs bija dreimanis, māte audēja un rokdarbniece. Apmeklējis pagasta skolu, tad Vecpiebalgas draudzes skolu. Mācības turpinājis vienā no tā laika labākajām skolām – Rīgas Valsts 1.ģimnāzijā, absolvējis ar sudraba medaļu. 1903.gadā sāk studijas Tērbatas Universitātē, beidza ar izcilību. Pēc universitātes jaunais dakteris strādāja Alūksnē un Alsviķos. Kā rakstīts dokumentos – “Alsviķu pagasta ārsts ar dzīvesvietu Alūksnē no 1909. gada decembra līdz 1914.gada maijam.” Bet Alūksnes valde apliecinājusi, ka Rūdolfs Skaidrais praktizējis līdz 1912.gada decembrim. 1910.gadā Rūdolfs apprecēja Vecpiebalgas ārsta, sava skolotāja un iedvesmotāja Jāņa Kundziņa meitu Adi. Rūdolfs Skaidrais 1913.gadā strādāja arī Raunā, bet 1920.gadā pārceļas pavisam. Dzīves laikā saņēmis daudzus apbalvojumus par labu darbu. Padomju gados Rūdolfs Skaidrais Raunas slimnīcā ieņēma dažādus amatus. 1952.gadā 72 gadu vecumā Skaidrais pensionējās, bet pēc diviem gadiem aizgāja aizsaulē. Rūdolfs un Elza Skaidrie atdusas Raunas kapsētā. | Medicīnas darbinieki | ||||||||
| Vētra | Rūdolfs | dzimis 1911.gada 4.decembrī Mālupes pagasta „Brūnās”, Annas un Kārļa Mūrnieku-Murjāņu ģimenē. 1922.-1926.gadā izglītību ieguvis Mālupes pagasta Brencu skolā, mācības turpināja Kalncempju pagasta Priednieku pamatskolā. Jaunekļa gados mācījies par beķeri, strādājis par mēbeļu tapsētāju, strādnieks Gulbenes drukātavā, Litenes - Mežgales krejotavā. 1930-jos gados devās uz Rīgu. 1937.gadā pa vakariem mācījās Rīgas IV papildskolā, paralēli apmeklēja Jēkaba Bīnes glezniecības studiju. 1942.gadā uzsāka mācības jaunatvērtajā Jāņa Rozentāla mākslas vidusskolā. 1962.gadā mākslinieks atrada darbu Valsts mākslas muzejā, 1965.gadā Aizrobežu mākslas muzejā. 23 gadus nostrādājis par noformētāju Mākslinieku namā. Pašmācības ceļā iemācījies vijoļspēli, apguvis notis, mācījies angļu valodu. 1987.gadā mākslinieku namā sarīkota 75 gadu jubilejas izstāde. Izstādes bijušas Alūksnē, Gulbenē, Rīgā, Tirzā u.c. Mākslinieks miris 2006.gada 21.februārī, apbedīts Ziepniekkalna kapos. | Mākslinieki | ||||||||
| Vilde | Rūdolfs | Žurnālists, rakstnieks un redaktors Rūdolfs Vilde dzimis 1884. gada 16. aprīlī Alsviķu pagastā lauksaimnieka ģimenē. Vēlāk, saimniecisku neveiksmju dēļ ģimenei pārejot dzīvot Rīgā, viņam pa daļai pašam bija jāpelna līdzekļi izglītībai. Jaunais censonis pabeidza Pētera reālskolu, vēlāk pa pildināja zināšanas kā autodidakts. Aktīvi iesaistījās 1905. g. revolucionārajā kustībā un vajāšanu laikā bija spiests emigrēt. No 1906. līdz 1914. g. dzīvoja Berlīnē, kur studēja filozofiju Berlīnē, bet līdzekļu trūkuma dēļ mācības nepabeidza. Iestājās darbā lielajā Parīzes filmu, kino un foto aparātu sabiedrībā „Leon Gaumont”. Pirmā pasaules kara laikā latviešu strēlnieks. 1921. g. beigās ar grūtībām atgriezās no Krievijas dzimtenē. 1922. gada 25. janvārī iestājās tiešā žurnālista darbā laikraksta „Latvis” redakcijā pie A. Berga un H. Asara, kuri kļuva par viņa skolotājiem avīžniecībā. Tā paša gada 1. jūnijā, K.Ulmaņa aicināts, uzņēmās „Brīvās Zemes” ārlietu nodaļas redaktora pienākumus un bija arī rekcijas valdes loceklis. 1934. g. maijā pārgāja darbā telegrāfa aģentūras „Leta” ārzemju nodaļā. Blakus tiešajam darbam bija Latviešu Preses biedrības līdzdibinātājs un priekšnieka biedrs no tās dibināšanas dienas. Ilgu laiku bija arī Latviešu – poļu nacionālās komitejas Rīgā priekšsēdis. Boļševiku un vācu okupācijas laikā, žurnālistikā vairs nedarbojās, atrazdams darbu kādā latviešu amatniecības sabiedrībā. Trimdas pirmajā posmā dzīvoja Vācijā, Vircburgā un bija laikraksta „Vircburgas Latviešu Vēstis” izdevējs un redaktors (86 numurus; 19.01.1946–12.09.1947). Vēlāk dzīvoja ASV, Milvokos, darbojās latviešu sabiedriskās organizācijās. Ar sirdstrieku miris 62 gadu vecumā 1956. gada 8. maijā Milvokos. Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Literāti, Žurnālisti | ||||||||
| Zvaigzne | Ruta | skolotāja dzimusi 1914.gada 6.novembrī Zeltiņu pagastā piecu bērnu ģimenē kā jaunākā trīs māsu un divu brāļu pulkā. Mācījusies Zeltiņu pagasta skolā, Alūksnes ģimnāzijā, Skolotāju institūtā. Darba gaitas uzsākusi 1937.gadā Jēkabpils pusē, tad darba gaitas Ērgļos, Alūksnē un Alsviķos, līdz 1947.gadā Ruta Zvaigzne atgriezās dzimtajā Zeltiņu pagastā un uzsāka ilgās darba gaitas Zeltiņu pagasta skolā. 34 darba gados skolotāja mācījusi daudzus mācību priekšmetus, neilgu laiku bijusi skolas direktore, bet darba gaitu nogalē mācīja vācu valodu. Pēc darba gaitu beigšanas skolā turpināja strādāt par audēju, izzināja pagasta un skolas vēsturi. 2004.gada 17.novembrī Rutai Zvaigznei pasniegta Triju Zvaigžņu ordeņa II pakāpes goda zīme. Mirusi 2015.gada 28.oktobrī. | Skolotāji, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Dreimane | Rūta | dzimusi 1941.gada 19.septembrī Gulbenē. Medicīnas darbiniece – Annas pagasta feldšeru un vecmāšu punkta ārsta palīdze un no 2004.gada dakteres Ausmas Miningas ģimenes ārsta prakses Jaunannā ārsta palīdze. 1961.gadā iestājās Rīgas 1.medicīnas skolā vecmāšu nodaļā, ar izcilību izmācījās par vecmāti. Darba gaitas sāka Gulbenē, bet sešdesmito gadu beigās tika norīkota darbā uz Annas pagastu par feldšeri. Annā nostrādāja 20 gadus. Ģimenes apstākļu dēļ pārgāja dzīvot uz Liteni, kur strādāja par feldšeri ambulancē un par medicīnas māsu pansionātā. 2000.gadā atgriezās Annā. Mirusi 2015.gadā. Informācijas avots:Alūksnes Ziņas.- 16.09.2011. | Medicīnas darbinieki | ||||||||
| Jansone | Rūta | Skolotāja, dzimusi 1915.gada 13.oktobrī Apekalnā. Mācījusies Veclaicenes pagasta pirmās pakāpes pamatskolā (Paiķa skolā) no 1.-3.klasei, tad draudzes skolā Apekalnā no 4. līdz 6.klasei pie skolotājiem Millera un Caunes. 1930.gadā iestājusies Daugavpils skolotāju institūtā un pēc tā beigšanas neilgi strādājusi Kurzemē. 1947./48.mācību gadā atgriezusies ar ģimeni dzimtajās mājās un uzsākusi darbu Veclaicenes septiņgadīgajā skolā – Romešskolā. Pēdējos gados dzīvoja pie meitas Rīgā. Informācijas avots:Malienas Ziņas 14.10.2000 | Skolotāji | ||||||||
| Slaucītājs | Sergejs Jāņa d. | zinātnieks, dzimis 1902.gada 6.novembrīJaunlaicenes pagastā. Mācījies Majorskolā, Valkas reālskolā un Alūksnes vidusskolā (beidzis 1921.gadā), iestājies LU matemātikas un dabaszinātņu fakultātes matemātikas nodaļā, studējis astronomiju. Beidzis 1931.gadā ar matemātikas zinātņu kandidāta grādu. No 1924.gada strādājis praktiskās astronomijas katedrā un astronomiskajā observatorijā. Papildinājis zināšanas Zviedrijā. No 1926.gada darbojies presē, bijis Konservācijas vārdnīcas līdzstrādnieks, Francijas astronomijas biedrības biedrs. Sarakstījis grāmatu „Kosmogrāfija vidusskolām”. Pēc2.Pasaules kara dzīvojis ārzemēs, bija Laplatas observatorijas Argentīnā vadītājs. Darbi: „Astronomiskā pulksteņu korekcijas noteikšana pēc ritmiskiem laika signāliem” u.c. | Zinātnieki | ||||||||
| Šteinere (arī Šteinere-Jēgena) | Silvija | dzimusi 1928. gada 5. oktobrī Alūksnē. Gleznotāja, grafiķe. Mācījusies Ernsta Glika pamatskolā Alūksnē. 1944. gadā kopā ar ģimeni emigrē uz Vāciju. Mācījusies vidusskolā Valkas nometnē pie Nirnbergas. 1950. gadā izceļojusi uz ASV.. Beigusi Čikāgas Mākslas institūtu (1956.). Strādājusi par apģērbu modelētāju, darbojusies komerciālajā mākslā. Piedalījusies trimdas latviešu un amerikāņu mākslinieku izstādēs. Gleznojusi eļļas tehnikā, pasteļtehnikā. Ir daudzu grāmatu ilustratore, zīmējusi komiksus, rakstījusi tiem tekstus. Apbalvota ar ģenerāļa Gopera fonda balvu par ilustrācijām O. Jēgena grāmatai „Ežmalē”. | Mākslinieki | ||||||||
| Šķilders | Sīmons | dzimis Annas muižas krogā. Skolu apmeklējis Litenē, bet ērģeles mācījies spēlēt Vecpiebalgā pie Ratmindera tēva. Kādu laiku izpildījis arī kantorista vietu pie Alūksnes barona. 1837.gada rudenī palicis par patstāvīgu skolotāju un ērģelnieku, strādājis līdz 1850.gadam. S.šķilderam Alūksnes barons Fītinghofs -šēls dāvinājis skaistas klavieres par baroneses mācīšanu klavierspēlē. Palicis par rentnieku. Miris 1855.gadā Alūksnes pagasta Doresmuižā, apglabāts Alūksnes kapos. | Skolotāji, Ērģelnieki | ||||||||
| Cielava | Skaidrīte | (dzimusi Zvanere-Zvanītāja) – dzimusi 1920. gada 3. oktobrī Valkas apriņķa Alsviķu pagasta „Zemītēs” (tagad Alūksnes novadā) – mirusi 2005. gadā. Mākslas zinātniece. Dzimusi zemnieku ģimenē. Beigusi Rēzeknes skolotāju institūtu – 1941. gadā, Latvijas Valsts universitātes Vēstures fakultāti – 1950. gadā, Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un teorijas nodaļu – 1969. gadā. 1974. gadā Ļeņingradas I. Repina Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras institūtā aizstāvējusi mākslas zinātņu kandidātes disertāciju. Strādājusi par redaktori Latvijas Valsts izdevniecībā, izdevniecībā „Zinātne”, Latvijas Zinātņu akadēmijā. Darbojusies galvenokārt mākslas vēstures jomā. Mākslinieku savienības biedre kopš 1972. gada. Sarakstījusi 12 monogrāfijas un apceres par tēlotājas mākslas jautājumiem, 40 zinātnisko rakstu autore. 1986. gadā saņēmusi Jāņa Sudrabkalna prēmiju par astoņdesmitajos gados izdotajām grāmatām. | Mākslas zinātnieki |  | |||||||
| Ģērmane | Skaidrīte | mediķe, dzimusi 1926. gada 22. augustā Alsviķu pagastā – ārste, medicīnas zinātņu doktore(1981.). Beigusi RMJ (1957.). LPSR ZA Organiskās sintēzes institūta zinātniskā līdzstrādniece (kopš 1957.). Pētījusi sakarības starp organisko savienojumu struktūras īpatnībām un farmakoloģisko iedarbību. Radījusi vairākus jaunus pret epilepsijas, antidepresīvus, psiho stimulējošus un analģ. preparātus. Atklājusi jaunas neirotrop. īpašības aminoadamantānu rindā . | Medicīnas darbinieki, Zinātnieki | ||||||||
| Kaldupe | Skaidrīte | BiogrāfijaRakstniece Skaidrīte Kaldupe dzimusi Ķikute, dzimusi 1922.gada 24.februārī Mellužos. Dzimusi amatnieka ģimenē. Savā pirmajā skolā – Mellužu pamatskolā mācās neilgi, vecāki pārceļas uz dzīvi laukos. Tēvs nopērk varenu ozolu un liepu ieskautu lauku māju Annas pagasta „Rūnēnos“ un skolas gaitas turpinās Annas pagasta sešklasīgajā pamatskolā. Pamatskolas beidzamās klases pabeigtas Alūksnē 1937.gadā. Skaidrīte Kaldupe iztur lielu konkursu un tālāk mācās Alūksnes ģimnāzijā. Vecāki vēlāk izrentē lauku māju un atgriežas Jūrmalā, meitene mācības turpina Dubultu ģimnāzijā, bet pēdējo ģimnāzijas gadu atkal sekmīgi mācās Alūksnē un ģimnāziju beidz 1942. gadā. Cerības tūlīt iestāties LVU Filoloģijas fakultātē nepiepildās, jo nav nostrādāts praktiskā darbā viens gads (tādi toreiz bija noteikumi). Skaidrīte Kaldupe iestājas un mācās Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultātē no 1943.-1946.gadam. Studē sākumā klātienes nodaļā, vēlāk sāk strādāt un pāriet uz neklātieni. Strādā par vācu valodas skolotāju Alūksnes vidusskolā no 1945. gada oktobra līdz 1947. gada maijam. Agronomija nav Skaidrītes Kaldupes aicinājums. 1948. gadā viņai izdodas iestāties LVU Filoloģijas fakultātē, sākumā neklātienē, bet, vienā gadā pabeidzot divus kursus, no trešā kursa klātienes nodaļā. 1951. gadā studijas sekmīgi pabeidz un sāk strādāt Jāņa Raiņa vārdā nosauktajā literatūras muzejā par zinātnisko līdzstrādnieci. (1951. – 1955.) Pēc četriem muzejā nostrādātiem gadiem meklē ceļu atpakaļ uz skolu un sāk strādāt par latviešu valodas un literatūras skolotāju Līgatnē. Par šeit pavadīto laiku Skaidrītei Kaldupei palikušas gaišas un mīļas atmiņas. Autore raksta:- „Nekad neesmu saņēmusi no ļaudīm tik daudz labestības un garagaismas mirdzuma kā tajā rudenī Līgatnē”. Taču, kad jauno skolotāju aicina darbā uz viņas kādreizējo skolu Jūrmalā, viņa nespēj atteikties un atgriežas Jūrmalā. Strādā tur tagadējā Pumpuru vidusskolā no 1956.-1958. gadam. Daži darba gadi pavadīti mācot latviešu valodu un literatūru Gaismas skolā Šķirotavā Rīgā. 1960. gadā Skaidrīti Kaldupi uzņem Latvijas Rakstnieku Savienībā. Viņa nolemj turpmāk nodarboties tikai ar rakstniecību. Pirmais publicētais dzejolis „Dzimtenei“ laikrakstā „Ventas Balss“ 1945.gada 8.maijā. Pirmā izdotā dzejoļu grāmata „Jūras tuvums“ 1958. gadā. Kopš pirmās publikācijas viens no Skaidrītes Kaldupes galvenajiem dzejas motīviem ir dzimtās zemes mīlestība. Autore ir arī dzīves ētisko vērtību aizstāve un šie daiļrades galvenie vadmotīvi viņas darbos dominē joprojām. Dzejai izteikta latviska mentalitāte, tajā turpinātas latviešu romantiskās dzejas tradīcijas. Gleznaina un bagāta ir viņas valoda, izmantoti folkloras motīvi, simboli, personifikācijas. Raksta galvenokārt klasiskajā pantmērā. Daudzi dzejoļi izmantoti par dziesmu tekstiem. Brīnišķīgas ir autores literārās pasakas, daudzas no tām veltītas Alūksnes pusei. Bagāta ir rakstnieces romānu un stāstu raža. Tie izceļas ar saistošiem sižetiem labskanīgu valodu. Dāsns ir rakstnieces devums latviešu literatūras zelta fondā. Izdotas vairāk kā 50 grāmatas, kuras joprojām tiek lasītas un atzītas par labām esam. Skaidrīte Kaldupe turpina rakstīt – katru dienu, parasti no rītiem un top arvien jauni darbi. Lai labāk iepazītu rakstnieces dzīvi un daiļradi jāieskatās divās autobiogrāfiskajās grāmatās – „Rīta rasas rokrakstā” un „Dzīvesstāsts un 33 visjaunākie dzejoļi”. Tajās atklāti un patiesi rakstniece stāsta par saviem vecākiem, vecvecākiem, bērnību, skolas gadiem, studijām, skolotājas gaitām, par dzīvi Jūrmalā, Alūksnes pusē, Rīgā. Abās grāmatiņās ieaudusies pa vēsturiskai laikmeta iezīmei – gan 30. gadu neatkarīgās Latvijas sadzīves ainas, gan padomju laika diktatoriskās prasības, gan dzīves ceļā sastaptie cilvēki. Tas ir stāsts arī par autores privāto dzīvi. Rakstniece aiziet mūžībā 2013. gada 6. janvārī - zvaigznes dienā. Apglabāta 15. janvārī Alūksnes Lielajos kapos. Par seviVēlreiz par sevi pašu. „Celies! Celies! Saulīte jau mūsu pagalmā staigā!” Pāri tāliem, tāliem gadiem skan mīļa balss. Manas mātes balss. Tā nāk no manas bērnības pagalma, no manas dzīves Cīruļlaika un es jūtu, ka pie sirds man maigi pieklauvē atmiņas. Izskrienu pagalmā ar basām kājām, jo saule jau arī ik rītus nāk baskājīte, lai nesamīdītu ne ziedu, ne smilgu, ne vagulīti. Agri jāceļas tādēļ, lai es izaugtu krietns, darbīgs cilvēks, lai prieks iesākt darbu un to pabeigt, lai nekad nav līdz pusei padarīto darbu. To man māca tēvs, to atgādina māte ielikdama man – sešu vai septiņgadīgajai meitenei rokās baltu linu drānu un sarkano diegu pavedienu. Man pašai jāgādā, lai taptu mans priekšautiņš, kur ar skaistiem burtiem uzšūts : „Ej, Laimīte, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās”. Un tā nu mēs sēžam uz mājas kāpnītēm divatā – Saule un es. Nāk Jāņu vakars un man tiek dots brīnišķīgs darbs. Visām gotiņām un ganu Duksītim un jānovij ziedu vainagi. Lielos ozolkroņus sasies māte pati, man jāgādā par mājdzīvnieciņiem. Drusku sūrst rokas, jo pirms svētkiem bija garas cukurbiešu vagas jāizravē. Un nepadarītu darbu nekādā gadījumā nedrīkstēja atstāt. „Darbs jāmācās, darbs jāgodā, darbs jāpadara tā, lai prieks pašai un citiem” - tāda ir nozīmīgākā gudrība, ko es saņemu no tēva mājas. Tādēļ jau arī tā agrā celšanās, kas nesa svētību visu mūžu. No tēvmājas pagalma ceļš ved uz skolu. Gar eglājiem, gar baltām bērzu birzīm. Tur, jau pirmajā klasītē mācoties, katram skolnieciņam uzdāvina tādu kā grāmatu, tādu kā burtnīcu. Tā ir brūnos vākos un gar malu plata pelēka svītra. Vai tas nav uzarts tīrums, kam blakus ceļš? Uz vāka ar lieliem burtiem „Apkārtnes mācība”. Pirmajā lapas pusē jautājums : „Kā sauc to zemi, kur tu esi dzimis un kas tev jāgodā un jāmīl?” Ir atļauts gari un plaši rakstīt, bet drīkst arī ar zīmējumiem izteikties. Mēs gandrīz visi zīmējam karogu – sarkanbalti sarkanās krāsas. Karogs pie skolas, karogs pie mājas, karogs pie Alūksnes stacijas. Un sirdī ieaužas brīnumaini pavedieni, kurus vēlāk mēs pratīsim nosaukt. Dzimtās zemes mīlestība. Tālākajās lapaspusēs atkal ir jautājumi, kas ieinteresē, saviļņo un gribas ātrāk izaugt lieliem. „Kādēļ Daugavu dēvē par likteņupi? Par kuru Latvijas ezeru ir visvairāk teiku? Kurš ir visaugstākais kalns? Kādas tautasdziesmas tu zini par Gauju?” Tā nu mēs lasījām un mācījāmies par mūsu Latviju un sirdīs kā sudraba straume ieplūsmoja dzimtās zemes mīlestība. To pastiprināja latviešu literatūras stundas un arī reliģijas - ētikas stundas. Pēc trijiem gadiem uz galdiem parādījās „Latviešu vēstures” grāmatas. Mēs mācījāmies par varonību, gara cildenumu, par traģiskām cīņām un izturību. Mēs jutāmies lieli, jo mēs jau apguvām mūsu tautas vēsturi. Tā bija otra lielā bagātība, ko es saņēmu savā bērnībā. Trešo es atradu pati un tā bija tik mīļa, ka tai es ļāvu un ļauju ienākt visās manās grāmatās. Bet sākums bija agrīnā bērnībā. Kad pirmoreiz ieraudzīju mūsu pļavā balto svēteli, es lūdzu Dieviņu, lai neļauj tam aizlidot. Stārķis nebēga. Tas palēnināja gaitu un raudzījās manī. Man no prieka sariesās acīs asaras. Vēl neparastāks pārdzīvojums bija, kad redzēju pāri mūsu pagalmam aizslīdot gulbjus. Reiz Ziemassvētku vakarā pie mājas loga pienāca stirniņa. Es sāku skaisto dzīvnieciņu gaidīt visos Ziemassvētkus. Stirniņa nenāca. Tā ieradās pēc daudziem gadiem, kad man vairs nebija tuvinieku un savā daudzkoku dārzā kavējos viena pati. Tēvs mani bērnībā mācīja saudzēt dabu. Bet es pati iemācījos iepazīt un dēvēt dabu par vismīļāko tuvinieci. Manās liepās un ozolos zibens necērt. Kādēļ? Laikam tāpēc, ka šos kokus sargā mana Mīlestība. Mūžs bija bagāts, tādēļ ka man piederēja tik daudz koku, putnu un agro rīta stundu. Skaidrīte Kaldupe 2007.g. 18. novembrī Darbi59. Degošā paaudze : poēma par Gauju un mīlestību, 2013. 58. Ābeles vētrā : dzejoļi, 2012. 57. Deg pīlādži Kurzemes sniegos : romāns, 2011. 56. Mākoņu melodijas : dzeja, 2011. 55. Kviešu vārpu vainags : pasakas, 2010. 54. Es jums dāvinu pēdējo naktsvijoli : dzeja, 2010. 53. Vēstules rīta un vakara blāzmai : dzeja, 2009. 52. Ezeri atmostas rītausmā : romāns,2008. 51. Sapnī es nāku uz mājām : romāns, 2007. 50. Ar cīruļa spārnu rakstītas pasakas: literāras pasakas, 2007. 49. Rasas bērns : pasakas, 2007. 48. Mūžīgā atgriešanās : dzejoļu izlases, 2007. 47. Liktenis stāv blakus klusēdams : romāns, 2006. 46. Sila purenes klusē : romāns, 2005. 45. Dārs baltās asterēs : dzejoļi, 2004. 44. Miglas zirgi : romāns, 2004. 43. Mēs – tie no turienes : romāns, 2004. 42. Saullēkta stundas pasakas ; pasakas, 2003. 41. Tumsā uz svešā ceļa : romāns, 2003. 40. Gaismas lāsei un jūrai : dzejoļi, 2002. 39. Novēlētā atgriešanās : romāns, 2002. 38. No jūras līdz „Ošu zemei” : dokumentāla atmiņu grāmata, 2001. 37. Dīvainā māja pie Lielupes : romāns, 2001. 36. Liepu dārzs : romāns, 2001. 35. Kamenes lūgšana : dzeja, 1999. 34. Svētvakara viesis : romāns, 1999. 33. Lievenis : romāns, 1998. 32. Egles zieds : 50 mīlas dzejoļi, 1998. 31. Dzīvesstāsts un 33 visjaunākie dzejoļi : dzejoļi, 1997. 30. Parunā ar mani, pīlādžkoks : pasakas, 1996. 29. Gulbji paliek pie jūras : dzejoļi, 1995. 28. Dievaiņu ezers ; Bez mājām : romāni, 1995. 27. Ceļmalas baltais āboliņš : dzeja, 1994. 26. Rīta rasas rokrakstā : atmiņu stāsti,1994. 25. Dzintara nesēja nakts : dzeja, 1994. 24. Linu dvieļu raksti : dzejoļi, 1993. 23. Saules priede : dzejoļi, 1991. 22. Cīruļmaize : pasakas, 1989. 21. Sauja kviešu : dzejoļi, 1987. 20. Avotkrūze : dzejoļi, 1985. 19. Rīgas vējlukturi : pasakas, 1983. 18. Meža grāmata : dzeja, 1982. 34. Meža mozaīkas : romāns, 1980. 17. Vidzemes ceļinieks : pasakas, 1979. 16. Ziemeļzemes pasakas : pasakas, 1976. 15. Rudzu sējējs : dzejoļi, 1976. 14. Ozolslieksnis : stāsti, 1976. 13. Dižā kalve : pasakas, 1974. 12. Vēstules no Ošu zemes : dzejoļi, 1973. 11. Pūķagalva : pasakas, 1972. 10. Zīļu lietus : dzeja, 1971. 9. Padebešu kalns : stāsti, 1971. 8. Griezes bērns : pasakas, 1970. 7. Lielupes sils : stāsti, 1969. 6. Linu zieds : dzeja, 1968. 5. Piejūras dārzi : pasakas, 1968. 4. Zaļās gatves : dzeja,1965. 3. Gaismas audēja : dzejoļu krājums, 1963. 2. Grieze sauc : dzejoļu krājums, 1961. 1. Jūras tuvums : dzejoļi, 1958. Uz Alūksnes kļavlapām rakstītas rindasNav nekur skaistāku rudens krāsaino kļavlapu kā Alūksnē. Sen senis, kad biju tikai tāds mazs pundurcilvēciņš, es prātoju - ar ko varētu salīdzināt šīs neparasti košās lapas? Dažreiz šķita - tās dzidri dzeltenās nav nemaz kļavlapas, bet Alūksnes baznīcas gaiļa zeltītās spalvas. Torņa putns tās nometis zemē, lai ļaudīm apžilbinātu acis. Kas zina, varbūt ari sirdī gribējis šo zeltaino mirdzumu iekausēt. Gadu gadiem garās jostās ieaužoties, tāda koša kļavlapa man sāka izskatīties kā Alūksnes novada karte un tajā stīgu stīdziņās iezīmēti lielceļi, mazie lauku ceļi, takas un taciņas. Kad mana mūža gadu skaits jau sāka tīties sudrabainos kamolos, es iedomājos, ka varbūt tāda zeltīta vai kaismīgi sārta kļavlapa ir mana tēvtēvu novada rokas plauksta, kurā ierakstītas likteņzīmes. Mēģināju tās lasīt un izprast, paretam ari citiem parādīt un pastāstīt savas atziņas. Nē, nē, nav nekur skaistāku kļavlapu kā Alūksnē! Nav arī nekur vēl skumjāka lapkriša vēja kā tas dievainīšu laikā Alūksnes pakalnos auļotājs. Vienmēr jābaidās, vai zemē nomestās lapas vējš neaizpūtīs kaut kur neziņā. Varbūt ienesīs tūliņ ziemā, ļaus tām apsnigt, nodzēsīs gan zeltaino, gan kaismīgi sarkano mirdzumu? Bet es gribu tās saglabāt, tādēļ atprasu vējam. Es gribu atdzīvināt kaut dažus no šajās kļavlapās ierakstītajiem ceļiem, jo tie nav tikai mani, tie ir visas manas paaudzes lielceļi. Grāmata: Skaidrīe Kaldupe „Rīta rasas rokrakstā” | Literāti, Dzejnieki |  |  | Rīgā 1962. gadā |  | Skolatāja Jūrmalā |  | Sagaidot 50. dzimšanas dienu | |
| Ergarde | Spodra | Skolotāja un muzeju darbiniece Spodra Ergarde (dz. Dinga) dzimusi 1928. g.ada 27. novembrī Alsviķu pagasta Nēķenē. Mācījusies Strautiņu pamatskolā un Alūksnes vidusskolā (1943–48). Studējusi Cēsu Skolotāju institūtā (1949-54), neklātienē beigusi Daugavpils Pedagoģiskā institūta Vēstures fakultāti (1965). Latviešu valodas un vēstures skolotāja Cēsu rajona Sērmūkšu (1949–50) un Rozulas (1950–65) pamatskolās (pēdējā – arī direktore 1950–55). Vēstures skolotāja, direktora vietniece, novadpētniecības darba vadītāja Dzērbenes vidusskolā (1965–91). Kopš 1960. gadiem pētīja Taurenes pagasta vēsturi. Izveidoja un ilgus gadus vadīja pagasta muzeju. Sarakstījusi grāmatu „šīs zemes un cilvēku likteņgrāmata: Taurenes pagasta vēsture”. Informācijas avots:Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Skolotāji, Kultūras darbinieki | ||||||||
| Berkulis | Tālivaldis | zinātnieks, dzimis 1918. gada 17. decembrī Alūksnē. Beidzis LU 1944. gadā būvinženierus. Prof. inženieris 1955. gadā Zviedrijā, 1945. – 1952. projektējis kuģu būvētavas, fabrikas, slēpošanas tramplīnus. 1952. – 1956. gadā ASV elektrospēkstacijas būvdarbos Milvokī. No 1956. gada Klīvlendā, strādā firmā „A.G. Mc Kee & Co”, projektējot dzelzslietuves ASV, Venecuēlā, Brazīlijā un Čīlē. Dzīvoja ASV, Northolmsteda (OH). | Inženieri, Zinātnieki | ||||||||
| Birziņš | Tālivaldis | Dzimis 1925.gada 24.septembrī Rīgā. Pēc pamatskolas beigšanas mācījies par lopkopības pārraugu Jaunpils lopkopības skolā. Dienējis Padomju armijā Tālajos Austrumos (Sahalīnā). Mācījies zootehniku Saulaines lauksaimniecības tehnikumā. Studējis LLA Zootehnikas fakultātē (1951-1955). Strādājis Alūksnes rajona Lauksaimniecības pārvaldē (1955-1962) Kopš 1962. gada līdz mūža beigām strādājis Alsviķos - Padomju saimniecības «Alsviķi» direktors; pēdējā laikā– Alsviķu arodskolas saimniecības daļas vadītājs. Traģiski gāja bojā Bērtiņu ezerā 1976.gada 23.jūlijā. Tālivaldis darbam atdeva sevi visu. Apbrīnojami daudzpusīgs cilvēks – labs menedžeris darbā, interesants daiļamatnieks, mūzikas cienītājs, karikatūru zīmētājs. Cilvēki viņu cienīja un slavēja. | Daiļamatnieki, Lauksaimnieki |  | |||||||
| Gavare-Vītola | Tekla Natālija | dzimusi 1900.gada 14.maijā Stāmerienā, piecu bērnu ģimenē. Tēvs vēlējās, lai meitu sauc par Teklu, bet māte- Natālija. Tā līdzās Gavares uzvārdam vienmēr bijuši mātes un tēva dotie vārdi. Tēvam par piedalīšanos 1905.gada revolūcijā piesprieda nāves sodu. T.N.Gavares pirmā skolotāja bija Rane, kas viņai privāti mācījusi mākslas pamatus. Kad meitene mācījusies Alūksnes proģimnāzijā, viņas dotības ievērojis skolas zīmēšanas un mākslas vēstures skolotājs, mākslinieks Jēkabs Kazaks. Mācības turpinājusi Rīgas 4.vidusskolā, mākslas iemaņas papildinājusi pie gleznotāja Jāņa Antona. Beigusi Latvijas mākslas akadēmiju 1931.gadā, iegūstot mākslinieka dekoratora specialitāti. Studiju laikā strādājusi Dubultu vidusskolā, teātros par dekoratori, operā. Pēc akadēmijas beigšanas darbs Daugavpils teātrī, vēlāk arī Daugavpils Valsts skolotāju institūtā. Piedalās mākslinieku izstādēs ar akvareļiem, eļļas darbiem, grafiku. Iemīļoti ziedu motīvi. Temperā glezno ainavas. Vēlāk pievērsusies vēsturiskajam žanram, portretiem. 1943.gadā atgriežas Alūksnē un līdz 1958.gadam strādā Alūksnes vidusskolā par zīmēšanas un rasēšanas skolotāju, palīdz kultūras dzīvē, gatavo dekorācijas izrādēm.T.N.Gavare ar dzīvesdraugu uzcēla māju Jāņkalna ielā. Alūksnē izstādēs piedalās no 1959.gada. 1970.gadā atklāta viņas personālizstāde. Mūža beigās māksliniece Alūksni atstāj. šobrīd nav skaidru ziņu, kad un kur māksliniece mirusi un apglabāta. Tiek minēts 1992.gads, Ogre. | Skolotāji, Mākslinieki | ||||||||
| Paulovics | Teodors | Mākslinieks, gleznotājs, dzimis 1912.gada 24.aprīlī Ziemeru pagasta “Poliešos”. Strādājis par namdari. 1934.gadā iesaukts kara dienestā. 1937.gadā pārcēlies uz Rīgu, iestājies Tautas universitātē. 1938.gadā uzņemts Mākslas akadēmijas ainavistu meistardarbnīcā pie profesora V.Purvīša. Studiju laikā strādājis kā dekorators operā, veicis arī citus noformēšanas darbus. Gleznojis eļļā. 1945.gadā beidzis akadēmiju. Daudz gleznojis Austrumlatvijas ainavas. Strādājis par zīmēšanas skolotāju Rīgas 25.pamatskolā. 1950-jos gados – Tēlotājas mākslaskooperatīva biedrs, strādājis pie valsts pasūtījumu izpildīšanas. 1950-jos/60-jos gados rīkojis personālizstādes, piedalījies mākslinieku grupu izstādēs, arī Alūksnē. Darbi gleznoti spilgtām krāsām. Miris 1971.gadā. Informācijas avots:Malienas Ziņas 17.05.1997 | Mākslinieki | ||||||||
| Skarnelis | Teodors | dzimis 1878. gada 15. augustā Kalnamuižas pagasta „Ķellēs”. Beidzis Pleskavas skolotāju semināru. Pirmā darba vieta Alsviķu Ķemera pagasta skola, strādā par skolotāja palīgu. Pēc gada ievēlēts par skolas pārzini Kalnamuižas Cempju pagasta skolā. Materiāli atbalstījis jaunākos brāļus. Divi kļuvuši par skolotājiem. Atbalstījis arī māti un jaunāko māsu. Pēc 1905. gada revolūcijas apspiešanas ir skolotājs Pēterburgā, tur 1907. gadā apprecējies, tad strādājis par skolotāju Minskā un Samārā. !918. gadā ar ģimeni pārcēlies uz Latviju, strādājis Valkā, Lejasciemā par skolotāju. 1920. gadā aicināts atpakaļ uz Kalncempjiem, kur par skolas pārzini nostrādājis 17 gadus. Viņa dibinātais jauktais koris piedalījies Latvijas dziesmu svētkos Rīgā 1933. gadā. 1937. gadā aizgājis pensijā un pārcēlies uz dzīvi Rīgā. Lielā Tēvijas kara laikā nokļuvis Vācijā, kur miris ar tuberkulozi 1945. gada 17. aprīlī. | Skolotāji | ||||||||
| Skuja | Teodors | Skolotājs Teodors Skuja (1888–1974) dzimis 1888.gadā Alsviķu pagasta Petrīšos kalēja ģimenē. Mācījās Alsviķu Ķemera skolā un Alūksnes draudzes skolā (1898–1903), ieguva tautskolotāja tiesības Pleskavas skolotāju seminārā (1903–08). No jaunības loloja sapni kļūt par rakstnieku, un viņu arvien interesēja kultūras dzīve. T. Skujas draugu pulkā bija A. Deglavs, A. Saulietis, A. Ķeniņš, bet ar īpašu sirsnību viņš runāja par Raini (1911. gadā brauca no Malienas uz Rīgu, lai redzētu „Uguns un nakts” izrādi) un jau dzejnieka dzīves laikā iekārtoja Raiņa piemiņas istabu Latvijas Skolotāju savienības telpās. T.Skuja bija enciklopēdists, prata vairākas valodas, taču vēl arvien tiecās bagātināt savu garīgo pasauli, gan šaņavska universitātes Vēstures un filozofijas nodaļā (1916–18), gan tolstojiešu vakaros, gan LU (1942–44), tāpēc skolēni viņu paklusām sauca par „Gēti”. 1919. un 1945. gadā pildīja Jūrmalas Tautas izglītības nodaļas vadītāja darbu. Ikdienas gaitās bija latviešu un angļu valodas skolotājs vairāk nekā četrus gadu desmitus, it īpaši Jūrmalas skolās (1919–51). Miris 1974.gadā. Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Skolotāji | ||||||||
| Puzulis | Uģis | keramikas amata meistars dzimis Alūksnē 1971.gadā. Mācoties Alūksnes 1.vidusskolā, paticis zīmēt, veidot no plastilīna dažādu dzīvnieku figūriņas.. 1986.-1990. Mācās Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolas keramikas nodaļā. Skola veicina interesi par novada podniecību. Praksi iziet pie podnieka Viktora Ušpeļa. Sāk īstenot sapni par savu darbnīcu. šobrīd darbojas keramikas ceplis viņa mājās netālu no Alūksnes - „Racupkalnā”. Līdztekus radošajam darbam strādā Alūksnes mākslas skolā. Ir Tautas daiļamata meistars. No 1990.gada sāk piedalīties izstādēs, kopā ar Tautas lietišķās mākslas studijas „Rēzeknes apriņķa pūdnīki”, kā arī„Kalme” Latvijā, Krievijā, Igaunijā. Sarīkojis vairākas personālizstādes Alūksnē. Joprojām eksperimentē ar krāsu un glazūru. | Mākslinieki | ||||||||
| Jurciņš | Uldis | mediķis, dzimis 1943. gada 22. februārī Rīgā. 1971. gadā beidzis Rīgas Medicīnas institūtu. 1971. gada ārsts Alūksnes rajonā. Līdz 1976. gadam galvenais ārsts Apes pilsētā. No 1976. gada galvenais ārsts Alūksnes slimnīcā. Miris 2022.gada 18.maijā. | Medicīnas darbinieki | ||||||||
| Prēdelis | Uldis | dzimis 1920. gada 3. septembrī Valkas apriņķa Annas pagastā (tagad Alūksnes novads) – miris 1994. gada 20. oktobrī Rīgā. Gleznotājs. Dzimis laukstrādnieka ģimenē. Mācījies Latvijas Mākslas akadēmijā (1939.-1941.) un Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā (1944.- 1948.), beidzis Monumentālās glezniecības darbnīcu, diplomdarbs „Latviešu partizāni Lielajā Tēvijas karā”. 2. Pasaules kara gados brīvprātīgi iestājies Sarkanajā armijā, cīnījies Igaunijas un Ļeņingradas frontēs, O. Oškalna partizānu brigādē. Apbalvots ar vairākām medaļām. Bijis J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas pedagogs, Valsts Mākslas muzeja direktors. Izstādēs piedalījies no 1949. gada. Mākslinieku savienības biedrs no 1950. gada. Izteikts tonālās glezniecības pārstāvis, raksturīgi dabas noskaņu tvērumi dažādos gadalaikos un diennakts ritmos. Daudz gleznojis Vidzemes jūrmalu, krāšņi ziedu gleznojumi. | Mākslinieki | ||||||||
| Sedlenieks | Uldis | dzimis 1930.gada 10.septembrī, miris 2003.gada 10.jūlijā. Alūksnes Tautas teātra „Slieksnis” režisors. 1926.gadā apmeklējis Jāņa Simsona rīkotosaktieru kursus.Beidzis Konservatorijas režijas fakultāti . U.Sedlenieka teātra veidošanas laiks Alūksnē sākās 1960.gada 18.februārī ar Rūdolfa Blaumaņa „Skroderdienas Silmačos” brīvdabas uzvedumu Tempļa kalna pakājē.Līdz atnākšanai uz Alūksni, bija 10gadu darba pieredze, strādājot Madonas rajona drāmas ansambļos Mārcienā, Saikavā, Kusā un Madonas kultūras namā. 1960.gada februārī sāka strādāt Alūksnes kultūras namā par režisoru. Paralēli strādājis arī Skolotāju nama drāmas ansamblī, līdz tā likvidācijai 1961.g.Sevi apliecinājis kā izcilu režisoru jau 1969.gadā ar M.Birzes lugu „Pie Melnā Medņa”. Par veiksmīgo iestudējumu Ulda Sedlenieka teātris ieguvaTautas teātra nosaukumu. Viņa laikā tika izbūvēta kamerzāle, aizsākta tradīcija organizēt amatierteātru festivālus, iestudētas daudzas lugas un literārie uzvedumi. U.Sedlenieka laikā teātris tika ierindots 12 labāko Latvijas amatierteātru sarakstā. | Kultūras darbinieki, Režisori | ||||||||
| Semane | Valda | dzimusi 1942. gada 10. martā Alūksnē. Beigusi Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas keramikas nodaļu. Pirmie gadi – Vidzemē. Kopš 1960. gada meistare strādāja Jelgavas rūpnīcā „Latvijas keramika”. 1964. gada – Tautas daiļamata meistare. | Mākslinieki | ||||||||
| Avotiņš | Valdis | zinātnieks, dzimis 1930. gada 11.vebruārī Alūksnē. Psihologs, psiholoģijas zinātņu kandidāts. Pētījis un publicējis zinātniskus darbus par sociālo un bioloģisko faktoru attiecībām pusaudžu tikumiskajā attīstībā un par bērnu psihiskās attīstības aiztures problēmām. | Zinātnieki | ||||||||
| Ķikuts | Valdis | dzimis 1954.gada 7.decembrī Alūksnes rajona Alsviķu ciemā skolotāja ģimenē. Viņš ir absolvējis Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolu, mācījies Jāzepa Vītola Valsts konservatorijā kontrabasa klasē un strādājis Radio un Televīzijā simfoniskajā orķestrī Vasilija Sinaiska vadībā. Latvijas mākslas akadēmiju absolvējis 1991.gadā, iegūstot bakalauraun maģistra grādus, ir arī izglītības zinātņu maģistra grāds pedagoģijā. Valdis Ķikuts ir mākslinieku Savienības biedrs, viens no vadošajiem un aktīvākajiem marīnas žanra gleznotājiem. Latvijā. Viņa gleznas izstādītas Latvijā, Amsterdamā, Hamburgā, Berlīnē un citur aiz valsts robežām.Katru gadu sarīko vairākas personālizstādes un piedalās kopizstādēs. 2007.gadā bija izstāde Alūksnē. Alsviķos nodzīvojis tikai dažas nedēļas, jo tēvam piedāvāts labāks darbs. Dzimtas saknes ir Ilzenē. | Mākslinieki, Mūziķi | ||||||||
| Pelēcis | Valentīns | BiogrāfijaRakstnieks Valentīns Pelēcis dzimis 1908.gada 14.augustā Mālupes pagasta “Ciršņos” pārtikušu saimnieku ģimenē kā jaunākais dēls. Māsa Zenta mirusi 1946.gadā, brālis Arnolds - Latvijas armijas virsnieks, kuru komunistu vara nošāva 1942.gadā Noriļskā. Trešajam brālim Antonam, tāpat kā Valentīnam, liktenis bija piešķīris rakstnieka talantu, taču viņa mūžs pārtrūka jau agrā jaunībā. No 1916.- 1924.gadam Valentīns Pelēcis mācījies Alūksnes draudzes skolā, no 1924.- 1926.gadam - Apes lauksaimniecības skolā. 1930.- 1931.gads - obligātais karadienests elektrotehniskajā divīzijā Rīgā. Jau dienesta laikā publicējis rakstus un feļetonus laikrakstos “Brīvā Zeme” un “Latvijas Kareivis” ar pseidonīmu Malēniešu Lauskis. 1931.gadā Valentīns pārnāk no armijas un strādā savu “Ciršņu” tīrumos. 1937.gadā Valentīns Pelēcis bildina savu nākošo sievu Olgu (dz. Bitāne), sākas lielu cerību un sapņu pilna laulības dzīve, kuras laikā pasaulē nāk bērni- Līvija, Rudīte, Ivars un Jēkabs. 1944.gada jūlijā mobilizēts latviešu leģionā, sākumā piedalījies cīņās Zemgalē, ievainots, tad kopā ar 15.divīziju cīnījies Vācijā, bijis gūstā Beļģijā, pēc tam britu armijas sardzes vienībās. 1951.gadā Valentīns ar ģimeni izceļojis uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur strādājis dažādos darbos, arī slimnīcas saimnieciskajā sektorā. Jau vēlāk apmetas uz dzīvi savā mājiņā Minesotas pavalstī Jordanā. No 1962. līdz 1968. gadam bijis viens no žurnāla “Laikmets” redaktoriem, strādā arī žurnālā “Tilti” kā politiskās daļas vadītājs. Latvijas PEN kluba biedrs, Latvijas Rakstnieku savienības biedrs. Rakstniecībā debitējis 1927.gadā - publicēts rakstnieka humoristisks dzejolis izdevumā “Svari” ar pseidonīmu Kudiņovas Donāts. Dzejoļi publicēti arī laikrakstā “Malienas Ziņas” un žurnālā “Jaunā Raža”. Aktīvai literārai darbībai Valentīns Pelēcis pievērsies 50.gadu beigās, rakstījis dzeju, tēlojumus, miniatūras, stāstus, noveles, dokumentālo prozu, feļetonus u.c. Presē publicētas recenzijas, apceres par trimdas rakstniekiem, sabiedrības jautājumiem. Literārās dotības varētu būt pārmantotas no tēva Andreja , kas bijis liels grāmatu cienītājs un rakstījis labas korespondences dažādiem laikrakstiem. Publicējies trimdas izdevumos “Tilts”, “Jaunā Gaita”, “Laiks”, “Treji Vārti”, “Latvija”, “Brīvā Latvija” u.c. Valentīna Pelēča atmiņu grāmatās dzirkstī humors, darbojas reālas personas, kas pazīstamas mālupiešu vecākajai paaudzei. Valentīna Pelēča prozas valoda ir raita, interesanta, saistoša, pilna humora un asprātību. Literārā valoda interesanti un veiksmīgi savienota ar malēniešu dialektu. 1999.gada 12.novembrī rakstnieks aiziet mūžībā. Urna ar rakstnieka pelniem apglabāta Alūksnes lielajos kapos. Par seviKā puika savus redzes un ieskatu pamatus paņēmu vairāk no vecmātes un vectēva. Tie bija, kas bērnībā man iemācīja darba jēgu un vajadzību… Esmu visai parasts malēniešu zemnieks, kam skolās iet nepatika…Ko tu padarīsi, ja nav študierēta talanta? Esmu centies būt patiess savās atmiņās, ar savu izjūtu skatījumu. (no vēstulēm) DarbiLeģionārs cerību gūstā.-Rīga:Liesma, 1998. Naktī: dzeja.- Vasteras, Sverige: Ziemeļblāzma, 1976. Malēnietis karā: redzētais, pārdzīvotais, dzirdētais.- Vesterosa: Ziemeļblāzma, 1974. Malenieša pasaule: 3 grām.: dzirdētais, redzētais, izjustais.- Mineapole: Tilts, 1967.- 1971. Sieksta: noveles un stāsti.- Mineapole: Tilts, 1965. Rietā: dzejas.- Mineapole: Tilts, 1963. Apvāršņi: tēlojumi un miniatūras.- Mineapole: Tilts, 1957. OluksneLai nu visās ģeogrāfijas kartēs, visās grāmatās runā tikai par Alūksni, un krustneši ieveda pat Marienburgu pēc ezera salā celtās akmeņa pils pievārda, bet īsta malēnieša ausīs viņa neskan savādāk kā: Oluksne... Vēl gan, atkarā no pagastu vietējām izloksnēm šī vārda „ū” burts tiek izrunāts gan pavisam īsi, gan arī drusku „lauzti”, bet tikai piebaldzēns vai jaungulbenietis to, mēģinādams izrunāt, izstieps sprīža garu. Par pašu vārda iedošanu pilsētiņai mana vecmāmiņa sprieda apmēram tā: pēc tam kad „mallo Dīva kolpi” bijuši izpostījuši Tuolavas pili, tie savu baznīcu un tirgu ierīkojuši pie „Kaulu kalniņa”, kas bijis tāds neliels kapu kalniņš „liluos olksnas un slapjū oluksnāju malā, kuri apņēmuši Alūksnes ezera „nobas” rietumu dalu, un tā arī cilvēki pieņēmuši Oluksnes nosaukumu, lai gan pašam ezeram „tūs laikūs, kū nevīns vairs nepīmin, varējis būt ar ī pavisam cits vārds. Es gribu atmiņās pārskriet to Oluksni, ko redzēju kā puika skolā un jauna puiša gados. Pats ezers, Tuolovas kalns ar kapsētu un bijušā Oluksnes barona parks bija skaistumi, ko es, pat pašu pilsētiņu neieraudzīdams, nepēlu. Ezera sniegainais baltums ziemās, tāpat kā sudrabaini zilā mirdzēšana vasarās vienmēr izstaroja ja ne ziemeļniecisku skarbumu, tad mazākais tīru un svaigu dzestrumu, kas varbūt radniecīgs pat mūsu lauztajai un pasmagajai izloksnei. Tuolovas kalns ar kapsētu, šūpodami pagātnei pāri savas milzīgo egļu, priežu un bērzu galotnes, prata tīri romantiskā veidā nomierināt mirstīgo maleniešu nāves bailes, sak’ - nieks vien miršana ir, ja tevi ar godu un brangu mielastu izvada, ja tu pats zini, ka gulēsi kopā ar visiem, kas šos tīrumus aruši, savus mūžus mīlējuši un pie reizes arī bijuši kā svētuļi, tā pļēguri... Oluksnes bijušā barona parks, kas gadu simtus bija aizliegts maleniešu dzimtcilvēkam, manā bērnībā un īpaši jaunībā, kļuva gan par jauniešu pirmās satikšanās un sapņošanas vietu, gan arī par miesīgās vajadzībās rūdītu kārībnieku paslēptni. Parkā iemaldījās arī pavisam ,,nevainīgi” pilsoņi, kā, piemēram, vecais Oluksnes laivu meistars Skrins, kas, septītā Siguldas pulka svētkos pavairāk iebaudījis šīs saules stipruma, otrās dienas pusdienā aizklīdis pie ne mazāk slavenā galdnieka Ruciņa un stāstījis: - Tā Siguldas pulka svātki juopuorceļ zīmā. šūreit atmūdūs, skatūs, lopas na lopas, puķes na puķes, ī tuo kuo kūki pa viersu. Prosu: sīviņ, kur es ešu? Nei vīns natbild. Boutu beise zīma, nobontu lopu, izraiz zinuotu kur atrūdūs... Bet bez visa tā manā laikā Oluksnē bija vietas un cilvēki, kurus nedrīkst aizmirst, alga viena vai tie būtu ieskaitāmi „derīgajos” vai „nederīgajos”. Tādi apzīmējumi jau ir vispār ļoti nepastāvīgi un mainīgi. Oluksnes malenisko mieru satrauca nevien dumpji un revolūcijas, bet pavisam cits sabiedrisks „pagrieziens” sākās, kad septīto Siguldas pulku ar visu stābu novietoja Oluksnē. Jau pati kazarmju celšana, ko Oluksnes mūrnieciņi nespēja veikt, ienesa Rīgas „gaisu”, inženierus un strādniekus. Pēcāk, kad novietojās garnizons ar kareivjiem, seržantiem un virsniekiem, tad mazā pilsētiņa dabūja pavisam citu spožumu, un ne tikai labi nospodrinātu zābaku veidā vien. Pulka svētkos no Rīgas ieradās režisori: Feldmanis, Zeltmatis, Linde u.c, kas labākos maleniešu aktierus, bet it īpaši aktrises apmācīja, „tejātera" mākslās. | Literāti |  |  | Atpūtas brīdis dārzā |  | Rakstnieks (pirmais no labās) 1954. g. Muneapolē ģimenes vidū Rakstnieks (pirmais no labās) 1954. g. Muneapolē ģimenes vidū |  | Kopā ar dzīvesbiedri Olgu | |
| Šloss | Valentīns | zinātnieks, veterinārmediķis, dzimis 1922.gada 10.martā Alūksnē. 1949.gadā ieguvis veterinārsta diplomu Justus Lībiga universitātē Gīsenē (Vācija). Turpat 1970.gadā ieguvis doktora grādu. 1972.gadā vēlreiz zinātnisko grādu aizstāvējis Melburnas Universitātē Austrālijā, kur strādājis par vecāko docentu un Veterinārmedicīnas fakultātes klīnikas vadītāju (no 1965.gada). Pētījis govju dzemdību problēmas. Medicīnas zinātņu doktors veterinārijā. Miris 2016.gada 10.jūlijā. Informācijas avots:Malienas Ziņas 17.05.1997 | Medicīnas darbinieki, Zinātnieki | ||||||||
| Skuja | Valters | Dzimis 1896. gadā Valmieras rajona zemnieku ģimenē. Agrā bērnībā uzsāk ganu gaitas un strādā smēdē. 1918.gadā, nodibinoties Sarkanajai Armijai, brīvprātīgi iestājas tās rindās, cīnās pret baltgvardiem dažādās pilsoņu kara frontēs. 1921.-1931.gadam strādā Krievijā par kalēju. 1925.gadā iestājās PSKP un vēlāk dzīve saistīta ar vadošo partijas darbu un padomju presi. 1946.-1954.gadam, līdz aiziešanai pensijā ir Alūksnes rajona laikraksta “Padomju Alūksne” redaktors. | Žurnālisti, Padomju funkcionāri | ||||||||
| Cauka | Verners | gleznotājs dzimis 1915.gada 10.septembrīKalncempju pagasta Uranažos", daudzbērnu ģimenē kā vienpadsmitais bērns. Mākslā sevi atradis nemitīgi ik dienas apgūstot tās pamatus, jo jaunībā profesionālo izglītību nebija iespējams iegūt. Viņa skolotāji bijuši Eduards Jurķelis, Žanis Sūniņš, Vitolds Svirskis un citi tā laika pazīstami mākslinieki. Viņa maizes darba vieta bija Mākslas akadēmija. Strādājis arī ar jauno paaudzi Rīgas Maskavas rajona pionieru nama bērnu zīmēšanas studijā. Par Vernera Caukas devumuLatvijas ainavas atklāsmē, eļļas darbos un akvareļu ciklos, liecina piedalīšanās dažādās izstādes. Kopš 1959. gadapiedalījies izstādēs savā dzimtajā pusē Alūksnē, Latvijas pilsētās, izveidojis 12 personālizstādes. Miris 1998.gada 24.septembrī. " | Mākslinieki | ||||||||
| Petrītis | Verners | LNA kapteinis, LKOK Verners Jura d. Petrītis dzimis 1898. gada 30. decembrī Alsviķu pag. LKOK Artūra Petrīša brālis. Ieguvis vidējo izglītību. Krievu armijā dienējis 17. Sibīrijas strēln. pulkā, pēc tam Rēveles telegrāfa rotā. Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 2. febr. Valkā, piedalījies Liepājas aizstāvēšanā pret bermontiešiem, pēc tam Latgales atbrīvošanā. Apbalvots ar LKO. 1922. g. beidzis virsnieku kursus. 1925. g. paaugst. par virsleitnantu un pārcelts uz 4. Zemgales divīzijas štābu. 1926. g. paaugst. par kapteini. 1935. g. febr. pārcelts uz 3. Jelgavas kājn. pulku. Apbalv. ar TZO V šķ., piešķirta jaunsaimniecība Alsviķu muižā. 1941. g. 14. maijā NKVD apcietināts un notiesāts. Pēc citām ziņām 1941. gadā Rīgā nošauts. Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Kokle-Līviņa | Vēsma | BiogrāfijaDzejniece, literāte Vēsma Kokle-Līviņa dzimusi 1931. gada 8. martā Alūksnes rajona Bejas (tagad Jaunalūksnes) pagasta „Dambīšos” zemnieka ģimenē. Bija savu vecāku sargāts un mīlēts bērns, kuram agrā bērnībā trūkums un nabadzība bija sveša. Vecāki meiteni radināja pie lauku darbiem un arī palīdzēja izjust darba augļu prieku un svētību. Daudz iespaidu radīja vērojumi dabā, apkārtējo cilvēku sadzīve, attiecības. Bērnība saistās ar zemi, dārzu un lauku darbiem. Skolas gaitas uzsāktas Bejas pamatskolā, turpinātas Alūksnes ģimnāzijā, pēc tam Rīgā. Strādājusi Alūksnē par skolotāju. Intereses ļoti daudzpusīgas. Jau agrā bērnībā iemīlēti rokdarbi – gan šūts un izšūts, tamborēts, adīts. Patikusi mūzika un tēva ietekmē turpmākā profesija saistīta tieši ar mūziku. Vairāk kā 30 gadi aizvadīti Alūksnē kopā ar deju, ar dziesmu, ar mūziku, ierādot bērniem pirmos deju soļus, mācot dziesmas, veidojot svētku pasākumus. Aizejot pensijā, pievērsusies literatūrai – raksta dzeju, prozu, lugas. Izdotas 27 grāmatas. Nav aizmirsta arī mūzika, ir vārdu un mūzikas autore vairāk kā 130 dziesmām, komponētas daudzas melodijas bez vārdiem. Pēdējos gados pievērsusies arī grafikai, tapuši daudzi grafikas tehnikā veidoti savdabīgi darbi. 2006. gadā Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejā tika atklāta personālizstāde „Es visus savus labos brīžus salikšu reiz vienuviet”, 2007. gada septembrī grafisko darbu izstāde „Vēlās ilūzijas” un dziesmu albūma „Vējziedu dziesmas” atvēršanas svētki. Dzīvo un radoši strādā Alūksnē. Devīze: „Būt atklātai, patiesai, godīgai, darbu un dzīvi mīlošai” Par seviPasaulē ierados 1931. gada 8. marta saullēktā, pūpolu un sniegpulksteņu plaukumā. Dzimtā vieta - Alūksnes rajona Bejas pagasta „Dambīšu” mājas. Vecāki – Arvīde un Eduards Kokles – zemkopji. Bērnībā iemācīja iemīlēt darbu, dabu, dzimto vietu, mūziku un dziesmu. Enerģiju nepiekāpties grūtību priekšā esmu mantojusi no tēva. Viņš bija Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris un arī vietējais muzikants. Samierināšanos ar nesasniedzamo ieguvu no mieru mīlošās mātes. Manas skolas Bejā, Alūksnē, Rīgā. Mūža mīlestības ir mūzika, dziesma un deja. 1949. gadā izsūtīja tēvu. Mācījos un strādāju Rīgā radiokomitejā. 1957. gadā nodibināju ģimeni. Vīrs Jānis strādāja Alūksnē, tādēļ atgriezos dzimtajā pusē. 1959. gadā piedzima dēls. Sava mūža vairāk nekā 30 gadus strādāju ar bērniem. Esmu bijusi pianiste, koncertmeistare, deju skolotāja tautiskajām, sarīkojumu un dažādām modes dejām. Mācīju dziesmu ansambli „Kokle” un deju kolektīvu „Virpulītis”. Veidoju literāras montāžas, noorganizēju un mācīju bundzinieču kolektīvu. 1989. gadā Latvijas skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkos ar „Virpulīša” dejotājiem ieguvām laureāta nosaukumu un svētku karogu. Ar 1992. gadu esmu pensijā. Jutos nevajadzīga, tādēļ sāku rakstīt dzeju. Pavisam esmu izdevusi 27 grāmatas. Esmu komponējusi 130 dziesmas ar saviem vārdiem un daudzas melodijas bez vārdiem. 2006. gadā Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejā tika atklāta mana personālizstāde „Es visus savus labos brīžus salikšu reiz vienuviet”. 2007. gada septembrī grafisko zīmējumu izstāde „Vēlās ilūzijas”, kā arī manis komponēto dziesmu albūma „Vējziedu dziesmas” atvēršanas svētki. Es mīlu Alūksni. Te strādā mans dēls Sandors un vedekla Ilze. Te mani mīļie mazbērni Kristella Adele un Alberts Kristolds. Dzīve un rakstīšana turpinās. Rakstu dzeju, stāstus, dziesmas un lugas, no kurām trīs jau parādītas skatītājiem. Vienmēr dzīvē esmu tiekusies atklāt kaut ko jaunu gan sevī, gan apkārtējā pasaulē. Arī mani radošie meklējumi turpinās, ceru, ka taps vēl jauni darbi. Darbi1. Noskaņu variācijas: dzeja, miniatūras, autores ilustrācijas, 2007. 2. Dzīves mozaīka : dzeja un dziesmas, 2007. 3. Rozes un ērkšķi: stāsti, 2007. 4. Un tu vienmēr līdzās man: dzeja, dziesmas, materiāli kāzu svinībām, 2007. 5. Sevī ieklausoties : veltījumi, apsveikumi, pārdomas, 2006. 6. Kad dvēsele zied : (Romeo un Džuljetas mīlestības vēstules),: dzeja, dziesmas, 2006. 7. Atziņu spiets : dzejoļu krājums, 2006. 8. Ko es gribētu jums pasacīt : pārdomas, līdzjūtības, pateicības, 2005. 9. Gailis vistu kūtī : pasakas, dziesmas, dzeja bērniem, 2004. 10. Dzīves baltai un nebaltai dienai : veltījumi un apsveikumi dzejā : 2004. 11. Caur mūžu sapņojot : dzeja, dziesmas, tēlojumi, apsveikumi, 2003. 12. Pārdomu mirkļi : dzeja, dziesmas, vēlējumi, tēlojumi, 2003. 13. Patiesas pasakas par kaķīšiem : dzejoļi un dziesmas bērniem, 2003. 14. Pa labestības ceļu : dzeja, dziesmas, apsveikumi, atziņas, pārdomas, 2002. 15. Dzīves karuselī : dzeja, dziesmas, apsveikumi, 2002. 16. Taviem svētkiem : dzeja, dziesmas, 2001. 17. Caur bērnības dārzu ejot : biogrāfiski stāsti un tēlojumi, 2000. 18. Laba vēlējumi : dzeja, 2000. 19. Svētku noskaņai : dzeja, 1999. 20. Sava loga atspulgā : dzeja, 1999. 21. Ar gadu elpu : dzeja, 1999. 22. Saullēktu gaidot : dzeja, 1997. 23. Sevi meklējot : dzeja, 1996. 24. Bezmiega ziedi : dzeja, 1995. 25. Gadi – ar deju, ar dziesmu, ar mūziku: ieskats autores biogrāfijā, 1989. Dziesmu krājumi (vārdi un mūzika) 1. Vējziedu dziesmas 2. Padziedi, mazputniņ! AlūksneiManai pilsētai zaļi svārki Un kājās zied pīpeņziedu zeķes. Manai pilsētai zilas acis Tai skropstās mirdz ezerlāses. Manai pilsētai tāšu zābaki Un galvu sedz zeltstaru mati. Mana pilsēta īpaši skaista Kad krāsainās strūklakās laistās Tā zaigo vasarās, rudeņos Gan ziemas spalgajos puteņos. Mirusi 2020.gada 26.jūlijā, apglabāta Alūksnes Lielajos kapos. | Literāti, Dzejnieki |  |  | Kārtējā tikšanās ar lasītājiem Alūksnes vidusskolā |  | Tikšanās ar klausītājiem Kolberģa kultūras namā 2005. gadā. Flautu spēlē mazmeita Kristella -Adele | |||
| Balts | Vidars | (īstajā vārdā Aleksandrs Miškins) dzimis 1911. gada 4. jūnijā Rīgā – 1994. gada 9. janvārī Alūksnes rajona „Sniedzēs”. Apbedīts Alūksnes kapos. Dzejnieks, Latvijas Dievturu sadraudzes Goda savietis, Latvijas brīvības cīnītājs. Dzimis krāsotāja ģimenē, 1916. gadā kopā ar ģimeni bijis bēgļu gaitās Maskavā, 1919. gadā atgriezies Latvijā, Rīgā. Strādā par elektriķi, vakaros mācās komercskolā, apgūst arī burtliča profesiju. 1938. gadā Alūksnē strādā laikrakstā „Malienas Ziņas”. 1945. gadā apcietināts par nacionālo ideju paušanu literārajos darbos, divus gadus pavada cietumā pēc tam 8 gadi izsūtījumā Vorkutā, kur strādā meža darbos. 1956. gadā atgriežas Rīgā, strādā par noformētāju Mākslinieku namā. Pēc aiziešanas pensijā dzīvo Alūksnes rajona Alsviķu pagastā. Pirmā publikācija 1928. gadā, pirmais dzejoļu krājums „Jaunie dainu ziedi” – 1935. gadā. Uzrakstījis vairāk kā 1000 dzejoļus,3 romānus, pasakas, noveles, aprakstus, lugas. | Dzejnieki | ||||||||
| Vecgrāvis | Viesturs | -dzimis 1948. gada 12. martā Annas pagastā. Literatūrvēsturnieks, filoloģijas doktors (1993.), Latvijas universitātes asociētais profesors (1998.) Dzimis pasta darbinieces un būvinženiera ģimenē. Mācījies Nītaures astoņgadīgajā skolā (1958.- 1965.), studējis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē (1968. – 1970.). Strādājis vairākos muzejos, skolās, laikrakstā „Skolotāju Avīze”, Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā, izdevniecībās. Latvijas PEN kluba biedrs. Rakstniekusavienības biedrs (1993). Pirmā nozīmīgā publikācija 1981. gadā. Publicējis daudzas recenzijas un rakstus par dzejniekiem, arī par trimdas autoriem, sastādījis dzejas izlases. Ir daudzu trimdas autoru darbu izdevumu priekšvārdu autors. | Literatūrzinātnieki | ||||||||
| Bauers | Vīgants | dzimis 1934. gada 4. jūlijā Valkas apriņķa Alūksnes pagasta „Druviņās” (tagadējā Alūksnes novadā). Koka mākslinieciskās apstrādes meistars, pedagogs. Dzimis galdnieka ģimenē. Pirmās profesionālās iemaņas apguvis pie tēva Alfreda Bauera. 1960. gadā beidzis Rīgas lietišķās mākslas vidusskolu Māksliniecisko koka apstrādes nodaļu. Izstādēs piedalās kopš 1960. gada. Strādājis Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā, bijis direktora vietnieks administratīvi saimnieciskajā darbā, mācījis galdniecību un virpošanu. Darinājis galvenokārt virpotus traukus, svečturus, krēslus. Darbi izstādīti Latvijā, Maskavā, tie skatāmi arī Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā. | Mākslinieki | ||||||||
| Eglītis | Viktors | (arī Viktors Eglīte, Eglīts) dzimis 1877. gada 15. aprīlī Sarkaņu pagasta Lejas Kaupēros pareizticīga saimnieka ģimenē. Rakstnieks, mākslas teorētiķis. Mācījies Lazdonas draudzes skolā (1889.-1889), Vitebskas garīgajā skolā (1889. – 1893.) un seminārā (1893. – 1899.). Semināra laikā sācis dzejot un iepazinies ar pasaules klasiku un moderno literatūru.Mācījies gleznošanu Penzā, Pēterburgā (pie I. Repina). Mācījies Tērbatas Universitātē (1907. – 1912.). No 1914. – 1919. un 1924. – 1935. gadam – skolotājs Rīgā. Vācu okupācijas laikā 1918. gada un padomju varas laikā 1919. gadā strādājis par skolotāju Alūksnē (proģimnāzijā un saviešu ģimnāzijā vai virsreālskolā un licēja, kā sauca 1918. gada šīs skolas. 1919. gada – II pakāpes darba skola). Viktora Eglīša ģimene (sieva un abi dēli – Anšlavs un Vidvuds) dzīvoja Alūksnē pie Jēkaba Kazaka. Publicēties sācis 1898. gadā, 20. gadsimta sakumā kļuvis par pirmo latviešu dekadentu. Darbos krāsu dekadentu, simbolistu un modernistu, arī E. A. Po ietekme. Popularizējis krievu modernistus un franču simbolistus. 20. – 30. gadu daiļradē centies atbrīvoties no dekadentisma, savienot simbolismu ar klasicismu, veidojot t. s. žanru klasicismu. Bijis arī viens no nacionālās reliģijas veidotājiem. Rakstījis romānus, stāstus, dzeju, literatūras kritiku. 1944. gada rudenī uz apmelojumu pamata Dobelē arestēts un tiesāts, iespējams, miris 1945. gada 20. aprīlī Rīgā, centrālcietumā, vai ceļā uz Maskavu. 1990. gadā reabilitēts. | Literāti, Dzejnieki |  | |||||||
| Kalnbērzs | Viktors | mediķis, dzimis 1928. gada 2. jūlijā Maskavā – ārsts traumatologs ortopēds, medicīnas zinātņu doktors (1968.). PSRS Medicīnas ZA korespondentloceklis (1969.), LPSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks (1976.), PSRS Valsts prēmija (1986.) K. Kalnbērza dēls. PSKP BIEDRS (1958.). Beidzis RMJ (1951.). Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas ZPJ zinātniskais līdzstrādnieks. (1951. – 1955.), direktors (kopš 1959.) vienlaikus RMJ docētājs (1955. – 1959.), Traumatoloģijas un ortopēdijas katedras vadītājs (kopš 1960.), profesors 91969.), LPSR Veselības aizsardzības ministrijas galvenais traumatologs ortopēds (kopš 1962.), Latvijas Traumatologu un ortopēdu zinātņu biedrības priekšsēdētājs (kopš 1969.). Pētījis kaulu lūzumu saaugšanu pēc osteosintēzes, plastiskas ķirurģijas u. c. jautājumus, konstruējis kompresijas un distrakcijas aparātus. ZPSR Valsts prēmija (1970.), LPSR AP deputāts (kopš 1975. gada). (Latvijas AP deputāts no Alūksnes vēlēšanu iecirkņa 1990.gada). | Medicīnas darbinieki, Zinātnieki | ||||||||
| Ķirps | Viktors | Lauksaimniecības darbinieks, novadpētnieks dzimis 1929.gada 26.maijā Ilzenes pagasta „Riekstiņos”.. Kopš 1956. gada strādāja Kalncempju pagastā par kolhoza Pirmais Maijs" priekšsēdētāju, vēlāk par Kalncempju pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāju- 13 gadus. Tieši šajā laikā sācis domāt par pagasta vēstures muzeja izveidošanu, kurš tika izveidots 1985. gadā Ates dzirnavās. Ates muzejs ir vērtēts kā Viktora Ķirpa mūža lielākais veikums. 1993.gadā viņam piešķīra „Sējējs” prēmiju. 1994.gadā saņēma Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukumu. 1996.gadā V.Ķirps saņēma Ministru kabineta Atzinības rakstu. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Miris 2002.gada 11.decembrī. | Kultūras darbinieki, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri |  | |||||||
| Zaimiņš | Viktors | Sabiedriskās dzīves aktīvists Viktors Zaimiņš dzimis 1906. gada 5. aprīlī Alsviķu pagastā. Beidzis Alūksnes ģimnāziju, strādājis „Lignuma” finieru fabrikā par koku šķirotāju. „Baigajā gadā” iesaistījās nacionālajā pretošanās kustībā, pēc vācu karspēka ienākšanas iestājās Valkas apriņķa policijas dienestā Alūksnē. 1943. g. uzsāka karadienestu Latviešu leģiona 278. bataljonā, cīņās pie Osvejas tika smagi ievainots un zaudēja kreiso kāju. Līdz 1951. g. mitinājās Vācijā, Gēstahtā, špakenbergas nometnē. Tad ieceļoja ASV, sākumā dzīvoja kādā mazā pilsētiņā Aiovas pavalstī, vēlāk Čikāgā. Strādājot mehāniskā darbnīcā, pārpūlējās un rezultātā pa pusei tika paralizēta arī labā kāja. Pēc divu nedēļu slimošanas, neredzēdams vairs ASV nekādas nākotnes, izšķīrā par braukšanu atpakaļ uz Gēstahtu. Vēlāk tomēr kopā ar sievu un dēlu atgriezās Čikāgā. Tur rosīgi piedalījās latviešu sabiedriskajā dzīvē, darbojās DV apvienībā un Miera draudzē, pildīdams dažādus amatus, dziedāja vīru korī „Daugavieši”. Miris 1978. gada janvārī 71 g. vecumā. Apglabāts Mount Olive kapos. Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Sabiedriskie darbinieki | ||||||||
| Devrents (Devrient) | Vilhelms Kārlis | Medicīnas darbinieks, dzimis 1862.gada 10.janvārī Valmieras apriņķī. Apmeklēja mācītāja G.Fīrhufa privātskolu Ronnenburgas pilī – 1869.-1875., 1875.-1880. – mācību iestādi Birkenrūē. 1881.gadā mācījās guberņas ģimnāzijā Rīgā. 1882.-1887.gadam studēja Tērbatā. Ārsts kopš 1887.gada novembra. 1889. un 1890.gadā papildināja zināšanas kursos priekš praktizējošiem ārstiem Berlīnē, Prāgā un Vīnē. 1888.-1898.gadam bija Palsmanes – Dzērbenes (?) draudzes ārsts ar dzīves vietu Grundzālē. 1998.-1904. – brīvi praktizējošais ārsts Vecgulbenē un vienlaicīgi Ņujorkas un Pēterburgas dzīvības apdrošināšanas sabiedrību uzticības ārsts, kā arī ordinējošais ārsts grāfienes Cepelīnas privātajā hospitālī Gulbenes pilī. Viņš bija arī šaursliežu dzelzceļa Valka – Gulbene – Pļaviņas (Stockmanshoz) dzelzceļa ārsts. Kopš 1904.gada ārsts Cesvainē. Informācijas avots:Malienas Ziņas 30.01.1997 | Medicīnas darbinieki | ||||||||
| Rutks | Vilis | Skolotājs un nacionālās pretošanās kustības aktīvists Vilis Rutks dzimis 1918. gada 16. augustā Alsviķu pagasta Alksnīšos. Alfrēda Voldemāra Rutka brālis. Beidzis Alsviķu pamatskolu un Valsts Gulbenes arodskolas Mehānikas nodaļu (1938). Uzsāka darbu VEF metāllietuvē un pašmācībā uzsāka gatavoties pārbaudījumiem Tautas augstskolā, lai vēlāk iegūtu tiesības mācīties LU. Apzinoties Latvijai draudošās briesmas, brīvprātīgi iestājās armijā, pabeidza instruktoru kursus un ieguva kaprāļa pakāpi. Turpināja mācības virsnieku vietnieku kursos, bet pēc Sarkanarmijas iebrukuma nokļuva t.s. Tautas armijas sastāvā. Drīz pēc kara sākuma pievienojās nacionālajiem partizāniem Vidzemē. Uzzinājis, ka viņa līgavu V. Galēju kopā ar ģimeni boļševiki izsūtījuši, V.Rutks gribēja brīvprātīgi doties uz fronti, bet reāli nokļuva kārtības policijas dienestā Rīgā. Vienlaikus aktīvi iesaistījās Latviešu Nacionālistu savienības (LNS) darbībā, vadot vienu no divām bruņotajām grupām šajā organizācijā. Grupas uzdevums bija militārā izlūkošana, apsardzes nodrošināšana, ieroču un munīcijas vākšana. V.Rutks bija atbildīgs arī par nelegālā laikraksta „Tautas Balss” izdošanu. 1942. gada novembrī viņu arestēja, nežēlīgi pratināja SD mītnē Reimersa ielā, pēc tam ieslodzīja Centrālcietumā un Salaspils nometnē. Vēlāk pārsūtīts uz štuthofas, tad Dahavas koncentrācijas nometni. Totālās mobilizācijas apstākļos 1944. g. jūlijā atbrīvots un ieskaitīts vācu 4. izpletņlēcēju divīzijas palīgvienībā Ziemeļitālijā. Pēc Vācijas kapitulācijas otrreiz nonāca Dahavā, šoreiz kā amerikāņu gūsteknis. Pēc atbrīvošanas dienēja amerikāņu darba rotā Vēcijā. 1949. g. izceļoja uz ASV. Ilgus gadus strādāja par skolotāju Mineapoles – Sentpolas latviešu luteriskās draudzes skolā, darbojās Latviešu pretestības kustības apvienībā un Amerikas Latviešu apvienībā. Saņēmis ALA Atzinības rakstu (2004). Miris 2015. gada 21. janvārī 96 gadu vecumā savās mājās Minesotas štata Mineapolē. Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Skolotāji | ||||||||
| Lāms | Visvaldis | -(līdz 1968. gadam publicējies ar pseidonīmu Visvaldis Eglons) dzimis 1923. gada 22. jūlijā Rīgā – 1992. gada 28. augustā Rīgā, apbedīts 1. Meža kapos. Rakstnieks, publicists. Dzimis ostas strādnieka ģimenē. Mācījies Carnikavas pamatskolā (1930. – 1932.), beidzis Rīgas 9. pamatskolu (1937.) Bijis māceklis mehāniskajās darbnīcā, atslēdznieks. 1942. gadā iestājies Gaujienas vidusskolā no kurienes mobilizēts Latvijas leģionā (1943. – 1945.) 1946. gadā atbrīvots no filtrācijas nometnes, strādājis dažādus darbus. Rakstnieku savienības biedrs no 1956. gada. Latvijas PEN kluba biedrs. Pirmā publikācija 1953. gadā. Rakstījis romānus, stāstus, aprakstus, atmiņu miniatūras, esejas. | Literāti | ||||||||
| Vīksna | Vita | BiogrāfijaRakstniece un žurnāliste Vita Vīksna (dz. Ziediņa, prec. Cīrule) dzimusi 1935. gada 11. augustā Valkas apriņķa Annas ciemā (tagad Alūksnes rajona Annas pagasta) „Kadilās”. Vita Vīksna nāk no radošas un talantīgas ģimenes. Tēvs Jūlijs Ziediņš bijis Nacionālās operas solists, tēvabrālis – rakstnieks Alfrēds Ziediņš. No tēvamātes Doras Daces Dārtas Ziediņas Vitai sīkstums, spēks, izturība un dzīvesgudrība. Mācījusies E. Glika Alūksnes septiņgadīgajā skolā, kur aizrautīgi darbojusies skolas jauno novadpētnieku pulciņā. 1953. gadā beigusi Stāmerienas lauksaimniecības tehnikumu, ieguvusi agronomes diplomu, strādājusi par agronomi Viesītes, vēlāk Alūksnes MTS. Pēc tam studējusi LVU Vēstures un filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļā, Vissavienības augstākajā neklātienes partijas skolā. Sākot ar 1957.gada novembri, sāk strādāt par līdzstrādnieci avīzes Padomju Alūksne" redakcijā, kur nostrādā četrus gadus. 1961.gada pavasarī sāk dzīvot un strādāt Valmierā. Strādā Valmieras rajona laikrakstā "Liesma". Seko darba gaitas laikrakstā „Cīņa”, Latvijas radio, televīzijā, laikrakstā „Rīgas Balss”. Pēc tam atgriezusies dzimtajā Alūksnes pusē un divus gadus pirms pensijas strādā vietējā laikrakstā „Malienas Ziņas”. Kopš 1990. gada augusta pensionāre, dzīvo un kopj nelielu saimniecību no vecākiem mantotajā lauku viensētā Annas pagasta „Kadilās”. Pirmie Vitas Vīksnas dzejoļi publicēti 1956. gadā. Pagaidām izdotas 5 grāmatas, dzejoļi lasāmi vairākos almanahos un antoloģijās. Krietni daudz publikāciju periodikā. Dzejoļos, kas rakstīti klasiskās panta formās un verlibrā, uzsvērta liriskā varoņa tiekšanās pēc paliekošām ētiskām vērtībām, raksturīgs intīmo izjūtu sabalsojums ar dabas norisēm. Vita Vīksna nav daudzrakstītāja, taču lasītāji ir pamanījuši viņas sacerējumu sirsnīgumu un patiesīgumu, domas skaidrību. Savu un citu autoru veikumu literatūrā vērtē vadoties no atziņas: „Nav jārunā gari, lai pasacītu daudz!” Sabiedriskajās norisēs Vita Vīksna piedalās atturīgi. Lepojas ar meitu, dēlu, pieciem mazdēliem, vienu mazmeitu un vienu mazmazmeitiņu, kuri bieži apciemo savu mammu, vecmāmiņu, „sencīti”, palīdz smagākos darbos un materiāli. Vita Vīksna ražīgi turpina literāro darbību, ir iestrādes jaunām grāmatām. Diemžēl laiks ir nepielūdzams. 2010. gada 4. februāra puteņos smagas slimības skarta mūžībā aiziet literāte, žurnāliste, savas dzimtās puses patriote Vita Vīksna. Par seviEsmu dzimusi vecajos, labajos Ulmaņlaikos (1935.), Lauvas zvaigznāja bērns. Piemīt visi Lauvām raksturīgie būtības plusi un mīnusi. Augu darbīgā un pārtikušā zemnieku ģimenē šepat, Annas pagasta „Kadilās”, kur vecāki Marianna un Jūlijs Ziediņi kopa 30 hektārus zemītes. Darba netrūka ne lielam, ne mazam, pārticības arī nē, līdz pārmaiņu viesuļi visu to samala melnos putekļos. Dzimtajā viensētā atgriezos pēc daudziem gadiem; kopš aiziešanas pensijā spēku un iespēju robežās te saimniekoju, vaļas brīžos rakstu, galvenokārt prozu, ir bijuši panākumi īso stāstu konkursos. Vidējo izglītību guvu Stāmerienas tehnikumā, tur 1953. gadā saņemto agronomes diplomu atkalpoju dažādos kolhozu iekārtas amatos un darbos. Nevaru apgalvot, ka tie četri gadi būtu bijuši labākie manā mūžā… Vēlāk neklātienes studijās absolvēju Latvijas Valsts universitāti (1965.), specialitāte – žurnālistika. Darba mūža lielāko daļu nostrādāju žurnālistikā: mazajās avīzēs Alūksnē un Valmierā, līdz „ierakstījos” „Cīņā”; pārcēla uz Latvijas radiofonu, pēcāk uz Valsts televīziju. Bet mana sūtība – nevis runātais vai „rādītais” vārds, bet gan rakstītais, laikam tādēļ bija lemts algas beidzamo desmitgadi atkal kalpot avīzēm („Rīgas Balss”, „Malienas Ziņas”). Tagad ar sūru sirdi apzinos, ka manas literārās spējas ilgstoši tika kalpinātas apšaubāmu patiesību sludināšanai. Uzaudzināju meitu un dēlu, lepojos ar sešiem mazbērniem un mazmazmeitiņu. Kopš agriem gadiem paticis sacerēt. Dzejoļi lasāmi krājumos „Manas baravikas” un „Zemes zaļā laime”, prozas un dzejas kopkrājumos „Pirmā pilsēta” un „Cerības atgriešanās”, Latviešu dzejas antoloģijā, tematiskajās antoloģijās „Mātei”, „Es dziesmu dzirdēju no bērzu birzs”, „Apcirkņi”, krājumā „Pār deviņi novadiņi”, samērā daudz publikāciju periodikā. 2007. gadā izdotā grāmata „Cildinājums” ir veltījums dzimtajai pusei un tās jaukajiem cilvēkiem. Kaut arī mana mūža asie zigzagi ar lielu atklātību izklāstīti līdzšinējos „rakstu darbos”, vēl ne tuvu nav pasacīts viss. Ceru, ka šo to vēl pagūšu… Darbi1. Cildinājums: atmiņas un tēlojumi, 2007. 2. Cerības atgriešanās: dzejoļu un īsprozas kopkrājums, 1995. 3. Pirmā pilsēta: apraksti un tēlojumi, 1975. 4. Zemes zaļā laime: dzeja, 1974. 5. Manas baravikas: dzeja, 1969. Pirmie dzejoļi publicēti 1956. gadā. Autores dzejoļi lasāmi vairākos almanahos un antoloģijās. Daudz publikāciju dažādos preses izdevumos. AlūksneiEzers, dārzi, namu raibais klāsts. Kluso ielu putekļainās smiltis… Tu man, Alūksne, kā vienkāršs stāsts, Kuru lasot sirdij silti silti. Devi atmiņas, kas nesairst Daudzu gadu steidzīgajās vēdās, Dziļi tavās ietvēs iemīts ir Pirmais prieks un pirmās lielās bēdas. Skolas gadu sapņi klusi šalc Jāņkalniņa svinīgajās priedēs, Tavu ķiršu ziedu maigums balts Visu mūžu manās domās ziedēs. | Literāti, Žurnālisti |  |  | Grāmatas Cildinājums atvēršanas svētkos 2007. gada 10. augustā Alūksnes pilsētas bibliotēkā |  | Dzejniece lasa savus dzejoļus pie Kalāču klētiņas kārtējā Eduarda Veidenbauma piemiņas pēcpusdienā, 1970 |  | Vita savulaik pratusi un arī vēl tagad prot reizēm būt šķelmīga... Šķiet, 1969. gada vasara; kādā Cēsu piepilsētas pļaviņā pozējot vietējās avīzītes fotokorespondentei | |
| Zikmane (dz. Zariņa) | Vita Jāņa m. | mediķe, dzimusi 1915.gada 24.jūlijā Alūksnē. Medicīnas zinātņu kandidāte, bijusi vecākā zinātniskā līdzstrādniece LPSR Zinātņu Akadēmijā. Četrdesmito gadu otrajā pusē – LPSR ZA jaunākā zinātniskā līdzstrādniece un ārste Rīgas pilsētas tuberkulozes dispanserā. Ir publikācijas un grāmatas. Mirusi 1991.gada 12.septembrī, apglabāta Rīgas Meža kapos. | Medicīnas darbinieki, Zinātnieki | ||||||||
| Avens | Voldemārs | Dzimis 1924. gada 12. janvārī Ziemeru pagastā mežziņa, vēlākā miertiesneša ģimenē. Dzejnieks un gleznotājs, arhitekts. Mācījies Daugavpils ģimnāzijā, beidzis Saldus ģimnāziju (1943.) Iesaukts Latvijas leģionā. Lielāko dzīves daļu pavadījis emigrācijā. Trimdas kultūras dzīvē pazīstams no 40. gadu beigām, bet pirmās publikācijas bijušas jau ģimnāzista gados Daugavpils laikrakstā „Daugavas Vēstnesis”. Mācījies Hamburgā un Ņujorkā. 1968. gadā „Imantas” apgāds Dānijā izdevis viņa dzejoļu krājumu„Caurumi”. 1989. gadā ASV izdots apjomīgs daudzu gadu lirikas krājums „Avis”. 2002. gadā Latvijā izdots krājums „Piezvani parīt”. Trimdas laikrakstos regulāri publicējis kritikas un apceres par mākslu. Dzejas noskaņa – smeldzīga vai satīriska, poētiskā – sirreālisma un simbolisma ietekme. | Dzejnieki, Mākslinieki | ||||||||
| Blumbergs | Voldemārs | dzimis1189.gada 6.jūnijā Veclaicenes pagastā skolotāja ģimenē. Edgara Blumberga brālis. No 1915.- 1917.g. mācās komercgrāmatvedības kursos Petrogradā, bet no 1922.- 1923.g. Latvijas kinofilmu darbinieku biedrības Ekrāna darbinieks" kinomākslaskursos Rīgā. No 1934.-1940.g. piedalās "Latvijasskaņu hronikas veidošanā.No 1940.-1964.g. strādājis par skaņu operatoru un režisoru. LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1963). Miris 1972.gada 9.februārī. " | Kultūras darbinieki, Režisori | ||||||||
| Branks | Voldemārs | dzimis 1897. gada 9. februārī Alūksne rokpeļņa ģimenē – 1973. gada 6. jūlijā Rīgā. Apbedīts Raiņa kapos, parapbedīts Mārupes kapos. Rakstnieks. Rakstnieku savienības biedrs (1950.). Mācījies Alūksnes draudzes skolā (1908. – 1911.), pēc tam turpat Alūksnē bijis pulksteņmeistara māceklis, vēlāk Pēterburgā apguvis juveliera amatu. 1914. gadā atgriezies Alūksnē, strādājis savā arodā, bet 1915. gada brīvprātīgi iestājies latviešu strēlnieku pulkā, beidzis Tērbatas apakšvirsnieku skolu, piedalījies kaujās Rīgas frontē. No 1918. gada Sarkanajā armijā. 1919. gadā smagi kontuzēts. 1922. gadā atsāk zeltkaļa darbu Rīgā, pēc tam zeltlietu vērtētājs Rīgas pilsētas lombardā (1934. – 1941.). Vācu okupācijas laikā apcietināts, vairākus mēnešus pavadīja centrālcietumā. Pēc atbrīvošanas turpinājis strādāt juveliera un pulksteņmeistara darbu. No 1957. gada pensionārs. Divdesmitajos gados aizsākās literārā darbība. Pirmais dzejoļu krājums „Zelta važas” (1928.). Rakstījis arī stāstus, kritiskus rakstus, tulkojis. Rakstījis vairāk darbus bērniem, dominē strēlnieku kauju un bērnības atmiņu tēlojums. No darbiem īpaši jāmin atmiņu tēlojums „Puiku gadi Alūksnē” (1973.), stāsti „Mazais cilvēks uz lielā ceļa” (1938.), „Partizāna mazie draugi” (1948.), „Kara cepure” (1958.), „Kaujinieka dēls” (1962.), „Kauju negaisos” (1936.), „Ar lodi sirdi” (1969.), „Slēpni pie upes” (1970.). | Literāti, Dzejnieki | ||||||||
| Cauka | Voldemārs | aktieris, režisors dzimis 1912.gada 22.jūnijā Kalncempju pagastā zemnieku ģimenē. – Miris 1977.gada 13.septembrī. Spilgts otrā plāna lomu tēlotājs ar raksturotāja dotībām. Strādājis Jelgavas Drāmas teātrī kā režisors. | Aktieri, Kultūras darbinieki, Režisori |  | |||||||
| Caune | Voldemārs | dzimis 1890. gada 26. aprīlī Kalncempju pagastā drēbnieka ģimenē–miris 1944. gada 11. FebruārīRīgā,apglabāts J. Raiņa kapos – bibliogrāfs. Mācījies Rīgas pilsētas reālskolā, kur beidzis 4. kl. Kopš 1911. gada strādāja bibliotekāra darbu. 1919. – 1923. gadam bija bibliotekārs Liepājas pilsētas bibliotēkā, kur izveidoja pirmo bērnu bibliotēku Latvijā. 1923. – 1934. gadam vadīja bibliogrāfijas nodaļu Valsts bibliotēkā, pēc tam pensionēts. No 1943. gadā strādāja grāmatu antikvariātā Rīgā. Rakstījis par bibliotēku darbu un sniedzis bibliogrāfiskus pārskatus par iznākušajām grāmatām. Sastādījis krājumus „1905. gada revolūcija Alūksnes un Smiltenes novadā” (1930.). | Bibliogrāfi |  | |||||||
| Galviņš | Voldemārs | Pašdarbības aktieris, tautā saukts par Galviņtēti, dzimis 1891.gada 29.janvārī Annas pagastā zemnieka 9 bērnu ģimenē. Mācījies vietējā pagastskolā un Alūksnes draudzes skolā.1904.gadā ieradies Cēsīs pie tēva brāļa apgūt grāmatu sējēja amatu. No 1907.gada spēlēja Cēsu amatnieku biedrības teātrī. Rīgā strādājis grāmatu sietuvē un mācījies A.Jurjāna dziedāšanas kursos. 1914.-1915.gadā korists Rīgas Jaunajā teātrī. Iestudējis vairākas lugas dzimtajā Annas pagastā un arī pats tajās spēlējis. 1919.gadā sadarbojies ar lieliniekiem, pēc lielinieku padzīšanas atgriezies Rīgā, strādājis izglītības kooperatīva „Kultūras balss” grāmatu veikalā. Turpinājis mācīties teātra spēlē, dziedāšanā. 1924.gadā pārcēlies uz Cēsīm, kur nodzīvoja pārējo mūžu. Miris 1985.gada 28.augustā, apglabāts Meža kapos Cēsīs. | Kultūras darbinieki, Sabiedriskie darbinieki | ||||||||
| Liepaskalns | Voldemārs | Sabiedrisks darbinieks un kara veterāns Voldemārs Liepaskalns dzimis 1924. gada (1923. g.) 24. martā Karvas (tag. Alsviķu) pagasta Uķos kā trešais bērns lauksaimnieku Aleksandra un Martas ģimenē. Leģendārā soļotāja Ādolfa Liepaskalna brālēns. Mācījās Karvas pamatskolā, aktīvi piedaloties mazpulkā, pēc tam – Daugavpils dzelzceļu tehniskajā vidusskolā. Pabeidza VEF arodskolu Rīgā. Otrā pasaules kara laikā mobilizēts Latviešu leģionā, cīnījās 15. divīzijas sastāvā. Smagi ievainots, gadu pavadīja slimnīcās. Izcieta gūstu Zēdelgēmā. Kopš 1954. g. dzīvoja ASV, Milvokos. Tur 1966. g. salaulājās ar Martu Balto. Rosīgi iesaistījās turienes latviešu sabiedriskajā dzīvē, darbodamies vietējā luterāņu draudzē, „Daugavas Vanagu” apvienībā, kur vairākkārt bija valdes loceklis. Kādu laiku vadīja vietējo šaha sekciju, pats būdams aktīvs sacīkšu dalībnieks. Piedalījās vietējā teātra kopā un Brusubārdas korī, arī Mednieku un Makšķernieku klubā. Miris 1986. gadā 62 gadu vecumā. Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Sabiedriskie darbinieki | ||||||||
| Mednis | Voldemārs | Lauksaimnieks, Brīvības cīņu dalībnieks Voldemārs Mednis dzimis 1893. gada 9. martā Alsviķu pagastā. Pēc Alsviķu pagastskolas beigšanas apguva mūrnieka un krāsotāja arodu, un kopā ar tēvu veica būvdarbus. Dienēja cara gvardē Lietuvas pulkā, no turienes pārgāja pie latviešu strēlniekiem – Bauskas pulkā. Divus gadus pavadīja vācu gūstā. Atbrīvošanas karā cīnījās Ziemeļlatvijas brigādē un LNA virsseržanta pakāpē līdz kara beigām. Pēc Brīvības cīņām sāka lauksaimnieka gaitas valsts piešķirtajā jaunsaimniecībā Cenšaiši, ar neatlaidību un lielu darba prieku iekopa saimniecību, par ko saņēma atzinības diplomu. Aktīvi piedalījās pagasta sabiedriskā dzīvē pie biedrību un organizāciju dibināšanas, ieņemot arī dažādus amatus. 1944. g. atstāja Latviju un nokļuva Drezdenē, pēc tam Čehoslovakijā un Fišbahas bēgļu nometnē. 1950. g. iebrauca ASV, Virdžīnijā. Kopš 1953. g. dzīvoja Milvokos un strādāja fabrikā. 1977. g. ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Viskonsinā, Tomahas (Tomah) apkaimē, tā saucamā „Brieža Rīgā”, kur bija izveidojies neliels latviešu pagasts. Pēc pārciestas operācijas 90 gadu vecumā miris 1983. g. 16. sept. Tomahas slimnīcā. 26. sept. aizgājēju pārveda uz Milvokiem un guldīja Wisconsin Memorial Park kapos blakus pirms 22. g. mirušai dzīves biedrei. Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Lauksaimnieki, Sabiedriskie darbinieki | ||||||||
| Vārtukapteinis | Voldemārs Gusta d. | dzimis 1880. gadā 12. maijā Jaunlaicenes „Jerumos”. Beidzis skolotāju kursus Cēsis. Bijis Gaujienas Dārzciema pamatskolas pārzinis, Umalnieku sešklasīgās pamatskolas skolotājs vai pārzinis 1936. gada (?). | Skolotāji, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Isaks | Volrads | Mācītājs, dzimis 1907.gada 16.janvārī Pededzes Ponkuļos. Ēveles evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs. Beidzis Pededzes pamatskolu, Alūksnes ģimnāziju un Latvijas Universitāti. Bijis ģimnāzijas skolotājs Rīgā. Tēvs Andrejs – zemkopis, māte Jūlija, sieva Antonija ( dz. šņuka) skolotāja. 1944.gadā emigrējuši. Miris 1968.gada 19.aprīlī Klivlendā, ASV. Informācijas avots:Malienas Ziņas 30.01.1997 | Mācītāji | ||||||||
| Reķe (dz. Rutka) | Zenta | Sabiedriskā darbiniece Zenta Reķe dzimusi 1921.gada 4. martā Alsviķu pagasta Rutkos. Beigusi Alsviķu pamatskolu un Rūjienas mājturības skolu. Strādāja mājsaimniecībā, darbojās Alsviķu aizsardžu pulciņā, Bibliotēkas biedrības korī un teātra kopā. Bēgļu gaitās Vācijā dzīvoja Darmštatē un Noištatē. 1950. g. ieceļoja ASV un apmetās Lankasterā. Bija aktīva tautiešu sabiedrībā – Latviešu biedrībā, teātra kopā, kur viņas vīrs Alberts bija režisors, dažreiz izrādēs piedaloties visai ģimenei. Rosīgi darbojās arī Bukskauntijas un apkārtnes luterāņu draudzē. Ģimenē izaudzināja un izskoloja trīs meitas. Pēkšņi mirusi 1980. gada 26. janvārī Pensilvānijā, Lankasterā 58 gadu vecumā. Informācijas avots: Alsviķu vēstures atspulgi / projekta autori Sarmīte Meļķe un Jānis Polis; red.Jānis Polis. - Alūksnes novada pašvaldība : Alsviķu pagasta pārvalde, 2016 | Sabiedriskie darbinieki | ||||||||
| Eglīte | Zina | Dr. art, bibliotēku darbiniece, pētniece; ilggadēja Latvijas Nacionālās bibliotēkas Zinātniski metodiskā un bibliogrāfiskā darba nodaļas darbiniece dzimusi 1925.gadā Annas pagasta „Ūsiņos” 1939.gadā beigusi Annas pamatskolu. Tā paša gada rudenī sāka mācīties Gaujienas ģimnāzijā. 1944.gadā uzaicināta strādāt par skolotāju Annas pamatskolā, 1945.gadā nosūtīta uz Cēsīm paaugstināt skolotājas kvalifikāciju. Sākusi studēt Latvijas Universitātē Filoloģijas fakultātē no 1946.- 1951.gadam. Trīs gadus bija latviešu valodas un literatūras nodaļas studente, vēlāk pārgāja uz bibliotēku nodaļu, pabeidzotLU ieguvu bibliotēku darbinieka diplomu, saņēma norīkojumu strādāt Rīgas lauku rajona bibliotēkā ( 1951.- 1959. ). No 1959.-1962.gadam biju vecākā redaktore un strādāja bibliogrāfisko un metodisko darbu sagatavošanā. No 1962.-1969.gadam tika norīkota par metodikas sektora vadītāju. No 1969.-1985.gadam nozīmēta par vadītāju Pētniecības nodaļā Nacionālās bibliotēkas jaunajā struktūrvienībā. 1985. – 2000.gadam strādāja par pasniedzēju Latvijas Universitātē Filoloģijas fakultātē. | Bibliogrāfi, Kultūras darbinieki | ||||||||
| Dravniece | Vizma | Vizma Dravniece (dz. Sloģe) dzimusi 1942.gada 3.decembrī Jaunalūksnes pagasta Bejā. Viņas mūžs paiet Malienas pagastā strādājot kā kluba vadītāja, gan bibliotekāre, gan vēlākajos gados iekārtodama Malienas pagasta vēstures istabu. Viņas izlolots un radīts ir Malienas etnogrāfiskais ansamblis, kurš popularizēja malēniešu valodu. 2011.gadā saņēmusi Alūksnes novada apbalvojumu “Sudraba zīle”. Mirusi 2016.gada 9. decembrī. Informācijas avots: Malienas Ziņas.- 16.12.2016 | Kultūras darbinieki | ||||||||
| Zībiņš | Jānis | dzimis 1876.gada 27.martā kā Adulienas pagasta “Zeltkalnu” rentnieka dēls. 1896.gadā beidza Pleskavas skolotāju semināru. Pēc 3 gadu nostrādāšanas Vietalvas-Odzienas pagasta skolā, pārnāca uz Ziemera pagasta “Kaktiņu” skolu. Gada laikā pagastā nodibināja kori, lika pamatus lugu iestudējumiem. 1900. gadā no Kaktiņu skolas viņu pārcēla uz jaundibināto Šļukuma Neibeizera ministrijas skolu, kuru viņš vadīja 19 gadus. Blakus skolotāja darbam viņš 15 gadus vadīja Alūksnes dziedāšanas biedrības kori. Bija priekšsēdētājs 1909.gadā dibinātajai Alūksnes skolotāju biedrībai. Biedrība rīkoja bērnu svētkus, dziesmu un kultūras svētkus, koncertus, kursus un priekšlasījumus. No 1919 gada J. Zībiņš bija Bejas 6-klasīgās pamatskolas pārzinis. Turpināja arī kultūrizglītojošo dabu. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Miris 1945.gadā. Informācijas avots: Malienas Ziņas.- 20.03.1993- 3.lpp. | Skolotāji, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Cimbulis | Pēteris | Skolotājs Pēteris Cimbulis dzimis 1878.gadā Lauru latviešu kolonijā. 1899.gadā absolvēja Pleskavas skolotāju semināru. Pēc semināra beigšanas bija skolotājs Raunas Mārtiņa un Jaunlaicenes Majora pagasta skolu skolotājs. No 1904.gada līdz 1939.gadam bija skolotājs Lauros Igaunijā. Tur viņš aktīvi darbojās latviešu organizācijās. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Informācijas avots: Malienas Ziņas.- 20.03.1993- 3.lpp. | Skolotāji, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Brūniņš | Jūlijs | Skolotājs dzimis 1876.gadā Litenes pagasta “Speģos”. Beidzis Pēterburgas skolotāju institūtu un kadetu korpusu, iegūdams ģimnāzijas skolotāja tiesības. Par skolotāju sākumā strādāja Krievijā, 1919./1920.m.g. bija pieņemts par franču valodas skolotāju Alūksnes vidusskolā, bet 1920.-1938.gadā bija Jāņa Cimzes vidusskolas direktors Valkā. Viņš arī mācību grāmatu autors. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Informācijas avots: Malienas Ziņas.- 24.03.1993- 2.lpp. | Skolotāji, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Slaucītājs | Jānis | Skolotājs dzimis 1866.gadā. Ilggadējs skolotājs Jaunlaicenes pagasta Majorskolā. Darbu uzsācis 1888.gadā. Majorskolā Emīlijas un Jāņa Slaucītāja ģimenē piedzima dēli Leonīds un Sergejs – zinātnieki ar pasaules vārdu. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Informācijas avots: Malienas Ziņas.- 24.03.1993- 2.lpp. | Skolotāji, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Grīnbergs | Aleksandrs | Skolotājs dzimis 1879.gadā Ilzenes pagasta Ādama “Lielmežā”. Izglītību ieguva Zeltiņu draudzes skolā, pirmmācības skolu skolotāja tiesības ieguva Valkas pilsētas skolā 1903.gadā. Viņa darba vietas: Zeltiņu pagasta skolā 1902.-1906.gadā, Ilzenes pagasta skolā 1906.-1918.gadā, Ilzenes pagasta 6-kl.pamatskolā skolas pārzinis 1919.-1930.gadā. Dzīves nogali skolotājs vadīja Alūksnē. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Informācijas avots: Malienas Ziņas.- 24.03.1993- 2.lpp. | Skolotāji, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Šņuka | Kārlis | Skolotājs dzimis 1884.gadā Ērģemes “Turnā”. Tēvs nopirka māju Alsviķu pagasta “Druknās”, un viņi pārcēlās uz turieni. Ir brāļi Pēteris (1919.g. nošāva baltsomi), Andrejs (strēlnieku pulka komisārs), Jānis (štābkapteinis, apglabāts Brāļu kapos). Mācījās Alūksnes draudzes skolā, skolotāja tiesības ieguva Veros. Brīvības cīņu dalībnieks. Par skolotāju strādāja Bērzaunē un Kusā pie Madonas, bet 1920.-40.gados bija Kalnapededzes skolas pārzinis. Miris 1949.gadā, apglabāts Alūksnes kapos. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Informācijas avots: Malienas Ziņas.- 24.03.1993- 3.lpp. | Skolotāji, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Millers | Alfonss | Skolotājs dzimis 1899.gadā Opekalna skolotāja Kārļa Millera ģimenē. Beidzis Pleskavas komercskolu, Latvijas karaskolu, studējis Latvijas Universitātē. Par skolotāju strādājis Opekalna draudzes skolā 1918.-1919.g., Sikšņu pamatskolā, darbojies arī izglītības ministrijas matemātikas mācību grāmatu vērtēšanas komisijā. Kā virsnieks piedalījies Latvijas Brīvības cīņās. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Informācijas avots: Malienas Ziņas.- 24.03.1993- 3.lpp. | Skolotāji, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Paucītis | Kārlis | Mūziķis, pedagogs dzimis 1891.gada 23.jūlijs Cēsu “Dukuros”. Beidzis Rīgas Ķeizarisko mūzikas skolu, mācījies Latvijas konservatorijā, bijis Latvijas Nacionālās operas mūziķis, mūzikas žurnāla redaktors un rakstu autors par mūziku. Bijis kapelmeistars 7.Siguldas kājnieku pulkā. Kopš 1931.gada 1.augusta pieņemts darbā Alūksnes ģimnāzijā par mūzikas skolotāju. Pēc Otrā pasaules kara bija Cēsu skolotāju institūta un mūzikas vidusskolas pedagogs. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Miris 1968.gadā. Informācijas avots: Malienas Ziņas.- 24.03.1993- 3.lpp. | Skolotāji, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri, Mūziķi | ||||||||
| Kļava | Ludolfs | Dzimis 1921.gada 27.maijā Mārkalnes pagastā Valentīnas un Pētera Kļavu ģimenē. Izglītību ieguva Alūksnē, ar izcilām sekmēm beidza Alūksnes ģimnāziju 1941.gadā. Studēja LU Medicīnas fakultātē. 1943.gadā viņu iesauca vācu armijā. Nonāca Kurzemes cietoksnī. Darbojās partizānos. 1946.gada 23.februārī gāja bojā Zūru mežā kaujā ar čekistiem. Informācijas avots: Pretestības kustība padomju okupācijas varām Latvijā. 1997 | Pretošanās kustības dalībnieki | ||||||||
| Apinītis | Raimonds | Lauksaimnieks, dzimis 1917.gada 7. augustā . Ģimenē bija māsa Aina un brālis Vilis. Agri zaudēja tēvu. Mācījies Lizuma pagastskolā un Velēnas draudzes skolā. Kara laikā ģimene nonākusi Vācijā. Pēc kara atgriezās dzimtajā pusē. Vadīja kolhozu “Druva” Līzespastā. Sešdesmito gadu sākumā apvienojoties kolhoziem, vadīja k-zu “Trapene” līdz aiziešanai pensijā. Miris 2003.gada 18.novembrī. Informācijas avots: Malienas Ziņas.- 12.09.2017- 3.lpp. | Lauksaimnieki | ||||||||
| Bindemane (dz. Jansone) | Alma | Dzimusi 1895.gada 28.aprīlī Alūksnē. Mācījās Pēterburgas konservatorijā par operdziedātāju. Apprecējās ar Talsu ārstu Jāni Bindemani. 1940.gadā viņu arestēja un izsūtījumā miris. Alma atgriezās Alūksnē. 1944.gada septembrī sāka veidot Alūksnē bibliotēku. To vadīja līdz 1963. gada decembrim. Mirusi 1963. gada 6. decembrī. Apglabāta Alūksnes Lielajos kapos. Informācijas avots: Malienas Ziņas.- 19.05.2005- 4.lpp. | Mūziķi | ||||||||
| Baturļins | Sergejs | Dzimis 1872.gada 22.septembrī Montrē (Šveicē). Pēc profesijas jurists, viņa aizraušanās bijusi putnu pētīšana un medību ieroču kolekcionēšana. No 1897. līdz 1903.gadam S.Baturļins dzīvojis un strādājis par miertiesnesi Alūksnē. Vēlāk strādājis Igaunijā. Alūksnē iepazinās ar savu sievu Amāliju Zars (Zariņa). Miris 1938. gadā. Informācijas avots: Malienas Ziņas.- 11.08.2015 | Iekšlietu darbinieki | ||||||||
| Apenītis | Roberts | Dzimis 1899. gadā Madonas apriņķa Grašu pagasta Lejas-Ģauģelēs. Zināms kā feļetonists. Beidzis Cesvaines draudzes skolu, piedalījies Latvijas brīvības cīņās un līdz pat Otrajam pasaules karam bija saistīts ar dienestu Latvijas armijā. Pirmā literārās publikācijas 1923. gadā, darbojies kā publicists un vairāku periodisko izdevumu redaktors vai līdzstrādnieks. 1943./1944.g. bija “Malienas Ziņu” redaktors Alūksnē. Rakstījis par dzīvi Alūksnē un savu aizraušanos – makšķerēšanu. 1944. gadā devies bēgļu gaitās uz Vāciju, vēlāk dzīvojis ASV. Literāros, galvenokārt satīriskos darbus parakstījis ar pseidonīmu Grozgalvītis, lietoti arī citi pseidonīmi. Feļetoni palikuši periodisko izdevumu lappusēs, izdots viena grāmata "Darbi un nedarbi" (1947). Viens no atmiņu grāmatas "Siguldas pulka piemiņai" (1959, Toronto) autoriem un sastādītājiem. Miris 1977.gadā. | Literāri, Žurnālisti | ||||||||
| Veldre | Uldis | Dzimis 1932.gada 7.jūnijā. Pēc Alūksnes pamatskolas un vidusskolas sekoja mācības Fizkultūras institūtā. Pirmās darba gaitas kā sporta skolotājs U.Veldre uzsācis Rīgā. Lai rūpētos par vecākiem, pēc apmēram 20 gadu prombūtnes atgriezies dzīvot dzimtajā pusē. Tas noticis 1970.gadā, kad viņš sācis strādāt par skolotāju tagadējā Alūksnes vidusskolā. Kaut gan deviņdesmitajos gados U.Veldre iesaistījies politikā, vienu brīdi pat kļūstot par Saeimas deputātu (1997 – 1998), Alūksnes vidusskola palikusi viņa pēdējā īstā darba vieta. No tās aiziets prom 1985.gadā veselības problēmu dēļ. Nopelni Brāļu Kapu komitejas dibināšanā 1989.gadā. Šīs organizācijas ietvaros arī paveikts lielākais darbs, kas vainagojies ar piemiņas vietu sakopšanu, piemiņas plākšņu izgatavošanu un uzstādīšanu, kā arī 7.Siguldas Kājnieku pulka pieminekļa un Karvas Brāļu kapu pieminekļa atjaunošanu. 2010.gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Miris 2019.gada 5.jūlijā, apglabāts Alūksnes Lielajos kapos. | Skolotāji, Sabiedriskie darbinieki | ||||||||
| Ķirulis | Arturs | Dzimis 1907.gada 7.janvārī Alūksnē. Dabas zinību maģistrs. Miris Toronto 1991.gada 25.martā. Avots: Laiks, 17.04.1991 | Zinātnieki | ||||||||
| Andersons | Nikolajs | Dzimis 1901.gada 8.augustā Valmieras apr. Lādes pagasta „Naužu” mājās lauksaimnieka ģimenē. Agri zaudē tēvu un ar iztikšanu iet smagi. Liktenīgi iesaistās Brīvības cīņās. No kara dienesta atvaļināts 1921.gada 14.jūnijā.1924.gadā dodas uz Rīgu darba meklējumos un sāk strādāt foto darbnīcās pie F.Cielava, vēlāk pie E.Franča par mācekli. 1928.gadā, kad amatu bija apguvis, iestājās Latvijas fotogrāfu arodnieku biedrībā. Noīrēja telpu Alūksnes fotogrāfa Eduarda Zariņa uzceltajā mājā Rīgā Marijas ielā 6 un iekārto savu darbnīcu „Nianse”. Pasaules krīzes ienākušo grūtību dēļ fotogrāfs pārceļas uz Alūksni un pārņem E.Zariņa foto darbnīcu Dzirnavu ielā. Fotogrāfs meklē ceļus kā padarīt fotogrāfiju kvalitatīvāku, interesantāku un visiem pieejamāku. Seko līdzi modes tendencēm un piedalās izstādēs. 1939.gadā uzcēla māju Rīgā, bet vēl darbojās Alūksnē. Pēc kara pārcēlās uz Lādes pagastu, fotografēja vēl līdz 1950.gadam. | Fotogrāfi | ||||||||
| Ozoliņš | Ojārs | Baltu kultūras un vēstures pētnieks Ojārs Ozoliņš dzimis Alūksnē 1929. gada 12. septembrī. Pirmie trīs bērnības gadi pavadīti Alūksnē, pēc tam līdz 1939. gadam šeit pavadītas vasaras pie vecmāmiņas. Interesi par to jau agrā bērnībā rosinājis tēvs, kad ģimene dzīvojusi Trikātā. O. Ozoliņš aktīvi piedalījās pretošanās kustībā. Novadpētnieks O. Ozoliņš, kurš nacionālo partizānu gaitas Ziemeļvidzemē pētījis vairākus gadu desmitus, savācis daudz liecību un par pretošanās kustību Otrā pasaules kara gados. Dzīvoja Valmieras rajonā. Miris 2014.gadā. | Vēsturnieki | ||||||||
| Džeriņš | Leons | Dzimis 1915. gada 11. novembrī zemnieka ģimenē. 1938. gadā beidzis Aglonas vidusskolu. 1941. gadā iestājies Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultātē. Mācības pārtrauca karš. L. Džeriņš stājās Sarkanās Armijas rindās, cīņās tika ievainots. Pēc kara turpināja mācības Medicīnas fakultātē, kuru beidza 1949. gadā un sāka strādāt par ķirurgu Alūksnes slimnīcā, bet no 1950.gada strādāja Apē, sākumā par rajona veselības aizsardzības nodaļas vadītāju, vēlāk par Apes pilsētas slimnīcas galveno ārstu un ķirurgu. L. Džeriņam lieli nopelni Apes slimnīcas izveidošanā, kas pirmajos pēckara gados nebija viegls uzdevums. 1966. gadā L. Džeriņam piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā ārsta nosaukums. Miris 1972.gada 27.janvārī. Avots : Oktobra Karogs, 1.02.1972 | Medicīnas darbinieki | ||||||||
| Rozītis | Arvīds | Dzimis 1897.gada 13.martā Kolberģa pagastā Valkas apriņķī. Ieguvis pamatskolas izglītību un nodarbojies ar zemkopību. Pirmā pasaules kara laikā dienējis 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulkā. Latvijas armijā iesaukts 1919.gada 6.jūnijā Alūksnē. Atvaļināts 1921.gada 11.aprīlī. Saimniekojis Mārkalnes pagasta “Rozītēs”. Kā Lāčplēša kara ordeņa kavalieris saņēmis zemi Bejas pagasta “Lāčplēšos”. Padomju gados mājas un zemi zaudējis, jo negribēja stāties kolhozā. Pārcēlies uz Alūksni 1953.gadā. Strādājis naftas meklēšanas mehanizētajā kolonā, kura bāzējusies Dores muižā. Miris 1963.gada 2.septembrī, apglabāts Alūksnes Lielajos kapos (vārti pretī kapličai). Avots: Malienas Ziņas, 6.08.1994 | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Reismanis | Paulis | Dzimis 1888.gada 30 oktobrī Annas pagastā. . Ieguvis pamatskolas izglītību.1910.gadā iesaukts krievu armijā – 2. Keksholmas kājnieku pulkā. 1914.gadā iesaukts atkārtoti – 224. Juhņevas kājnieku pulkā. Kaujās ar vāciešiem Austrumprūsijā ticis ievainots. Pēc izveseļošanās ticis iedalīts 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulkā, piedalījies arī Ziemassvētku kaujās. Par izciliem nopelniem apbalvots ar IV šķiras Jura krustu. Krievijas armiju atstājis 1917.gada septembrī. Latvijas armijā iestājies 1919.gada 6.jūnijā Alūksnē. Piedalījās Brīvības cīņās. Atvaļināts 1920.gada 25.septembrī. Visu mūžu bija zemkopis Annas pagastā. Kā Lāčplēša kara ordeņa kavalieris saņēma zemi Annas muižas centrā, kur saimniekoja līdz kolhozu dibināšanai. Bijis klētnieks kolhozā “Umara”. Miris 1967.gada 18.jūlijā, apglabāts Alūksnes Lielajos kapos (pirmie vārti no pilsētas puses). Avots: Malienas Ziņas, 6.08.1994 | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Pone | Jēkabs | Dzimis 1892. gada 14. februārī Slokā. Militārs darbinieks (pulkvedis-leitnants )1922 -Dobeles kājnieku pulkā , Daugavpils - 1920-1927 . No 1927. gada līdz 1938.gadam 7. Siguldas kājnieku pulkā. 1929. gadā absolvējis Augstākos virsnieku kursus. Bataljona komandieris, pulka saimniecības daļas komandieris. 1938.gada Viļakas garnizona priekšnieks. 1939-1940 - Latvijas skautu priekšnieks . 1940. gada oktobrī demobilizēts, dzīvoja Rīgā. 14.06.1941. arestēts, miris izsūtījumā Vjatkā Kirovas nometnē 1942. gada 9. augustā. Avots: Es viņu pazīstu: latviešu biogrāfiskā vārdnīca. Malienas Ziņas, 7.11.2009 | Militārie darbinieki | ||||||||
| Spandegs | Vilis (Viljams) | Dzimis 1890. gada 19. decembrī Dikļu pagastā. Vilis Spandegs bija Latvijas armijas ģenerālis. Karojis Pirmajā pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Pulkvedis no 1936.gada oktobra līdz 1940. gada jūlijam bija 7.Siguldas kājnieku pulka komandieris. Viņa laikā pulks kļuva par lielāko un vislabāk apmācīto pulku Latvijas armijā. Pulkam lieli nopelni Alūksnes pilsētā: labiekārtots parks, Senču laukums, organizēta kultūras dzīve, uzbūvēts Saules tilts, Skatu tornis u.c. 1940.gada jūlijā Vilim Spandegam tika piešķirta ģenerāla pakāpe un 2.augustā iecelts par Kurzemes divīzijas komandieri, taču, kā neuzticams padomju varai, oktobrī tika atvaļināts. 1941. gada 16. maijā viņu arestēja, bet 29. maijā Maskavā piesprieda nāvessodu. 1941. gada 16. oktobrī nošauts un apglabāts Komunarkas masu kapos. Avots : Malienas Ziņas, 14.12.2010 | Militārie darbinieki, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Juškevičs | Andrejs | Dzimis 1897. gada 30. janvārī Gaujienas pagastā. Pagastskolas izglītība. 1. pasaules kara laikā dienējis 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulkā. Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 9. jūnijā, piedalījies kaujās pret bermontiešiem pie Liepājas. Apbalvots par 1919. g. 14. novembra izlūku gājienu un durkļu cīņu pie Liepājas Vidus forta. Lāčplēša Kara ordenis piešķirts 1922. gadā. Atvaļināts 1921. g. 22. aprīlī. Nodarbojies ar zemkopību Gaujienas pagastā. Miris 1947. g. 14. oktobrī, apbedīts Gaujienas kapos. Avots: Malienas Ziņas, 10.02.2007 | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Adlers | Jānis | Dzimis 1896.gada 18.martā Rīgā strādnieku ģimenē. Mācījies Rīgas Politehniskajā institūtā, Latvijas Universitātē. Piedalījies Brīvības cīņās, apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni. 1920.gadā atvaļināts. No 1926.gada līdz 1944.gadam strādāja par Latvijas bankas Alūksnes nodaļas pārvaldnieku. Pēc otrā pasaules kara dzīvojis Rīgā. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Miris Rīgā 1979.gada 10.septembrī, apbedīts Pirmajos Meža kapos. Avots: Malienas Ziņas, 16.03.1996 | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri | ||||||||
| Raibeks - Raibekazs | Jānis | Dzimis 1897. gada 28. augustā Veclaicenes pagastā. Mācījies opekalna draudzes skolā. Kalējs un zemkopis. Latvijas brīvības cīņu dalībnieks (kaprālis 1. Liepājas kājnieku pulkā). Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni par cīņu 1920. gada 7. februārī pie Kāšņiku ciema Latgalē. Atvaļināts 1921.gada martā. Jaunsaimnieks Veclaicenes pagasta Kornetmuižas “Smilgās”. Mūža nogalē pārcēlies pie bērniem. Miris 1971. gada 15. jūnijā Ikšķilē, apbedīts Ikšķiles kapos (pretī latviešu strēlnieku kapiem). Avots: Malienas Ziņas, 9.11.1991 | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Zaķis | Voldemārs | Dzimis 1895. gada 25. oktobrī Alūksnes pag. lauksaimnieka ģimenē. Krievu armijā iesaukts 1915. gadā, dienējis Viborgas cietoksnī. 1916. gadā pēc paša lūguma pārvietots uz latviešu strēlnieku formējumiem. Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 1. jūnijā Valkā 1. Valmieras baterijā. Kā artilērists piedalījies visās Brīvības cīņu kaujās no Cēsīm līdz Palangai un pēc tam Latgalē. Atvaļināts 1921. g. 10. martā. Zemkopis Jaunlaicenes muižā, aizsargu nodaļas dalībnieks un pulka karodznieks. 1930. g. pārgājis uz dzīvi Rīgā, policijas kārtībnieks Rīgas prefektūras 6. iecirknī. 1941. gada 14. jūnijā apcietināts un notiesāts (pēc deportācijas). Ievietots Sevurallagā 1. nometnē Goreļņikos, kur 1942. gada 30. jūnijā miris. Avots: http://www.lkok.com | Militārie darbinieki, Iekšlietu darbinieks | ||||||||
| Priede | Ernests | Dzimis 1895. g. 8. febr. Alūksnē. Izglītojies reālskolā. Krievu armijā iesaukts 1915. g. apr., tā paša gada decembrī beidzis Pēterhofas praporščiku skolu, 1916. g. februārī nosūtīts uz fronti. No 1917. g. pavasara karadarbībā vairs nav piedalījies, jo atradies ilgstošā atvaļinājumā ievainojumu dēļ. 1920. g. februārī pārnācis no Krievijas pāri frontei. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1920. g. martā, dienējis 7. Siguldas kājnieku pulkā kā jaunākais virsnieks, vēlāk rotas komandieris. Piedalījies pēdējās Latgales atbrīvošanas kaujās un izlūkgājienos. Pēc Brīvības cīņām turpinājis dienestu savā pulkā. Izdarījis pašnāvību 1921. gada 16. decembrī Alūksnē. Apbedīts Alūksnes Lielajos kapos. Avots: http://www.lkok.com | Militārie darbinieki | ||||||||
| Glāzers | Eduards | Dzimis 1890. gada 12. februārī Alūksnes pagastā, igaunis. Izglītojies Alūksnes draudzes skolā. Laukstrādnieks. Krievu armijā iesaukts 1912. gadā. Piedalījies kaujās Polijā un Austrijas frontē. Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 9. jūnijā Alūksnē, sākumā dienējis Rūjienas komandantūrā, pēc tam uz 3. bruņuvilciena un Bruņu automobiļu divizionā. Piedalījies Latgales atbrīvošanā. Atvaļināts 1921. gada 25. oktobrī. Jaunsaimnieks Alūksnes pagasta “Lāčplēšos”, aizsargu nodaļas biedrs. 2. pasaules kara laikā devies trimdā. Mūža nogalē dzīvojis ASV. Miris 1951. gada 24. aprīlī Čikāgā. Apbedīts Senatobias Misisipi kapu latviešu nodalījumā. Avots: http://www.lkok.com | Lauksaimnieki, Sabiedriskie darbinieki | ||||||||
| Kadelis (Kandelis) | Jūlijs | Dzimis 1884. gada 6. decembrī Alūksnes pagastā. Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks (kara ierēdnis 2. Ventspils kājnieku pulkā). Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni par 1920. gada 8. janvāra durkļu cīņu pie Darveniekiem Latgalē. 2. pasaules kara laikā dienējis administratīvā amatā armijas mantu noliktavā. Bēgļu gaitās devies uz Vāciju, kur Augsburgas bēgļu nometnē vadījis latviešu komiteju. Miris 1966. gada 16. februārī Hokenheimā, Vācijā. Avots : https://timenote.info | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Egle | Otto | Dzimis 1892. gada 11. oktobrī Annas pag. Izglītojies Alūksnes pagastskolā un mērnieku kursos. Krievu armijā iesaukts 1915. gada septembrī. Pēc lielinieku apvērsuma 1917.gadā pārgājis uz 38. divīzijas triecienbataljonu, cīnījies pret lieliniekiem pie Gatčinas un Tosnas. Pēc tam kādu laiku dzīvojis Maskavā. Pēc lielinieku iebrukuma Latvijā mobilizēts Sarkanajā armijā, no kuras pēc 2,5 mēnešiem pārbēdzis pie dzelzsdivīzijas. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. g. 25. jūnijā Rīgā, dienējis Aviācijas grupā, pēc tam 1. Kurzemes divīzijas štābā. Bermontiešu uzbrukuma laikā pievienojies Studentu bataljonam, piedalījies Rīgas aizstāvēšanā un Kurzemes atbrīvošanā. Vēlāk piedalījies Latgales atbrīvošanā. Atvaļināts 1921. g. 31. martā. Aizsargu organizācijas dalībnieks, Alūksnes bataljona komandieris. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, piešķirta jaunsaimniecība Annas pagasta “Kalnzemniekos”. Pēc 2. pasaules kara strādājis vietējā kolhozā. Miris 1974. gada 3. februārī, apbedīts dzimtas kapos Annas pag. Avots: https://timenote.info | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Mālkalns | Aleksandrs | Dzimis 1892. gada 24. jūlijā Annas pagastā. Izglītojies tirdzniecības skolā, pārdevējs. Krievu armijā iesaukts 1913. gadā, beidzis mācību komandu 1. strēlnieku pulkā. Piedalījies kaujās Vācijas un Austrijas frontēs, apbalvots ar Jura krusta IV šķiras ordeni. Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 4. jūnijā Alūksnē. Pēc Brīvības cīņām dienējis Valdības pils komandantūrā, no 1922. gada Galvenajā artilērijas noliktavā. Apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni.1930. g. jūnijā atvaļināts, atvēris pārtikas preču veikalu Rīgā. Piešķirta jaunsaimniecība Annas pagastā “Kaulos”. Miris 1984. gadā, apbedīts Rīgā, pareizticīgo Ivana kapos Kalna ielā. Avots: https://timenote.info | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Meijers (Meiers) | Eduards | Dzimis 1892. g. 2. martā Annas pagasta “Amaņos”. Pagastskolas izglītība. Krievu armijā iesaukts 1915. gadā. Piedalījies Ziemassvētku kaujās, apbalvots ar medaļu "Par drošsirdību kaujā". Latvijas armijā iestājies 1919. gada vasarā, piedalījies kaujās pret bermontiešiem, kā arī Latgales atbrīvošanā. Ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvots par 1919. gada 18. novembra cīņām Garozas rajonā. Atvaļināts 1920. gadā, lauksaimnieks Kalncempju pagasta “ Dambekalnā”. Pēc 2. pasaules kara strādājis vietējā kolhozā. Miris 1963. gada 30. janvārī, apbedīts Annas pagasta Ezeriņu kapos. Avots: https://timenote.info | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Brūns | Oskars | Dzimis 1896. gada 30. septembrī Ilzenes pagasta “Lielmežos”. Ratnieks. Krievu armijā iesaukts 1915. gada jūlijā, dienējis Viborgas cietokšņa artilērijā. 1916. gada jūnijā pārnācis uz 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljonu, vēlāko pulku, piedalījies kaujās, pulkā palicis līdz 1918. gada 25. februārim, 1919. gada februārī - aprīlī dienējis Sarkanajā armijā. Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 6. jūnijā, iedalīts Liepājas karaskolā. Bermontiešu uzbrukuma laikā cīnījies Rīgas frontē. Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni par 1919. gada 14. oktobra cīņu pie Katlakalna. Atvaļināts 1921. gada 10. martā. Dzīvojis Ilzenes pagastā “Lielmežos”, piešķirta jaunsaimniecība Jaunrozes pagastā “Zālājos”. Apbalvots ar Francijas Kara III šķiras medaļu. Pēc 2. pasaules kara Apes ciema padomes priekšsēdētājs, vēlāk strādājis kolhozā. Miris 1971. gada 25. jūnijā Ilzenes pagastā, apbedīts Zeltiņu kapos. Avots: https://timenote.info | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Gutceits | Konstantīns | Dzimis 1891. gada 14. oktobrī Ilzenes pagastā, Konstantina fon Gutceita ģimenē (pēc tautības vācietis). Absolvējis Tērbatas universitāti. 1919. gada 7. decembrī brīvprātīgi iestājies Latvijas zemessardzē (t.s. Baltijas landesvērā), piedalījies visā 1919. gada pavasara Latvijas atbrīvošanas kampaņā, Rīgas atbrīvošanā, Cēsu kaujās ar Igaunijas armiju. Pēc Latvijas armijas izveidošanas turpinājis dienestu Latvijas vācbaltu zemessargos, vēlākajā 13. Tukuma kājnieku pulkā, dižkareivis. 1922. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. Atvaļināts 1921. gada 22. februārī. Aizbraucis uz Vāciju, kur nodarbojies ar zemkopību Saksijā, Halles apr. Sisenes pilsētā. Pēc Otrā pasaules kara dzīvojis VFR, Barzinghauzenē pie Hannoveres. Miris 1981. gada 7. oktobrī. Avots: http://www.lkok.com | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Maltenieks | Rūdolfs | Dzimis 1896. gada 31. maijā Ilzenes pagastā. Laukstrādnieks. Krievu armijā iesaukts 1915. gadā, 1919. gada 20. maijā pie Cesvaines pārbēdzis pie mūsējiem. Tad ārstējies hospitālī Valkā, ieskaitīts Rezerves bataljonā Alūksnē, vēlākajā 6. Rīgas kājnieku pulkā. Piedalījies cīņās pret bermontiešiem no Rīgas līdz Palangai, paaugstināts par seržantu. Ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvots par 1919. g. 10. novembra cīņu pie Šampētera. Atvaļināts 1921. g. 10. martā, jaunsaimnieks Ilzenes pagasta “Lapsukalnā”. Pēc 2. pasaules kara īsu laiku bijis Ilzenes pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs. Miris 1954. gada 1. jūlijā, apbedīts Zeltiņu kapos. Avots: http://www.lkok.com | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Vanags | Edgars | Dzimis 1892. gada 15. decembrī Kalncempju pagastā. Izglītojies ģimnāzijā Pēterburgā, Tērbatas universitātes Medicīnas nodaļā, Kara medicīnas akadēmijas Medicīnas fakultātē. Krievu armijā iesaukts 1916. g. aprīlī dienējis Rēzeknes evakuācijas punktā, no 1917. gada februāra 3. Kurzemes latviešu strēlnieks pulka jaunākais ārsts, pēc tam 1. brigādes lazaretē Tērbatā, kur palicis līdz vācu okupācijai. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi. Kara ārsts. 1921. g. janvārī atvaļināts, bet atgriezies armijā, 1931. g. pārcelts uz 7. Siguldas kājnieku pulku. Bijis arī ārsts Mārkalnes pagastā. 1940. gada 21. oktobrī apcietināts, notiesāts uz 8 gadiem. Atradies nometnēs Siblagā, Noriļskā. Atgriezies Latvijā 1955. gadā. Dzīvojis Rīgā, ārsts Lielbērzes sanatorijā. Miris 1956. g. 11. augustā Rīgā. Avots: https://timenote.info | Medicīnas darbinieki | ||||||||
| Zemnieks | Oskars | Dzimis 1897. gada 1. jūlijā Kalncempju pagasta, zemkopja ģimenē. Beidzis trīsgadīgo pamatskolu Annas pagastā. Dienējis 1916.-1918. gadā Kronštates cietokšņa artilērijā. Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 10. jūnijā Alūksnē, piedalījies Cēsu kaujās, pēc tam cīņās pret bermontiešiem un Latgales atbrīvošanā. Ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvots par kauju 1919. gada 29. jūnijā pie Pīļu kroga Vidzemē. Atvaļināts 1921. gada 19. martā. Piešķirta jaunsaimiecība Annas pagasta “Kaulos”, kurā visu mūžu saimniekojis. Gājis bojā nelaimes gadījumā 1945. gada 28. septembrī (saspridzinājies ar mīnu). Apglabāts Annas pagasta Ezeriņu kapos. Avots: https://timenote.info | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Ivanovičs | Augusts | Dzimis 1888. gada 22. augustā Lāsberģa (Mārkalnes) pagasta “Ponkuļos” lauksaimnieka ģimenē. Zemstes skolas izglītība. Zemkopis un galdnieks. Krievu armijā dienests no 1910.gada, 1915. gadā pie Lomžas kritis gūstā. Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 7. jūnijā Alūksnē, dienējis Lejasciema iecirkņa komandantūrā, pēc tam Latgales partizānu pulkā, beidzot Latgales artilērijas pulkā, piedalījies kaujās pret lieliniekiem. Ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvots par sakaru atjaunošanu 1920. gada 20. janvāra kaujā pie Grēku kalna Latgalē. Atvaļināts 1920. gada 30. septembrī, lauksaimnieks Pededzes pagasta “”Penkuļos”, pagasta aizsargu nodaļas priekšnieka palīgs. Izsūtīts 1949.gadā. Miris 1973. gada 25. martā. Apbedīts Alūksnes Lielajos kapos. Avots: https://timenote.info http://lkok.com | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Marķitāns | Eduards | Dzimis 1899. gada 18. septembrī Mārkalnes pagastā, zemkopis. Izglītojies pagastskolā. Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 9. jūnijā Alūksnē. 6. Rīgas kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem, paaugstināts par dižkareivi. Pēc tam cīnījies Latgalē pret lieliniekiem. Apbalvots par 1919. gada 15. oktobra darbību pie Jumpravmuižas. Atvaļināts 1922. gada 21. janvārī, jaunsaimnieks Mārkalnes pagasta “Brīvniekos”. Miris 1975. gada 19. septembrī, apbedīts Alūksnes Lielajos kapos. Avots: http://lkok.com | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Plotnieks | Roberts | Dzimis 1891. gada 1. jūlijā Mārkalnes pagastā lauksaimnieka ģimenē. Draudzes skolas izglītība. Zemkopis. Krievu armijā iesaukts 1912. gadā, dienējis 15. Sibīrijas strēlnieku pulkā Mandžūrijā. 1. pasaules kara sākumā nosūtīts uz Polijas fronti. Piedalījies kaujās. 1915. gada 23. februārī pie Ostrolenkas kritis vācu gūstā. Apbalvots ar Jura krusta III, IV šķ. Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 9. jūnijā Alūksnē. Iedalīts 7. Siguldas kājnieku pulkā, nosūtīts uz Liepāju. Piedalījies kaujās pret bermontiešiem Kurzeme, pēc tam Latgales atbrīvošanā. Ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvots par cīņu 1919. gada 22. novembrī Stendes rajonā. Atvaļināts 1920. gada 16. decembrī. Jaunsaimnieks Mārkalnes pagasta “Rubeņos”. Miris 1965. gada 16. oktobrī, apglabāts Alūksnes Lielajos kapos. Avots: http://lkok.com | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Stopnieks | Ādolfs | Dzimis 1895. gada 9. novembrī Mārkalnes pagastā. Elementārskolas izglītība. Fotogrāfs Alūksnē. Krievu armijā 1. pasaules kara laikā dienējis aviācijas daļās. 1915. g. beidzis kara fotogrāfu kursus Petrogradā. Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 18. aprīlī, piedalījies Cēsu kaujās, cīņās pret bermontiešiem. Vēlāk Latgalē paaugstināts par kaprāli. Ar Lāčplēša kara ordeni apbalvots par 1919. gada 26. jūnija cīņu pie Juglas. Atvaļināts 1921. gada 15. aprīlī. Ierēdnis Alūksnes robežpolicijas iecirknī, vēlāk dzelzceļa policijas iecirkņa darbvedis Jelgavā. 2. pasaules kara laikā aizbraucis uz Vāciju. Miris 1948. gada 3. martā Nirnbergā. Avots: http://lkok.com | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Ribaks | Otto | Dzimis Pededzes pagasta Puncenē. Ieguvis draudzes skolas izglītību. No 1915. gada augusta līdz 1918. gada 15. februārim dienējis grenadieros Krievu armijā. Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 6. jūnijā. Piedalījies kaujās pret bermontiešiem, arī citās 6. Rīgas kājnieku pulka cīņās. Atvaļināts. Ieguvis virsseržanta pakāpi. Ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvots par 1919. g. 4. novembra cīņu pie Dāmes un Anniņmuižas. 1921. gada 7. martā sācis saimniekot Pededzes pagasta Kleskovas-Saveljevas-Banderas muižā. Bijis 7. Valkas aizsargu pulka Pededzes nodaļas komandieris. 1941. gada. 14. jūnijā izbēdzis no deportācijas (izsūtīta sieva un meita).2. Pasaules kara laikā bijis Pededzes pagasta vecākais. Kara beigās devies bēgļu gaitās uz Kurzemi. Miris Ventspilī. Avots: http://lkok.com | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Plukšs - Plukše | Voldemārs | Dzimis 1899. gada 20. jūnijā Veclaicenes pagastā zemkopja ģimenē. 1917.-1919. g. kantorists Krievijā. Kādu laiku bijis iesaukts Judeņiča armijā. Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 6. jūnijā, ieskaitīts karaskolā, piedalījies kaujās pret bermontiešiem. Ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvots par 1919. gada 13. un 14. novembra cīņām pie Katlakalna. Dienestu turpinājis arī pēc Brīvības cīņām. 1922. gadā artilērijas seržants uz karakuģa "Virsaitis". Piešķirta jaunsaimniecība Veclaicenes muižā. 2. pasaules kara laikā iesaukts latviešu leģionā. Kara beigās Beļģijā sagūstīts. 1950. gadā emigrējis uz ASV, strādājis par namzini Ņujorkā, Bruklinā. Miris 1953. gada 24. maijā Ņujorkā. Avots: http://lkok.com | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Veldrums (Vepers) | Krišjānis | Dzimis (pēc pases 24. februārī dzimis) 1891. gada 8. martā Subatē zemnieka ģimenē. Beidzis Tērbatas Skolotāju institūtu. Skolotājs Daugavpilī 1922. – 1944. Apbalvots ar Atzinības Krustu /V šķīra, 1938/. 1940. gadā latviskoja uzvārdu - Veldrums. 1926. gadā skolotājs Krišjānis Vepers laulāts ar Amāliju Jargani . Kopš 1944. gada Alūksnes 7-gadīgās skolas direktors, bijis krievu valodas skolotājs. Turpmāk abi strādāja Alūksnē. Dzīvoja savā mājā Rijukalnā Latgales ielā. Pēckara gados Alūksnes pilsētas padomes deputāts. Pēdējos gadus Kr.Veldrums dzīvoja pie meitas Olainē. Miris 1991.gada 2.februārī, apbedīts Alūksnes Lielajos kapos. Avots: http://biographien.lv/V_dizc.html Malienas Ziņas, 1991.gada 7.februārī | Skolotāji | ||||||||
| Ābrams | Aleksandrs | Dzimis 1899. gada 24. jūnijā Zeltiņu pagastā lauksaimnieka ģimenē. Īsu laiku mobilizēts Sarkanajā armijā. Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 6. jūnijā. Kareivis 5. Cēsu kājnieku pulkā. Piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem, paaugstināts par dižkareivi. Lāčplēša kara ordenis piešķirts 1920. gadā. Apbalvots par izlūku gājienu 1920. gada 9. jūnija naktī pie Sierinas ciema Latgalē. Atvaļināts 1922. gada sākumā. Jaunsaimnieks Zeltiņu pagastā Lāčplēšos. Pēc 2. pasaules kara strādājis vietējā kolhozā, būvstrādnieks. Miris 1974. gada 24. jūnijā. Apbedīts Zeltiņu kapos. Avots: timenote.inf | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Arvīds | Aleksis | Dzimis 1901. gada 9. septembrī Zeltiņu pagastā. 1919. g. 5 mēnešus dienējis Sarkanajā armijā. Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 8. jūnijā, iedalīts Liepājas karaskolā. Bermontiešu uzbrukuma laikā piedalījies Rīgas aizstāvēšanā un Kurzemes atbrīvošanā. Apbalvots ar Francijas Kara medaļu. Atvaļināts 1920. gada 1. septembrī seržanta pakāpē. 1922.gadā Lāčplēša kara ordeņa kavalieris. Mācījies Valsts Rīgas tehnikumā. 1926. gada maijā nelegāli aizbraucis uz PSRS, 1929. gadā Tomskā arestēts un notiesāts uz 3 gadiem ieslodzījumā Solovku labošanas darbu nometnē. Par turpmāko likteni ziņu nav. Avots: timenote.inf | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Dakers | Jēkabs Gustavs | Dzimis 1893. gada 5. maijā Zeltiņu pag. Izglītojies Cēsu reālskolā. Krievu armijā iesaukts 1916. gada novembrī. 1917. gada maijā beidzis Pāvila karaskolu, iedalīts 155. rezerves kājnieku pulkā. 1917. gada jūlijā iedalīts 20. Turkestānas strēlnieku pulkā, nosūtīts uz Rumānijas fronti. Pēc krievu armijas sabrukuma 1917. gada 11. decembrī pievienojies Polijas karaspēkam, bet pēc neilga laika atgriezies Latvijā. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 7. martā Tērbatā, piedalījies kaujās pret lieliniekiem pie Alūksnes, kur ievainots. 1919. gada 2. aprīlī Ziemeļvidzemē Jaunlaicenes pagastā kaujā pie Zušu mājām Dakers pēc rotas komandiera ievainošanas uzņēmās vadību, neskatoties uz drīzu ievainojumu plecā neatstāja ierindu un pēc pavēles saņemšanas izveda rotu no draudošā ielenkuma. Ārstējies hospitālī Tērbatā līdz 1919. gada jūlijam. Atzīts par nederīgu ierindas dienestam, iedalīts 6. Rīgas kājnieku pulkā. 1920. gada februārī komandēts uz tieslietu kursiem Rīgā. Paaugstināts par virsleitnantu, skaitot no 1919. gada. Atvaļināts 1920. gada jūnijā. Lāčplēša Kara ordenis piešķirts 1926. gadā. Uzsācis studijas LU Tautsaimniecības fakultātē. Dzīvojis Rīgā, piešķirta jaunsaimniecība Džūkstes Mācītājmuižā. Miris 1978. gada 24. augustā, apbedīts Zeltiņu kapos. Avots: lkok.com | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Jansons | Eduards | Dzimis 1894. gada 28. septembrī Ziemeru pagastā. Pagastskolas izglītība. Zemkopis. Krievu armijā iesaukts 1915. gada oktobrī, dienējis 19. dzelzceļu bataljonā Austrijas frontē līdz 1918. gadam. Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 9. jūnijā Alūksnē. Piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 1921.gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni par izdarīto izlūku gājienu 1919. gada 20. novembrī ienaidnieka aizmugurē Stendes stacijas rajonā. Atvaļināts 1923. gada 27. augustā. Jaunsaimnieks Mārkalnes pagastā Lāčplēšos. 30. gadu beigās mainījis uzvārdu uz VALNIS, atgriezies dienestā 7. Siguldas kājnieku pulkā. 1940. gadā atvaļināts, atgriezies jaunsaimniecībā. 1948. gadā arestēts. PSRS leTK karaspēka kara tribunāls 1948. gada 28.-30. jūnijā notiesāja Jansonu uz 25 gadiem. Atradies ieslodzījumā Karagandā. 1955. gada 1. jūlijā spriedums samazināts uz 7 gadiem, atbrīvots. 1957. gadā atgriezies Latvijā. Miris 1977. gada 3. janvārī, apglabāts Alūksnes kapos. Avots: timenote.inf | Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri | ||||||||
| Kalnavārns | Elmārs | Dzimis 1909. g. 16. janvārī Jaunlaicenes pagasta "Vārņos". Pēc pamatskolas, izglītību turpināja Alūksnes ģimnāzijā, kuru beidza 1928. gadā. Sekoja studijas Latvijas Universitātes Inženierzinātņu fakultātē. Specializējās tiltu būvē. Būvinženiera grādu ieguva 1937. gadā un saistās darbā “Vairogā”, kur strādāja līdz 1940. gadam. Tad pāriet pie Rīgas pilsētas Būvju valdes. 1941. gada apprecējās ar “Vairoga” algas biroja vadītāju Miliju Lasmanis. Kara beigās devās emigrācijā uz Vāciju. Kalnavamu paris atstāj Rīgu un ar kuģi dodas uz Vāciju. Ģimene nokļūst Fuldā, kur pavada nākošos 4 gadus. Inženiera darbu H. Kalnavarns atrod pie IRO (International Refugee Organization). Pēc Fuldas nometnes slēgšanas 1949. g. Kalnavarnu ģimene pārceļas uz Bavāriju un 4 gadus nodzīvo nometnes Kemptene, Augsburga. Memingcna un Minchene. sekojot būvinženiera darba iespējam. 1953. g. decembri Kalnavarnu ģimene izceļo uz Kanādu un uzsāk dzīvi Montreala. 1954. gadā Elmārs Kalnavarns saistās darba pie dzelzs konstrukciju firmas "B& H Metai Industries Co. Ltd." Nākošos 7 gados viņš izprojekte vairāk ka 30 tērauda kopņu, loku un siju tiltus, un citas tērauda celtnes, un pārrauga to fabrikāciju un būvi. 1959. g. saņem Kanādas pavalstniecību, kas atļauj iegūt inženiera tiesības no "Ordre des ingenieurs dv Quebec".Miris 1995.gadā Monreālā. | Inženieri | ||||||||
| Mucenieks | Alberts | Dzimis Rīgā amatnieka ģimenē 1904. gada 26. augustā. Tuvojoties Pirmajam pasaules karam, ģimene 1914. gada vasarā pārcēlās uz Lejasciemu (Gulbenes novads), mācījās Lejasciema vidusskolā. Jau jaunības gados nodarbojās ar muzicēšanu, organizēja pūtēju orķestri, kori. 1930. gadā pārcēlās uz Gulbeni, strādāja Valsts Gulbenes komercskolā par dziedāšanas skolotāju, no 1934. gada – par Gulbenes aizsargu nodaļas orķestra vadītāju. 1944. gadā ar ģimeni pārcēlās uz Alūksni, nodibināja Alūksnes bērnu mūzikas skolu un bija tās pirmais direktors līdz 1951. gadam. Aktīvi piedalījās mūzikas dzīvē: izveidoja un vadīja simfonisko un pūtēju orķestri, diriģēja Alūksnes ģimnāzijas kori. No 1951. gada līdz 1965. gadam bijis izsūtījumā Vorkutā. Pēc atgriešanās no Vorkutas 4 gadus strādāja Madonā: vadīja pūtēju orķestri, instrumentālo ansambli, diriģēja kultūras nama kori. 1960. gadā pārcēlās uz Jelgavu, vadīja pūtēju orķestri. Paralēli darbam Jelgavā strādāja par orķestra diriģentu arī Bauskas pūtēju orķestrī. Miris 1972. gada 9. jūnijā. Mazdēls Normunds Šnē – ievērojams orķestru diriģents. | Mūziķi, Skolotāji | ||||||||
| Lejasisaks | Eižens | Dzimis 1891. gada 18.maijā kā vecākais no septiņiem Alūksnes cietuma sarga bērniem, E. Lejasisaks arī pats izaudzina 4 atvases savā ģimenē – Melita Lejiņa, Johanna Benjamiņa, Erna Jansone, Jānis Lejasisaks . Eižens precējies ar Mariannu, dzimušu 1893.gada 11.jūnijā Liepnas pagastā (mirusi 1957.gada 2.janvārī, apglabāta Kanādā). Alūksnē viņiem piederējis tirdzniecības uzņēmums, bija kalpotājs Alūksnes pastā. Ģimene bijusi sabiedriski aktīva. Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā emigrēja uz Vāciju, tad Angliju. 1952.gadā tālāk ceļš aizveda uz Kanādu. Tur palīdzēja znotam celt modernāko filmu laboratoriju visā Kanādā. Strādāja znota Jura Benjamiņa filmu laboratorijā un vasarā kopa savu īpašumu “Līgotnus”. Lejasisaka meita Johanna vēl Latvijā studēja universitātē farmakoloģiju, tur iepazinās ar Juri Benjamiņu (Emīlijas Benjamiņas audžudēlu – māsas Annijas dēlu). Juris Benjamiņš bija viens no pirmajiem krāsu fotogrāfiem Latvijā. Apprecējās un viņiem piedzima meita Ilze 1942.g., Pēteris- 1944.g. Latvijā. Eižens Lejasisaks miris 1958. gada 5. aprīlī ar sirds lēkmi 66 gadu vecumā. Apglabāts Toronto Kanādā. | |||||||||
| Grīna (dz. Cerbule) | Alīde Leontīne | Dzimusi 1902. gada 6. maijā Alūksnē. Tēvs – dārznieks Jānis Cerbulis, māte Kristīne Cerbule (dzimusi Vērzemnieks). Ģimenē ir vēl viens bērns – Fanija (vēlāk Oldere). Studējusi Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē (nepabeigta). Uzsākot medicīnas studijas Latvijas Universitātē, notika liktenīga tikšanās ar toreiz jauno studentu Aleksandru Grīnu [1895–1941]. A. Grīna līdzdarbojās korporācijas Gundega dibināšanā. Ģimenē piedzima meitas Zenta un Ilze. 1940. gadā padomju vara arestēja Aleksandru Grīnu un izsūtīja. 1949. gadā no Valmieras apriņķa Pikātiem arī Alīdi ar meitām izsūtīja uz Amūras apgabalu, Kaganovičas rajonu. A. Grīna mira no sirdstriekas 1951. gada (pēc dažiem avotiem – 1954. gada) 9. maijā. www.gundega.lv | |||||||||
| Vītola (dz. Vītuma) | Olga | Dzimusi1903. gada 5. februārī (23. janvārī vecajā stilā) Alūksnes novada Annas pagastā (Annenhof). Tēvs – Pēteris Vītums, piederošs pie Opekalna draudzes, esot bijis skrīveris, bet māte – Milda (dzimusi Auseklis). Nav gan ziņu par to, cik bērni dzimuši ģimenē. Ir vien zināms, ka O. Vītolai ir brālis Artūrs Vītums (1904– 1999), kas dzimis 1904. gada 23. oktobrī un kas bijis ievērojams veterinārmedicīnas zinātnieks. 1917. gadā Pirmā Pasaules kara laikā ģimene devusies bēgļu gaitās uz Krieviju, bet 1919. gadā atgriezusies Latvijā. Pēc atgriešanās dzīvoja Rīgā. 1923. gadā O. Vītola uzsāka tiesību zinātņu studijas Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāte, kā arī arfas spēles studijas Latvijas Konservatorijā. Togad līdz ar daudzām citām jaunietēm O. Vītola kļuva arī par vienu no studenšu korporācijas Gundega dibinātājām. Veselības apsvērumu dēļ O. Vītolai nācies izvēlēties studijas tikai vienā augstskolā, dodot priekšroku arfas spēlei. 1927. gada vasarā O. Vītola salaulājas ar Arvīdu Jeremicu. 1934. gada 6. martā A. Jeremics aizgājis mūžībā. Seko mūzikas studijas Francijā. 1940. gada jūnijā O. Vītola salaulājas ar gleznotāju Rūdolfu Voldemāru Vītolu. Bēgļu gaitas abus aizveda svešumā - Vācijā, 1950. gadā – pāris devās uz ASV, apmetoties Klīvlendā, Ohaio, kur arī pavadījuši atlikušo dzīves daļu. Mirusi 1987. gada 25. oktobrī. www.gundega.lv | Mūziķi |
P., O., T., C., P.
10:00 - 18:00
Se.10:00-15:00
Sv. slēgta
Seko mums:
BĒRNIEM
