Atmiņas

Mudīte Rusakova

Pēc Alūksnes 1. vidusskolas absolvēšanas  (tagad Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzija) bija doma iet tālāk mācīties uz Rīgu, bet vecāku slimošanas dēļ nācās šo nodomu atmest. Biju paklausīga meita un padevos mammas vēlmei, jo viņa iebilda, ka nebūs līdzekļu skoloties un braukāt uz Rīgu, kā arī mājās nepieciešama mana palīdzība darbos, bez kuras vecākiem neiztikt. Ja varētu tagad  dzīvi atkārtot, es, protams, vēlētos rīkoties citādāk.

Situācija izveidojās tāda, ka mana krustmāte, kas strādāja Alūksnē bērnu bibliotēkā, piedāvāja pamēģināt pieteikties uz vietu Alūksnes rajona centrālajā bibliotēkā apstrādes nodaļā, jo tur bija izveidojusies vakance uz to laiku. Tā arī darīju un no tā laika mana dzīve un darbs līdz šai dienai ir saistījies ar darbošanos bibliotēku nozarē.

1982. gada 1. septembrī, kad skolēni devās uz skolu, es devos uz Alūksnes bibliotēku sākt savu pirmo darba dienu grāmatu apstrādes nodaļā. Tas bija ēkas pirmajā stāvā, tur kur tagad ir iekārtota bērnu nodaļa.

Tolaik mēs tur strādājām vairākas darbinieces, jo jaunās grāmatas tika bibliotekāri apstrādātas visām rajona bibliotēkām  centralizēti. Pēc tam sadalītas pa skapīšiem, pakotas maisos un ar bibliobusu katru mēnesi izvadātas pa visām iestādēm. Grāmatām uz lauku bibliotēkām  līdzi devām aprakstītas katalogu kartītes priekš sistemātiskā un alfabētiskā kataloga un tāds komplekts palika arī uz vietas centrālajai bibliotēkai. Kartītes mums vajadzīgajā sistēmā bija jāsapludina Alūksnes bibliotēkas katalogos, kas atspoguļoja visa Alūksnes rajona bibliotēku grāmatu sadalījumu, savukārt bibliotēku vadītāji lauku bibliotēkās pludināja savu saņemto grāmatu kartītes savos vietējos katalogos. Grāmatu aprakstus veidojām gan ar roku rakstot, gan ar rakstāmmašīnām – latviešu un krievu valodā. Tur apguvu pirmos soļus rakstāmmašīnas “klibināšanā”. Cik atceros, latviešu šrifta rakstāmmašīnas bija mehāniskās, krievu – elektriskā. Uz tās bija patīkami rakstīt, kā tagad uz datora taustiņiem, viegli pieskaroties. Uz latviešu bija jāsit stipri, lai raksts izsistos cauri kopējamajam papīram. Ilgi darbojoties pirksti sāpēja.

Mūsu uzdevums bija arī braukāt uz inventarizācijām, kur ar roku rakstījām talonus (ar datiem – autors, nosaukums, izdošanas gads, cena) katrai plauktos esošajai grāmatai, kā arī no lasītāju formulāriem par izsniegtajām grāmatām. Tad taloni bija jākārto vajadzīgajā sistēmā pēc inventāra numuriem vai alfabēta, atkarībā no tā, kurā laikā grāmatas bija ienākušas bibliotēkā. Tad sekoja salīdzināšana ar katalogu kartītēm. Tas bija viens nepatīkams, ilgstošu laiku un sasprindzinātu uzmanību prasošs darbs. Tad sekoja norakstīšanas akti trūkstošajām grāmatām, rakstīti ar roku un atkal vajadzīgajā sistēmā. Un visbeidzot grāmatu saraksts tika salīdzināts ar katalogiem, lai izsvītrotu no kartītes norakstīto grāmatu numuru vai singlu, vai kartīti izņemtu pavisam. Tāpat bija jādarbojas attiecīgās bibliotēkas darbiniekam ar saviem vietējiem katalogiem.

Apstrādes nodaļā tolaik strādāja Silvija Bērziņa, Vija Gustiņa, Ilze Bāliņa, es, vēlāk pievienojās Sandra Avotiņa, jo Ilze apprecējās un aizgāja dekrēta atvaļinājumā. Varbūt kādu piemirsu vai nepareizi uzrakstīju uzvārdu, kā nekā – daudz ūdeņu no tā laika aiztecējis. Silvija bija apstrādes nodaļas vadītāja. Viņa un Vija bija tās, kas mani galvenokārt apmācīja visos bibliotekārajos darbos. Pirmā stāva dziļākajā telpā darbojās bibliotēkas māksliniece un noformētāja Dzidra Bauere. Pārējos stāvos strādāja Aija Plūme, Dzintra Klince, Aina Keomeģe, Inga Vīksniņa, Eljo Klinte, Inta Palma, Silvija Mūrniece, pa laikam tur apgrozījās arī Vija Puzule, …

Tolaik bibliotēkā bija malkas krāšņu apkure. Atceros, ka pirmdienas rīti ziemā pēc brīvdienas  bija auksti, salām. Tad gājām uz šķūni pēc malkas un kurinājām krāsni pašas. Algas dienās pa reizei mēdzām pusdienās aiziet paēst restorānā “Cepurīte”, tas bija tāds īpašs notikums un atļaušanās. Dzīvojām draudzīgi, brīvos brīžos pārrunājām dažādus dzīves notikumus, viena otrai pavēstījām, kad veikalu plauktos bija “izmesta” kāda deficīta prece, jo tādu tolaik bija daudz. Pat parastais pelēkais tualetes papīrs bija deficīts, ko skrējām pirkt kā brīnumu un stāvēt puskilometru garās rindās.

Jaukā atmiņā palikusi svētku svinēšana. Ziemassvētkos bieži braucām uz kādu lauku bibliotēku svinēt svētkus visi kopā. Sakāpām savā bibliobusiņā un braucām ar līdzpaņemtiem groziņiem. Bija dāvanas un salavecis, līksmība un prieks. To organizēja Alūksnes rajona bibliotēkas direktore Biruta Tempa. Vadītāja ar lielo burtu, kas palikusi vissiltākajās atmiņās. Viņa prasīja visos darbos kārtību un punktualitāti, bet tajā pašā laikā bija neticami cilvēcīga. Katru dienu apstaigāja visus trīs bibliotēkas stāvus, piegāja pie katra darbinieka un apjautājās par veselību, problēmām ne tikai darbā, bet personīgajā dzīvē un arī par tuvākajiem cilvēkiem. Ja kas bija ne tā, pārdzīvoja un raudāja līdzi, piedāvāja reālu palīdzību. Brīvdienās tika rīkotas arī kopīgas viesošanās pie kolēģiem uz svarīgiem dzīves notikumiem. Laikā, kad es strādāju Alūksnes bibliotēkā, manā dzīvē arī notika zīmīgi dzīves pagriezieni – kāzas un abu bērnu piedzimšana. Visas kolēģes bija ieradušās apsveikt mani kāzu dienā un atbrauca raudzībās pie manas pirmdzimtās meitiņas. Tas bija skaisti un patīkami. Tagad tā vairs nenotiek. Pasaule kaut kur skrien – viens otram un paši sev garām…

Braucām kopīgās ekskursijās, ja nemaldos, tālākās bija uz Ļeņingradu un Maskavu. Svinējām dzimšanas dienas, klājām cienasta galdus. Un kur tad vēl talku laiks Jaunannas kolhozā “Pededze”. Tur mēs, jaunākās darbinieces, labprāt braucām, jo varēja papildus nopelnīt naudiņu un vēl pusdienās tikām garšīgi pabarotas. Kartupeļus gan stādījām, gan lasījām, vācām akmeņus no tīrumiem, ravējām, strādājām siena pļavās un šķūņos krāvām siena ķīpas.

Tas vēl bija laiks, kad skaļi baidījāmies minēt tādu lietu, kā baznīcā iešanu, jo “stukači” bija iefiltrējušies visur sabiedrībā. Atceros, ka biju pirmo reizi  aizgājusi uz Ziemassvētku dievkalpojumu tajā laikā un vecākās darbinieces mani brīdināja, ka varu tikt izsaukta uz tā saucamo “kafiju” pie augstākās priekšniecības, par tādu “noziegumu” pret padomju valsti. Biju nobijusies, bet mani laikam neviens nebija atpazinis, jo biju jauniņā.

Pa to laiku, kamēr dzīvoju mājās bērnu kopšanas atvaļinājumā, sākās Latvijas jauno laiku kustība, padomju savienības sabrukums un viss tam sekojošais. Atgriezos darbā, 1992. gadā sākās bibliotēku sistēmas decentralizācija, Alūksnes rajona centrālo bibliotēku pārdēvēja par Alūksnes pilsētas bibliotēku un darbiniekiem no rajona laukiem darbu uzteica, jo sākās štatu samazināšana un darbā paturēja pilsētas iedzīvotājus. Tā 1992. gada 16. maijā mana darbība Alūksnes bibliotēkā izbeidzās. Toreiz Alūksnē vēl nebija iespēju iestāties bezdarbnieku statusā un pieteikties pabalstam, kaut drīz pēc tam šī iespēja tika iedibināta. Paliku ar diviem maziem bērniem bez kapeikas iztikai, jo lielā savienība bija sabrukusi, darba nebija ne man, ne vīram, bija jāiztiek ar smieklīgo bērnu pabalstu, mammas pensiju un to, kas izauga piemājas dārziņā. To aptvēru tad, kad reāli vairs uz darbu nebija kur iet, raudāju dienu un arī pa naktīm, šķita, ka tas ir ļauns sapnis, no kura pamodīšos. Reizēm liekas, ka tas sapnis joprojām turpinās, jo aplis ik pa brīdim loku apmet un līdzīgi apdraudējumi ik pa laikam satricina sabiedrību. Rodas jautājums – vai tagad nenotiek kaut kas līdzīgs – neziņa par nākotni un jauns bezdarbnieku vilnis Alūksnes novadā…

Vēlot Alūksnes pilsētai nākamos 100 – krāšņus, attīstību veicinošus, iedzīvotājiem bagātus un laimīgus! Un galvenais laimīgus un bagātus gan materiāli, gan dvēseliski visus novada iedzīvotājus! Ja pilsēta domās par laukiem, lauki domās par pilsētu…

Aina Keomegi

Darba gaitas Alūksnes rajona bibliotēkā iesāku 1954.gada 14.oktobrī. Toreiz bibliotēka atradās Lielā ezera ielā 2 pilsētas centrā, kur tagad ir daļa grāmatnīcas. Bibliotēkas vadītāja bija Alma Bindemane (saukta par Almu Petrovnu). Jāsaka, ka man ļoti laimējās iesākt darbu tik kulturālas , erudītas vadītājas vadībā. Bindemane bija iemantojusi cieņu ne tikai Alūksnes sabiedrībā, bet arī lasītāju vidū, jo viņas zināšanas literatūrā bija milzīgas, tāpat kā laipnība pret katru bibliotēkas apmeklētāju. Viņa ļoti mīlēja mūziku un puķes. Uz bibliotēkas logu palodzēm vienmēr bija puķes. Nevar nepieminēt arī  Bindemanes māsu Alvīni Jansoni, kura strādāja par apkopēju. Kamēr bibliotēkas darbinieku bija maz ( sākumā viena pati), viņa tāpat pārzināja bibliotēkas fondus un palīdzēja lasītāju apkalpošanā un nenogurstoši rūpējās par tīrību un kārtību bibliotēkā.

Darba sākumā biju pieņemta par bibliotekāri t.i. apkalpoju lasītājus, rūpējos par bibliotēkas noformējumu u.c. Bibliotēkā tika rīkotas lasītāju konferences par grāmatām. Piemēram, Brodeles “Ar sirdi un asinīm” u.c. , šajā darbā ļoti palīdzēja vidusskolas literatūras skolotāja Ella Lāce. Atceros, ka no bibliotēkas fondiem bija izņemtas daudzas labas grāmatas, kas nebija pa prātam toreizējiem partijas funkcionāriem un arī pēc GLAVĻITa pavēlēm. Šo grāmatu bija milzīga kaudze!! Bieži vien laukos bibliotēkās izņemtas tika pat Raiņa, Aspazijas u.c. darbi tikai tāpēc, ka tie izdoti 30-jos gados.

Tika piešķirta lasītavas vadītāja vieta. Šo darbu veica Indāne Lucija. 1962.gada 31.aprīlī mani nozīmēja  par abonementa vadītāju. Bibliotēka tad jau bija pārcēlusies uz pili. Man personīgi vislabākajā atmiņā ir šis laiks pilī. Lasītāju bija daudz, darbs bija interesants. Man ļoti patika ar atslēgu saišķi rokās slēgt pils durvis vaļā, jo tad jutos kā baronese – pils īpašniece. Tad arī mainījās bibliotēkas vadība, jo Bindemane saslima un aizgāja pensijā. Vadību uzņēmās Aina Tiljone, lasītavā nāca Anna Celmiņa, jo arī Indāne aizgāja projām. Tika iedota arī pārvietojama bibliotēku pārziņa vieta (Vija Bērziņa). Ļoti daudz tika strādājuši aizvietotāji gan pa darbinieku ilgstošas slimošanas, gan dekrēta atvaļinājumu laiku. Tie bija Skaidrīte Rītere, Vija Līviņa, Lauma Pakolka????, Eleonora Jaunzema, Vanda Leiškalne, Velga Kalēja, Mirdza Endele (Ozoliņa) u.c., tad bibliotēka pārcēlās uz Lielā Ezera ielu 24. 1974.gadā tiku nozīmēta par bibliogrāfi jaunajā vietā. 1977.gada 30 aprīlī no bibliotēkas aizgāju un sāku strādāt R/a “Daiļrade”.

Eljo Klinte

Pirms nedēļas Alūksnes pilsētas bibliotēkā notika tematisks pasākums “Alūksne – faktos, stāstos, leģendās…”, kas bija veltīts pilsētas 90 gadu jubilejai. Pasākumā godu vietu ieņēma īpaši izvēlētie “stāstnieki”, kuri dalījās savos iespaidos un atmiņās par pilsētu laiku lokos. Daudz stāstāma par pilsētu būtu arī bibliotēkas ilggadējai darbiniecei Eljo Klintei (1939). Dzimusi un uzaugusi toreizējā Bejas pagastā, viņa uz Alūksni pārcēlās piecdesmito gadu vidū, kad uzsāktas mācības tagadējā Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā. Neskaitot studiju gadus Rīgā, kā arī pirmos darba gadus Alsviķu un vēlāk Ilzenes pusē, viņa līdz pat šim brīdim nodzīvojusi Alūksnē, vērojot, kā aug un mainās pilsēta, kuru jau gadu desmitiem sauc par savējo.

Pārvietojas zirgu pajūgos

Jautāta par atšķirībām, kāda Alūksne ir tagad un kāda tā bijusi brīdī, kad viņa te sākusi dzīvot, E.Klinte atzīst, ka vieglāk būtu nosaukt tās lietas, kas šeit jau bijušas, nekā tās, kas nākušas klāt no jauna. “Vizuāli pilsēta ir ļoti izmainījusies: ne te bija tik daudz māju, ne asfaltētu ceļu – nekā te nebija. Īsts miests,” viņa atceras. Tiek uzskaitīts lērums māju, kas pilsētā sabūvētas turpmākajos gados, bet tolaik to vietā pleties klajš lauks.

Starp tām minamas arī tagadējai Alūksnei nozīmīgākās un lielākās celtnes: administratīvā ēka, kur tolaik atradies tirgus laukums, veikala “Maks” ēka un autoosta. Pārvietoties nācies vai nu pa zemes ceļu, vai arī bruģi. “Tagadējā Pils iela bija visa vienā bruģī. Kad brauca zirgu pajūgi, tad dārdēja vien, jo tolaik jau tādu automobiļu vai autobusu nebija. Vienīgi velosipēdi, bet tādi bija vien retajam,” saka alūksniete.

Zirgu pajūgs tobrīd bijis visizplatītākais pārvietošanās līdzeklis. Ja ikdienā tos varēja manīt mazāk, tad vērienīgs skats atklājies pilsētas kapusvētku laikā – cik vien acs varējusi saskatīt, gar visas ielas malu pie kapsētas stāvējuši zirgu pajūgi. “Kad kapusvētki beidzās, tad tie zirgu pajūgi kā straume plūda uz leju pa ielu divās rindās,” viņa atminas.

Nepaliek neskatīta neviena filma

Ar zirgu pajūgu viņa vesta uz skola, uz kuru toreiz bijis jāiet sešas dienas nedēļā. Brīvdienās vecāki atbraukuši pakaļ, lai aizvestu uz mājām. Tur sarūpēta tīra veļa, salikta ēdienu soma un nākamajā dienā bērni vesti atpakaļ uz skolu. Skolā rīkotas balles, kas vidusskolēniem bijusi vienīgā izklaides iespēja. “Balles notika arī tautas namā, bet uz tām mēs nedrīkstējām iet. Ja kādu pieķēra, tad varēja dabūt pamatīgu brāzienu. Gadījās jau arī pa kādam pasākumam, kurā mūs ielaida, bet tie bija tādi īpaši notikumi, kas notika reti. Nebija tā, kā tagad, kad bezmaz vai katru nedēļas nogali skolēni var iet uz tautas namu izklaidēties,” teic E.Klinte.

Tautas namā rīkoti arī kinoseansi. Katra filma rādīta pa vairākām reizēm dienā, tāpēc nav bijis tā, ja vienu reizi netiec, tad filmu neredzi. “Kino priekš mums, skolēniem, bija ļoti iemīļota vieta. Neviena filma nepalika neskatīta. Uz dažām pat gājām vairākkārt,” viņa apgalvo. Vēl pilsēta bijusi pilna ar daudziem maziem veikaliņiem, no kuriem katrs bija specializējies uz kaut ko vienu. Vienīgais veikals, kurā bijušas divas dažādas nodaļas, atradies ēkā, kur šobrīd ir Alūksnes Lielā aptieka. Pēc stundām jauniešiem aiz gara laika paticis visus veikaliņus apstaigāt, izpētot ik dienu, kas kurā tiek piedāvāts.

Pārceļas uz partijas komitejas mītni

Pēc Alūksnes I vidusskolas absolvēšanas 1958.gadā E.Klinte uzsākusi studijas toreizējā Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā. Divus gadus vēlāk viņa sākusi strādāt Karvas bibliotēkā tagadējā Alsviķu pagasta teritorijā, bet vēlāk liktenis viņu aizvedis uz Ilzeni. Alūksnē viņa atgriezusies tikai pēc nepilniem desmit gadiem. Tas notika 1967.gadā, kad Alūksnes rajons kļuva par patstāvīgu vienību, atdaloties no Gulbenes rajona un viņai piedāvāts darbs Alūksnes centrālajā bibliotēkā. Tā tolaik atradusies Alūksnes Jaunajā pilī telpās, kur šobrīd iekārtojies Alūksnes muzejs.

Uz tagadējo ēku Lielā Ezera ielā bibliotēka pārcelta 1975.gadā, kad uzbūvēta administratīvā ēka un līdzšinējie ēkas iemītnieki no partijas komitejas pārcēlušies uz jaunajām telpām. “Toreiz jau mēs lepni bijām par savu jauno mājvietu,” atceras ilggadējā bibliotēkas darbiniece. “Ēka tika pārbūvēta mūsu vajadzībām. Piemēram, agrāk, kā ienāca pa durvīm, tā uzreiz pretī bija trepes uz nākamo stāvu. Vēl nebija trešā stāva, kur tagad atrodas direktora un metodiķa kabineti. Tur iepriekš atradās bēniņi. Pārnākšana uz jaunajām telpām mums viennozīmīgi bija lēciens uz augšu.”

“Jums grāmatas pa logu izkrita!”

E.Klinte Alūksnes bibliotēkā nostrādājusi līdz pat pagājušā gada 1.augustam, kad pēc 42 gadu darba devusies pelnītā atpūtā. Šajā laikā viņa ieņēmusi dažādus amatus. Bijusi lasītavas vadītāja, metodiķe, lasītāju apkalpošanas nodaļas vadītāja, direktora vietniece, direktore, bet pēdējos gadus nostrādājusi Alūksnes pilsētas bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļā par bibliotekāri. “Kādi amati vien bibliotēkā ir bijuši, tajos visos esmu strādājusi,” viņa iesmejas.

Neskaitot tolaik valdošo cenzūru, kuras dēļ nereti nācies iznīcināt pilnīgi jaunas grāmatas, gadījies arī pa kādam kuriozam. “Padomju laikā vieni no mūsu aktīvākajiem lasītājiem bija virsnieki, kuri mīlēja lasīt krievu klasiķu darbus. Viens no viņiem bija izdomājis dažus nozagt, izmetot grāmatas pa logu un pēc tam, prom ejot, tās paņemot. To redzēja bērni, kas nāca no skolas. Viņi uzskrien pie mums augšā un sauc: jums grāmatas pa logu izkrita! Kā gan mums var grāmatas pa logu izkrist? Gājām, skatījāmies un vainīgais tika pieķerts,” atceras E.Klinte.

Pielabinās novadniekam

Spilgtā atmiņā iespiedušies literātiem veltītie pasākumi, kas pulcējuši neskaitāmus lasītājus. Sevišķi daudz šādu pasākumu noticis, tuvojoties ikgadējām Dzejas dienām. “Kad nāca Dzejas dienas, tad uz laukiem brauca ne pa vienam vai diviem dzejniekiem, bet veselas brigādes. Te viņi uzkavējās gandrīz nedēļu, apbraukājot pa vienam vai diviem pagastu bibliotēkas, lai visi lasītāji varētu ar viņiem tikties,” stāsta E.Klinte. No visiem pasākumiem viņa visvairāk atminas tos, kas saistīti ar kādu incidentu.

Viens no tādiem ir gadījums ar novadnieku Aleksandru Pelēci, kas mūždien sūdzējies par pienācīgas attieksmes trūkumu. Bibliotēkas priekštelpā bijuši salikti visu novadnieku fotoattēli, bet viņa bilde dīvainā kārtā izpalikusi. Kā par nelaimi, šo kļūmi pamanījis pats literāts, ierodoties uz tikšanos ar lasītājiem. Ieraugot, ka viņa fotoattēls nav skatāms starp novadniekiem, viņš iespītējies un atteicies doties uz pasākumu. Beigās bibliotēkas darbinieki viņam pielabinājušies, dabūjuši iekšā zālē un tad vairs atkāpšanās ceļa nav bijis, taču šis neesot vienīgais ar viņu saistītais incidents.

Valsts izdara pakalpojumu

Alūksnes pilsētas bibliotēkā notiekošos pasākumus E.Klinte mīl apmeklēt arī šobrīd, kad tur vairs nestrādā. “Visu laiku domāju par to, kā būs, kad aiziešu. Ilgi cilājos: iet vai neiet. Kad valsts nolēma samazināt strādājošo pensionāru pensijas, problēma atrisinājās pati no sevis. Rezultātā izpalika gan asaras, gan pārdzīvojumi, jo iekšēji biju tam nobriedusi,” viņa saka. Tiesa, tas, ka algots darbs vairs netiek strādāts, nenozīmējot, ka viņa dzīvojas pa māju, nekā nedarīdama. Tā kā kopā ar viņu dzīvo arī meitas ģimene, tad rīta cēliens paiet, gatavojot ēst, pošot māju, kurinot krāsnis un tikvien kā pēcpusdienās atlaižoties uz dīvāna, lai palasītu kādu žurnālu vai paskatītos televizoru. “Dažreiz saku meitai, ka rīta puses ir tik saspringtas, ka pat apsēsties nesanāk. Laiks paiet nemanot, tā ka par bezdarbību sūdzēties nevaru,” smejoties saka E.Klinte.

Vija Bērziņa

Par nostrādāto laiku Alūksnes bibliotēkā no 1961.gada decembra līdz 1966.gada decembrim

Bibliotēkā strādāju kā pārvietojamo bibliotēku vadītāja. Šim darbam bija ierādīta telpa ar grāmatu fondu šo bibliotēku apkalpošanai. Šajā laikā grāmatu iegāde bija ierobežota, bet lasīt gribētāju bija daudz. Regulāri 1x nedēļā tika nestas grāmatas Alūksnes pansionāta iemītniekiem. Viņu vēlme lasīt grāmatas bija liela. Viņus interesēja sadzīves stāsti un romāni. Arī dzejas mīlētāju netrūka. Viņiem patika iesaistīties pārrunās par mazāk zināmām tēmām. Interesantākās grāmatas vēlējās izlasīt daudzi pansionāta iemītnieki.

Divas reizes nedēļā bija jātiekas ar Alūksnes slimnīcas pacientiem, proti, ar grāmatām jāapkalpo slimnieki palātās. Grāmatas viņus priecēja un dažreiz palīdzēja aizmirst slimību. Tomēr, saskaroties ar slimnieku veselības problēmām, bija garīgi grūti, bet palīdzēja apziņa, ka grāmatā atrastais labais vārds deva stimulu cīņā pret veselības atgūšanu..

Reizi divās nedēļās satikos ar grāmatu mīļotājiem kolhozā “Centība” un “Boļševiks”, kur grāmatas atstāju un izlasītās apmainīju. Grāmatas ļoti priecēja lauku ļaudis. Grāmatas tika piedāvātas arī pilsētas iestādēs – Sakaru kantorī, Pakalpojumu kombinātā un citās iestādēs. Visās tikšanās reizēs ar lasītājiem tika uzklausītas viņu domas un vēlmes par bibliotēkā esošajām grāmatām.

Tas bija interesants laiks un darbošanās, kopā ar izlasīto grāmatu vareno spēku, ko katrs grāmatas autors ar sirdsdegsmi ir dāvājis lasītājam. Alūksnes bibliotēkas organizēja, darbu uzsāk 1944.gada septembrī, un pirmā vadītāja bija Alma Bindemane. Viņa palīdzēja organizēt bibliotēkas arī ciemos, ja vien atrada telpas. Grāmatas un mūzika bija viņas sūtība šajā pusē un šajā saulē. Grāmatu popularizēšana piecdesmitajos gados bija interesants un skaists notikums alūksniešu dzīvē, jo tas izskanēja lasītāju konferencēs, kas bija pārdomāti veidotas un piesaistīja daudz interesentus. Ar sirdsdegsmi Alma Bindemane veidoja darbu bibliotēkā un strādāja arī kā vokālistu pedagoģe Alūksnes mūzikas skolā, kā arī piecpadsmit gadus vadīja Alūksnes kultūras nama vokālo sieviešu kvartetu. Ar lepnumu un prieku sirdī viņu atceras un godā alūksnieši.

1963. gadā Alūksne atvadās no cienījamās, iemīļotās kultūras darbinieces. Toreizējo bibliotēkas darbinieku vidū izskan doma izveidot bibliotēkā Almai Bindemanei piemiņas vietu, bet viņas biogrāfija nebija ērta tā laika valsts sistēmai. Tādēļ muzejā un arhīvā ir grūti atrast kaut ko par viņas būtību. Visi, kas toreiz bija kopā ar viņu gan darbā, gan mūzikas pasākumos, atceras viņu kā gaišu, domās un darbos bagātu cilvēku. Paldies viņai par to. Lai skan viņas darba un dzīves turpinājums. Lai grāmatas un mūzikas gaisma rada prieku un mīlestību pasaulē.

Vija Bērziņa